Caur Krasnojarsku līdz Baikālam: latviešu piedzīvojums, apmeklējot dziļāko ezeru pasaulē  (3)

Baikāls atrodas Sibīrijas dienvidos starp Irkutskas apgabalu un Burjatiju. Laine un Arturs uz turieni devās no Krasnojarskas, kurā bija pavadījuši četras dienas. Ko viņi redzēja, sastapa, piedzīvoja un uzzināja Irkutskā un Baikāla apkārtnē, lasi turpmākajās rindās viņu pašu stāstījumā!

No rīta mūsu vagona biedrenes atstāj mums dārzeņus, lai gan kāpjam ārā tikai divas pieturas vēlāk nekā dāmas. Kāds ukrainis sūdzas, ka tikai viņa tautības dēļ neesot saņēmis gultasveļu, kas viņam esot bijusi jāpērk. Bet tad jau arī mūsu brauciens galā.

Jau pie stacijas izejas priekšā desmit vīreļi apaļiem vēderiem lauzītā krievu valodā piedāvā taksometru pakalpojumus. Nez, no kurienes vīri nākuši! Jūtamies gluži kā Gruzijā, kad lidostā mūs aplenca neskaitāmi apaļi vīreļi, katrs mēģinādams noķert savu tūristu. Un te visiem iedzīvotājiem sejas tādas svešas – vairs nemaz nav Krievija! Patiesi, Irkutska ir ļoti multikulturāla. Pilsētiņa ir tuvu gan Mongolijas, gan Ķīnas robežai, bet te dzīvo arī daudzi burjati, ukraiņi, tatāri, armēņi un citi – tāpēc tā ir īsts kultūru sajaukums. Pirmais ķīniešu veikaliņš Irkutskā atvērās jau 19. gadsimtā. Patiesībā šī pilsētiņa ir bijusi arī politisko represiju galvaspilsēta gadsimtiem ilgi. Politiski sodītie tika sūtīti uz darba nometnēm netālu no Irkutskas, no tā laika arī daudzi poļi palikuši uz dzīvi šeit.

Irkutska ir divu upju apskalota, un te atrodas arī hidroelektrostacija. Šī pilsēta ir īsts industriālais centrs un arī liela osta. Reiz tā bija galvenā Krievijas osta aiz Urāliem, tā kā visi mēģinājumi iekarot Kamčatku un Aļasku sākās šeit. Irkutskā tiek ražoti arī lidaparāti, automašīnas, mašīnu detaļas, metāls un pārtika.

Mēs gan esam paņēmuši viesnīciņu, lai vienu dienu pieturētu Irkutskā pirms došanās uz Baikālu. Te pierakstīšanās tikai no vieniem, tāpēc atstājam somas, lai vieglā gaitā apskatītu pilsētiņu. Jāpiemin, ka atkal manījusies laika zona.

Savu pastaigu sākam ar krastmalu, kur sagaida ļoti skaisti pieminekļi. Zvejnieki turpat ķer lielo lomu. Mums arī iesaka pagaršot omuļus – kūpinātus, sālītus vai kaltētus. Tā ir reta zivs, kas sastopama vien Baikālā.

Drīz dodamies uz informācijas centru, lai skaidrāk saprastu nākamos ceļus. Ejam raitā solī, bet tad kāds mazs mongoļu paskata vīrelis pieskrien mums klāt no vienas puses, tad no otras, un nevar saprast, ko mazais vīriņš vēlas. Bet tad tas krieviski jautā, kādā valodā runājam. Protams, kad atbildam krieviski, vīrs atplaukst smaidā un māk pateikt arī Latvijas galvaspilsētu. Tas jautā, kā mums iet un vai tiešām viņu "propagandā" rādītais ir patiess – tur saka, ka latvieši braucot uz Franciju vietējiem "dibenus mazgāt". Atzīstam, ka daudzi brauc uz ārzemēm strādāt, jo ne visās profesijās Latvijā iespējams nopelnīt, lai pienācīgi dzīvotu. Populārākā gan nav Francija un noteikti ne "dibenu mazgāšana". Onkulītis saka, ka viņam gan tagad labi. Senāk Krievijā esot bijis galīgi štruntīgi, bet tagad viss ejot uz augšu. Pensija laba – tas saņemot visus 400 eiro, jo bijis matemātikas skolotājs. Opis jautā, vai spēlējam šahu – pats tagad dodas uz šaha turnīru. Viņš gan nav vietējais – Irkutskā iebraucis pirms diviem gadiem no Ulan-Ude, jo dēls ierosinājis dzīvot kopā. Bet Irkutska viņam nepatīkot, Ulan-Ude esot mazāka, mīļāka, un tur visi viņu zinot. Novēlam onkulītim veiksmi turnīrā un sasniedzam infocentru.

