Izrauties no rutīnas un doties padzīvot uz Jaunzēlandi: ceļotāju Elisas un Alda stāsts  (4)

Elisai jau no bērnības patikusi ģeogrāfija un vienmēr gribējies apskatīt gan tuvākas, gan tālākas vietas. Lai arī, kā pati teic, nāk no ļoti praktiskas latviešu ģimenes, kurai ceļot nav sanācis, vēlme izzināt pasauli nekur nav zudusi. Augstskolas laikā Elisa bija tipisks students – gandrīz vienmēr bez liekas naudas. Tomēr, neraugoties uz to, viņa bija gatava vairākas stundas dienā veltīt nevis eseju kalniem, bet lētāko lidojumu medībām, kas šad un tad bija arī rezultatīvas un vainagojās ar piedzīvojumu bagātiem, interesantiem un skaistiem ceļojumiem.

Nu jau vairāk nekā septiņus gadus Elisas uzticamākais ceļojumu kompanjons ir viņas puisis Aldis. "Mūsu stāsti ir līdzīgi. Abi uzaugām ar vecmāmiņām un par ceļošanu daudz nedomājām, jo tas nešķita iespējams bez liela naudas žūkšņa kabatā. Tikai tad, kad pēc pirmā brauciena man āķis bija lūpā, zināju, ka ne naudā ir tā sāls. Gribēju šīs durvis atvērt arī viņam, un kopš mūsu pirmā kopējā brauciena uz Romu neesam apstājušies," stāsta Elisa.

Bet tieši tad, kad otro reizi iepazina ASV burvību, ciemojoties Floridā, viņi ne vien baudījuši šīs zemes iespējas, bet arī gaidījuši satraucošas ziņas – atbildes par Jaunzēlandes vīzām. Bet par visu pēc kārtas!

Lēmums par došanos uz Jaunzēlandi radās, apmēram divus gadus pirms abi pieteikušies vīzai. Šoreiz ierosinātājs bija Aldis. Abi sapratuši, ka vēlas piedzīvojumus, taču visi līdzšinējie braucieni bijuši īstermiņa izraušanās no rutīnas. "Tas nekādi neļāva mums izprast, vai Latvija ir mūsu vieta, vai arī tā varētu būt jebkur citur pasaulē. Jo vairāk ceļojām, jo vairāk cilvēku savā ceļā satikām, jo vairāk iespēju un apvāršņu mums pavērās. Bailes zaudēt ierasto pamatu zem kājām mazinājās. Izvēloties, kurp dosimies, galvenais kritērijs bija, lai varam runāt angļu valodā un bez problēmām atrast darbu. Otrs vilinošākais fakts – nekur tālāk no Latvijas aizbraukt nav iespējams. Mums bija vajadzīgs kārtīgs pārbaudījums, lai redzētu, cik ļoti skumsim pēc mājām, kā izdzīvosim nestandarta apstākļos un vidē. Lai pie pirmajām grūtībām nebūtu iespējas nopirkt biļeti uz mājām un aizmukt. Jaunzēlande tam derēja perfekti. Trešais bonuss – nekādu bīstamu un indīgu dzīvnieku," stāsta Elisa.

Viņa teic, ka sākotnēji abi šaubījušies par šādu lēmumu, jo prātojuši par tēriņiem Amerikā, kas sakrita vienlaicīgi, tomēr tad sapratuši – ir jāpiesakās. "Mums paveicās, ka vispār vēl bija iespēja pieteikties, jo savukārt šī gada "Working Holiday" vīzas pazuda jau piecu stundu laikā pēc pieteikšanās atvēršanas. Katru gadu tas notiek arvien ātrāk, un šādas vīzas Latvijai piešķirtas tikai 100. Var just, ka jaunā paaudze ceļo arvien vairāk un nebaidās no izaicinājumiem kā mūsu vecāki, kuri no tādas domas vien jau nosirmotu," pārliecināta ir Elisa.

Saņēmuši apstiprinājumu, abi bijuši gatavi lēkt gaisā no prieka. Tomēr vienlaikus viņa saprata – grūtākais vēl tikai priekšā, proti, veidot iekrājumus un iegādāties lidmašīnas biļetes uz Jaunzēlandi. Likums nosaka: lai ierastos Jaunzēlandē ar šāda veida vīzu, nepieciešami finansiālie līdzekļi – vismaz 2500 eiro katram, stāsta ceļotāja.

Grūtību šī brauciena plānošanas un īstenošanas laikā nav trūcis. Nav īsti vedies ar iekrājumu veidošanu, kas kalpojis par iemeslu vēlākai izbraukšanai, kā arī veselība sākusi streikot, kā rezultātā nācies pamest darbu. Elisa gan šo laiku centusies izmantot lietderīgi un sākusi veidot savu blogu, kas vēlāk kalpoja arī par platformu Jaunzēlandes piedzīvojumu izklāstam.

