Pastkartes cienīgi skati un izaicinājumi: budžeta nedēļas nogale Šveices Alpos

Tā kā nekad īsti nebiju devusies nedēļas nogaļu ceļojumos ārpus valsts, nolēmu pārbaudīt nu pat uzstādīto apgalvojumu. Izvēlējos Šveici ar izlidošanu piektdienā agri no rīta un ar atlidošanu pirmdien vēlu vakarā. Biļeti pirku spontāni, aptuveni piecas dienas pirms izlidošanas. Vērts pieminēt, ka šis ir brauciens ar ļoti zemām plānotajām izmaksām, tāpēc raksts varētu būt noderīgs tiem, kas brauc bez bērniem, vai tiem, kas nebaidās no gulēšanas teltī un stopēšanas, kā arī ir gatavi atteikties no komforta, lai izmainītu to pret apbrīnojamiem skatiem un brīnišķīgām atmiņām.

Jāsāk ar to, ka nebiju veikusi pilnīgi nekādu izpēti par Šveici, izņemot steigā izdrukātu rakstu par kalnu trasi, kuru iespējams iet trīs dienas – prom no cilvēkiem, civilizācijas un to, kas nāk tai līdzi. Vienīgā problēma (ko atskārtu, ielidojot Šveicē) izdrukātais raksts bija par Lihtenšteinu, nevis Šveici. Tā nu nolēmu improvizēt un doties uz valsts vidusdaļu, kur sākas Alpu kalnu grēda.

Šo nelielo ceļojumu biju izlēmusi veikt ar draudzeni, nevis vienatnē, kā to darīju iepriekš, ceļojot pa Āzijas valstīm. Monika lidoja no Lietuvas uz Cīrihi, bet es – no Anglijas uz Bāzeli. Izlēmām satikties viduspunktā – Bernē. Abas izvēlējāmies doties ar vilcienu, kas izrādījās ļoti dārgs, taču, mācoties no kļūdām, atpakaļceļā bijām atradušas veidu, kā apiet dārgo biļešu situāciju. Vilciens bija pirmā, pēdējā un lielākā izmaksa visa ceļojuma laikā. 45 minūšu braucienu no Bāzeles un Berni izmaksāja aptuveni 45 eiro un aptuveni 1,5 stundu brauciens no Cīrihes uz Berni izmaksāja aptuveni 55 eiro.

Nonākot Bernē, satikāmies kafejnīcā, lai iestiprinātos pirms garā ceļa uz Interlaken pilsētu. Sēžot vilcienā uz Berni, biju sameklējusi alternatīvu Lihtenšteinas trasei – doties Alpos un trīs dienu laikā sasniegt "Schilthorn" virsotni (2970 metru augstumā).

Pēc padzertas kafijas, devāmies uz veikalu, lai iegādātos proteīna batoniņus, riekstus, žāvētus augļus un nūdeles, ar kurām iestiprināties pāris nākamo dienu laikā. Savās nelielajās mugursomās bijām atbrīvojušas vietu arī guļammaisiem un divvietīgajai teltij, kurā nakšņojām visas trīs naktis, kas tika pavadītas kalnainajā un skaistajā zemē. Ceļš varēja sākties.

Gājām diezgan ilgi. Laikapstākļi nebija mūsu pusē un bijām izmirkušas ne pa jokam līdz nonācām līdz pietiekoši ērtai vietai, lai sāktu stopēt (vietā, kur mašīnām ērti apstāties). Biju stādinājusi mašīnas Āzijā, bet nekad Eiropā, tāpēc nezināju, ko īsti gaidīt.

Pacēlu īkšķi un smaidīju cilvēkiem tieši sejā. Stāvējām aptuveni 15 minūtes, kuru laikā apstājās divi auto, kas devās citā virzienā, taču trešā, laimīgā, bija mūsējā. Pie stūres sēdēja jauns puisis netīrās drēbēs, tikko beidzis darbu un ceļā pie ģimenes. Puisis jutās nedroši runājot angliski, tāpēc savu dzīvesstāstu izstāstīt nevarēja, taču, uzklausot mūsu stāstus, ar smaidu sejā nogādāja mūs līdz Heimberg pilsētai.

