Ceļotājs no Latvijas, kas pabijis 144 valstīs: mani kļūst grūti pārsteigt  (10)

Taujāts, kā tad ir ar ģimeni un iespējamu piezemēšanos kādā vietā, viņš smejot atsaka, ka viņa "sieva ir ceļš", kas apvainotos, ja viņš iesakņotos kādā vietā, bet, protams, labprāt atrastu meiteni, kas gatava doties ceļā ar viņu kopā. Savukārt būšana uz vietas ātri apnīkot. Tomēr, izrādās, arī skaistie apskates objekti var apnikt – pašlaik Maksims nedaudz atpūšas Eiropā, bet tas, pēc kā viņš pašlaik tiecoties, esot piedzīvojumi un jaunas emocijas, ko iegūt kļūstot arvien grūtāk.

Maksims ir datorspeciālists no Rīgas, un arī pašlaik darbs ar datoriem, dažādiem informācijas tehnoloģiju tulkojumiem un risinājumiem esot tas, kā viņš pelna maizi (vai, pareizāk sakot, ceļojumus). Visu mūžu pavadījis Latvijā, kur arī pašlaik dzīvo viņa ģimene. Bet tad sajutis "ceļa aicinājumu". Pirmais Maksima lielais ceļojums bijis uz Āfrikas valsti Mali. Kā stāsta pats ceļotājs, toreiz, pirms desmit gadiem, viņš vienkārši iebakstījis ar pirkstu pie istabas sienas piestiprinātajā kartē, lai izvēlētos galamērķi, un jau pēc pavisam neilga laika devies ceļā, ar autobusiem aizbraucot līdz Spānijai, pārceļoties ar prāmi pāri Gibraltāram un tālāk cauri Marokai, šķērsojot Mauritāniju, nokļuvis Mali. "Tur bija ļoti karsts, bet sauss, tāpēc tu dzer kādas sešas ūdens pudeles dienā un visu izsvīsti. Divus mēnešus ceļoju pa turieni un beigās biju ļoti tievs," smejoties atceras ceļotājs.

Kopš tā laika viņš lielāko daļu sava laika veltījis pasaules apskatīšanai. "Mali brauciens nebija nekas salīdzinājumā ar Rietumāfrikas valstīm, no kurām tikko atgriezos. Tur ir ļoti mitrs, ir milzumdaudz insektu un citu grūtību. Mali biju arī Timbuktu, kas ir fantastiska vieta, kurp braukt. Viņi, līdzīgi kā daudzviet Āfrikā, būvē mājas no dubļiem, un tās nav izturīgas, pēc katras lietus sezonas tās ir jāatjauno, savukārt viņu universitātē, kur mācās ap 2500 studentu, varēja apskatīt vairākus tūkstošus gadu vecus manuskriptus, kas bija labi saglabājušies karstā un sausā klimata dēļ. Jāsaka, ka neesmu tur vairs bijis ISIS ("Deash") dēļ. Viņi iznīcināja lielu daļu manuskriptu, par ko iepriekš stāstīju," savu stāstu sāk ceļotājs.

Šo gadu laikā viņš gan daudz lasījis par katru no apceļotajām valstīm, gan centies tās iepazīt, sarunājoties ar vietējiem ļaudīm. Ēģiptē pat dažus mēnešus mācījies arābu valodu – un nu varot arī saprast un sarunāties tajā. Taujāts, kāpēc pametis šīs mācības, viņš min, ka studijas sākušas pārāk saistīties ar reliģiskiem jautājumiem un tas viņam vairs nav paticis. "Pēc Mali, 2009. gadā, atgriezos Latvijā un gadu ceļoju pa Eiropu. 2010. gadā aizbraucu un ceļoju pa Āziju, bet 2011. gadā atkal ceļoju pa Eiropu. Pēc tam gadu pavadīju Dienvidamerikā. 2013. gadā biju Turcijas, Armēnijas, Gruzijas, Azerbaidžānas un Irākas reģionā. 2014. gads man bija traks – aizbraucu uz Afganistānu. Dabūju vīzu, bet tas bija grūti, vajadzēja daudz "papīru", jo viņi nevarēja saprast, kāpēc gribu turp braukt. Es to gribēju, jo vēlējos redzēt eksotiskas vietas. Ceļojot tu vienmēr meklē skaistumu – dabā, cilvēku radītās lietās, piemēram, UNESCO kultūras mantojuma vietas. Tagad, kad esmu apceļojis 144 valstis (jā, es skaitu!) un redzējis gandrīz visu skaisto, jau kļūst grūti atrast ko tādu, kas mani iedvesmotu vai pārsteigtu. Tu redzi skaisto un interesanto atkal un atkal – skaistākās pludmales Maldīvu salās, kalnus Indijā, satiec cilvēkus Kolumbijas džungļos vai ej pa lietus mežu Rietumāfrikā, kur, ļoti iespējams, neviens cilvēks nekad nav spēris kāju, apskati antīkus tempļus... un vienā brīdī ne nu gluži nepievērs tam vairs uzmanību, bet tev gribas vēl kā vairāk. Tagad es meklēju piedzīvojumus. Gribu satikt cilvēkus. Piemēram, Rietumāfrikā galvenais nebija, vai izdzīvošu džungļos, bet gan sastapt cilvēkus, sadraudzēties, gribēju gūt kopīgu pieredzi," skaidro Maksims.