Informācijas centra meitene mums ļoti daudz labu lietu pastāsta. Protams, piedāvātās mikriņu cenas tā sauc augstākas, nekā mēs tās atrodam pēcāk, bet viss pārējais lieti noder. Meitene brīdina, ka daudzās vietās mums liks maksāt, jo Baikāla rezervāts ir aizsargāta teritorija, bet, ja mēs izlikšoties, ka nesaprotam krieviski, no maksas iespējams izvairīties. Tā saka – ja ir lācis, policisti vai citas nepatikšanas – jākliedz vai jābēg. Arī par mūsu iecerēto gājienu uz Kazaņas katedrāli tepat Irkutskā meitene nav sajūsmā. Tā saka, ka rajons nav drošs. Bet – ja kas – tad jākliedz vai jābēg.

Saņēmuši neskaitāmas kartes, grafikus un ieteikumus, dodamies tālāk. Uz to pašu "bīstamo" rajonu, kur redzami vien vairāk mongoļi un ķīnieši. Bet nekas bīstams. Pēc Centrālamerikas un citām aizdomīgām vietām Krievija liekas tikpat droša kā mūsu mīļā dzimtene.

Sasniedzam ļoti skaistu baroka stila katedrāli ar ziliem jumtiem. Iekšā notiek kristības, ārā skaistos dārzus apsēduši ķīniešu tūristi. Izrādās, ka tie jaucas iekšā arī kristību ceremonijā, bet tas vietējiem, šķiet, ir pieņemams, jo tie taču ķīnieši. Visi no viņiem gaida ko neloģisku. Savukārt kāds vīriņš, kura burciņā iemetam pāris rubļus, mums nepārtrauc vēlēt laimi.

Šī ir pavisam citādāka pilsētiņa nekā iepriekš redzētās. Bet centrālais tirgus ir gluži kā mūsējais! Pat paviljoni šķiet pārkopēti, to ir vien mazāk. Pircēju gaitas pavada Padomju Savienības mūzika.

Galvenā iela, protams, atšķiras no visas pārējās ainas. Te uz ietves savilktas pat zaļas līnijas, kurām tūristiem jāseko. Tūrisms te sāk plaukt – tik daudz informācijas nekur iepriekš nebijām saņēmuši. Skaistākās ir koka mājas ar tipiskajiem tradicionālajiem grebumiem un krāsainajiem logu rāmjiem. Lielākā daļa šādu ēku tika iznīcinātas 20. gadsimtā industrializācijas dēļ, tā kā tās nemaz tik bieži nevar redzēt. Bet Irkutskā ir vesels "koka māju" rajoniņš!

Katrā ziņā pilsētiņa ir jauka. Varbūt paši nemaz to tik cītīgi neapstaigātu, ja vien neuzrastos tās kartes, kur tik daudz apskates vietu atzīmēts. Interesanti, ka katrā no mūsu apmeklētajām pilsētiņām ir atrakciju parks un arī zīme "Es mīlu…. (pilsētas nosaukums)". Un vēl joprojām vietējie mūs uzskata par savējiem – vienmēr nāk klāt, lai pavaicātu virzienus.

Jau pēcpusdienā atgriežamies viesnīciņā, kas solās būt auksta. Arī siltā ūdens neesot, jācer uz vakaru. Bet tāpat – viss ir lieliski!

Viesnīciņā no rīta beidzot parādījies siltais ūdens, bet mums nav laika dušai – krāmējamies un steidzam uz autobusu. Laidīsim uz Baikālu!

Ķīnieši fotografējas ar pastkastītēm, autoostā rīta agrumā jau pūļi. Tepat ieturam lētas brokastis un kāpjam busā, lai uzsāktu sešu stundu ilgo braucienu uz Khuzhir ciemu Olkhon salā. Autobusā esam vien septiņpadsmit pasažieri, bet tas uz salu dodas tāpat – un daudz lētāk nekā mikroautobuss. Mums gan jautā, kāpēc neesam samaksājuši par bagāžu. Samānām, ka kasiere teica – mugursomas neskaitās. Tad šoferītis atļauj vienu no tām ņemt salonā, bet par otru piemaksāt eiro, kas arī ir daudz lētāk nekā kasēs.

Uzsākam ceļu. Šeit vairs nav galvaspilsēta – ceļi grumbuļaini un ātrajā braucienā bieži nākas sēžot palēkties. Braucam cauri pavisam maziem ciemiem, garām dažiem benzīntankiem (benzīns maksā 55 centus litrā). Viss pārējais ir plaši lauki, kas pārredzami līdz pat horizontam. Pēc divu stundu brauciena piestājam kādā "jurtā", kas gan nav īsta jurta, bet ēstuvīte, kur iekšā mongoloīda paskata meitenes pasniedz lētas un garšīgas maltītes. Un atkal pārliecināmies, ka krieviem kaut kā ar tām rindām neiet. Ne autobusos, ne veikalos, ne šeit. Līdzīgi kā ķīnieši vai indieši, vietējie nez kāpēc spraucas viens otram garām, neievērojot nekādu kārtību.