Tā kā savu galamērķi vēl nebijām sasniegušas, turpinājām stādināt mašīnas. Turējām īkšķus aptuveni 15 minūtes, līdz apstājās nākamais laipnais ģimenes cilvēks baltā busiņā un tikpat netīrās darba drēbēs, kā iepriekšējais šoferītis. Šis vīrietis bija dzimis Šveicē, taču jaunības gadus bija pavadījis, ceļojot pa pasauli līdz dienai, kad Ekvadorā sastapa savu tajā laikā topošo sievu un abi kopā atgriezās uz dzīvi Šveicē. Izstāstījām vīrietim savu plānu par došanos kalnos, kur saņēmām padomu palikt pa nakti Interlaken pilsētā un ceļu sākt ar rītausmu. Pilsēta esot apskates vērta un arī svaigi spēki mums noderētu.

Atradāmies netālu no Alpu kalnu ielejas, starp Tūnas un Briencas ezeriem, kas slaveni ar saviem dzidrajiem uz zilajiem ūdeņiem. Vīrietis bija tik laipns, ka ne tikai aizveda mūs uz pilsētu, bet arī izbraukāja tai cauri, norādot skaistākās vietas. Pēc tam tikām nogādātas kempingā "Camping Alpenblick", kur pavadījām savu pirmo nakti teltī. Par kempinga vietu samaksājām aptuveni 30 eiro, kas cenā iekļāva vienas dienas autobusa biļeti uz pilsētu un atpakaļ (kaut gan izmantojām to arī nākamajā dienā), karstu dušu un veļas žāvējamās mašīnas lietošanu (mūsu slapjajām drēbēm).
Bijām ieradušās dienās, kad pilsētā norisinājās Pasaules ēdiena festivāls. Par saprātīgām cenām vakariņās iegādājāmies siltus rīsus ar pupiņu mērci (Nepālas virtuve).

Nākamo dienu sākām ar došanos uz pilsētas austrumu daļa (Interlaken East), lai pastaigātos gar Briencas ezeru un vēlāk atrastu bankomātu (komisijas maksa ir 4 Šveices franki, kas ir aptuveni 3,5 eiro). Pēc pus dienas pavadītas pilsētā (kas tik tiešam ir ļoti skaista divu lielo ezeru dēļ), ap pulksten 15 bijām atpakaļ uz lielceļa, lai dotos Lauterbrunnen pilsētas virzienā.

Pēc aptuveni 20 minūtēm bijām apstādinājušas kalnos kāpēju pāri. Pēc aptuveni pusstundas brauciena, kur mūsu ceļi šķīrās. Turpinājām stopēt vēl 20 minūtes līdz apstādinājām starppilsētu autobusu, kura vadītājs (portugālis) nogādāja mūs līdz Lauterbrunnen centram. Sākumā mēģinājām paskaidrot šoferītim, ka neplānojam maksāt, taču jau pēc mirkļa, paveroties pilnīgi tukšā transportlīdzeklī, sapratām, ka viņam nauda nemaz nav vajadzīga.

Sasniedzot pilsētu, ceļu turpinājām kājām, izbaudot kalnu skatu ar mazām mājiņām priekšplānā, kas izskatījās tieši tā, kā attēlots ierastajās Šveices kartītēs. Devāmies Stechelberg pilsētas virzienā, kur mūsu ceļš kalnos oficiāli sākās. Iepazītais Šveices pāris ieteica nedaudz izmainīt plānoto maršrutu un doties kalnos caur Rotstockhütte ciematu, kas tūristu kartēs nemaz nav atzīmēts. Tur esot skaistāki skati un cilvēku praktiski neesot. Ceļš esot garāks un izaicinošāks. Tā arī darījām.

