Ar busiņu pa Horvātiju: latviešu piesātinātais ceļojums saulainajā zemē  (3)

Horvātijā iepriekš esmu bijusi divas reizes. Abas tās bija pavasarī, marta beigās, aprīļa sākumā, un abās Horvātija mani savaldzināja pavisam un galīgi. Acis veldzē skats uz mājiņām, kas visas kā viena – baltas ar dakstiņu jumtiem, satupušas kalnu pakājē un sildās kā ķirzacēni. Tirkīza jūra iesāla klintis, priedes mīkstām, garām skujām sasilst saulē un smaržo tik saldi. Pilsētu bruģis, mīts kopš Senās Romas laikiem, nostaigāts gluds kā ledene. Ūdenskritumi, vīns, dabas takas, īstuma sajūta. Kā lai neiemīlas?

Šoreiz Horvātijā esam augusta vidū, beigās, ko galīgi neiesaku. Traki karsts un traki daudz cilvēku. Un viss šķiet arī trakoti dārgs – nezinu, vai tas ir mūsu budžeta, vai sezonas dēļ. Bet pārējais turpina valdzināt. Gluži kā pēc rozā briļļu perioda, kad sāc saskatīt arī ragus un nagus, bet tas neliek mīļot mazāk.

Iebraucām Horvātijā no pašiem dienvidaustumiem – Melnkalnes. Tā priecājāmies pārbraukt robežu! Tikai daži metri – internets atpakaļ, zvani kā pie cilvēkiem, netīrība ielu malās zudusi.

Pirmā pietura brīnumskaistā vietā, ko Emīls atradis "Park4Night" aplikācijā. Uzčunčinām kalnā, tur ciprešu aleja, kas ved uz miniatūru stāvvietu, no kuras lejup vijas taciņa. Sekojot tai, nonācām pie pamesta restorāna ar kolonām ieskautu terasi un akmens kāpnēm, kas piekļāvušās klintij un ved lejup. Tur, klinšu un iespaidīgu viļņu vidū, metāla kāpnītes, pa kurām iekāpt koši tirkīzzaļā ūdenī. Tā gaidījām šo mirkli, ceļa posmu, kas vedīs gar jūru un ļaus noskalot ceļa putekļus un sviedrus, iegūt svaigumu, kad vien to vēlēsimies! Tā nu cītīgi karājamies pie kāpnītēm un baudām pirmo peldi jūrā šī ceļojuma laikā. Viļņi bango ne pa jokam, un pelde tāda šļunkāšanās tiem līdzi vien ir, bet kādu prieku tas spēj dot! Saprotam gan, ka te diemžēl nepaliksim, jo auto novietošana nav īsti legāla, ēnas un ēdiena arī nav. Dodamies tālāk, bet šo vietu atķeksējam megaskaisto vietu sarakstā.

Esam tik tuvu Dubrovnikai, ka spriežam – kādēļ gan ne? Ziedu laikos šī pilsēta esot sacentusies ar Venēciju. Hmm, vai tajā, kura no tām ir romantiskāka? Novietot auto stāvvietā par četriem eiro stundā īsti neceļas roka un maks. Sāk pārņemt aizdomas, ka ar stāvvietām Horvātija nebūs dāsna. Ne jau aiz ļauna prāta – ja vienā pusē kalni un otrā jūra, visam vietas nepietiek. Atkal glābj jau iepriekšminētā aplikācija.

Braucam, braucam, braucam arvien tālāk no vecpilsētas, līdz novietojam auto jaukā, kokiem apaugušā (ēna!) ieliņā ar paplatinājumu, kas kā nomērīts, lai novietotu mūsu mazo busiņu. Vieta izrādās vairāk nekā lieliska, jo piedāvā ne tikai ēnu, bet arī promenādi un pludmali 10 minūšu attālumā. Un veikalu tāpat.

