Piecās dienās 154 kilometri: pārgājiens pa izslavēto maršrutu Skotijas kalnos  (2)

Visbiežāk gājēji izvēlas skatiem bagāto taku iet no dienvidiem uz ziemeļiem, kur tā noslēdzas skaistajā pilsētā Fortviljamā (Fort William). Pilsēta atrodas pie Lielbritānijas augstākās virsotnes jeb "Ben Nevis". Tā kā informācija par šo taku ir diezgan plaši pieejama oficiālajā takas mājaslapā, Laurai nebija šaubu, ka viņai, kā individuālajai gājējai, nebūs problēmas ar orientēšanos. Viņas pārliecība apstiprinājās – taka ir labi marķēta ar atpazīstamiem takas stabiņiem un tikai dažbrīd nācies pielietot "Google maps", lai neapmaldītos neceļos.

Sava ierobežotā laika un iešanas pieredzes dēļ, Laura bija iecerējusi taku pieveikt piecās dienās, lai arī pārsvarā ceļveži un citi gājēji to iesaka mērot septiņās dienās. Izgājusi taku, to iesaka arī pati Laura, jo tieši tā var noteikti vislabāk izbaudīt gājienu, jo nav sevi jāpiespiež iet tajos brīžos, kad labprātāk ņemtu pauzi.

Pirms brauciena iegādātajā ceļvedī ("The West Highland Way", Terry Marsh), kā stāsta Laura, viņa ieskatījās pavisam nedaudz, tomēr piesaistījis tajā rakstītais – taku "National Geographic" ir atzinuši kā vienu no 10 skaistākajām pasaules takām.

Kā Laurai gāja, lasi turpinājumā.

Maršruts. Milngavie – Rowardennan: 45 kilometri

Agrā rīta stundā ar vilcienu no Glāzgovas ierodos "Milngavie". Pirmajā dienā pēc mana plāna paredzēts iet ap 45 kilometriem. Takas sākums atrodas turpat netālu no stacijas un būtībā nav nepamanāms.

Takas pirmie kilometri ir kā romantiska pastaiga pilsētas parkā – visapkārt koki, vietējie ved pastaigās suņus un jau pa gabalu sveicina, uzreiz atpazīstot kārtējo cinīti ar lielo mugursomu. Kāds pa ceļam sastapts vīrietis gados sniedz gudrus padomus, ka vajadzēja paņemt lietussargu, jo kalnos līst, kā arī nazi – pašaizsardzībai, jo nekad jau neko nevar zināt. Iekšēji par to pasmaidu, nedaudz patērzējam un dodos tālāk.

Brīdī, kad patiešām ir sajūta, ka pilsētas vide ir aiz muguras, rodas pirmie iespaidi par taku un tās sākumu. Kalnus sākumā neredz. Visapkārt pārsvarā ir koki, kas dažbrīd mijas ar lauku plačiem un mazām mājiņām, kas paslēpušās no pilsētas. Lielisks veids kā "iesildīties" kalniem.

Pēc noietiem 19 kilometriem ir sasniegts "Drymen" ciems, kurā lielākā daļa gājēju arī izvēlas pārnakšņot pirmo nakti – hostelī vai ar teltīm. Šeit paņemu pirmo pauzi un ieeju vietējā kafejnīcā. Man vēl priekšā aptuveni 26 kilometri, tādēļ aizsēdēties nedrīkst.

Tālāk aiz ciema sākas pirmā sajūta, ka šī patiesi ir kalnu taka, jo aiz mežiem un mierīgās takas priekšā sāk pavērties skats uz kalnu, kas piekļaujas Lomonda ezeram (Loch Lomond). Tas slavens ar nostāstiem par Lohnesa briesmoni. Uzkāpjot kalnā, paveras burvīgs skats, kas tagad, kad taka jau sen ir aiz muguras, joprojām atmiņā iespiedies kā viskrāšņākais.

Veicot posmu pāri kalnam, tālākais ceļš ir mierīgs un vijas gar Lomonda ezeru.

