Ar vienvirziena biļetēm uz Austrāliju: Adeles un Kristapa stāsts  (5)

Kā stāsta pāris, dzīve ir bijusi krāsaina arī pirms šī piedzīvojuma – abi ilgus gadus dziedājuši korī, dejojuši salsu un izbaudījuši dzīvi. Lai gan abi ir cēsnieki, pēdējos gados dzīve bija iekārtojusies Rīgā, kur abiem bija stabils un labs darbs. Tomēr viss krasi mainījās, kad pāris ieklausījās pakrūtē kņudinošajā sajūtā, ka "zāle zaļāka otrpus sētai".

Adele teic, ka jau kopš pamatskolas laikiem viņu ir kārdinājusi dzīve ārpus dzimtās vietas, bet līdz galam tā arī nekad nebija saņēmusies somu sapakot, lai gan iespējas bija. Kad pirms trim gadiem radās necerēta iespēja apciemot radus Austrālijā, kur tika izbaudīts trīs nedēļu atvaļinājums, Adele iemīlējusies šajā valstī un pilnībā saslimusi ar ideju, ka ir jābrauc un jāpamēģina tur dzīvot.

Atbraucot mājās, Adele sāka meklēt iespējas, pētīt, kā iegūt vīzu, rēķināt, bet tālāk par izpēti tā arī netika. Toreiz braukt kā studentei negribējās, bet citas iespējas atrast nemācēja. Kā vēlāk izrādījās – citu iespēju tā īsti nemaz arī nav, ja gribi dzīvot ilgāk par trim mēnešiem un arī strādāt.

Kad Adele un Kristaps sāka draudzēties, apņēmīgā jauniete ieminējusies, ka reiz viņai bijis plāns un sapnis par Austrāliju. Daudz nedomājot, Kristaps izmetis: "Braucam!"

Kristaps savā izpētē tika tikpat tālu, cik reiz Adele, bet, kā jau mēdz teikt – ja kaut ko ļoti vēlies, iespējas uzrodas. Iespēja uzradās, kad abi apmeklēja informatīvu lekciju, kuru rīkoja organizācija "Jauniešu ceļojumi". Organizācija palīdz jauniešiem ar visu, kas saistīts ar došanos uz Austrāliju, Jaunzēlandi un Kanādu. Abi uzzināja par savu vienīgo reālo iespēju – studentu vīzu, kā arī noklausījās veiksmes stāstus, informāciju par procesu, izmaksām un, izgājuši no lekcijas, jau zināja – viņi piepildīs savu sapni.

"Tas ir neticami, ko cilvēks ir spējīgs atstāt, ja mērķis ir tik ilgi lolots un iekārots! Lielāko daļu savas iedzīves sapakojām kastēs un aizvedām pie vecākiem glabāšanai. Bet to, kas kastēs un līdzņemšanai koferos nesagāja, atdevām "Otrajai elpai". Līdzi paņēmām katrs pa koferim un mugursomai. Par mums smējās, kad uzzināja, ka līdzi esam paņēmuši gludekli, – vai tad tur nopirkt nevarēšot!? Protams, var, bet mēs arī apzinājāmies Austrālijas dārdzību un faktu, ka, pirms tērēt naudu otršķirīgām lietām, tā sākumā būs jānopelna," par pārcelšanās procesu stāsta Adele.

Vaicāta, vai pamest stabilitāti un darbu bija grūti, Adele smejoties teic tā: "Lai piedod mūsu bijušie darba devēji, bet pamest darbu grūti nebija. Ne tāpēc, ka būtu bijis slikts vai nepatiktu, bet gan tāpēc, ka vienmēr ir izvēle un izvēles galā iznākums. Mūsu izvēle bija par labu pasaules apskatīšanai un citādas pieredzes uzkrāšanai, un iznākums likumsakarīgi ir atteikšanās no pašreizējās stabilitātes, dzīves, arī stabila darba un atalgojuma. Ar ģimenēm ir līdzīgi – mums tās ir mīļas un dārgas, un ļoti atbalstošas, bet līdzi paņemt nevarējām."

Austrālijā abi ieradās kā studenti, kas arī ir galvenais vīzas nosacījums – mācīties. Kristaps pārtop fitnesa trenerī, bet Adele paplašina zināšanas jau iesāktā jomā – personāla vadībā. Paralēli mācībām abi jau devīto mēnesi arī aci pret aci dodas pie cilvēkiem, pārdodot elektrības piegādātāju pakalpojumus. Šāda veida darbavieta ir devusi abiem iespēju savienot un nodrošināt vajadzību pēc ienākumiem, ceļot vēlmi, izdzīvošanu un jaunas pieredzes iegūšanu.

Ceļojuma mērķis, kā teic pāris, bija gaužām vienkāršs – piedzīvot citādu dzīvi pilnīgi citādā vidē. "Lai arī lielākā daļa mūsu mājās palicēju bija un, visticamāk, arvien ir droši, ka mēs nekad neatgriezīsimies, – jo tāda ir rūgtā pieredze ar aizbraucējiem, nekad neesam palikšanu Austrālijā izvirzījuši kā mērķi, kas jāsasniedz. Jau pašā sākumā savā starpā vienojāmies, ka paliksim šeit tik ilgi, cik atļaus vīza, līdzekļi un sajūtas. Bet, ja ceļā atradīsies veids, kā šī brīža gala termiņu pagarināt, to izmantosim, lai paši varam pieņemt lēmumu, kad atgriezties. Pagaidām šādu iespēju neesam atraduši. Lai gan nevarētu teikt, ka ļoti cītīgi meklējam," stāsta Adele.