Stechelberg atradās kalnu ielejā. Ceļš bija ļoti lēzens un viegls (asfaltēts), taču tā kā bijām staigājušas visu dienu un nogājušas vairāk nekā 20 kilometrus ar mugursomām uz muguras, nogurušās kājas lika par sevi manīt. Nolēmām doties uz ceļa un atkal stopēt, lai taupītu spēkus. Trīs vācu puiši apstājās pirmo piecu minūšu laikā un aizveda mūs līdz ciemam, kas, kā izrādījās, atradās tikai pāris minūšu attālumā.

Pirms tumsas iestāšanās plānojām sasniegt Gimmelward (kalnu ciemats), kam sekotu vismaz pusceļš līdz Rotstockhütte nometnei. Ja vēlējāmies atgriezties lidostās laikā, vajadzēja kaut vispārēji saplānot, cik dienas varam pavadīt ceļā. Nonācām pie gaisa vilciena, kuru tūristi izmanto, lai dotos uz virsotni, samaksājot gandrīz 80 eiro viena virzienā. Parunājot ar vietējiem darbiniekiem, uzzinājām, ka, ja vēlamies sasniegt minētās vietas ar kājām, ceļā būs jāpavada vismaz nākamās sešas stundas (bija pulksten 18 un tumsa iestājas nedaudz pēc 21).

Nolēmām ņemt gaisa vilcieniņu līdz Gimmelward, samaksājot tikai 5 eiro (četras minūtes) un turpināt ceļu, līdz atrodam vietu, kur uzcelt telti. Tā kā nakšņošana brīvā dabā ir aizliegta, plānojām celt telti kādā nostūrī vai krūmos.

Ceļš izrādījās tiešām izaicinošs, daudz stāvu meža taku un, protams, pilnam komplektam arī lietus. Ap pulksten 22 bija iestājusies pilnīga tumsa un galvas lukturīši pēkšņi kļuva ļoti noderīgi. Kopš saullēkta bijām nogājušas aptuveni 30 kilometrus un kājas vairs negribēja klausīt. Ieraudzījām tukšu placīti, kur nolēmām pārnakšņot. Tālumā redzējām Rotstockhütte nometni un gaismas, kas spīdēja caur ēkas logiem. Uzceļot telti, sapratām ka atrodamies pamatīgā slīpumā, tāpēc kārtīgi pagulēt tonakt nesanāca.

Modinātāju uzlikām pirms sešiem no rīta jeb pirms saullēkta, lai novāktu telti pirms tā tiktu pamanīta. Bijām sasniegušas jau 2000 metru augstuma atzīmi, tāpēc nakts bija ne tikai slapja (lietus dēļ), bet arī traki auksta. Jāpiemin, ka, cenšoties samazināt somu svaru, nekāda matrača vai pat jogas paklāja mums nebija.

Svētdienas rītā, sešos no rīta mūsu acīm pavērās saullēkts, kas atstarojās uz Šveices skaistajiem kalniem. Bijām izvēlējušās lielisku vietu. Apsēdāmies uz nu jau salocītās telts, pavērojām skaisto skatu un nolēmām turpināt ceļu. Rotstockhütte izrādījās pavisam netālu, kas nozīmē, ka bijām nakšņojušas perfektā attālumā, lai labierīcības sasniegtu 30 minūšu laikā pēc pamošanās. Sasniedzot nometni, uzpildījām ūdens pudeles, nomainījām ziemas drēbes uz vasaras ērtajiem šortiem, nomazgājām mutes, iztīrījām zobus un atkal turpinājām ceļu.

