Atklātnīšu cienīgas ainavas: kā latvieši iepazina Slovēniju, kurā var tik viegli iemīlēties  (3)

No Horvātijas (ceļojuma stāstu lasi te) atvadījāmies vieglu sirdi, jo tajā nodzīvojāmies veselu mēnesi un mūs jau gaidīja Slovēnija, par kuru zinājām to vien, ka katrs tās attēls "Google" izskatās kā atklātnīte. Bet realitāte ir vēl labāka. Vēl ne stundu nebijām līkumojuši pa Slovēnijas ceļiem, kad mūsu sirdis sajutās kā vēl neiepazītās mājās. Zaļums, dzīvība, spirgtums – tā bijām noilgojušies!

Šoreiz pieturpunktus meklēju "Instagram", atradu tādu smuku kontu "@igslovenia", kuru vientulīgajā Emīla prombūtnes nedēļā izšķeterēju un sašpikojos glītākās vietas, ar ko papildināt jau iepriekš atrastās.

Pirmais mūsu plānā – Predjamas pils. Cieši iesēdusies klintī, tā bijusi vietējā laupītāja rezidence, kas vēl vairāk apstiprina manas aizdomas, ka šeit būtu gājis pie sirds Ronjai. Piesēduši uz soliņa pie pils un pārbaudījuši, ka vīnogas, kas aug uz mūra, ir galīgi neēdamas, teju jau jutāmies gatavi doties nelielā ekskursijā pa 800 gadus seno pili, bet 15 +15 eiro nav gluži mūsu komforta zona šajā ceļojumā un vairāk par pili vēlējāmies apskatīt turpat esošās Postojna alas. To biļetes izmaksātu 28 eiro katram, bet sākām jau domāt, ka varbūt tomēr, ja reiz esam šeit un pie alām turpmāk netiksim… Pie šīs frāzes manī pamodās mans slavenais un apsmietais "googlētājas" gars, metos interneta plašumos un uzgāju, ka netālu ir Škocjan alu sistēma, kas izskatās vēl iespaidīgāka un izmaksās teju divreiz lētāk. Un tai blakus ir bezmaksas takas un stāvvieta! Teju necerēta laime! Devāmies uz turieni.

Zini Harija Potera lielo zāli? Un Gringotu banku? Tagad saliec kopā, pieliec vēl dabas spēku, mazliet "wow", vēl mazliet "wow", un Škocjan alas tavā acu priekšā! Mēs nebildējām, jo respektējam noteikumus un tāpat to nevar nobildēt. To varenību un plašumu, tos gadu simtus, kas pa centimetram audzējuši kaļķakmens lāstekas. Pilīte pa pilītei, tās dažkārt satiekas barokālās kolonās, dažkārt veido akmens ūdenskritumus vai iekrīt Emīla matos, attālinot stalaktītu satikšanos. Milzīgas zāles, pildītas kaļķakmens brīnumiem. Bet lielākais brīnums, kā raksturošanai mums vārdu nepietika, ir pati dižākā ala, kuras gultnē tek upe. Gar tās malām un pār upi ved noslēpumaini izgaismota taka un tiltiņš. Nav jēga mēģināt paskaidrot to sīkuma, lieluma un noslēpuma klātesamības sajūtu – ir jādodas tai pakaļ uz Škocjan!

Lai gan jau iepriekšējā vakarā bijām apmetuši loku pa alas kompleksam apkārt tekošajām takām, pēc alu apmeklējuma apčāpojām loku vēlreiz. Putnu dziesmas, alpu vijolītes savvaļā, zaļais dzīvīgums, mežs, sensenas akmens sētas, tas viss veldzēja mūsu acis un dvēseles. Ikdienišķākas vajadzības piepildīja "wifi" un plašās tualetes, kuras gan atbraukšanas naktī bija slēgtas, tādēļ gluži netīši sanāca pačurāt, raugoties novērošanas kamerā un mēģinot saprast, kas tā par gaismiņu. Neraugoties uz šo negribēti dumpīgo izdarīšanos, mūs no stāvvietas neviens neaizdzina, lai gan liela zīme "No camping" nesolīja nekādu žēlastību.