Protams, sākums Austrālijā, gluži kā jebkurš sākums, nav bijis no vieglajiem. "Negribas nevienu cerību pilnu ceļot gribētāju sabiedēt, bet lielākās grūtības pēc ierašanās bija darba atrašana. Ieradāmies jūlijā, kas šeit ir klusā sezona jeb ziema. Tad nevienam īsti jaunus darbiniekus nevajag, jo kafejnīcas, izklaides vietas, veikali ir krietni mazāk apmeklēti. Tā kā esam ar studentu vīzām, oficiāli atļautās darba stundas ir 20 nedēļā. Daudzi darba devēji negrib ķēpāties un, protams, meklē ko pastāvīgāku. Turklāt šeit nevienu tā īsti neinteresē tava pieredze ārpus Austrālijas, pat ja esi strādājis vairākus gadus līdzīgā vai tādā pat jomā. Arī izglītības līmenis ir mazāk svarīgs, ja izglītība nav iegūta uz vietas. Tāpēc, līdz nostabilizējāmies vienā kārtīgā, naudu nesošā darbā, pagāja trīs mēneši, kas ir ilgs laiks pie šejienes dārdzības." Te gan milzīgs paldies jāsaka Kristapa radiniecei Vitai ar ģimeni, kas abus uzņēma savās mājās un palīdzēja ar jumtu virs galvas, kamēr Adele un Kristaps nostājās paši uz savām kājām.

Pāris droši var teikt, ka lielākie patīkamie momenti ir saistīti ar savu spēju un izaugsmes brīžu apzināšanos. Caur grūtībām, ko nes dzīves uzsākšana no nulles pilnīgi svešā vidē, caur sevis salaušanu, redzesloka paplašināšanu un zinībām, ko spēj dot tikai šāda brutāla sevis izņemšana no ierastās komforta zonas un ielikšana pilnīgi citā, nepazīstamā vidē. Viens no tādiem pierādījumiem pašiem sev Adelei un Kristapam bija iespēja tikt pie savas dzīvesvietas, jo tas viņiem bija krietns solis pretī stabilitātei.

Nodzīvojis Austrālijā jau vairāk nekā gadu, pāris ir vienisprātis, ka Latvijas un māju visvairāk līdz šim pietrūcis lielajos brīžos, kāds noteikti ir Dziesmu un deju svētki, kas šoreiz abiem koristiem gāja gar degunu. Protams, dzimtenes pietrūcis arī dažādos svētkos, kā arī ģimenes un draugu lielajos notikumos.

Tas, ko Adele un Kristaps ir īpaši iecienījuši, ir kāpšana kalnos un "bushwalks" jeb pārgājieni pa mežiem. "Pēc Latvijas plakanuma šejienes kalni liekas kā fantastika. Reizēm tas ir arī liels izaicinājums, pēc kura sāp kājas, bet skats no augšas vienmēr ir tā vērts. Tādi laikam esam – pārvaram grūtības, jo zinām, ka balva par to būs," tā Adele.

Ar ceļošanu Austrālijā esot visai "komiski", kā izteicās pats pāris. Pat vietējie atzīstot, ka lētāk un vienkāršāk esot aizlidot uz Bali vai Taizemi, nekā apceļot Austrāliju. Esot pat joks, ka Eiropā vari brokastis paēst vienā valstī, pusdienas citā un vakariņas vēl citā, kamēr Austrālijā dienas laikā nebūsi izbraucis pat no viena štata."Tā arī ar mums – visu, ko varam apskatīt mašīnas brauciena attālumā, skatāmies, bet līdz lidošanai uz tālākām vietām vēl jāpaciešas."

Tomēr kopumā viņi ir sajūsmā par katru dienu, kad izdodas redzēt kaut ko pašiem neierastu vai citādu. "Pačamdīt koalu un ķenguru. Plaukstas lieluma zirnekļi, kas dušā krīt uz galvas, divmetrīgas čūskas uz ielas un pamošanās ar smejošiem putniem (kukaburrām) aiz loga – tādas šejienes ikdienas normas, par kurām latvieša dvēsele sajūsmā spiedz. Visur, kur dodamies, ar mums "draudzējas" šejienes fauna. Esam satikuši savvaļā dzīvniekus, kurus šejienieši paši pat nesatiek, turklāt vietās, kurās šiem dzīvniekiem pat nebūtu jābūt. Reiz satikām koalu pilnīgi ne viņa rajonā, tāpat arī ehidnu, kas parasti cilvēkiem nerādās. Un, kamēr citi maksā lielu naudu par vaļu vērošanu un reizēm tos tāpat neierauga, mēs to lēkāšanu vērojām no krasta pludmalē, kad tur bijām gandrīz divi vien. Tas, cik draudzīga ir zvēru pasaule pret mums, ir liels prieks un pagodinājums, ja tā var teikt," sajūsmā stāsta Adele.

Vairāk par abu ceļojumiem un ikdienas gaitām lasi viņu "Facebook" lapā.