Hostelī (Rowardennan Youth Hostel) ierodos tikai pusnaktī, kur tikai nejaušas sagadīšanās pēc vispār tiku pamanīta un ielaista tik vēlā stundā. Saņemu piezīmi "crazy latvians" no veļas mazgātāja, kurš mani ielaida, un dodos pie miera.

Maršruts. Rowardennan – Inversnaid: 12 kilometri

Tikai nākamajā rītā izdodas novērtēt to, kādā vietā atrodies – ezers un kalni rada rāmu noskaņu. Otro dienu uzdāvināju sev kā apbalvojumu pēc pirmās – tika paredzēts noiet 12 kilometrus, lai varētu patiesi izbaudīt katru mirkli.

Taka turpinās gar Lomonda ezeru un vijas caur neaprakstāmi skaistiem mežiem. Ja kāds apšauba to, vai Skotijā maz ir arī meži, tad es varu tikai teikt to, ka tik skaistus mežus kā šeit, reti kur sanācis redzēt. Tik daudz skaisti koki, kas apauguši ar sūnām kopā rada sajūtu, ka esi kā Alise brīnumzemē.

Posmu "Rowardennan – Inversnaid" es nosauktu par "Džungļu posmu". No visas takas šķiet šis ir vismežonīgākais – kalni ir nostāk, bet taku ieskauj milzīgu paparžu jūkļi, krūmi un koki, ik pa laikam atsedzot skatu uz ezera krastu.

Maršruts. Inversnaid – Tyndrum: 28 kilometri.

Posma sākums man nedaudz atsauc atmiņā pastaigu gar Gauju – ar klintīm, šauru taciņu un nelieliem ūdenskritumiem. Šo posmu patiesi ir jāiet lēnām un baudot, jo nereti sanāk pielietot visu ķermeni, lai uzrāptos kārtējā akmenī, klints bluķī, lai tiktu tālāk.

Līdzīgi kā iepriekšējā dienā, arī trešajā dienā turpinās Skotijas "džungļi" līdz brīdim, kad noieta visa Lomonda ezera piekraste. Tad sākas kalni – tie "īstie" Skotijas. Patiesi sāc just un redzēt, ka kāp arvien augstāk un civilizācija sāk šķietami atkāpties kaut kur nekurienē. Cilvēkus sāc sastapt arvien retāk, savukārt aitas – biežāk. Tā nu sanāca, ka šajā un arī turpmākajos posmos pārsvarā jūties kā vientuļais vilks, jo cilvēku gluži vienkārši te nav vai arī pa retam iznirst kāds gājējs, ar kuru var draudzīgi patērzēt.

Nebiju kārtīgi aprēķinājusi iešanas ātrumu un grūtības pakāpi, tādēļ sanāca nakšņot kādus trīs kilometrus no sava mērķa – "Tyndrum". Sāka satumst un man bija līdzi telts, kurā biju paredzējusi gulēt tikai vienu nakti visā pārgājienā. Tā nu sagadījās, ka pavadīju nakti teltī kempinga vietā, kur bija rakstīts: "Šajā apvidū līst vidēji 280 dienas gadā". Protams, lietu dabūju un Skotijas lietus nav nekāds mazais. Tas gāž telti un līdz ar to arī tavu drošības sajūtu.

Maršruts. Tyndrum – Kinlochleven: 45 kilometri

Pēc burtiski vētrainas nakts sarullēju savu slapjo telti, uzvelku to, kas palicis sauss un iesoļoju pelēkā, apmākušā dienā.

Saprotu, ka apavi nepavisam nav ūdensizturīgi un līdz pat takas beigām būs ar tiem jānoiet. Bet tas netraucē izbaudīt skaistos kalnus, kuri ieskauj visu turpmāko posmu.

Ieplānoju noiet 45 kilometrus – tikpat, cik pirmajā dienā, tikai šoreiz iešana ir pa kalniem, ar ko rēķinājos un gājienu uzsāku agrā rīta stundā.

Pēdējais posms, kas, protams, rada nedaudz saldsērīgu sajūtu. Gribas sasniegt finišu un tikpat ļoti to arī negribas.. Taka jau neviļus kļuvusi par tavu māsu, mājām, labāko draugu un galu galā tevi pašu.

Finišs Fortviljamā.