Uz vecpilsētu nav jāčāpo nemaz TIK ilgi, pēc 30 minūtēm esam klāt. Pūļi krietni vien traucē noķert romantiku un burvību, ko izjutām, kad bijām te iepriekšējo reizi. Ēdam saldējumus, mēģinām aizmukt no cilvēkiem pa mazām šķērsieliņām, sēžam uz baznīcas kāpnītēm un vērojam ļaudis. Tā ir mūsu pilsētu apmeklēšanas rutīna – atkārtojam katrā pilsētā un vēl nav pievīlusi. Emīls šķiet galīgi apvainojies uz pilsētiņu par to, ka nav, nu, nav kaut kas. Ejam prom.

Vēl joprojām šausmonīgi karsti. Dodamies uz pludmali. Atklājam, ka tā ir reti plaša un ne-klinšaina, te ir bezmaksas labierīcības, viena promenāde pa iekšzemi, viena virs jūras. Saprotam, ka paliksim ne vienu dienu vien. Nākamo un aiznākamo dienu pavadām sēžot uz ēnainas betona maliņas un plunčājoties. Lielākais prieks abiem, kad noriet saule. Tad graužam vakariņas uz klintīm jūras malā vai dodamies uz vecpilsētu. Tumsā tā atgūst burvību. Valdzina gluži kā pirmajā reizē. Baltās ieliņas, cilvēki ar svētku apģērbu un dzirksti acīs. Pikē bezdelīgas un onkuļi smejas par Punktiņu. Mūri atdod dienā sakrāto siltumu, saldējums par lielu, lai apēstu, un dzīve skaista.

Makarska bija mūsu atmiņās kā maza, skaista pilsētiņa ar dabas takām, tāda mūsu slepenā Horvātijas pērle. Kad nonācām tajā augustā, ne aprīlī, sapratām, ka tā nav slepena. Vispār nemaz. Cik daudz var mainīt cilvēku mudžoņa! Mēs cenšamies nesūdzēties par tūristiem, jo paši tādi esam. Smieklīgas šķiet runas par "ai, tas jau tūristiem", "tur tik daudz tūristu" vai "šī vieta ir pārtūristiskojusies". Tu vari domāt, ka esi ceļotājs, klaidonis, modernais nomads vai velsviņzinkas, bet, ja tu te nedzīvo – tu esi tūrists. Tā nu mēs nesūdzamies, bet saprotam, ka uz Horvātiju vasaras laikā nekad un nemūžam.

Makarskas pludmale kā košs skudru pūznis. Labierīcības par maksu, dušas par maksu. Ēnas nav. Busiņu atstājam šosejas malā, vieta knapi, knapi der. Bail domāt par tiem, kas pārvietojas ar kemperiem. Pielāgojamies visam un paliekam divas naktis.

Pa dienu sēžam uz klints mazas priedītes ēnā un vizināmies uz piepūšamā matracīša. Emīls izkarina šūpuļtīklu, malkojam vīnu, pļāpājam. Apkārt agaves, klintis, priedes un tik daudz šokolādes krāsas vāverīšu, cik visā dzīvē neesmu redzējusi. Punktiņš sēž pie šūpuļtīkla un hipnotizē tās, lai nāk klāt. Vāverītes atsakās.

Vakaros ejam meklēt vakariņu vietas, bet abas reizes sameklējam tikai vilšanos, ka viss tik dārgs un nekāds. Pat kebabs (stipri viduvējs) maksā četrus eiro, bet pārējais virs 10. Sapērkamies gardumus un vīnu, vērojam īpaši rozā saulrietus uz promenādes klintīm vai piestātnes, un secinām, ka šādi ir pat skaistāk.

Pavisam skaisti ir koncerti pilsētas laukumiņā. Pie baznīcas, protams. Seši diži vīri dzied tā, ka valodas nevajag. Vietējie dzied līdzi, gan mazāk un klusāk, kā mēs pieraduši, un latvju gēni saka, ka arī jādzied. Un piedziedājumus es mazliet dziedu. Par jūru, par sievieti, par mums, par mīlestību. Atpazīstam slāviskos vārdus, bet mūzika jau ir valoda pati par sevi.