Sākām iet pulksten 7.30 no rīta. Mūsu dienas mērķis bija sasniegt Schilthorn virsotni, kas bija arī mūsu atvaļinājuma galamērķis. Taka veda augstāk un augstāk, pāri pļavai, pāri pauguriem, ūdens straumei un vēl augstāk. Šis bija grūtākais posms visa ceļojuma laikā. Virsotne kļuva manāma mūsu labajā pusē, taču taka, protams, ceļotājus veda pavisam uz citu pusi. Neskatoties uz sākotnēji lēzeno, bet garo ceļu, skats kļuva arvien skaistāks, it īpaši, kad ieleja kļuva pilnīgi pārredzama. Neviena uzņemtā foto neatspoguļoja to skaistumu, ko tobrīd redzējām.

Pēc aptuveni 2.5 stundām bijām sasniegušas mākoņu kārtu. Zaļās pļavas, kā arī ieleja tika atstāta aiz muguras. Ceļš kļuva aizvien akmeņotāks un stāvāks. Parādījās drošības virves tāpat kā metāla kāpnes, kas ieurbtas klints sienās, vietās, kuras šķērsot būtu neiespējami. Bijām gājušas aptuveni 3,5 stundas līdz sasniedzām virsotni pulksten 11 no rīta.

Schilthorn klāja mākoņu sega, tāpēc apkārtesošā ainava nebija salīdzināma ar skaistajiem skatiem, ko redzējām visa ceļa garumā. Pašā augšā bija izveidots tūrisma centrs, restorāns un pat muzejs par godu Džeimsa Bondam un virsotnē uzņemtajai filmai "Viņas augstības slepenajā dienestā".

Mūsu galamērķi varēja sasniegt, izmantojot vagoniņu un samaksājot aptuveni 80 eiro vienā virzienā, tāpēc 95 procentu tūristu (pārsvarā Ķīnas tautības) savu ceļu veic tieši šādā veidā.

Pasūtījām kafiju un kādu mirkli vērojām mākoņus, kas cirkulēja ap stikloto ēku. Pēc pāris minūtēm noklājām jakas uz grīdas, uzlikām lādēties telefonus un izmantojām iespēju atpūtināt kājas, kuras bija nogurušas no tās dienas stāvajām takām.

Tā kā šis bija tikai mazs atvaļinājums, jau pavisam drīz vajadzēja uzsākt ceļu lejup. Uzstādījām mērķi nākamo astoņu stundu laikā sasniegt kalnu ieleju – Stechelberg, kas nozīmēja vienā dienā paveikt divu dienu gājienu.

Pulksten 13 devāmies ceļā. Lietus lija gandrīz visu laiku. Pēc aptuveni divām stundām, pilnīgi izmirkušas un nosalušas, bijām sasniegušas Rotstockhütte nometni. Taka bija kļuvusi ļoti slidena un dubļaina, tāpēc ik pēc pāris minūtēm bija redzams kāds kalnā kāpējs, kas mēģināja sevi stutēt atpakaļ kājās. Katrs solis bija jāsper piesardzīgi, lai ne tikai nenokristu uz dibena, bet arī nenoripotu lejā (šur tur taka veda gar pašu kalna malu).

Pirms iesoļošanas nometnes ēstuvē, ceļotāji tika lūgti novilt dubļainos apavus, lai uzturētu vietu salīdzinoši tīru. Katram ceļotājam tika nodrošinātas čības, lai kājas nesaltu, soļojot pa auksto grīdu.
Izdzērām kafiju ar liķieri, paēdām zupu, aprunājāmies ar pavecāku ceļotāju pāri, kas apbrīnoja mūsu ceļošanas manieres, nakšņošanu kur pagadās, stopēšanu un tam, cik lielu ceļa gabalu bijām plānojušas noiet tajā pašā dienā. Pasmējāmies, uzklausījām pāris ieteikumus un devāmies aut apavus.