Cerībā izvest pastaigā pārgājiena apavus, kas savu kārtu gaidījuši jau kopš Slovākijas, devāmies uz taku, kas solīja plašu virsotni, pa kuru soļot, un nieka pusotras stundas kāpienu vienā virzienā. Esmu gatava steigties noteikumiem pa priekšu, lai pavēstītu, ka šī bija aizraujošākā un skaistākā no takām un kāpieniem.

Gan vakarā, gan no rīta Nanos, kura piekājē novietojām auto, novērtējām ar kaulaini skeptisku aci. Nekādi nešķita ticams pareģojums par pusotru stundu. Vismaz ne mūsu aizrautīgajām, taču ar pieredzi neapveltītajām miesām. Bet melots nebija, augšup virzījāmies neticami aši, brīžiem pa mežu, brīžiem pa sausiem kalnu strautiem, rāpāmies uz visām četrām, turējāmies pie ķēdēm, padevām viens otram Punktiņu, kur šī tipiņa kājelēm bija par stāvu – un augšā bijām! Ne līdz galam nogurt nepaguvām.

Vienīgā bēda, ka ūdens beidzās, jau augšupkāpjot, bet solīto uzpildes vietu augšā neatradām. Uzēdām pa pēdējai Latvijas rupjmaizes šķēlītei un pa ābolam no mājām. Gājiens kalnā un lejup dikti skaists, pa kalna kori ar pasauli pie kājām var soļot diezgan ilgi. Kad šķita, ka skaistāk jau nu gan šis nevar izvērsties, ieraudzījām zirdziņu baru. Ak, ja šis nav skaisti, es pat nezinu, kas ir skaisti!

Ļubļanā iegriezāmies tāpēc, ka tāpat sanāk braukt garām (Slovēnijā gan viss ir "tepat"), un Emīls teica, ka daudzi sakot, ka tā esot smuka pilsēta. Un tiem daudziem ir taisnība. Šobrīd tā ir mana mīļākā pilsēta. Skaista nenoliedzami, jo zemestrīce pamanījās to nopostīt tieši pirms gadsimtu mijas un tā nu visa pilsēta tika atjaunota jūgendstila noskaņās. Bet tas, kas bija saglabājies, ir itāļu baroka stilā. Jezuīti cītīgi saaicināja itāļu meistarus dievnamu celšanai, kad darbiņš pabeigts, jaunie meistari jau apņēmuši sievas un iemitinājušies ar visām saknēm – prom jau nebrauks, tāpēc pārliecināja vietējos, ka baroks viņu gaumē ir tas, kas katram kārtīgam ļubļanietim nepieciešams. Un smuki, ka tā! Paldies par faktiem, stāstiem un jokiem gidei, kas vadīja bezmaksas ekskursiju, viņa tiešām bija uzdevumu augstumos!

Vēl spilgti atmiņā iespiedās stāsts par dzīvniekiem, kas izmukuši no zoodārza. Lauva, lūši, šimpanze, tas tā. Bet tad, kad izmucis lācis, visā pilsētā izziņota komandantstunda. Kas šķiet jocīgi, jo Slovēnijā esot lielākā lāču populācija Eiropā. Lācis uziets parkā/mežā, kas pilsētas centrā aizņem diezgan pamatīgu vietu. Policija, pat armija šo dzinusi atpakaļ, bet šis uz zoo ne un ne. Kāpēc? Jo beigās izrādījies, ka šis nemaz nav tas lācis, kurs no zooloģiskā dārza izmucis. Jo spilgti šis stāsts palika atmiņā, jo vairākas naktis gulējām blakus zoodārzam un katru dienu gājām uz centru un garām parkam, kas tam blakus.