Elisa stāsta, ka ikdienu pamest nebija grūti – abi juta, ka ir laiks pārmaiņām un kārtīgam restartam. Tā nu atbrīvojušies no algota darbinieka saitēm, izvākušies no īres dzīvokļa un sākuši rūpīgi pakot somas.

Faktu, ka pošas ceļā, draugiem un ģimenei Elisa un Aldis atklāja trīs mēnešus pirms tam – tikai tad, kad biļetes jau bija rokā un abi zināja, ka nekas vairs nevar mainīties. Vissmagāk par šo faktu bijis informēt vecvecākus, kuriem ceļošana ir sveša un neredzēt abus tik ilgu laiku licies nomācoši. "Par laimi, mūsu nodomi tika pieņemti, jo bija skaidrs, ka mēs no ceļošanas neesam atturami," piebilst jauniete. Draugi esot bijuši atvērtāki jaunumam, tomēr tāpat nācies saņemt pa kādam šaubu pilnam skatienam vai aizdomīgam smīnam.

Interesanti, ka neilgi pirms aizbraukšanas pāris saderinājās. Kā paši smej, "braucam pirmskāzu medusgadā" jeb tādā kā pirmskāzu pārbaudījumā. "Jāsaka, ka pārbaudījums tas patiešām ir ne tikai mums kā pārim, bet arī kā draugiem. Kad esi tik tālu prom un tev ir tikai viens cilvēks, ar kuru no sirds izrunāties un uz kuru paļauties, tad tas nemaz nav tik viegli. Tomēr mums ir ļoti paveicies vienam ar otru. Arī nākotnes plānus veidot ir ļoti viegli, jo abiem ir viena vīzija. Un, ja nu kaut kur pa vidu tam visam radīsies ideja par vēl kādu šādu braucienu, – negaidīsim ne mirkli. Lai gan šī brauciena dēļ kāzas, tāpat kā daudzas citas lietas, tika krietni atliktas, to ne mirkli nenožēlojam."

Tā kā Jaunzēlandē ar šo vīzu pavadāmais laiks ir ierobežots, pāris uz turieni brauca ar mērķi iepazīt valsti, kā arī pārbaudīt sevi un savas robežas. Vienas no iespaidīgākajām vietām, ko Elisa un Aldis līdz šim paguvuši apskatīt savām acīm ir vulkāniskais lauks "Tongariro Alpine Crossing", karsto smilšu pludmale "Coromandel" pussalā un "Putangirua Pinnacles", kas arī ir viena no filmas "Gredzenu pavēlnieka" filmēšanas vietām.

Nu jau par mājām abi Jaunzēlandi sauc astoņus mēnešus un plāno tur pavadīt laiku līdz pat vīzas beigām. "Protams, pietrūkst vecvecāku un pašu tuvāko draugu, bet no sava piedzīvojuma vēl neesam gatavi atteikties. Kad runa ir par ēdienu, tad gan dažkārt gribētos, lai kāds pa pastu atsūta omes ceptās kotletes un kārtīgu rupjmaizi. Latviešu ēdienkartes pamats – maize un kartupeļi – šeit nav tas labākais," teic Elisa.

Tāpat sieviete piebilst, ka dažkārt saņemot komentārus, ka "tā ceļot jau var tikai bagātnieki". Bet Elisai ir, ko atbildēt: "Godīgi sakot, mēs kaut kādā ziņā esam ļoti turīgi, tāpēc varu šiem cilvēkiem piekrist. Mums pieder saullēkti un saulrieti virs okeāna, palmas, kas lokās vējā Barselonā, pastaigas Eifeļa torņa pakājē, brīnišķīgi itāļu ēdieni Romā, Adrijas jūrā iemērkti kāju pirksti, apbrīnojami skati, stāvot uz Bruklinas tilta Ņujorkā, zaļi kalni un ielejas Jaunzēlandē, rīti un vakari, dienas un naktis, saule un lietus. Mums ir viss, un neviens šo bagātību mums nemūžam neatņems."

Tomēr, ja nopietni, Elisa teic, ka viss atkarīgs no prioritātēm. "Protams, ka finanses ir vajadzīgas. Nedzīvojam utopijā, kur ceļošana būtu pilnībā bez maksas. Mums nepieder māja, auto līzingā vai jaunākā kinozāle. Mums nav bērnu, bankas kredīta un atvaļinājumu ar tūrisma operatoriem. Mēs paļaujamies uz savu kāju spēku un mugursomas izturību un esam gatavi smagi strādāt vienkāršus darbus un ietaupīt, cik vien iespējams, lai redzētu arvien vairāk. Jaunzēlandē mēs esam tikai parasti strādnieki, kas pelna minimālo algu. Bet, ja tā ir cena, lai apskatītu šo brīnišķīgo zemi, tad esam gatavi to maksāt.