Piestājam mazītiņā kabatiņā starp klintīm un mežu. Pa nakti te palikt nebūtu ne omulīgi, ne droši, arī pie upes jāčāpo pa brikšņiem un tualetes papīrīšiem, toties tieši pretim ir avotiņš, no kura kāri papildinām jau vakar iztukšotos traukus. Pamatīgs ieguvums! Dodamies atpakaļ, pārņem maza bezcerība, bet tieši aiz celiņa ar kārtējo draudīgo privātīpašuma apliecinājumu ir vēl viens, kuru šāda zīme neaizšķērso.

Pierunāju Emīlu, ka jāšmauc iekšā un vismaz jānomazgājas. Vienmēr jau var sagaidīt pirmo brīdinājumu un doties tālāk! Šī nu ir mūsu (vismaz mana) laimīgā vieta, kur noberžamies paši un noberžam traukus, un, lai gan upe ir diezgan ledaina un es redzēju tajā zigzagainu čūsku, arī mani nedēļu nemazgātie mati tiek tīri. Emīls sarūpē siltas vakariņas, piekārtojam busiņu un izmantojam "Instagram" tiešraidi, lai pastāstītu, kā tad mēs dzīvojamies. Emīls ir īstena TV zvaigzne, Mr. Šarms.

Labprāt būtu palikusi vēl vienu dienu, bet mums nepieciešams kārtīgi pastrādāt, bet saule nav sastrādājusi gana elektroenerģijas. Tātad jādodas uz lielveikalu!

Sēdējām ēnā vienu, divas, trīs dienas, bet trīs – tas jau ir par daudz. Vakaros promenāde un vīns, ko nopirkām ciematiņā, braucot no upes. Es tiešām nezinu, vai tas bija vīns, šī ellišķīgi stiprā dzira, kuru var baudīt tikai pa vienam malkam, aiz katra noskurinoties un tverot pēc elpas. Dīvaini, bet šis dzēriens man gāja pie sirds vairāk nekā vīni, kurus dzērām iepriekš. Vēl dīvaināk – no šī vienīgā man dedzināja rīkli, bet ne punci. Ej nu saproti.

Trešajā vakarā uz Splitas vecpilsētu bijām bijuši jau divas reizes, iepirkuši tirgū ežučības, Diokletiāna pili redzējuši un satikuši pat nejauko bezpajumtnieku, kas šoreiz izdomāja ne tikai brist pāri Punktiņam un viņa ostīšanās čomam, bet arī pārvilkt šiem pāri savus ratiņus, ko Punkts novērtēja ar pirmo riešanu uz cilvēkiem savā mūžā. Suns tiešām bija sašutis un gatavs aizstāvēt savas tiesības. Mēs tāpat.

Nu, redz, trešajā vakarā, kad no rutīnas nāca virsū niķi, izdomājām doties uz kino! Emīls bija ievērojis brīvdabas kino, bet to mēs diemžēl nogulējām – tieši un tikai šajā dienā tas bija slēgts. Nākamreiz! Bet parastā kino biļešu cena bija ap diviem, trim eiro, kas šķita vairāk nekā pieņemami. Tā kā animācijas filmas, uz kurām parasti ejam, bija ierunātas horvātiski, sanāca aiziet uz "Mamma Mia! Here We Go Again". No sākuma kaunīgi iegrimu krēslā salduma un paredzamības dēļ, bet iejutāmies arvien vairāk un vairāk, un beigu beigās kinoteātri atstājām izcili priecīgi, dejojoši un dziedoši, un vēl ilgi lepojāmies ar savu lēmumu aiziet Horvātijā uz kino – un šo filmu. '