Nākamajās dienās jau bijām atkoduši lielisko velo sistēmu, kas ļauj par vienu eiro nedēļā ik dienu stundu vizināties bez maksas. Tā nu no rītiem un vakaros, cauri saulei, negaisiem un zibeņiem to arī darījām. Un katru dienu Ļubļana mūs sagaidīja ar brīnumjaukiem stūrīšiem un šarmantām kafejnīcām, sirsnīgiem ļaudīm un omulīgu, mūsdienīgu noskaņu. Radās sajūta, ka šajā pilsētā visiem rūp viņu vide un viss, kas tajā ietilpst. Parks, veloceliņi, dzeramais ūdens katrā kvartālā, elektroniskie vilcieniņi, kas vadā pensionārus bez maksas. Reti kuru pilsētu spējam tā iemīļot, bet Ļubļana pamatīgi iekrita sirsniņā.

"Instagram" biju noskatījusi pilsētiņu Kamnik ar smuku tiltiņu, netālu esot ezers un ūdenskritums. Devāmies turp. Tiltu atradām jau no rīta muti mazgājot. Izrādās, naktī bijām to šķērsojuši. Nejutāmies diži iespaidoti. Devāmies meklēt ezeriņu.

Īsumā, sajaucām lietas gan pie kartes, gan norādēm un pavadījām septiņas stundas, rāpjoties lielā, akmeņainā un visnotaļ garlaicīgā kalnā. Skats no virsotnes, kurā uzkāpām, nenoliedzami ir skaists, bet es, personīgi, uzkāpu līdz galam, jo lietas ir jāizdara līdz galam, ne tāpēc, ka to vēlējos.

Kāpiens bija ļoti vienveidīgs un nogurdinošs gan fiziski, gan garīgi – ne vienveidība, ne fiziska piepūle nav mans lauciņš. Bet kalnā uzcīnījāmies, galā bija skaisti, gandarījums arī neizpalika.

Kā sapratām nākamajā dienā, ezers, kuru meklējām, bija tas pats dīķelis, kurā pirmajā rītā mazgājām mutes. Un taka, kura ved līdz ūdenskritumam, ir īsa un tieši pretējā pusē. Smuki pastaigājāmies, nomazgājāmies strautā, pie kura redzama lāča ķepa, apskatījām nelielo, bet nenoliedzami glīto ūdenskritumu – un tas viss neprasīja ne pusi no laika, ko iepriekšējā dienā veltījām kāpienam nejauši izvēlētajā kalnā.

Toties Logar ieleja neprasīja ne mazākās pūles, bet atalgoja ar tādu skatu, ka sirds izkūst. Kalni saskaras, saule izgaismo vienu pusi, bet otru tin zilganā dūmakā, zaļo zālīte un tajā ganās pinkainas gotiņas. Pastaiga cauri mežam, pāri izžuvušai, baltum baltai upes gultnei, pāri (jā, pārkāpjot žogam) ganībām, kur kā bērnu grāmatiņā ganās viens zirgs, viena govs un viens ēzelītis, līdz nonācām pie ūdenskrituma. Visnotaļ ievērojama. Pats lieliskākais ir tas, ka pie šī ūdenskrituma nomazgājāmies, paēdām, palasījām, paspēlējām kārtis. Dzīvojām. Un tas ir lielākais prieks, ka šādas skaistas vietas caurvij mūsu dzīvi – tas ir pavisam citādi, nekā atvizināties ar autobusu, izlekt, nobildēt, paspēt laikā atpakaļ un aizvizināties. Mierīgāk, pašsaprotamāk, varbūt pat maznozīmīgāk, ne labāk – citādāk.