Bet pēc tam arī brauciens ir pavisam cits – aizvērt acis vairs nevar. Tādas krāsas, tādi pakalni! Rudens noteikti ir īstais laiks, kad traukties cauri šiem mežiem, kas pāriet no zaļajiem līdz saules dzelteniem toņiem. Gribētos apstāties un vienkārši pasēdēt ceļmalā, lai sajustu to skaistumu!

Bet mēs traucamies tālāk. Un drīz jau skatam paveras pats Baikāls! Pasaules vecākais un dziļākais saldūdens ezers. Ezers, kas satur 20 procentus no visa pasaules nesasalušā saldūdens! Iedomājies – tā ir vesela piektā daļa no visa pasaules saldūdens! Baikāla izolētība ļāvusi šajā reģionā attīstīties īpašiem augiem un dzīvniekiem, kas nav sastopami nekur citur uz Zemes – piemēram, nerpai – vienīgajam pasaules saldūdens ronim. Baikālā ietek apmēram 350 upes, bet tikai Angara upe no tā iztek. Ezerā atrodas apmēram 27 salas un lielākā – Olkhona – ir tā, uz kuru dodamies mēs. Olkhona tiek uzskatīta arī par Baikāla sirdi – sala ir gluži ezera formā.

Lai uz salu nokļūtu, jāizmanto prāmis. Autobusa šoferītis pats gan nedaudz samulst, jo pirmo reizi ved braucējus uz šejieni. Ar prāmi viņš pats nebrauc, jo otrā pusē mūs sagaidīšot cits busiņš. Kāds? To neviens nezina. Bet tā arī dodamies uz prāmi, palīdzēdami diviem Ķīnas tūristiem ar krievu valodas tulkošanu. Jā – valodas nezinātājam Krievijā varētu būt nedaudz pagrūti.

Drīz esam uz prāmja, un kaiju pavadījumā dodamies uz salu. Jau tagad ir tik skaisti! Mūs sagaida divi mazi busiņi, visus braucējus sadala divās grupās. Dodamies ceļā. Sala ir kalnaina, bet kalni ir kaili. Nedaudz atceramies tos skatus no Ekvadoras – otrā pasaules malā. Šoferītis brauc ātri, lēkājam busiņā augšā un lejā, cenzdamies nesasist galvu, kamēr vērojam garām skrienošās dabas ainavas.

Ierodamies lielākajā salas ciemā Khuzhir un dodamies uz jau iepriekš atrasto viesnīciņu. Tā gan ir daudz tālāk, nekā bijām iedomājušies. Saņemam gultas, āra tualeti un maksas dušu – par mazgāšanos jāpiemaksā pusotrs eiro 15 minūtēs. Nu trakums!

Bet, kam tad tas komforts vajadzīgs – steidzam uz ezeru! Viss ciems ir viegli pārskatāms. Un visur apkārt būvējas jaunas ēkas, jo, kā vietējie apgalvo, tūrisma sezonā ir ik daudz cilvēku, ka visiem nemaz viesnīcas nepietiekot! Un peļņa – ne pa jokam, mērāma tūkstošos eiro, tāpēc viss tikai attīstās un paplašinās. Tikai ar angļu valodu vēl neviens "nedraudzējas", kamēr ķīniski pārtulkotas visas zīmes.

Tomēr mums patīk, ka neesam iespiesti tūristu baros un ciems vēl ir saglabājis savas noskrandušās mājeles.

Iemērcam kājas Baikālā. Tik skaisti saules aplietie kalni un krāsainie akmeņi, ko viļņi izskalo krastā, lai mēs tos spētu apskatīt. Baikāla ūdens ir tik dzidrs!

Informācijas centrā piesakām tūri uz salas ziemeļiem. Tur ceļš esot neizejams, velosipēdiem neizbraucams. Redzēsim. Katrā ziņā velosipēdu īre maksā tikpat, cik nakts viesnīcā. Bet salu vēlamies izpētīt kārtīgi – tas prieks mums izmaksās 15 eiro katram.