Bet pirms pēdējā vakara Splitā vēl bija trīs naktis, ko tur pavadījām. Pirmā bija traka. Nolikām auto pie piestātnes, netālu pludmale, barčiks. Ne jau blakus, kāds gabaliņš jāpaiet. "Park4Night" rakstīts, ka būs skaļi un labāk braukt prom. Mēs domājam – pff. Pieliekam auto vēl tuvāk pludmalei, lai durvis būtu uz smuko skatu. Horvāti tiešām mīl savas dziesmas un, ejot mājup, mīl tās dziedāt skaļi un no sirds. Meičukiem patīk skaļi sarunāties, čurājot pie mūsu busiņa durvīm (tām, kas uz smuko skatu). Kādam puisim patika atspiesties pret mūsu guļamvietu un stundu dramatiski kratīt sirdi. Skaļi un dramatiski. Vienlaikus ik pa laikam sakratot arī busu. Un tad, kad 5 klubs beidzās un 5.30 beidzās puisis, kas baksta busu, vienam odam iepatikās skanēt pie auss. Un ap 8 jau ar pamošanos sviedru peļķē mūs ierasti sveica saule. Nākamās naktis palikām pie Splitas slimnīcas, kur bija mierīgi un klusi. Prieki, prieki! Un mācība, ka jāklausa, ko cilvēki saka.

Ierasto rutīnu – saldējums un sēdēšana galvenās baznīcas laukumiņā – šoreiz papildinām ar došanos jūrā. Jau Splitā rezervējām braucienu uz Zilo lagūnu un salām. Ja tā padomā, tādēļ arī devāmies šurp!

Zilā lagūna tādā krāsā, ka acis žilbst. Tik krāšņi, ka pat es atmetu bailes un bez piepūšamajiem zvēriem un ar apziņu, ka uz kājām nostāties nevar, iemetos no laivas šajā skaistumā nopeldēties.

Nākamā pietura Maslinica. Mazītiņa, smukiņa, ar stundu pilnīgi pietika. Tad vēl viena sala, kam pat nezinu nosaukumu, bet tas nekas, jo tur tiešām, tiešām bija tikai klintis un pusdienas. Pusdienas precīzi kā teikts – zivs un salāti. Vesela zivs guļ šķīvī blakus salātiem. Bet cik garda! Runājam, ka šī garšo tieši tā, kā zivij jāgaršo. Kā zivs garšas esence, būtība. Un tad mājup.

Un! Es redzēju delfīnus! Divus! Divreiz! Man ļoti patīk delfīni. Kad visām meitenēm bērnībā patika, man tie šķita zivis. Tagad esmu sajūsmā. Punktiņš bija mums līdzi, uzvedās labi. Kad Emīls peldējās, satraucās, kad pēc tam gāju peldēt es – ne ausi necēla. Jauki. Vecie jūras vilki smaidīja un glaudīja, un nāca prasīt, vai kokerspaniels.

Piedomājām, lai noskatītā stāvvieta ir pieejama, un tā ir. Pāris metru līdz pludmalei, pāris metru līdz promenādei, kas ved uz vecpilsētu. Ejam pa to un es esmu gatava spiegt no sajūsmas. Pludmale, piestātne, gaišās mājas un dakstiņu jumti – it kā viss ierasts. Bet šī pilsētiņa satupusi pakalnā. Un dveš ko tik īstu, tik patiesu, kā vēl neviena.

Vietējie vīri ik rītu sapulcējas bāriņā, kur paņem pa kausam alus un runā par dzīvi, klusē, jokojas. Viņus apkalpo tāds pats vīrs. Horvātu kungi, kam rīti jau brīvi, ir glīši, kopti, spēcīgi un gaumīgi ģērbušies. Prieks skatīties!

