Foto: Austrumeiropieša 'amerikāniskais sapnis' – Gdaņska un tās apkārtne

Dažkārt Gdaņsku dēvē par mazo Amsterdamu, līdzīgi kā Rīgu par mazo Parīzi, Siguldu par Vidzemes Šveici, bet Kuldīgu par ziemeļu Venēciju. Tilti, laivas, flāmiska arhitektūra kanālu krastos un paaudzēs izkoptas alus dzeršanas tradīcijas – tas viss te ir. Gdaņskai ar slaveno Ziemeļjūras ostas pilsētu ir apmēram tikpat liela līdzība kā iepriekš uzskaitītajām Latvijas pilsētām ar to Eiropas māsām.

Rīgu ar Gdaņsku saista ne tikai atrašanās pie Baltijas jūras un lielākās ostas status (pēc kravu apjoma) savā valstī, bet arī kopīga vēsture, abas pilsētas bija Hanzas savienības locekles. Gdaņska, kopā ar blakus esošo ostas pilsētu Gdiņu un Polijas "vasaras galvaspilsētu" Sopotu, veido Trīspilsētu (Trójmiasto) ar vairāk nekā vienu miljonu iedzīvotāju (ceturtā lielākā aglomerācija Polijā).

Gaidīju, ka pilsēta būs kaut kas attāli līdzīgs poļu režisora Mihala Marčaka filmai "Visas šīs bezmiega naktis" ("Wszystkie nieprzespane noce"), kur laimīgi, smaidīgi un no vasaras (bet varbūt no savas jaunības) noreibuši pusaudži baltos t-kreklos pavada naktis nebeidzamās sarunās un jautrās ballītēs. Spēcīgas kino tradīcijas Polijā ir jau kopš padomju laikiem, un par spīti sarežģītajai iekšpolitiskajai situācijai poļu režisori pēdējo gadu filmās drosmīgi šķetināta ar neseno vēsturi, holokaustu, katoļu baznīcu un ar LGBT saistītas tēmas.

Piecas filmas, lai labāk saprastu Poliju:

Tomēr Gdaņska vairāk atgādina kaut ko līdzīgu Jūrmalai, ja to krustotu ar Liepāju. Vien cilvēku krietni vairāk un ballītes garākas. Daļa kādreizējas kuģu būvētavas teritorijas tagad ir pieejama ik vienam – mājvietu tur radušas mākslas galerijas, dizaina preču veikali, naktsklubi, "street food" bāri-kafejnīcas un saglabājusies arī pa kādai ļoti autentiskai strādnieku ēdnīcai. Vegāni un citu subkultūru pārstāvji iecienījuši uzturēties Gintera Grasa bērnības rajonā Vžešča (Wrzeszcz), kas arhitektūras ziņā būtiski atšķiras no pārējās pilsētas un uzkrītoši atgādina par laiku, kad pilsētu dēvēja par Dancigu.

Savukārt blakus esošais robežrajons – Zaspa – ir ievērības cienīgs ar vismaz 50 lielformāta gleznojumiem uz nesen nosiltinātām pagājušā gadsimta blokmāju gala sienām. Nevar nepieminēt arī to, ka pirms politiskās karjeras uzsākšanas tur dzīvoja Lehs Valensa ar ģimeni. Valensas kuplā ģimene apdzīvoja trīs savstarpēji savienotus blokmājas dzīvokļus. Kā attēlots "Solidaritātei" simpatizējošā režisora Andžeja Vaidas filmā "Valensa – cilvēks cerība" ("Walesa. Czlowiek z nadziei"), Valensas dzīvoklis bija arī neoficiāls kustības štābs.

Bet ko nu par mikrorajoniem! Vasarā galvenā plūsma ir uz kādu no Trīspilsētas pludmalēm vai Helas pussalu, kas līdzīga Kuršu kāpai – vien atpūtnieku tur krietni vairāk. Poliski vietas nosaukumu raksta "Hel", kas ir iemesls nebeidzamiem jokiem par ellē pavadītam brīvdienām. Ironiju pastiprina autobuss numur 666, kurš atpūtniekus nogādā pussalā (turp var doties arī ar vilcienu vai prāmi). Helas ceļmalās nav nekādu uzsaukumu: "zivis, nāciet sētā", bet gan dūmojoši kūpināšanas skapji, kuriem pēc krietnas peldes Baltijas jūrā nav iespējams pabraukt garām.