Tad apstaigājam arī daudzas citas viesnīciņas, lai salīdzinātu – vai tiešām nekā lētāka nav, vai tiešām nekur nav dušas. Bet uz salas viss vienādi. Gandrīz katrā pagalmā ir uzcelta dēļu mājele, kurā esošās gultasvietas tiek izīrētas. Ūdens nevienam nav – ir āra būdiņas un āra duša. Protams, ir arī viesnīcas "ekskluzīviem" viesiem ar tualeti iekštelpās – bet maksā, sākot ar 70 eiro vienam. Nesaprotam, kāpēc cilvēki maksā šādas summas par ko tādu, bez kā var iztikt. Galvenais taču nevis sēdēt viesnīcas numuriņā uz silta tualetes poda, bet apskatīt salu! Šīs dārgās ekstras nemaz pienācīgi nevar izmantot, ja visu laiku esi ārā pie dabas.

Apkārt ir ļoti daudz draudzīgu, klaiņojošu suņu, kas paši skrien klāt. Tie gan izskatās labi baroti – varbūt pēc tūristu sezonas atkopušies. Ir daži vietējie, kas ar kaimiņu cīnās par pēdējiem tūristiem, reti "baltie" un ķīniešu grupas. Bet vaļā ir tikai četri mazi veikaliņi, jo sezona beigusies. Nekādas lielās aktivitātes vairs nenotiek. Tomēr dabai ir daudz ko piedāvāt.

Tā kā salu no apkārtējās pasaules vienmēr pasargājis aukstais Baikāla ūdens, uz tās dzīvojošie spējuši saglabāt senās tradīcijas, un daudzas no tām saistītas ar šamanismu. Leģenda vēsta, ka pirmais burjatu šamanis savas spējas ieguva tieši Olkhonas salā. Tāpēc līdz pat mūsdienām tiek uzskatīts, ka uz šīs salas dzīvo Baikāla gari. Nokļūstam arī pie šamaņu akmens Burkhan ragā, kas ir viena no deviņām svētajām vietām Āzijā. Pēc burjatu šamaņu ticības viscēlākais gars, Olkhonas sargātājs, mīt šī raga alā. Cilvēki šim garam nesa upurus, un tas tika pielūgts līdz ar šamaņu parādīšanos. Šajā vietā tika apbedīti šamaņi vai to pelni izkaisīti pār akmeni. Kad burjatu vidū izplatījās Tibetas budisms, šī kļuva par svētvietu arī budistiem. Bet te gan jāuzmanās sievietēm – tiek uzskatīts, ka pie klints pienākusi sieviete paliks neauglīga. Te gan sieviešu netrūkst – arī infocentrā mums teica, ka šī leģenda nestrādā.

Citas leģendas vēsta, ka šajā ragā mita svētākais no visiem šamaņiem. Kad ciemu šķērsoja cilvēki, tie nekad neuzdrošinājās jāt zirga mugurā, bet vienmēr nolēca no zirga, turpinot ceļu kājām, pietam - zirga pakavus apsēja ar ādu, lai neizraisītu nekādas skaņas, kas varētu traucēt šamaņa mieru. Tiek uzskatīts, ka šamaņu karalim ir trīs pilis – viena debesīs, viena pazemē un viena šeit – tas pats Burkhan rags, pie kura esam nonākuši.

Pie svētās vietas uzrakstīts: "Dzīvo saskaņā ar Māti dabu, aizsargā to, jo tā ir Liela Vara, kas ļauj dzīvot gan tev, gan taviem pēctečiem", "Zini un cieni savus senčus, jo tie vienmēr dāvā gudrību", "Nomierinies pats, nomierini prātu, sliktajām domām un emocijām ļauj aizplūst. Ielūkojies apziņas dziļumos, jo tieši tur var dzirdēt sirdsbalsi un Debesu mūziku", "Nenāc uz svētvietu ar sliktām domām, vārdiem vai darbiem. Lai tevi apņem mīlestība, pateicība, miers un prieks. Atceries – tas, ar ko cilvēks atnāk uz svētu vietu, tikai pastiprinās."

Ieguvuši enerģiju šajā apbrīnojamajā vietā un apsolījuši atgriezties, dodamies uz kādu no veikaliem. Esam izsalkuši, bet uz salas viss ir dārgs, tāpēc vēlamies ietaupīt. Krievijā desas vispār ir nenopērkamas, toties olas maksā ap 40 centiem, kā arī roltons ir īsts glābiņš. Smejam – kad prasām pēc ātri vārāmajām nūdelēm, mums prasa, vai ar to domājam roltonu.

Ūdeni neatrodam nevienā no veikaliem. Tāds paradokss – sala atrodas lielākajā pasaules saldūdens krātuvē, bet nav ne tualetes, ne dušas, ne dzeramā ūdens. Arī interneta nekur nav, bet bez tā var iztikt, ja ir sava SIM.

Šodien nostaigāts daudz, dodamies atpakaļ uz mūsu mazo namiņu, lai vārītu tēju un atpūstos pirms rītdienas septiņu stundu garās ekskursijas. Baikāls – šī tiešām ir vieta ar savu dvēseli!