Lietus nebija mitējies, taču ceļš bija kļuvis daudz lēzenāks. Sākām just tos kāju muskuļus, kuru eksistenci līdz šim nebijām nojautušas. Izrādījās, ka manas un Monikas pēdas bija tulznu klātas. Sakožot zobus, pielikām soli, lai Gimmelward ciemu sasniegtu laikā. Lai uzspētu uz lidmašīnu nākamajā dienā, svarīgi bija sasniegt gaisa vilcieniņu, ko izmantojām arī turpceļā. Zinājām, ka līdz ar vakara iestāšanos tas pārstāj kursēt, tāpēc paātrinājām gaitu, lai uzzinātu vai neesam nokavējušas. Pulkstenis bija 20.55 vakarā, kad no mugurpuses sadzirdēju puišus skrienam vilcieniņa virzienā. Aši apjautājos par to, cikos ir pēdējais brauciens, un atbilde bija: "pēc piecām minūtēm!"

Kājām pār pleciem ieskrējām vilcieniņā tieši minūti pirms durvju aizvēršanās. Ne biļešu, ne skaidras naudas mums nebija, tāpēc cerējām, ka kaut kā tiksim cauri. Ar gaisa vilcieniņa palīdzību sasniedzām Steckelberg pilsētu. Iejūkot pūlī un braucot "pa zaķi" veiksmīgi bijām nonākušas savā gala mērķī. Laukā valdīja tumsa. Ieslēdzot galvas lukturīšus, atkal lūkojāmies pēc vietas, kur neuzkrītoši uzcelt telti. Atmetot ar roku visiem likumiem, nolēmām celt telti pļavas nomalē.
Pulksten 22 bijām iemigušas saldā uz dziļā miegā.

Cēlāmies pulksten 7 no rīta, lai sagaidītu kalnos atstarojošo rīta saulīti. Netīrām, ar tulznu klātām pēdām, sāpošiem muskuļiem, taču pozitīvā noskaņojumā vērojām saullēktu. Bija pielavījies tas skumjais, visiem zināmais mirklis, kad pienākusi pēdējā ceļojuma diena. Ar grūtībām pieņēmām faktu, ka jau pēc pāris stundām būsim katra savā lidostā, gaidot lidmašīnu atpakaļ uz realitāti.

Jau pulksten 8 no rīta stāvējām ceļa malā un centāmies apturēt kādu auto, kas par spīti agrajam rītam būtu ar mieru aizvest mūs pilsētas virzienā. Pēc aptuveni 30 minūtēm bijām sagaidījušas savu auto. Devāmies Interaken virzienā.

Sasniedzot pilsētu, uzreiz sameklējām kafejnīcu, lai uzlādētu telefonus, padzert kafiju, iečekotos lidojumiem, nomazgātu mutes un novilktu dubļainās, gandrīz izžuvušās drēbes. Bija laiks savest sevi kartībā un izskatīties pēc "cilvēkiem".

Nākamais uzdevums bija sasniegt Berni pirms pulksten 15. Līdz šim bija sanācis turēties pēc plāna, tāpēc cerējām apstādināt vēl tikai vienu mašīnu, kas varētu mūs aizvest līdz pašam galam, aptuveni stundas brauciena attālumā. Pulksten 12 atradāmies netālu no lielceļa, pie dārza veikala – ideālā vietā, lai dotu iespēju šoferiem mūs ieraudzīt laicīgi un apstāties ērtā vietā, kas netraucētu tiem, kas būtu uzņēmuši ātrumu. Drīz pie mums apstājās kabriolets, vaicājot uz kurieni dodamies. Atbildot "jebkur, kas ir Benes pilsētas virzienā!", šoferis pasmaidīja un teica, lai lecam iekšā. Tā nu veiksmīgi bijām izvēlējušās lielisku auto visa atlikušā ceļa garumā. Vīrietis, kurš vadīja kabrioletu, tikko bija atgriezies no Filipīnām. Tā kā Šveicē plānoja uzturēties tikai pāris nedēļas, darbs nodrošināja mašīnu, kurā tobrīd sēdējām. Nospriedām, ka tas arī bija iemesls, kāpēc šoferītim bija dziļi vienalga par to, cik netīri ir mūsu apavi vai somas. Pāris dažādu tematu diskusijas, dzīves padomi un jau pēc mirkļa bijām sasniegušas galamērķi.