Pa ceļam uz Bledu gribējām vēl mazliet izstaigāties, tādēļ bukletā par Slovēnijas pārgājienu takām (fantastisks, taču info centrā bija atlicis tikai vācu valodā) atradām jauku taku trīs stundu garumā, kas apmet aplīti pa kalnu, mežu, Begunje akmens pili un atved atpakaļ, kur mūs paņēma. Viegli un glīti! Diemžēl, kad bijām izbaudījuši mežu un klintis, un no nepareizās – tādēļ pieejamās – puses izrāpaļājušies pa viduslaiku pili, mūs teju, teju panāca negaiss, tādēļ pārgājiena apli saīsinājām un noslēdzām to uzreiz. Pie pils atradām ābeli, āboli bija gardi, mēs nesalijām nemaz – pārgājiens izdevies!

Starp kalniem ir mežs, mežā ir pilsēta, pilsētā ir ezers, ezerā ir sala, salā ir baznīca. Tā ir Bleda. Oficiālajā tūrisma sezonā to izbaudīt varētu būt sarežģīti, bet mums tas izdevās pavisam skaisti. No rīta nopeldējāmies. Iepriekšējā vakarā ielavījos blakus esošajā piecu zvaigžņu kempingā, sakopos, lai vispār drīkstētu rādīties peldkostīmā publiskā vietā. Nav nemaz tik grūti ielavīties svešā kempingā, ne fiziski, ne morāli.

Par 15 eiro stundām tikām pie laiviņas, aizīrāmies līdz saliņai, pariņķojām pa ezeru. Tad apriņķojām ezeru ar kājelēm. Uzēdām kebabus. Redzējām onkuli, kas uz parku atnāca ar poniju. Uzzinājām, ka slovēņi ne reizi vien guvuši olimpiskās medaļas airēšanā. Nopeldējāmies vēlreiz.

Nākamajā dienā līņāja. Nekas, satērpāmies savos superlietustērpos, savācām kemperistu atstātos atkritumus un devāmies gar ezeru uz veikalu pēc brokastīm. Lai cik glīti, vairāk arī lietus laikā tur darāmā nebija, darbi arī sauca pēc uzmanības. Ko darām, kad līst aumaļām un darbi darāmi? Dodamies meklēt bezvadu internetu!

Mazliet līņāja arī dienā, kad gājām pa Vintgara aizu, bet tas nebija trakākais. Ir jau glīti tā čāpot pa laipiņām virs tirkīzzilas upes, bet šoreiz čāpošana bija kā pingvīnu barā, sagadījāmies kopā ar pāris tūrisma autobusu iemītniekiem. Pēc visām dienām, kad esam dzīvojuši tik vieni, ka katru pretimnācēju sveicinām, šis bija par traku.

Aizbēgām uz Kranjska Gore, mazu pilsētiņu, no kuras uz visām pusēm stiepjas pārgājienu takas. Mēs izvēlējāmies pašu īsāko, lai aizietu uz Jasna ezeru. Tā nu laikam ir pati skaistākā vieta, ko zinu. Bet nenosodiet mani, ja aizbrauksiet cilvēku pilnā dienā! Ezers mazītiņš, bet apkārt kalni un tā krāsa, tā krāsa! Sēdi tāds laimīgs uz laipiņas un nesaproti, kā šis var būt īsts. Īsts, tuvs, aizsniedzams un tik dikti skaists. Ilgi jau tur nav, ko darīt, bet tos pāris desmitus minūšu biju kā noburta.

Soča taka bija manā obligāti apskatāmo vietu sarakstā jau kopš pirmsākumiem, tā nu devāmies uz to. Vizināšanās pa Triglava nacionālo parku jau ir kā nebeidzama ekskursija. Piestājām vienā smukā vietā, uzkāpām kalnā pirms superaukstais vējš nebija sapūtis man slapju degunu, tad piestājām vēl vienā virsotnē, kur vējš pūta dvēseli ārā, tad vēl piestājām vienkārši pačurāt – bet arī šī vieta tik skaista, ka līdz ar vēju rauj elpu ciet! Kalni un ielejas, skaistums un skaistums.