Neskaitāmo restorānu, viesnīcu un naktsklubu dēļ vietējie Sopotu dēve par "Polijas Lasvegasu" vai citkārt "Ibizu". Bez minētajiem izklaides objektiem pilsētā atrodas arī garākais koka mols Eiropā (511,5 metri), no kura paveras neierasts skats uz kūrortpilsētu. Tiesa, pastaigas pa molu vasarā ir maksas izklaide, kamēr ziemā vējainu pastaigu cienītāji to dara, neko nemaksājot. Kādreiz pilsēta bija slavena arī ar starptautisko mūzikas festivālu, kuru piemeklējis Jūrmalas festivālam līdzīgs liktenis.

Šajā vieta nāk prātā citāts no Lukas Gvadanjīno filmas "Sauc mani savā vārdā" (Call Me By Your Name): "What does one do around here? Wait for summer to end! What do you do in the winter? Wait for summer to come." ("Ko šeit dara? Gaida, kad beigsies vasara! Ko jūs darāt ziemā? Gaidām vasaru?" - angļu val.)

Kā unikāls vēstures relikts Polijā ir saglabājušies piena bāri (bar mleczny), kur par lētu naudu, parasti 2–3 eiro, var nogaršot poļu virtuves klasiku: bigos, flaki, żurek, pierogi, kielbasa, utt. Pie slavenākajiem pilsētas piena bariem jau no agras priekšpusdienas veidojas rindas. Pieejamo cenu dēļ piena bārus ir vienlīdz iecienījuši dažādu sabiedrības slāņu pārstāvji.

Savukārt katra padzīvojuša vīrieša sapnis ir pie mums gandrīz pilnībā iznīkušie alus bāri un kioski (Piwna), lai nebūtu jānolien garāžā, jādodas makšķerēt vai jānodarbojas ar tamlīdzīgām muļķībām. Tur par pāris zlotiem var baudīt visdažādākos vietējos aldaru brūvējumus, dzeršanas pauzes īsinot ar kāršu partiju, šautriņu turnīru vai vienkārši dūru izvicināšanu.

Bija brīdis, kad vīpsnājam par Polijas pilsētām, pārpilnām ar krāsainiem reklāmu uzrakstiem "wulkanizacja", "PVC" un visādiem "biuro" vai "kantora". Tas laiks ir pagājis – mājas, tāpat kā automašīnas, ir saremontētas vai iegādātas no jauna un agrāko izkārtņu vietā dominē eksotisku ceļojumu, skaistumkopšanas (poļu val. skaistums – uroda) vai zobu implantu reklāmas. Mūsdienu Polija reprezentē austrumeiropieša "amerikānisko sapni".

Poļi nekautrējas teikt, ka māk apgūt Eiropas fondus pilsētas atjaunošanai, līdzīgi augstskolu "Erasmus" koordinatori neslēpj, ka izmanto šo iespēju, lai studenti apmaiņas programmās dotos uz Reinjonu vai citām iespējami tālām un eksotiskām Eiropas koloniālajām teritorijām. Jaunā Eiropa no vecās atšķiras savā attieksmē pret detaļām. Bieži tīši vai netīši tiek ignorētas, sīkas detaļas, kas ieguldīto darbu un resursus padara maznozīmīgus, bet citkārt pat smieklīgus. Var jau teikt, ka tas ir jautājums par formu un saturu.

Ja pēc kara poļi nebūtu pretojušies komunistu piedāvātajam pilsētas atjaunošanas plānam, tad Gdaņska (arī Varšava) labākajā gadījumā būtu līdzīga mūsdienu Kaļiņingradai. Protestu rezultātā pēckara Polijas vara sākotnējā izskatā atļāva atjaunot ēku fasādes, ja vien tās nereprezentēja neko vācisku (uzrakstus vai vācu kultūrai raksturīgus tēlus). Ja kāda iemesla dēļ tos tomēr atjaunoja, tad tikai tādā veidā, lai tie nebūtu atpazīstami, kamēr flāmiskais un skandināviskais bija atļauts vai pat vēlams. Par pamatu ēku fasāžu atjaunošanā tika ņemtas pirmskara fotogrāfijas, gleznas un zīmējumi. Iekštelpu interjerus neatjaunoja, tos veidoja sociālismam atbilstošus. Grandiozo darbu paveica slavenie poļu restauratori, kuri pēc darbu beigšanas pašu mājās astoņdesmitajos atjaunoja arī vairākus objektus Vecrīgā.

