No kungu mājas līdz slimnīcai un pat policijas štābam: Bonifacovas muižas likteņa līkloči

1782. gada vasarā Bērzpils (Bēržu) muižnieks Ignatijs Benislavskis, kurš atbildējis par 28 835 desetīnas un 1406 asis lielo muižas teritoriju jeb 290 sētām, savā testamentā īpašumu novēlēja vairākiem mantiniekiem.

Mantojumu sadalot, kāda no jaunajām teritorijām aptuveni ap 1800. gadu tika nosaukta Ignatija brāļa Bonifacija vārdā – visticamāk, tā īpašuma daļa, kura viņam arī piederējusi.

Bonifacovas muižas (saukta arī par Bonifaceva muižu) kungu māja atrodas 1,5 kilometrus no Bēržu katoļu baznīcas Bērzpils pagastā, Balvu novadā. Ēka celta 19. gadsimta vidū, un tās projekta autors, kā var spriest pēc vēstures liecībām, varētu būt Pauls Makss Berči, kurš līdz 1871. gadam strādāja Daugavpilī un aktīvi darbojās arī laukos.

Nelielā sarkano ķieģeļu ēka pirmajā brīdī var likties visai necila, un to varētu sajaukt pat ar pagastnamu vai kādu turīga zemnieka mājokli. Tomēr Bonifacovas muiža ir ar savu raksturu – tās projektētājs atteicies no muižu arhitektūrā vispārpieņemtiem un atzītiem arhitektoniski mākslinieciskās kompozīcijas paņēmieniem. Ēkas plānojums ir atbilstošs fasādēm un apjomam – vienkārša un funkcionāli pārdomāta vienstāva ķieģeļu ēka ar mansardu.

Centrā, ko iezīmē rizalīts (uz priekšu izvirzīta ēkas daļa visā tās augstumā), atradās zāle, no kuras bija izeja uz dārzu, halle ar kāpnēm, kā arī neliela garderobe. Pa labi no zāles bija izvietotas saimniecības telpas (virtuve, ēdamtelpa), bet pa kreisi – trīs istabas ikdienas dzīves vajadzībām.

Muižas laikos iepretim mājai esot atradies plašs, brīvs laukums. Tur bijusi liela ovālas formas puķu dobe, netālu – augļu dārzs un parks ar dažādiem veciem kokiem. Apkārt parkam bijis žogs ar sarkanu ķieģeļu stabiem, pret ceļu uz baznīcas pusi atradušies vārti. Parkā bijuši labi kopti, grantēti pastaigu celiņi.

Kad muižā valdīja Benislavskis, tika stādīta liepu aleja, jo šeit ciemojās daudz bagātnieku, pat no Vācijas. Pie mājas pagalmā bija daudz dekoratīvu augu un koku. Vienu no tiem sauca “koks ar saknēm uz augšu”, jo tiešām tas tāds arī izskatījās. Koka diametrs bija apmēram 75 centimetri, bet augstums – četri metri, lapas cieši saaugušas kopā, bet zari izskatījās pēc koka saknēm. Zem šī koka kungi parasti ēda pusdienas.

Bonifacovas muižā mūža pēdējos desmit gadus nodzīvojis pirmais latgaliešu kalendāra izdevējs Gustavs Manteifelis – literāts, publicists, folklorists, vēsturnieks, etnogrāfs. Pēdējos gadus viņš sēdēja krēslā ar paralizētām kājām, bet rūpes par viņu uzņēmās vecākā brāļa Riharda (vai Rišarda) dēls Jozefs, kuram tolaik piederēja Bonifacova.

Bonifacovas muižā 1904. gadā tika ierīkota slimnīca. 1914. gada statistikas krājumos minēts, ka tur atradies ārstniecības-ambulatoriskais punkts, kurā bija pieejams ārsts, kā arī feldšeris un bloka darbinieks.