Mostamies agri, lai sagatavotos braucienam. Pirms desmitiem klāt ir "vaziks" – sākumā pat nevaram noticēt, ka tas ir 2018. gada izlaidums! Sēžamies busiņā ar vēl četrām dāmām – esam krievu grupā. Un tad arī sākas mūsu ekskursija pa Baikāla nacionālo parku. Pirms tā mūsu gide un šoferis ieskrien būdiņā samaksāt par atļaujām – par katru cilvēku jāmaksā apmēram pusotrs eiro valstij.

Jau informācijas centrā mums teica, ka ceļi salas ziemeļos ir neizbrienami. Lai gan jāsaka – ar kājām vai velosipēdu tie noteikti ir vieglāk pārvarami kā ar busiņu. Šoreiz esam pat piesprādzējušies, lai regulāri nesistos pret busiņa griestiem un nelidotu stiklos. Tas, kurš šo braucienu pieredzējis, noteikti to aizmirst vairs nespēj!

Gide un šoferis ir jauns laulāts pāris, un mūsu kopīgā diena ir patiešām jauka – ir daudz pieturvietu, daudz jaunas informācijas. Līdz Oļhonas ziemeļiem ir 35 kilometri, ekskursija aizņem septiņas stundas un izmaksā 15 eiro katram. Beigās jau zinām, ka tas ir tā vērts.

Jau pēc septiņiem kilometriem ir pirmā pietura pie vecākā koka uz salas, kam esot 450 gadu. Tepat ir arī lidlauks, kuru gan reti izmanto. Ne tik sen no salas atklāja reisus uz tuvākajām pilsētām ar mazu lidaparātiņu, bet lidojums izmaksāja daudzreiz vairāk nekā autobusi, tāpēc piekrišana tam nebija liela. Vien helikopteram ir kur nosēsties, ja notikusi kāda nelaime. Redz, uz salas vairs nav slimnīcas, tāpēc ārkārtas gadījumos ievainotais vai slimais tiek transportēts uz tuvākajām iekšzemes pilsētiņām, dažreiz ar lidaparāta palīdzību.

Braucam tālāk gar mazām koka mājelēm un burvīgajiem Baikāla krastiem. Nākamā pilsētiņa ir pirmā apdzīvotā vieta uz salas, kur nu oficiāli dzīvojot 50 cilvēki. Tad arī apstājamies Baikāla krastā. No pretējā krasta mums pretim veras kalni, kur vienā no tiem tik tiešām var saskatīt vīrieša seju ar garu bārdu, kas ievijas Baikālā. Gide stāsta, ka vietējie to uzskatot par Baikāla sargātāju vai Baikāla dvēseli.

Te sabraukuši daudzi "vaziki". Mašīnas, kas vienkārši šķiet neiznīcināmas. Lai arī vairs nav tūrisma sezona, esam iespiedušies starp vēl desmit busiņiem, no kuriem ārā kāpj ķīniešu grupas. Izrādās, ka ķīnieši ir salas lielākie apmeklētāji. Vasarā ik dienu 50 busiņi ar ķīniešiem braucot ekskursijās! Bet šai nācijai vairāk patīkot ziema, kad arī skati esot pasakaini. Baikāls aizsalst. Un, ja no ledus notīra uzkritušo sniega kārtu, var redzēt, kā zivis zem tā peld. Tik tīrs ir Baikāla ūdens! Tomēr interesanti, ka vietējie to nedzer. Baikāla ūdens ir dzerams, bet salas iedzīvotājiem jāpērk ūdens no valdības, jo Baikāls ir valsts īpašums un no valsts zagt ūdeni nedrīkstot.

Dodamies tālāk. Šodien laiks ir pasakains. Mūsu līdzpaņemtie lietusmēteļi nav vajadzīgi – saulīte mūs lutina, ārā 16 grādi. Mūs gan brīdina, ka uz salas laikapstākļi ir ļoti mainīgi. Salas viducī un ziemeļos var būt pilnīgi atšķirīgs laiks, tas var strauji mainīties.

Nokļūstam ciemā, kur reiz bija izsūtīto nometnes. Kā gide stāsta, arī viņas senči bija izsūtītie, līdz ar to te iedzīvojušies un palikuši. Senāk tie strādāja zivju fabrikās, kur no Baltijas tika sūtītas ķilavas, lai tās apstrādātu, liktu konservos, bet nu visas rūpnīcas slēgtas.

