Ceļojums uz Apūliju - 14
Foto: DELFI
Lai pieliktu punktu karstajai vasarai, septembra un oktobra mijā piecu cilvēku kompānijā devāmies uz Itāliju, lai vēl pēdējo reizi ar saules palīdzību uzlādētu baterijas un būtu gatavi tam drēgnumam, kas mūs neizbēgami sagaidīs.

Lidojuma biļetes uz Bari tika iegādātās savlaicīgi – lēti un bez sevišķi liela plāna. Un tajā brīdī dominējošais lēmums par labu lidojumam uz šo vietu bija sekojošs – jo zemāk, jo siltāk. Tikai vēlāk, kārtīgi iepazīstot tūrisma ceļvežus, pārliecinājāmies, ka tā bija īstā izvēle, jo Apūlija spēj pārsteigt.

Par mājvietu izvēlējāmies kādu nesteidzīgu ciematiņu provincē, proti, "Torre San Giovanni", noīrējām mašīnu un devāmies skaisto vietu medībās tuvējā apkārtnē. Kādus "asortus" mums izdevās uziet Apūlijā, par to turpinājumā.

Brīnumaini skaista pludmale ielejā, ko izrobojusi Adrijas jūra

Foto: DELFI

"Canale del Ciolo" pavisam noteikti prot savaldzināt. Tur ir viss, ko sirds var kārot – tirkīzzils ūdens, klintis un pludmale.


Šo skaisto ieleju, ko izrobojusi Adrijas jūra, var apskatīt no dažādiem rakursiem. Izcili pārredzēt pasakaino pludmali var no 30 metrus augstā tilta, bet ap to izveidotas dažādas pastaigu takas, kas atkal un atkal priecē ar žilbinošo skatu.

Līdz pludmalei ved kāpnītes, bet tālāk katrs pats var izvēlēties savu "nobāzēšanās" vietu – palikt turpat smiltiņās vai arī kāpelēt pa klintīm un piesēst kādā netraucētā vietā. Mēs izvēlējāmies otro variantu, jo komandas drosminiekiem vajadzēja iemēģināt labākās atspēriena vietas lekšanai ūdenī. Protams, pelde šajā vietā ir pasakaina, sāļais ūdens taupa spēkus un, peldot gar klints malām, iespējams ielūkoties dziļās alās, kurās mīt sikspārņi.

Šeit vērts piebilst, ka mums izdevās šo vietu baudīt pavisam mierīgā gaisotnē, taču tūristu sezonas karstākajos punktos pludmalē nav vietas, kur īsti apgriezties.

Kad laiski pludmalē sanācis pavāļāties un sāļais ūdens acīs sakodis, var doties pastaigā kādā no izstrādātajiem pārgājienu maršrutiem.

Mēs izvēlējāmies izriņķot nelielu aplīti, kas veda klintīs, bet tad atkal no kalna lejup. Dodoties pa labiekārtotajām takām, iespējams apsēsties uz soliņa lielā alā, apskatīt mājeli, kas sakrauta no akmeņiem un vienkārši baudīt pastaigu ar skaistu skatu uz Adrijas jūru. Kad maršruts pievarēts un sanācis atgriezties sākumpunktā, ciematiņa viesi var baudīt atspirdzinājumus vietējās kafejnīcās un bāriņos.

Baltā pasaku pilsētiņa – Alberobello

Foto: DELFI

Pētot tūrisma ceļvežus un prātojot, kur izbaudīt atvaļinājumu Apūlijā, Alberobello ciematiņš ir viens no apspriestākajiem un ieņem apskates objektu topa virsotnes. Un ne velti, jo tas ir arī UNESCO pasaules mantojuma sarakstā iekļauts objekts.


Balti namiņi, konusa jumti un tāds senatnīgs šarms – kāpēc gan neapskatīt šo vietu, kas šķietami izlekusi no pasaku grāmatas lappusēm? Iemeslus nebraukt neatradām, tāpēc sajūsmas pilni devāmies to iekarot.
Šaurajās ieliņās atrodami suvenīru veikaliņi un kafejnīcas, bet dažas mājiņas vēl joprojām ir parastu ļaužu apdzīvotas. Grūti teikt, vai tā bija tūrisma sezonas izskaņa, vai ceļojuma pirmo dienu sajūsma, bet šī vieta uzreiz iekrita sirdī. Dažādas trepītes, piemīlīgi vārtiņi, krāšņas kompozīcijas puķupodos un citas interesantas detaļas mani kā šādu skatu baudītāju uzreiz piesaistīja.

Slepenas pludmales un akmens vārti, kas neliek vilties

Foto: DELFI

Ja no izvēlētajiem apskates objektiem Apūlijā man būtu jāpiešķir kādam zelta medaļa, tā pavisam noteikti būtu vieta ar nosaukumu "Torre Sant'Andrea". Tur kristāldzidrā ūdenī stalti saslējušies klinšaini stabi, radot absolūti debešķīgu skatu. Ak, kas par skaistumu!