Vakarpusē nonācām Bovec pilsētiņā. Naktis jau kļuvušas tik vēsas, ka deguni salst un no rīta redzami elpas garaiņi, vējā pat siltākā jaka un nupat iegādātās cepures nelīdz. Iegājām jaukā krodziņā izmantot labierīcības, Wifi un sasildīties. No rīta devāmies uz Soča upes pusi, lai dotos vēl pēdējā ekskursijā pa tik dikti iemīlētajām Slovēnijas ārēm. Bet nonācām vietā, kur jākāpj mazā stāvumiņā, saskatījāmies, pagriezāmies un devāmies uz auto. Ir jāaiziet tad, kad vēl gribas atgriezties.

Bet ar iekāpšanu auto un došanos uz Itālijas pusi mūsu piedzīvojumi Slovēnijā nebeidzās. Paķērām sievieti-stopētāju. Vārds pa vārdam, viņa mūs uzaicina uz kafiju. Kādēļ gan ne! Izkāpjam ārā, nogriežamies mežā, ejam caur kapiem. Viņa saka, ka nopirkusi motorzāģi – redzēsiet, kāpēc. Ejam caur mežu, māju kā neredzu, tā neredzu, lai gan Irēna vairākas reizes saka, ka nu jau var redzēt. Beigu beigās arī ieraugu. Māju viņa cēlusi un turpina celt pati. Dēļi, koki, plēve, durvis, kas veras kā paceļamais tilts ar ķēdēm. Visu cieņu par spēku uzbūvēt un apņēmību tur dzīvot. Arī naktī, arī lietū, arī ziemā. Irēnas ģimene ir no Slovēnijas, bet viņa 20 gadus dzīvoja Holandē. Pagājušajā gadā atbrauca atvaļinājumā, uzlika būri ar kaķiem uz velosipēda (viņai sekoja putni un viņas lapsa), atbrauca, nostājās kalna galā un teica – es šeit palieku! Un palika.

Dzīvo mežā ar saviem kaķiem, lapsu un mazu lāci. Baro caunas, stirnas, vāveres un putnus ar putukrējumu, tunci, riekstiņiem, cīsiņiem. Sargā mežu no sliktiem cilvēkiem. Emīlu pacienāja ar auksto kafiju, mani ar vitamīnu dzērienu no šķīstošām granulām. Šis dzēriens ir viņas vecmāmiņas, kura nodzīvoja līdz 100 gadiem, ilgmūžības noslēpums. Lai gan Irēna teica, ka esam tik jauki, ka negrib mūs laist prom, sarunājām, ka atgriezīsimies kaut kad uz klimpām. Apmainījāmies adresēm, lai var nosūtīt pastkartes, un "sadraudzējāmies" feisbukā. Nesen tur redzējām, ka Irēnas mežā ir sniegs. Un krāsaina ķirzaciņa. Varbūt kādu reizi redzēsim arī viņas lapsu un lāci, kurus mājā nesatikām.

Predjama pils un alas. Pieņemu, ka ekskursija varētu būt interesanta, cik noklausījos, uz soliņa sēdēdama. Vai speciāli braukt, lai redzētu pili no ārpuses, tas jāizvērtē pašam. Slovēnijā gan "speciāli braukt" nozīmē 30 minūšu attālumā no nākamās smukās vietas, tādēļ te daudz kas "ir vērts".

Škocjan alas. Pavisam noteikti jāredz. Ko tik iespaidīgu nekad neesmu redzējusi. Tāds dabas brīnums, ko ar cenšanos nevar saprast. Un tikpat grūti iedomāties, kā tās pirmie pētnieki pirms vairāk nekā 100 gadiem tur tumsā rāpās, karājoties pāris virvītēs. Pēc alu apmeklējuma no iekšpuses, bez maksas jāapiet tām apkārt pa virszemi, uzmetot skatu ūdenskritumam, mežam, mazītiņai pilsētiņai. Viss ir kā no mazas pasakas.