Apskatām arī nelielu zvejnieku muzeju ar mūsu nelielo sešu cilvēku grupiņu. Sākumā tas ir ciet, bet mūsu šoferītis sarunā tā atvēršanu, jo mēs ar Arču skaitāmies īpašie viesi "no tālienes". Te kāds zvejnieks stāsta, ka nu pienākuši grūti laiki. Omuļi, kas ir Baikāla zivteles, vairs nav nozvejojami. Zivju kļuvis mazāk, tāpēc to zveja ir aizliegta uz pieciem turpmākajiem gadiem. Jautājam, kas tad ir tas, ko piedāvā kafejnīcas un veikali? Protams, omuļus varot atrast mežonīgās cenās, bet otrs variants – tie nemaz nav omuļi, ko tūristiem pasniedz. Esot kāda cita zivs, tam līdzīga, un omuli vien vietējais varot atšķirt.

Protams, omuļus var atrast, ja tie dabūti no vietējiem, kam piešķirtas īpašas zvejniecības kvotas. Tās pienākas tiem, kas nekā citādi izdzīvot nevar, un kvotas paredz tikai tādu daudzumu zivis, lai vietējie nenomirtu badā. Tie zivtiņas var iemainīt pret pienu un maizi. Bet tas arī viss. Kā gide saka – ja senāk tā atvēra ledusskapi un tur bija zivis vien, uz tām pat skatīties vairs negribējās, tad tagad arī vietējiem tās kļuvušas par delikatesi.

Senāk zvejā devušies vīri, bet sievas pinušas tīklus. Arī ķīnieši zvejniecībā ieviesuši daudz inovāciju. Ir gan moderni ledlauži, gan visādi citādi ķīniešu ievestie "gadžeti", ko vietējie izmantojuši. Bet tagad par zvejniecību jāmaksā 100 eiro sods. Zivju rūpnīcas aizvērtas, tāpēc nu palicis vien tūrisms, ar ko nopelnīt. Zivju rūpnīca, kas reiz uz salas atradās, piederēja Irkutskas bijušajam mēram. Un, kad uz salas nebija elektrības, mērs reizi dienā no rūpnīcas to "palaidis", un vietējie tā arī dzīvojuši – ar elektrību reizi dienā līdz pat 2003. gadam, kad tā tika ievilkta. Gide gan saka, ka skaistā bērnība sveču gaismā noteikti bija daudz labāka nekā tagad šis mākslīgais tehnoloģiju laikmets.

Un atkal esam ceļā. Jautājam gidei, kāpēc apkārt tik daudz krāsainu karodziņu sakarināts. Līdzīgi kā budismā mantras, tie visi ko nozīmē. Sarkanie, piemēram, laimei un mīlestībai. Bet visvairāk ir zilo karodziņu. Un tie esot dvēseles mieram.

Gide stāsta daudz interesantu leģendu par akmeņiem un klintīm, rāda dažādus tēlus, ko tu var saskatīt. Protams, skati ir nepārspējami. Vien gribētos te pabūt mierā un klusumā. Ķīniešu grupas ir pārāk haotiskas, lai izbaudītu un sajustu Baikāla dvēseli. Arī gide stāsta, ka ar ķīniešiem ir grūti. Tie brauc busiņu karavānās, tos pavada blonda krievu meitene, kas ķīniski visu laiku ko izkliedz. Amizants skats. Ķīnieši gan daudz par šo vietu negrib zināt, vien nofotografēties. Vēl viena lieta – aiz tiem vienmēr paliekot papīru kalni – ķīnieši esot pieraduši, ka aiz viņiem savāc. Un šo kaimiņu esot tik daudz, ka paši vietējie vairs nespēj izbaudīt laiku vietās, kas senāk tika apmeklētas, lai atpūstos. Tagad viss pilns ar ķīniešiem. Smejam, ka viņiem tāda mode – sazināties no attāluma. Un tad visapkārt skan izsaucieni ķīniešu šķībajās skaņās.

Un ar tiem arī jāuzmanās – ķīnieši taču ir neparedzami! Lien augstākajās klintīs, krīt, notiek nelaimes. Redzam arī kādu nodedzinātu platformu ūdenī, jo tūristi (sevišķi ķīnieši) esot lauzuši tur kājas. Bet slimnīcas taču uz salas nav! Arī pārvietošanās ar kvadraciklu ir aizliegta pēc kāda nelaimes gadījuma, kad meitene sev salauza mugurkaulu. Problēma esot tā, ka netika prasīta pat braukšanas apliecība. Galvenais – nopelnīt. Ir kritušas arī lidmašīnas, kad tās dotas nepieredzējušiem lidotājiem. Visu ko vietējie uz salas pieredzot!

Tagad gan Baikāla nacionālais parks tiekot ļoti sargāts. Valdība te pat govīm kādu brīdi neļāva staigāt. Vietējie mežā nedrīkst ne sēnes, ne ogas lasīt. Valdība visu privatizējusi, iekasē naudu, bet neko nedod pretī. Tiek uzstādītas dažādas regulas, nemaz neapzinoties vietējo dzīvi.