Vecpilsētas centrs sakopojis visu Horvātijas vecpilsētu šarmu. Novērojam, ka tieši pretim baznīcai, pie kuras, protams, sēžam un ēdam saldējumu, ir kāpnītes, pie kāpnēm māja, uz mājas kāpnītes, kāpnīšu galā mājiņa. Un uz šī laukumiņa, kas gan visnotaļ padrupis, var pasēdēt un redzēt katedrāli no gluži ekskluzīva skatpunkta. Šibenikā esam 1+1 dienu, jo pa vidu man paliek stipri nelabi un nākas vienu diennakti pavadīt viesnīcas numuriņā. Vainoju burgeri, kas nāca komplektā WIFI un elektrībai, ko izmantojām pastrādāšanas nolūkos. Es jutu, ka salāti garšo nelabi, bet šķita, ai, nu ko tur. Ēdiens paliek ēdiens. Mācība – ja šķiet, ka labāk neēst, krietni lētāk būs izmest.

Tā nu otrā dienā pēc piespiedu viesnīcas bijām klāt. Ieraugot cenas, kas uz mums abiem maksātu vairāk nekā nakts pieminētajā viesnīcā, pamatīgi samulsām. Nav ierasts, ka nacionālie parki maksā tik šerpi. Arī Veļičkas sāls raktuves, ko tomēr uzturēt ir pamatīgi grūtāk, dārgāk un sarežģītāk, un ieguldītais darbs arī redzams, neizmaksāja tik dārgi. Bet mājaslapā un bukletā tāda taka un šitāda, tāda sala, šitādas dzirnavas, paraugdemonstrējumi un kuģīši. Nu, ja tas viss ietilpst cenā, un nekas neliecina par pretējo, turklāt esam šeit, laikam jau nav ko.

Emīls iestāsta, ka mūsu ID Latvijā apzīmē to, ka esam studenti, un tiekam iekšā gandrīz uz pusi lētāk. Ja brauktu nesezonā, proti, oktobris-maijs, cena būtu vairāk nekā trīs reizes izdevīgāka nekā tagad.

Priecīgi nočunčinām lejā, salasos bukletā, kur ar kuru kuģīti var nokļūt, jau acis zib. Lejā izrādās, ka katrs kuģītis maksā vēl ap 15 eiro. Kas iepriekš nekur nav norādīts – ne bukletā, ne lejā, kur daiļi sazīmētas iespējas. Atliek nopūsties un doties pa mazo taku, kas, manuprāt, tikai daļēji ir parka teritorijā – pirms pērkat biļeti, pārbaudiet, vai tā tiešām nepieciešama!

Atkal par sevi atgādina karstās sezonas bēda – cilvēku tik daudz, ka uz takas stāv rindā un peldvietā mudž kā skudras. Spēka arī šodien nemaz nav, nosnaužos piesaulītē uz tilta margām. Tad jau arī pievakare, esam nolēmuši izmantot savas biļetes pilnībā un steigties nav kur, tādēļ izejam taku vēlreiz. Šoreiz cilvēku mazāk un prieks lielāks. Bet atgriezīsimies tikai tad, kad nebūs vasara un būs budžets kuģīšiem. Varbūt, jo, nezinu, laikam esam izlutinājušies vai švakuma dēļ, bet īstas sajūsmas nebija.

Esam prātīgi un zinām, ka vietu stāvēšanai daudz vieglāk atrast, ja brauc pēc pulksten 18. Tā arī ir, un mūs sagaida perfekta vietiņa tieši mums. Jau 136. reizi nopriecājamies, ka mums nav kemperis, jo šajās stāvvietās tiem gluži vienkārši nebūtu vietas un netālu esošajā stāvlaukumā tie ir aizliegti.

Dodamies uz Zadaras vecpilsētu. Vārti skaisti un daudzsološi, bet, Trogiras un Šibenikas izlutināti, vecpilsētā neatrodam to, ko meklējām. Promenāde gan iespaidīga, to nenoliegt. Esam tieši saulrieta laikā, kas piešķir pavisam romantisku noti. Jūras ērģeles skan, bet vietas, lai piesēstu un tajās ieklausītos, īsti nav – vēl joprojām augusts, starptautiskais atvaļinājumu mēnesis. Piesēžam galā, arī jauki.