Latvijas valsts laikā muižai tika atstāti 40 hektāri zemes līdz ar parku un visām ēkām. Pārvaldnieks šos 40 hektārus iznomāja apkārtējiem zemniekiem, bet īstie mantinieki dzīvoja Varšavā un nolēma muižu pārdot.

No 1923. līdz 1925. gadam kungu mājā darbojās neliela slimnīca ar 20 gultām. Ārsti te bija sieva un vīrs Mamontovi, krievu emigranti no Ļeņingradas. Par medmāsu strādāja Tekla Pokrotniece. Vēlāk slimnīcu ar visu personālu pārcēla uz Kārsavu.

1927. gads nāca ar jaunām pārmaiņām, un muižas centrs tika pārdots. Ar bankas starpniecību to nopirka vietējais zemnieks. Lai atmaksātu bankā kredītu, viņš izzāģēja un pārdeva visus apkārtnes kokus. Tāpat viņš nojauca arī kalpotāju māju un saimniecības ēkas, kas nebija vajadzīgas, un izveidoja vienkāršu zemnieku saimniecību.

Vācu laikā Bonifacovā atradās policijas štābs. Policijā, proti, kārtības sargos, dienēja daudz vietējo puišu. 1944. gadā Bonifacovā kādu laiku dzīvoja partizāni, bet mājas īpašnieki bija aizbraukuši uz Vidzemi. 1944. gadā ēka pārgāja pagasta izpildkomitejas rīcībā.

Kad kolhozu laikā šeit iekārtoja graudu klēti, mājas iekšienē viss bija izjaukts. Par klēts pārraugu bija iecelts Jezups Ziemelis, kurš arī tur dzīvoja. Kad vēlāk konstatēja lielu graudu iztrūkumu, Jezupu uz ilgu laiku iesēdināja cietumā.

Laika gaitā māja tika ļoti nolaista – grīdas puva, jumts tecēja. Ēku gribēja nojaukt, lai uzceltu zirgu stalli. Iedzīvotāji rakstīja vēstuli lauksaimniecības ministram ar lūgumu ēku remontēt un iekārtot kā dzīvojamo māju. Tā arī notika, ēka tika izremontēta un pārtapa divstāvu dzīvokļu mājā, kurā iekārtoja 10 nelielus dzīvokļus, un tie tika piešķirti padomju saimniecības “Bērzpils” (izveidota 1957. gadā) strādniekiem. Iedzīvotāji, lai arī nedaudz pārveidotā izskatā, saglāba šo muižas ēku un laika gaitā ir to uzturējuši.

Pašlaik mājā daļēji apdzīvoti pieci dzīvokļi. Palikuši vairs trīs vecie iedzīvotāji, kuriem ir vairāk nekā 80 gadu. Par pārējiem dzīvokļiem rūpējas iedzīvotāju pēcnācēji, kuri uz vietas Bonifacovā nedzīvo. Tāpat vērts pieminēt, ka Bonifacovas muiža mūsdienās uzskatāma par vietējās nozīmes kultūras pieminekli.

Viesmīlīgie Bērzpils pagasta ļaudis gaida ciemos ikvienu, lai piedāvātu iespēju izzināt Bonifacovas muižas un tuvākās apkārtnes vēstures līkločus. Jāatzīmē, ka muiža un liela daļa Bērzpils pagasta atrodas Lubāna mitrājā, kas ir nozīmīga aizsargājama dabas teritorija un ietver Ičas upi, klānu pļavas, Bērzpils purvu un Solas ciemu ar zemnieku-zvejnieku sētu grupu.

Ja ir vēlēšanās, jau šobrīd ir iespēja doties virtuālā pastaigā pa minētajām vietām. Tūre skatāma šeit (izvēlieties pēdējo – Balvu novada – ģerboni, lai skatītu tūri).

Raksts tapis sadarbībā ar Balvu novada tūrisma informācijas centru.