Tomēr esam uz salas īpašā laikā. Oļhona vispār vietējo valodā nozīmē "sauss", bet pēc vasaras lietiem saaugusi zāle, viss ir nepieredzēti zaļš. Pat vietējie apbrīno, cik viss tagad ir skaists! Un laiks – neierasti saulains un silts.

Sasniedzam arī pašu ziemeļu punktu. Tur esošā klints tiek tulkota kā "dzeroklis". Apstājamies uz ilgāku laiku un baudām ekskursijā iekļauto zivju zupu, salātus un, protams, tēju, kas ir neatņemama maltītes sastāvdaļa. Ir lieliski!

Tik skaista ir Baikāla krastmala, tās klintis! Šī vieta ir debešķīga, nav nekāds brīnums, ka tā kļūst arvien populārāka. Esam šeit vienreizējā laikā, un diena ir tiešām izdevusies.

Pēc kārtīgas kratīšanās busiņā atgriežamies pilsētiņā, lai atkal dotos pie šamaņu klints, kur izstaigājam arī totēmu taku. Šo dabasskatu vienkārši nevar būt par daudz! Un Baikāls. Šī tiešām ir pasakaina vieta un laiks, kuru mēs noteikti nekad neaizmirsīsim.

Un to sākam pienācīgi – ceļamies sešos, lai kāptu šamaņu pulcēšanās kalnā, kas ir pavisam netālu no mums. Protams, kalnā nebūt nav viegli kāpt pēc silta miedziņa, bet mūs ātri pamodina uzlecošās saules stari. Te ir tik skaisti! Mēģinām sajust to burvību, ko sniedz šī vieta, kas sevī glabā spēcīgas enerģijas. Tāpēc jau ir tās brīdinājuma zīmes – uz tādām vietām jānāk tikai ar pozitīvām domām un mierīgu prātu. Apkārt paveras skats uz ezeru, kurā nosēžas mākoņi. Viss ir kluss, mazais ciems vēl iemidzis.

Pēc pamošanās skrienam lejā no kalna, pagalmā mūs jau sagaida saimnieku mazais kucēns un nosalis kaķēns, ko glābjam, sasildot klēpī un pacienājot ar roltoniem. Drīz arī dodamies uz pilsētiņu. Jāatrod busiņš atpakaļ uz Irkutsku. Tūrisma būdā piedāvā braucienu ar minibusiņu par 13 eiro, bet uz šejieni atbraucām ar lielo busu pa deviņiem eiro, tāpēc atpakaļ arī gribam tikt ar tādu. Protams, daudzi vietējie vēlas tikai nopelnīt, un šādās vietās, kur cīnās par tūristiem, neviens ar padomu nepalīdzēs. Neviens lielos busus nav redzējis un neko nezina. Mēs gan esam pamanījuši mazu biļešu būdiņu, kā arī mūsu namamāte palīdzējusi ar padomu – viņa zina, ka kāda sieviete šajā būdiņā tiešām pārdod biļetes. Tāpēc mēģinām savu laimi.

Pa ceļam uz pilsētu daži vietējie uzsauc: "Hei, tūristi!" Tie ir nedaudz pārsteigti, kad atbildam krieviski. Dažreiz arī liekas, ka šī sveicināšana ir vairāk kā izsmiešana. Protams, daudzi noteikti nav apmierināti, ka tūrisms ir vienīgais, kas nu viņiem uz salas palicis.

Apsēžamies un gaidām, kad atvēries mazā būdiņa. Turpat uz sola sēž jauns puisis un stumj iekšā pliku maizes kukuli. Izrādās – stopētājs no Kazaņas! Nesen uzsācis savu trīs gadu ilgo ceļojumu apkārt pasaulei. Nu padzīvojis Altajā, gulējis Stolbu nacionālajā parkā kādā alā un plāno pagulēt teltī šamaņu vietās tepat Baikālā. Puisim 22 gadi, ceļo viens un izskatās prieka pilns! Padalāmies savā stāstā un, protams, arī iepriekšējā ceļojumā. Visvairāk puisim interesēja, kā varējām un varam sadzīvot, jo ceļošana tomēr ir pavisam cita ikdiena. Mums jau ir sava pieredze ar to "pierīvēšanos" un sadzīvošanu. Bet drosmīgi šādu ceļojumu ar autostopiem uzsākt vienam! Pietam – gulēt teltī! Bet neko – apmaināmies ar laba vēlējumiem un ceram satikties arī Ķīnā, kas puisim ir nākamā valsts.