Izkāpjot no auto, devāmies taisnā ceļā uz vilciena staciju, lai laicīgi nopirktu biļetes uz Cīrihi un Bāzeli. Noskaidrojot biļešu cenas, sapratām, ka nekādas lielās atlaides nespīd. Gājām meklēt starppilsētu autobusus, kuriem teorētiski vajadzēja būt lētākiem, taču nekā – izrādās, ka starppilsētu autobusi nemaz nepastāv. Aprunājoties ar biļešu centra darbiniekiem, uzzinājām, ka izmantojot mobilo aplikāciju "SBB Mobile" braucienus var iegādāties lētāk. Izrādījās, ka katru dienu uz noteiktiem reisiem tiek piedāvātas pāris biļetes, gandrīz par puscenu lētākas. Tā nu izdevās ietaupīt gandrīz 20 eiro.

Ja kādreiz plānosiet doties uz Šveici ar līdzīgu mērķi, ir vairākas lietas, ko ieteiktu ņemt vērā:

1. Dodieties uz tiem kalniem, kuros ir jau noteiktas takas un maršruti. Tā spēsiet efektīvāk saplānot laiku ceļā.

2. Ņemiet savu telti, guļammaisus un neaizmirstiet galvas lukturīšus. Ietaupīsiet līdzekļus, ko tūristi samaksā, nakšņojot nometnēs.

3. Nodrošinieties ar sātīgu ēdienu – riekstiem, proteīna batoniņiem, šokolādi un līdzīgi (ēdiena cenas veikalos ir ļoti augstas).

4. Ņemiet līdzi siltas drēbes, ērtus kalnā kāpšanas apavus un zeķes, kārtīgu lietus mēteli un plāksterus (katram gadījumam).

5. Nodrošinieties ar iespēju uzlādēt telefonu, kad elektrība nav pieejama (ārējā baterija). Daba ir ļoti skaista, tāpēc noteikti centīsities to iemūžināt.

6. Šveices ūdens ir dzeramais ūdens, tāpēc tukšās pudeles varēsiet uzpildīt jebkur.

7. Bezvadu internets pilsētās ir pieejams praktiski visur.

8. Mainiet naudu esot Latvijā, nevis Šveicē.

9. Lejuplādējiet aplikāciju "SBB Mobile". Lai tiktu ārā no pilsētām, būs nepieciešams izmantot vilcienu. Aplikācija piedāvā iespēju ietaupīt aptuveni 20 – 50 procentus no īstās biļešu cenas.

10. Atstājiet vismaz vienu tīru apģērba opciju, ko izmantot gulēšanai un tad, kad nāksies atgriezties pilsētā.

11. Ņemiet tikai to, ko skaidri zināt, ka izmantosiet vai apēdīsiet. Dodoties kalnos, lieks svars nav nepieciešams.

12. Apskatiet mazās pilsētas kalnu ielejās vai tās, kas ir mazāk apdzīvotas. Nelielās mājiņas, kas rotātas dažādu pilsētu karodziņiem, sniegs jums "Šveices foto kartītes" iespaidu.

13. Izmantojiet iespēju izpeldēties Šveices upēs vai kādā no ezeriem. It īpaši, ja ceļojat silta laikā.

14. Kur un kad vien iespējams stopējiet mašīnas. Cilvēki ir izpalīdzīgi un atvērti. Viņiem nav pilnīgi nekādu iebildumu palīdzēt ceļotājiem.

15. Runājiet ar vietējiem iedzīvotājiem un šoferiem. Prasiet padomus un ieteikumus par to, kur iet un ko darīt, kā un kur ir lētāk un labāk. Viņi tiešām zina labāk.