Vispirms izvēlējāmies bezmērķīgi pastaigāt gar klints malu un papriecāties par to visu. Nemanot pagāja stunda. Kā? Pavisam vienkārši – katra klintiņa šķiet tik īpaša, katrs ziediņš taciņas malā tik smaržīgs, bet tad acu priekšā parādās trepītes "uz nekurieni". Tās beidzas krietnu gabalu virs stabila pamata, bet tas manai kompānijā šķiet kā izaicinājums, kuru nevar nepieņemt. Mantas atstājam, skumstot vientulībā uz klintīs cirstajiem pakāpieniem, paši metamies pa trepēm lejā, pa akmeņiem tālāk un ūdeni iekšā. Turpat skatam parādās arī tukša pludmale, kas atduras pret klints malu, kur pirms tam soļojām pāri, nemaz nenojaušot, kas atrodas zem mums. Sajūtas, sasniedzot tik šķietami nepieejamu pludmali, protams, ir neaprakstāmas. Visa pludmale un jūra tev vienam pašam. Vai tas tā arī ir paredzēts un pludmale ir droša tūristiem, būs grūti teikt, it īpaši tad ja jūra satrakojusies.
Foto: DELFI
Pēc pastaigas, vientuļo pludmaļu medīšanas un mandeļu notiesāšanas, kuras nopirkām no vietējā tirgoņa un kuru čaulas ar ratatslēgu šķaidījām pret ietvi, saprotam, ka jādodas arī uz mūsu iecerēto galamērķi "Torre Sant'Andrea" ar visizteiksmīgāko ainavu. Neraugoties uz tāltālēs redzamajiem un skaistajiem klinšu stabiem, turpat acu priekšā atrodas arī dabiski veidojušies akmens vārti, kuriem var eleganti izpeldēt cauri. Nesteidzīga pelde, zemūdens pasaules izzināšana, pa medūzas dzēlienam un esam gatavi doties tālāk.

Dabiskais baseins ar tirkīzzilu ūdeni: Grotta della Poesia

Foto: DELFI
Viens no maniem gaidītākajiem objektiem ceļojuma laikā bija "Grotta della Poesia" – dabiski veidojies baseins piekrastē.

Lai nokļūtu skaisti zilajā ūdenī, var nokāpt pa turpat esošajām trepītēm vai arī mesties no aptuveni trīs metrus augstas klints, ko vairums ļaužu arī dara. Es spēju vien noskurināties un šausmās sažmiegt acis, bet bezbailīgi no klints malas ūdenī metas gan mazi bērni, gan jaunieši, gan arī tūristi gados.
Protams, vieta ir neapšaubāmi skaista un ir apskates vērta, bet tajā pašā laikā atceros savas sajūtas, stāvot baseina malā. Iespējams, tās bija manas nesamērīgās gaidas un iztēle, kas vēlējās acīm baudīt kaut ko vēl neaptveramāku. Varbūt par nelielo vilšanos kalpoja arī fakts, ka šo vietu apskatījām ceļojuma nobeigumā, kad jau paspēts papriecāties par katru citādo skatu. Turklāt nospriedām, ka negribam iedomāties, kā tur ir sezonā, jo pat oktobra sākumā dažbrīd bija sajūta kā uz maģistrāles. Tiesa, atskatoties uz notikušo, gribas sev iedunkāt sānos un atgādināt, lai izbaudu, jo patiesībā jau šī vieta ir vārdos neaprakstāma, vien tad biju mazliet skatu izlutināta.

Itālijas papēža tālākais punkts: vieta, ko apskatīt, garām braucot

Foto: DELFI
Lai ievilktu ķeksīti labo darbu sarakstā un ieliktu punktiņu kartē, nevarējām neaizbraukt arī uz no mūsu naktsmītnes tik netālo "Santa Maria di Leuca" jeb vietu, kur satiekas Adrijas un Jonijas jūra. Šai vietai tiek izteikti arī komplimenti par dienvidnieciskāko vietu Itālijas papēdī. Ja jau tā, braucām lūkot!

Pēc nelielas pastaigas pa pilsētu, metāmies kāpelēt pa klintīm un baudīt horizontu. Ar dzestru glāzi vietējā vīna, kas teju vai lētāks par baltmaizes kukuli, šī vieta šķiet vēl maķenīt skaistāka. Lai arī ainaviska un savā ziņā īpaša, salīdzinājumā ar visām iepriekšminētajām vietām, tā tik spilgti neizceļas. Tomēr ir lieliska vieta, kur pabūt, ja sanāk atrasties tuvumā!
Foto: DELFI

Rezumējot: Apūlija ir brīnišķīga vieta nesteidzīgām brīvdienām, turklāt tur ir vēl daudzas jo daudzas vietas, ko apskatīt nedēļas laikā nepaguvām, lai gan ļoti vēlējāmies. Kas nav mazsvarīgi – tur vēl joprojām ir silti, varbūt tās atklāt vēlies tu?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!