Pa nakti mūs nomoka odi. Tie te ir tik sīki kā augļu mušiņas, bet sīkšanā vēl kaitinošāki par mūsējiem. Paķer īpaši augstu toni. Un kož arī nešpetni. Sēžam katrs ar lukturīti un vērojam, izsekojam, tramdām, klapējam. Odu tīkls mums ir, bet šitās sīkaļas gar augšu palavās garām.

Esam nopelnījuši vienu slinku dienu, ko pavadām karājoties šūpuļtīklā pie-pludmales kokos un lasot. Pirms otrās nakts sapūšam tīklu un logus ar mammas sagādāto supereko pretodu līdzekli. Buss smaržo pēc krustnagliņām un lavandām, un citronzāles, un tiešām pa visu nakti viens ods, kas iet bojā no Emīla rokas. Bet toties līst, gāž pavisam traki, saklājam dvieļus zem atvērtajiem logiem (jo elpot tomēr vajag), sūce radusies arī no bagāžnieka un pie durvīm. Saklājam atlikušos dvieļus un lupatiņas, un cenšamies gulēt, kamēr apkārt rībina tāds pērkons, kādu vēl nebijām dzirdējuši. Vienu reizi, goda vārds, kaut kur iespēra. Man vienmēr paticis negaiss un tam, protams, kad pats esi omulīgā siltumā, ir savs šarms, bet šis nu bija bišķi par daudz.

Lidosta atrodas uz Krkas salas, kur ir īpašs naids pret kemperiem, jo tie ir aizliegti teju visā salā. Brauc kurp vēlies, nekur nedrīkst stāvēt. Emīls izvelk no azotes interesantu vietu pie pamestas viesnīcas. Arī tur stāvvieta nu jau ir par maksu, bet mūsu pēdējās kunas šo iespēju kā reiz nosedz. Dodamies pastaigāt pa "Haludovo Palace". Tā esot izveidota septiņdesmitajos gados ar plānu būt vienai no TOP vietām Eiropā, kur brauks amerikāņi un atstās lielo "piķīti". Bija baseini iekšā un ārā, saunas, tenisa korti, kazino, masāža, interjeru veidoja top čalis. Plāns ne pārāk izdevās, TOP vieta tā bija Dienvidslāvijas ietvaros un baseinos plunčāties brauca tā laika militārā elite, ne dāsnie amerikāņi. Kā jau tas ar padomju laika megaprojektiem mēdz būt, ar privatizāciju gāja skumji. Koki un krūmi, un stīgas tur dzīvo tagad. Man gan skumjāka šķiet cilvēku neizbēgamā postīšanas kāre, jo var taču ļaut laika zobam un dabai darīt savu, nedauzot, neplēšot, neārdot. Un būtu tik skaisti pat tad, ja neizmanto. Bet nē. Ir smuki un ir žēl.

Pirmo nakti noguļam kā šausmenītē. Lielais stāvlaukums pie pamestās viesnīcas tukšs, tikai mēs. Pērkons un melna nakts, un zibeņi kā traki. Ej nu pačurā pirms miedziņa! Otrā naktī nav lielu izmaiņu, tikai sākam jau pierast un negaiss atgriežas pie savas jaukākās lomas – radīt omulību tur, kur negaisa nav.

Pa dienu atklājam, ka netālu tomēr ir pilsētiņa, uz kuru ved jau divdesmitajos gados izveidota (vai vismaz iesākta) promenāde. Pilsētiņā valda vācu tūristi. Grūti saprast, kādēļ atvaļinājumam jāizvēlas šo vietu. Vēsturisku, arhitektonisku un dabas brīnumu nav, pludmale ir betona strēlīte trīs metru platumā, cenas gluži kā visur citur. Arī mazpilsētas šarma īsti nav. Bet tas jau labi, ka katram savs!

Ir diena pirms Emīls dodas uz Latviju, izlemjam paēst tā smuki. Izvēlamies vienu no četrām kafejnīciņām. Ēdiens tiešām gards, prieks sevi reizi pa reizei palutināt. Varētu jau biežāk, bet vēl neesam pieraduši, šķiet, ka ap 10 eiro par vienu ēdienu nav gluži pieklājīgi. Ceram uz nesezonu un gatavojam paši.

