Madara un Emīls Senkani pirms aptuveni diviem mēnešiem pameta stabilo ikdienu un kopā ar savu suņuku Punktiņu devās garā un nesteidzīgā ceļojumā pa Eiropu ar savu busiņu (viņu stāstu lasi šeit). Ceļā abi paspējuši aplūkot daudz, bet kā viņiem gāja skaistajā Horvātijā, lasi Madaras stāstā.
Horvātijā iepriekš esmu bijusi divas reizes. Abas tās bija pavasarī, marta beigās, aprīļa sākumā, un abās Horvātija mani savaldzināja pavisam un galīgi. Acis veldzē skats uz mājiņām, kas visas kā viena – baltas ar dakstiņu jumtiem, satupušas kalnu pakājē un sildās kā ķirzacēni. Tirkīza jūra iesāla klintis, priedes mīkstām, garām skujām sasilst saulē un smaržo tik saldi. Pilsētu bruģis, mīts kopš Senās Romas laikiem, nostaigāts gluds kā ledene. Ūdenskritumi, vīns, dabas takas, īstuma sajūta. Kā lai neiemīlas?
Šoreiz Horvātijā esam augusta vidū, beigās, ko galīgi neiesaku. Traki karsts un traki daudz cilvēku. Un viss šķiet arī trakoti dārgs – nezinu, vai tas ir mūsu budžeta, vai sezonas dēļ. Bet pārējais turpina valdzināt. Gluži kā pēc rozā briļļu perioda, kad sāc saskatīt arī ragus un nagus, bet tas neliek mīļot mazāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