Atveras kase, un nopērkam biļetes par deviņiem eiro. Tā vien gribas aiziet uz infocentru un pateikt, lai pārējos tā nemāna un nesaka, ka nekas lētāks par minibusiņiem nav. Bet – lai paliek. Biļešu kasierei zvanījusi mūsu izīrētā namiņa saimniece, sakot, ka neesam par vienu dienu samaksājuši. Redz, pārpratums noticis ar "Booking" – tur rādās, ka naudiņu paņems no kartes, bet sieviete to atcēlusi, lai naudiņu saņemtu skaidrā. Tā nu parādu atstājam kasierei un vēl pajautājam – kāpēc internetā biļetes ir dārgākas nekā pērkot tās kasē? Pie mums taču ir otrādāk – jo vairāk dari pats, jo mazāk maksā kādam par darba darīšanu. Bagāžu nepērkam – pārliecinām tanti, ka, arī šurp braucot, somas turējām klēpī. Un tā ietaupām trīs eiro.

Kamēr vēl laiks, dodamies uz burjatu muzeju, kas atrodas nelielā koka ēkā, kas ir salas skoliņa. Ekskursiju neņemam, jo gidi jau bez maksāšanas var dzirdēt – tā tikko uzsākusi tūri ar sešiem krievu puišiem. Gide stāsta, ka uz salas dzīvo aptuveni 1700 cilvēku – krievi, ukraiņi, baltkrievi un burjati. Cieša saikne iedzīvotājiem ir arī ar Baltijas tautām, uz salas atrodas pat lietuviešu kapsēta. Kāds lietuvietis sarakstījis grāmatu par savu dzīvi nometnē uz Oļhonas salas.

Drīz kāpjam sagrabējušā autobusā. Te ir arī tie divi vīri, kam palīdzējām turpceļā! Un nu tie priecīgi māj, izvelkot no sevis knapus trīs vārdus angliski, lai pateiktu, ka viņi ir no Dienvidkorejas. Pasakām, ka esam no Latvijas, un tie uzreiz kartē atrod mūsu valsti, rāda, ka saprot, kur tāda atrodas. Apbrīnojami – šie divi pieklājīgā vecuma vīri ceļo divatā bez valodas zināšanām un spēj atrast visus lētākos pārvietošanās variantus.

Atkal esam busiņā, kura šoferis ir īsts zvērs, un dažreiz pat jāaizver acis, cerot, ka neiebrauksim grāvī. Tomēr prāmi sasniedzam un arī no Oļhonas atvadāmies. Otrā krastā mūs sagaida vēl mazāks busiņš. Tur kāda krievu meitene saceļ brēku – samaksājusi par somām, bet te nemaz tām īpaša vieta nav paredzēta. Jāliek uz grīdas vai solos, kuros nesēž citi pasažieri. Tā kliedz un ārdās, šoferis saka – "Nu ko – klēpī man liksi!? Liec, kur brīva vieta!" Labi, ka mēs to bagāžu nenopirkām. Jau esam mācīti – Krievijā taču visu var "sabīdīt" – nav jābūt kārtīgam un prātīgam, bet lieti noder "čujs, ņuhs un poņa".

Tā arī laižam ceļā. Šoreiz tik kalnos augšup, iet lēnāk. Bet tie dabasskati ar dzeltenajiem kokiem, kas rada ilūziju, ka lauki ir saules apspīdēti, vienkārši aizrauj elpu. Daba šajā apkaimē ir tik skaista! Dažreiz jau aizmirstas, ka mēs paši galu galā esam maza daļiņa no visa, maza daļa no dabas, no pasaules, no Visuma. Viss taču ir saistīts! Un kāpēc gan cilvēks nesaprot, ka, darot pāri dabai, tas dara pāri sev?

Pēc trīs ar pusi stundām ir desmit minūšu pauze, krievu dāma atkal saceļ traci, ka nav visas 30 minūtes. Tomēr visiem pietiek. Pret mums šoferis izturas īpaši labi – pasaka, lai nesteidzamies un ejam savas bulciņas pie galda apēst. Nez, vai tas tāpēc, ka esam ārzemnieki, kas tomēr runā krieviski, vai kāda cita iemesla dēļ. Angliski runājošie tomēr ir tādi nesasniedzami, bet paši vietējie – dažreiz kaitinoši. Smejam par uzrakstu autobusā – ja šoferis pieķers bezbiļetnieku, tam būs jāmaksā par visu nobraukto ceļu un vēl pusotrs eiro soda nauda. Izdevīgi būt labam "zaķim", jo risks nav liels!

Pilsētu sasniedzam pēc sešu stundu brauciena, turpat autoostas ēdnīcā pavakariņojam un dodamies uz hosteli, kur palikām jau iepriekš. Un Irkutskā ir arī siltais ūdens un internets, caur kuru tad varam arī padalīties pieredzētajā.

Par 50 centiem liekam mazgāties drēbes, kas nostaigātas kalnos un suņu spalvām aplipušas, un vēlreiz pārdomājam – cik jauki, ka redzējām šo dabas brīnumu.