Ikviens darbs ir iespēja – redzēt un piedzīvot ko jaunu. Daudzi jau smejas, ka divi menedžeri atbraukuši uz Jaunzēlandi lasīt kivi un mazgāt traukus. Bet mums tā nav problēma. Šeit cilvēkus nešķiro pēc tā, ko tu dari. Cilvēkus vērtē pēc attieksmes, ne ienākumiem vai profesijas. Protams, varētu jau darīt nopietnākus darbus, bet, esot "somaiņiem" (backpackers), daudz ērtāk ir strādāt tādā darbā, no kura vari aiziet jebkurā laikā. Tā nu mēs periodiski strādājam un ceļojam. Valsts ir dārga, un būtu ļoti ilgi jākrāj, lai ar Latvijas algām varētu te atbraukt un vispār nestrādāt veselu gadu. Ierodoties mēs uzreiz iegādājāmies auto – mūsu māju uz riteņiem. Tur arī aizgāja mūsu niecīgie iekrājumi, tāpēc nedēļu pēc ierašanās jau meklējām darbu. Zinājām, ka tas būs visērtākais ceļošanas veids, turklāt, ja neatrodam naktsmājas, varam ērti gulēt auto. Mūsu ceļošanas periodos tieši tā arī darām."

Pēc sešiem mēnešiem Jaunzēlandē un vairāku mēnešu strādāšanas, lasot kivi, pāris beidzot nolēma nedaudz atpūsties. Abi izdomāja apciemot Jaunzēlandes lielo māsu – Austrāliju, kur abi pavadīja 15 dienas. "Likās, nu nevar taču būt te tik tuvu un neaizbraukt! Tas, protams, ir vesels stāsts, bet skaidri zinām, ka tur noteikti atgriezīsimies. Paspējām arī iegūt draugus. Starp viņiem arī kungs, kam jau 65 gadi, bet kas sirdī ir ceļotājs. Viņš labprāt mūs uzņēma savās mājās."

Šobrīd Elisa un Aldis atkal ir Jaunzēlandē un cer drīzumā apmeklēt arī Dienvidu salu. To viņi vēl nav paguvuši izdarīt, jo, kādā lietainā dienā ierodoties galvaspilsētā Velingtonā ar domu nākamajā dienā kāpt uz prāmja un doties uz turieni, plāni ātri mainījušies, un nu jau mēnesi viņi dzīvo un strādā tur. "Tieši to šeit ļoti mācāmies – dzīvot mirklim un neieciklēties uz iepriekš saplānoto. Man tas ir ārkārtīgi grūti. Mans profesionālais kretīnisms un plānošanas mānija šeit ļoti cieš. Cenšos vairāk plūst pa straumi un nesatraukties par niekiem. Kad ir stabils darbs un konkrēta dzīvesvieta, tad daudziem sīkumiem piešķiram lielāku nozīmi. Kad esi ceļotājs un nezini, kur dzīvosi rīt, tad tādas lietas ir maznozīmīgas. Dažkārt svarīgi ir tikai atrast vietu, kur pārnakšņot un ieiet dušā."

Protams, ceļojot nenovērtējama loma ir skaistai dabai, ar ko pāris jūt īpaši ciešu saikni. "Tās varenība šeit ir neapstrīdama. Kalni un ielejas, pļavas un meži, un viss spilgti zaļš kā ziemā, tā vasarā," sajūsmā stāsta Elisa. Tomēr vēl viens neierasts fakts, ko iepriekš abi nebija piedzīvojuši, – otrpus ekvatoram viss ir otrādi. "Valsts ziemeļi ir silti, dienvidos auksti. Kamēr Latvijā svinēja Jāņus, mēs sēdējām mājās divos džemperos un vilnas zeķēs. Apkure un māju siltināšana te nav populāra. Nevaram sagaidīt Ziemassvētkus, kad kopā ar vietējiem dosimies cept barbekjū pludmalē un baudīt gada īsākās naktis."

Kā teic Elisa, plānu abiem ir daudz, bet abi ir nolēmuši ļauties improvizācijai. "Galvenais šobrīd ir apprecēties, un tad jau redzēsim, kur ceļa vēji mūs tālāk aiznesīs. Viens gan ir skaidrs – kas reiz uzvilcis ceļotāja kurpes, tas tik drīz tās nenovilks," secina Elisa.

Sekot līdzi Elisas un Alda piedzīvojumiem var šeit un šeit.