Kad Emīls izlaists lidostā, braucu uz jau sen rezervēto viesnīciņu. Sapratām, ka tas ir izdevīgāk nekā palikt kempingā. Un stipri jaukāk, jo, cik esam redzējuši, kempingi Horvātijā ir putekļaini laukumi nekurienes vidū. Viss būtu skaisti, ja "Google" būtu aizvedis uz īsto vietu.

Esmu tur, kur it kā jābūt, neviena nav. Auto, protams, līdzko iebraukts horvātu mazpagalmos, tā ar dupsi jādabū uz šosejas. Uz dullo. Skatos, pētu, nāk tantīte. Jautāju, vai te ir viesnīca "S". Viņa saka, ka ne. Un tuvuma neesot. Parādu bildes, neko nezina. Parādu adresi, tas esot pavisam kalnos. Karte rāda un rāda šo pašu vietu.

Kamēr dabūju "Booking" aplikāciju, esmu jau pavisam bēdīga un tantiņa mani mierina. Angliski nerunā, bet to jau var saprast. Aiziet pēc mājas un mobilā telefona, un vēl blociņa, sazvana dēlu un stāsta, ka pagalmā ārzemniece, nezina, kurp braukt, un raud. Lai dēls brauc šurp. Es jau sen neraudu un pa šo laiku esmu atradusi, kur un kā jābrauc. Rādu, saku, ka viss ok, tagad zinu, varu braukt. Bet viņa tikai stāsta, ka dēls būšot pēc 10 minūtēm, lai pagaidu. Tā nu neatliek nekas cits kā gaidīt.

Gaidām ap 30 minūtēm, sasmaidāmies, runājam katra savā valodā ar Punktiņu, esam sašutušas, ka tagad sadomājusi ziedēt ābele, uzzinu, ka rukolai līdzīgs savvaļas augs, ko viņa lasa salātiem, tiek saukts "riga", pastāstu, ka klinģerītes var dzert kā tēju pret klepu. Un vispār, tantiņa nav nekāda tantiņa, bet kundzīte ar sarkani krāsotiem kāju nadziņiem. Horvātijā gan kundzītes, gan kundziņi ir dikti smuki un iznesīgi.

Kad beidzot atbrauc dēls, viņš ignorē manus mēģinājumus parādīt, ka telefons zina un rāda, kurp man jābrauc, saka, lai iebraucu benzīntankā un paprasu lielo karti. Papīra karti. Smaidu un māju, un saku, ka tā darīšu. Viņš izvinķelē manu mašīnu no pagalmiņa, es uzdāvinu kundzītei liepziedu tēju. Saku, ka pašu lasīta manās mājās, iedodu pasmaržot. Viņa atpazīst – lipa! Pie viņiem gan neaug, tikai kalnos varot salasīt. Apskaujamies vēl pāris reižu, dēls arī saka, ka viss būs labi, lai nesatraucos. Ar laba vēlējumiem un svētījumiem dodos tālāk. Protams, ka viss būs labi, ja pasaulē ir šādi cilvēki.

Laimīgi izlīkumoju pa kalnu takām, nonāku viesnīcā, kur uz jautājumu "Are you a good driver?" atsmeju, ka ne, un ļauju, lai mazītiņajā pagalma kabatiņā busu novieto saimnieks. Te man ir labas, bet garlaicīgas dienas. Viss glīši, ērti, duša, gulta, pat kūku atnes! Daba arī nepieviļ, kalni, meži, gotiņas, pat kaķēni. Bet sajūta kā būrītī, jo visi ceļi aši beidzas, gar šaurā, nepārredzamā ceļa malu muļķīgi iet, skrien rejoši suņi un īsti jau nav kur aiziet. Tā nu strādāju un lasu, un rakstu, līdz acis sarkanas. Un tā gaidu vīru un būšanu ceļā un busiņā!