Mūsdienu Polijas vēsturē pagrieziena punkts ir 1970. gada streiki Gdaņskā, Gdiņā un Ščecinā, kurus brutāli apspiežot tika nošauti 42 strādnieki. Pēc šīs asinspirts nekas vairs nebija pa vecam un ticība komunismam kļuva par aizvien retāku parādību. Produktu cenas turpināja augt (apgriezti proporcionāli to pieejamībai) līdz spiedīgā situācija izprovocēja slaveno 1980. gada augusta streiku Ļeņina vārdā nosauktajā Gdaņskas kuģu būvētavā. Sākotnēji streikā piedalījās 16 000 kuģu būvētavas strādnieku, bet pakāpeniski streikotāju skaits auga, pievienojoties citu uzņēmumu strādniekiem (citās kuģu būvētavās, saistītajos apakšuzņēmumos, transporta kompānijās, tajā skaitā, sabiedriskā transporta un ogļu raktuvēs), līdz tas rezultējās ar valdības piekāpšanos 21 streikojošo strādnieku izvirzītajai prasībai un kustības "Solidaritāte" dibināšanai.

Daudzi poļi uzskata, ka tās bija pirmās demokrātijas mācību stundas un jaunas Polijas valsts dzimšana. Eiforija par sasniegto bija īsa. 1981. gada decembrī ģenerālis Vojcehs Jaruzeļskis bailēs, ka kontroli par situāciju varētu pārņemt PSRS bruņotie spēki (kā tas iepriekš bija pieredzēts Budapeštā un Prāgā) uz deviņpadsmit mēnešiem valstī ieviesa karastāvokli. Baidoties, ka pāvests varētu aizlūgt par nogalinātajiem strādniekiem, 1983. gada vizītē komunisti neatļāva viņam apmeklēt Gdaņsku – pirmo reizi Gdaņskā pāvests ieradās 1987. gadā.

Ar pāvestu augusta streika laikā saistās vēl kāda epizode. Vienā kuģu būvētavas caurlaides vārtu pusē bija uzkārta Jāņa Pāvila II fotogrāfija, bet otrā Jaunavas Marijas altārgleznas reprodukcija. Strādnieki cerēja, ka poļu zaldāti neuzdrošinātos šķērsot šo improvizēto altāri, kas, protams, nepasargātu no PSRS bruņotajiem spēkiem, ja tiktu saņemts rīkojums streiku apspiest. Un vēl, Lehs Valensa 1980. gada 31. augusta vienošanos ar valdību par streika pārtraukšanu un strādnieku prasību izpildi parakstīja ar milzīgu Jāņa Pāvila II suvenīra pildspalvu.

Pēdējos gados pilsēta ir parādījušies divi jauni muzeji – Otrā pasaules kara muzejs un Eiropas solidaritātes centrs, veltīts kustībai "Solidaritāte" un tās aktivitātēm. Tā kā vairāki poļu draugi brīdināja izvairīties no pirmā muzeja apmeklējuma valdošās elites "kūrētā" satura dēļ, apmeklēju otro, kur paralēli ierastajām stāstu stāstīšanas metodēm izmanto dažādus eksponātus, attēlus un īsus aprakstus. Biļetes cenā iekļauts arī audio gids. Muzejā ar neskaitāmām video un multimediju tehnoloģijām iepazīstina apmeklētājus ar Polijas pagājuša gadsimta vēsturi. Ekspozīcija izvietota ēkas četros stāvos un emocionāli kāpinātā veida beidzas skatu platformā uz muzeja jumta, no kurienes redzams memoriāls 1970. gada protestu upuriem, kā arī atliekas no kuģu būvētavas, kur radās leģendārā kustība "Solidaritāte".

Polija kā valsts, no kuras dažādu iemeslu dēļ ceļotāji deviņdesmitajos gados izvairījās vai pat baidījās, ar augstu inflāciju un noziedzības līmeni, ir veikusi milzīgu transformāciju, kļūstot par modernu valsti ar augošu vidusšķiras labturību un sakārtotu infrastruktūru. Tā noteikti ir viena no tām vietām, par kuru var teikt "tik tuvu un tik tālu".

Autors pateicas aviosabiedrībai "airBaltic" par atbalstu raksta tapšanā.