Tāpēc arī devies uz Afganistānu. "Iebraucu tur no Irānas, un cilvēki brīnījās, ko es tur daru. Tur ir vietas, kur ir droši, bet daudzviet, protams, tā nav. Vari mierīgi staigāt pa ielu, bet tad kaut kur eksplodē bumba... Bet cilvēki, kurus satiec, ir lieliski. Senegālā satiku absolūti fantastisku cilvēku. Viņš ir no Amerikas, kopā sēdējām un pļāpājām restorānā. Viņš brauc uz vietām, kur cilvēkiem nepieciešama palīdzība, kaut arī, piemēram, nezina viņu valodu. Esmu saticis daudzus trakus ceļotājus. Viņi ir jauki!"

Maksims saka, ka nekolekcionē valstis, kā to mēdz darīt daudzi – vienkārši piestājot konkrētā vietā uz dažām stundām vai pāris dienām, lai tikai dabūtu zīmogu pasē. Viņš šajās vietās pavadot ilgāku laiku, apskatot gan tūrisma objektus, gan dodoties dziļāk valstīs, ja iespējams, atgriežoties, arī lasot grāmatas par vietām, kur bijis. Viņš sevi sauc par ceļotāju "mugursomnieku" (backpacker), kas lielāko daļu sava laika pavada ceļā. Interesanti, ka bērnībā viņam ļoti patikušas grāmatas par mītisko varoni Konanu. "Tikko atgriezos Rīgā, atradu savā vecajā dzīvoklī grāmatas par Konanu, man padsmitnieka gados tās ļoti patika. Visas pirku un lasīju. Tagad, tā padomājot, šķiet, ka neapzinoties esmu kaut ko no šī puikas sapņa īstenojis dzīvē – arī es ik dienu mostos jaunā vietā un dodos tālāk. Protams, ne ar zobenu rokā."

Diemžēl tam ir arī savas ēnas puses, un gadās sastapt nežēlīgus cilvēkus, piemēram, Kongo pilsētā uz ielas varot pienākt un, visticamāk, arī pienākšot policists, kas atklāti prasīs kukuli. Viņam ir tiesības pieprasīt uzrādīt pasi, un viņš to var arī konfiscēt, ja atsakies maksāt. "Tevi var aplaupīt policisti, laupītāji, gangsteri. Satiku vienu krievu puisi, kas ir inženieris un jau divus gadus netika prom no Kongo, jo viņa pase bija aizturēta. Katru reizi, kad viņš devās uz imigrācijas dienestu, kur tai vajadzēja būt, viņam teica, ka tā ir vai nu pazaudēta, vai aizsūtīta uz galvaspilsētu, vai ko citu. Viņš man stāstīja, ka ir zaudējis svaru, tur dzīvojot un skraidot apkārt. Krievijas vēstnieks ieradies speciāli viņam pakaļ, bet arī izlamājis viņu par to, ka puisis tur ir aizbraucis, jautājot, ko viņš vispār domājis, braukdams uz Kongo. Man gan šķiet, ka beigās vēstnieks viņam palīdzēja tikt prom. Es šo puisi tur satiku, jo viņš bija ļoti noilgojies pēc cilvēkiem no Eiropas. Pļāpājām, arī iedzērām. Kad gāju prom, jaunais paziņa teica, ka, lai arī līdz viesnīcai ir 500 metri, man noteikti jāņem taksis. Es, protams, gāju kājām. Uzreiz mani ielenca bariņš vīriešu, viņi sāka mani grūstīt, bāzt rokas kabatās. Knapi paspēju uzlēkt uz garām braucoša mopēda, kas kalpo par taksometru, un izglābties. Viens no vīriešiem tikai saķēra manu kāju un norāva kurpi, bet man nekas ļauns nenotika. Biju jau dažas nedēļas ceļojis pa Kongo un domāju braukt tālāk uz dienvidiem, bet pēc šī notikuma sapratu, ka labāk braukt prom, jo ar mani jau bija notikušas dažādas klapatas. Parasti viss ir kārtībā, bet, manuprāt, ja vienreiz sākas nelaimes, tad tās turpinās, un labāk "neskriet pret sienu".