Dubrovnika. Vecpilsēta ir, nu, ir īpaša. Jādodas uz turieni nesezonā (nekur nevajag doties no jūnija līdz augusta beigām, ja nu vienīgi tepat, Latvijā), lai var pabūt ar pilsētu. Iesaku izstaigāt mūra augšu, gan izklaidējoši, gan skaists skats paveras. Mēģināt apmaldīties mazajās ieliņās, pasēdēt uz kāpnītēm, kādu tur nav mazums. Netramdīt vietējos, kas patiešām tur dzīvo kā cilvēkiem pienākas. Būt naktī, jo nakts vispār ir laiks, kad būt pilsētās, manuprāt. Ja esi seriāla "Game of Thrones" fans, varbūt ies pie sirds kāda no tūrēm, kas parāda vietas, kur seriāls uzņemts. Pilsētas tālākajā galā ir smuka pludmale un klinšu promenādīte, ko nevajadzētu atstāt bez ievērības. Nu, labi, cik nu smuka pludmale – nav Jūrmala, protams.

Makarska. Vasarā ar līkumu, ārpus tās ļoti mīlīga pilsētiņa ar stipri vairāk dabas nekā pārējām iedalīts. Noteikti vērts izstaigāt takas un promenādes, un varbūt paveiksies un arī ārpus dullākajiem mēnešiem pilsētas laukumā būs kāds koncerts? Ja esi gatavs ēverģēlībām ar britu jauniešiem, te ir tādi "dienas kruīzi", no kuriem cilvēkus teju jānones.

Splita. Laba vieta, kur pabūt ilgāk. Gana liela, lai izklaidi atrastu atbilstoši vēlmēm un iespējām –brīvdabas kino (biļete ap 3 eiro), iespaidīga vecpilsēta, visādi kruīziņi un ekskursijas, plaša pludmale ar (gandrīz) baltajām smiltiņām, klubiņi, bāriņi, gara, gara promenāde.

Trogira. Smukulīte. Zaļāka, sajūtās mazāka un intīmāka, klusāka nekā iepriekš apceļotās Horvātijas pilsētas.

Šibenika. Visas labās lietas no Trogiras, bet vēl kalniņā, vēl klusāka, vēl mazāka un jaukāka, un ar krietnu "īstuma" devu sportisku jauniešu un smuku pensijas vecuma onkuļu, kas ik rītu savācas vietējā bāriņā pasēdēt pie alus kausa, formā.

Krka nacionālais parks. Ūdenskritumi ir skaisti, zaļums Horvātijai neierasts. Iesaku doties nesezonā, kad lētāks un mazāk ļaužu, un izkuģojoties ar kuģīšiem pa visu parku. Vai mazā taciņa ir ap 27 eiro vērta, es laikam šobrīd tā nedomāju gan.

Zadara. Pēc Trogiras un Šibenikas tās skaistumu uztaustīt nebija viegli. Mana top lieta ir promenāde, kas ir plata, gara. Kas tur var būt slikts! Jūras ērģeles dzirdējām diezgan klusināti aiz cilvēku šurumburuma, bet ticu, ka tās var būt gluži maģiskas, ja ir iespēja pasēdēt, raugoties jūrā, un paklausīties.

Malinska. Viesnīca ir iespaidīga, bet visādi citādi grūti izprast, ko vācu ģimenītes te sadara.

Nauda. Vispār un nemaz nebiju gaidījusi, ka Horvātija būs tik dārga. Izņemot kino, viss krietni dārgāks nekā mums ierasts. Varbūt tā arī sezonas vaina? Bet ēdiens taču jāpērk visiem – diez vai.

Busiņš. Priecājamies par to, ka mums ir busiņš, ne kemperis, katru dienu. Horvātijā tos nemīl nemaz, izseko, neļauj palikt, liek aizlieguma zīmes katrā ielā un placītī. Arī vietas ir, cik ir, visur kā nomērīta – pat lielāks busiņš neietilptu.