Nanos. Aizraujošs process un skaists rezultāts – ko gan vairāk var vēlēties? Jākāpj, jārāpjas, jāturas, jālec, bet viss tādos īsos, neapnīkošos posmos. Skats kalna virsotnē liek pasist sev pa plecu, un pa to var iet un iet, mazāk skaisti nekļūst. Kļūst tikai skaistāk, jo tur ir pat zirgi ganībās.

Ļubļana. Mana favorītpilsēta. Zaļa, pārdomāta, šarmanta, personīga, nenoliedzami glīta. Ja Horvātijā nevienā kafejnīcā vai restorānā negribējām iet, jo sajūta, ka viss ir ar attieksmi "ai, kāds jau tāpat atnāks", tad te gluži pretējais. Katra vieta ar tādu uzmanību, rūpi detaļās, šarmu un cilvēcīgi laipniem cilvēkiem, ka gājām gan "Prossecco" dzert, gan strādāt, gan ēst un atkal ēst, gan strādāt. Un vispār nebija žēl ne centa no nedēļas budžeta, ko pārtērējām. Vārdu sakot –nepārvērtējams šarms;

Kamnik. Takas no šejienes ved uz visām pusēm, lielākos un mazākos kalnos, līdz ūdenskritumam, pa mežu. Spēj tik izvēlēties. Un uzmanīgi sekot, lai nonāktu turp, kurp devies. Ne tā, kā mēs.

Logar ieleja. Tik smuki! Ilgi gan nebūs, ko darīt, bet skats ir tā vērts, lai paņemtu un iekāptu kartiņā. "Google" attēli no šīs vietas pat nobāl, salīdzinot ar realitāti.

Begunje. Laba vieta, no kurienes doties īsākos vai garākos pārgājienos. Informatīvi plakāti parādīs maršrutu, izvēlies vienu un seko zīmēm. Tik ērta sistēma ir reti kur, patīkami atslogo prātu.

Bleda. Ezers kā pasakā. Krāsa, saliņa. Būtiskākais, neiekulties pūlī, lai tiešām redzētu ezeru un izbaudītu to. Doties ezerā ar laiviņu ir tiešām laba doma, tāpat arī pastaiga ap to kaulus nelauž un skats ir glīts visu laiku;

Vintgaras aiza. Piecus eiro vērtā ieejas biļete nav daudz, ja vien esi laikā, kad redzama pati upe un klintis, ne cilvēki visapkārt. Vai tāds laiks šajā takā ir, nezinu. Bet ir vērts mēģināt!

Jasna ezers. Slovēnijas skaistums vienā acuskatā. Paķert termosu ar kafiju, ko iemalkot uz laipiņas, un justies laimīgam, ka kaut kā esam nopelnījuši tik skaistu pasauli.

Triglava nacionālais parks. Skaties, kurp vēlies, apstājies, kur gribi, skaistums plūdīs un staros, un visādi citādi izdarīsies, līdz būsi noburts un pagalam iemīlējies. To pašu var teikt arī par Slovēniju kopumā.

Nauda. Sajūta krietni draudzīgāka nekā Horvātijā, kas ir dīvaini, jo dzīves līmenis rādās tieši pretējs. Nav lēti, nav dārgi. Nē, precīzāk sakot, ir gan lēti, gan dārgi, daudz kas pieejams bez maksas, tādēļ jāpēta un jāmeklē iespējas.

Busiņš. Turas godam un ir pilntiesīgas mājas. Pārbaudījām -3 grādus, siltinājums labs, funkcijas veic. Vēl joprojām priecājamies par tā izskatu un izmēru, kas ļauj izlavierēt pa kalnu ceļiem un busiņu novietot jebkur, kur var un drīkst stāvēt automašīnas, bet nevar vai nedrīkst kemperi.