Un apmēram divus mēnešus pēc tam, kad es tur biju, dzirdēju par baisu notikumu. Dabas rezervātā Kongo, kur ir kalnu gorillas un tūristu grupas brauc tās skatīties, viņus pavada bruņoti rendžeri. Un kādai angļu grupai uzbruka, apsargi tika nogalināti un ceļotāji – nolaupīti. Un tas Kongo nav nekas neparasts, ir liela iespējamība, ka kas tāds var notikt," skaidro Maksims. Tas gan nenozīmē, ka viņš vairs nebrauca vai nebrauks uz bīstamām vietām.

Maksims pēc kāda laika sajuties slikti un devies pie ārsta, kas veicis analīzes. Tās gan nav uzrādījušas malāriju, tomēr ārsts bijis pārliecināts, ka viņam ir šī slimība, tikai ar neparastām izpausmēm, iedevis pretmalārijas zāles, un jau pēc dažām stundām ceļotājs juties krietni labāk.

"Lasīju grāmatu par ceļotāju Libērijā un Sjerraleonē 1946. gadā, par viņa attieksmi un pārdzīvojumiem, un tur tā arī bija rakstīts, ka, ilgāku laiku ceļojot, tu iemācies iztikt ar pavisam nedaudz lietām, jo nekā jau tur nav, tādu mums ierastu lietu nemaz nav. Bet tā ir cena, kas jāmaksā par ceļošanu un piedzīvojumiem," saka ceļotājs.

Tomēr nepārtrauktā būšana ceļā, sadzīviskās grūtības, piemēram, ierasts ēdiena trūkums attālākajos ciemos, kur iespējams sarūpēt vien kādu bļodiņu putras vai ko tamlīdzīgu, neizbraucamie ceļi, karstums un mitrums, tas viss viņu nogurdinājis. Tāpēc Maksims stāsta, ka tagad kopā ar draugiem no Krievijas dosies uz Franciju un kādu laiku paceļošot pa Eiropu, bet, kad būs atpūties, plāno par ne visai lielu naudu iegādāties motociklu, doties atpakaļ uz Āfriku, uz Beninu, kas ir Togo kaimiņvalsts un vieta, kur viņa ceļojums pa Rietumāfriku tika pārtraukts, lai ierastos Rīgā. No turienes Maksims plāno pa zemes ceļiem šķērsot kontinentu, nokļūstot Dienvidāfrikas Republikā. "Tur ir daudz šādu ceļotāju, varbūt ne ļoti liels skaits, bet tomēr daudz šādu pozitīvi traku ceļotāju, kas dodas cauri Āfrikai. Satiku riteņbraucēju, kura no Marokas devās uz Dienvidāfriku, viņai ceļā no Marokas līdz Gvinejai pagāja astoņi mēneši. Tā nu sarēķinot skaidrs, ka kopā šis ceļš viņai prasīs trīs gadus..."

Ceļojot Maksims izmanto gan autobusu, gan mašīnu, reizēm ejot kājām, bet tā necik tālu nevarot tikt, vai brauc ar laivu. "Ļoti dažādi. Bet, kā jau teicu, mani ir arvien grūtāk pārsteigt un es meklēju piedzīvojumus. Ceru, ka beidzot saņemšu vīzu uz Saūda Arābiju un tur ar kamieli varēšu šķērsot tuksnesi," par nākotnes plāniem stāsta ceļotājs.

Vēl viens Maksima nepiepildīts sapnis esot aizbraukt uz Antarktīdu un šādu ceļojumu viņš jau sācis plānot ar tiem pašiem ceļotājiem, ar ko bijis Grenlandē. Viņš gribot nokļūt arī Sīrijā, karadarbības zonā, un pēcāk par to visu uzrakstīt kādu rakstu presē vai varbūt pat grāmatu.