Nedēļa aiz Ziemeļu polārā loka – 'Beverīnas roveru' izaicinājums

Beverīnas roveru cilti veido 18 līdz 22 gadus veci jaunieši, kuri ilgstoši darbojušies Valmieras un Kocēnu skautu vienībās. Paši par sevi viņi teic, ka ir jaunieši, kuri atvērti jaunām un trakām idejām. Viņu cilts, kā paši roveri to dēvē, jau iepriekš īstenojusi vairākus vērienīgus projektus. Pirmais lielais piedzīvojums bija 2013. gada ekspedīcija ''Pretī rīta zvaigznei'', kad roveri kājām mēroja visu Latvijas jūras robežu. Turpmākajos gados kanoe laivās mērots ceļš no Gaujas iztekas līdz pat ietekai jūrā, kā arī citi lielāka un mazāka mēroga pasākumi.

Tomēr, neskatoties arī uz to, ka šos pasākumus pārsvarā Krišjānis skatījies tikai bildēs, viņš var diezgan droši apgalvot, ka šovasar veiktā ekspedīcija Zviedrijas ziemeļos pa Karaļa taku (Kungsleden) ir vērienīgākais projekts, ko līdz šim Valmieras un Kocēnu aktīvisti ir īstenojuši.

Ideja par to, ka būtu forši aizbraukt uz Zviedrijas Lapzemi un pastaigāt pa kalniem, sākotnēji nāca no "Beverīnas roveru" vadītāja Mārtiņa Bakmaņa, kurš bijis klāt visās cilts aktivitātēs no tās dzimšanas līdz pat šim brīdim. Mārtiņš jau vienreiz bija atstājis savu zābaku nospiedumus Karaļa takā, un vienā no roveru sagaitām padalījās ar iespaidiem par redzēto un piedzīvoto. "Bildes un video mūs visus aizrāva. Mežonīgā, neskartā daba, mutuļojošie strauti, ziemeļbrieži un neizbeidzamie kalni neatstāja šaubas par to, ka mums uz turieni noteikti jāizbrauc! Šķiet, jau ziemas izskaņā tika dots starta šāviens ekspedīcijas ''Aiz Ziemeļu polārā loka – ziemeļu aicinājums'' plānošanai," stāsta Krišjānis.

Ekspedīcijā devās 15 cilvēku liela grupa – gan jaunieši vecumā no 16 gadiem, gan vadītāji. Komanda bija vairāk vai mazāk savstarpēji labi pazīstama, līdz ar to bijis vieglāk gan plānot pasākumu, gan to realizēt. Lai plānošanas process raiti ritētu, aptuveni reizi mēnesī visi sanākuši kopā, lai apspriestu veikumu.

"Nenovērtējamu ieguldījumu tajā, lai šis piedzīvojums īstenotos, sniedza vadītāji, kuri jau bija uzkrājuši visai lielu pieredzi līdzīgu pasākumu organizēšanā. Jāatzīmē, ka ekspedīcijas organizēšanā tika iesaistīti arī paši jaunieši, tādējādi attīstot dažādas organizēšanas prasmes un spēju uzņemties atbildību. Ja nebiji savu uzdevumu izpildījis, piemēram, nopircis prāmja biļetes – tad pasākums varēja arī izjukt jau saknē," par atbildību sadalījumu stāsta jaunietis.

Ieplānotais maršruts bija jāveic nedēļā un tas jāmēro ar visu nepieciešamo iedzīvi uz pleciem, līdz ar to īpaši nācās pārdomāt mugursomas saturu. Kad savs guļammaiss un drēbes jau saliktas tarbā, brīvajās vietās nevarēja stūķēt našķus, jo bija jāatlicina vieta kopīgajam inventāram.

Individuālo mantu saraksts uz papīra visiem šķita vienkāršs – guļammaiss, paklājiņš un pāris drēbju, zobu birste, ēšanas piederumi un kādi citi sīkumi. Tomēr arī mugursomas krāmēšanas process izvērtās par izaicinājumu, īpaši jaunākajiem dalībniekiem, kas iepriekš tik garos pārgājienos nebija devušies. Te "Beverīnas roverim" ir kāds padoms – pirms ceļojuma gan vajadzētu nosvērt somu, lai sevi nenāktos lieki un nemaz nezinot pārslogot. "To iesaku izdarīt visiem, kuri šādos pārgājienos dodas. Mēs izdarījām to pārgājiena izskaņā, pēdējās dienas rītā. Bija somas, kuras svēra 14, 15 kilogramu, bet smagākās paunas īpašnieka mugursoma pēc sešām dienām, kurās tika iztukšota lielākā daļa konkrētajā somā saliktās pārtikas, svēra veselus 23 kilogramus. Rekords!"

Ir daudz veidu un iespēju, kā izstaigāt Karaļa taku, kura kopā sniedzas 440 kilometru garumā. "Beverīnas roveri" izvēlējās populārāko maršruta posmu – 110 kilometrus garo ceļu no Abisko līdz Nikaluoktas ciematiņam. Pārgājienam tika atvēlētas septiņas dienas, kurās katrā no tām vidēji viņi bija ieplānojuši noiet 15 – 20 kilometrus. Pārgājiena sesto dienu komanda atvēlēja kāpšanai Zviedrijas augstākajā virsotnē, proti, Kebnekaise, kas sniedzas 2106 metru augstumā. Pie kalna nonākot, ikviens aktīvists var izvēlēties, vai tērēt spēkus virsotnes sasniegšanai un izmantot šo "ekstru", vai arī tecēt tālāk uz galamērķi. "Beverīnas roveriem" divu domu nebija! Temps, kā stāsta Krišjānis, pašiem nemanot auga, un teju katru dienu viņi pārsnieguši iecerēto distances normu, atlicinot vairāk laika atpūtas brīžiem un ainavas baudīšanai. Septītajā dienā tika pieveikti pēdējie kilometri līdz finiša taisnei.

Ar kādām grūtībām ceļojuma laikā nācās saskarties? "Skaidrs, ka tieši smagā krava uz muguras raisīja bažas, tomēr pēc divām dienām, kad aiz muguras jau bija ap 35 kilometriem, biju jau pieradis un gluži kā saaudzis kopā ar mugursomu. Tāpat kalnos laikapstākļi mainās ļoti ātri – negaisu un aukstu vēju desmit minūšu laikā var nomainīt silta saulīte. Nepastāvīgais laiks nereti izspēlēja jokus ar drēbēm, kas pa nakti tika izliktas žāvēties, bet no rīta jau bija vēl slapjākas nekā pirms tam. Negaisa mākoņi pārvietojās pa debesīm kā mašīnas pa lielceļu vai helikopteri, kuri regulāri lidoja virs kalnu spicēm. Savukārt, ja visu pasauli būtu jāapgādā ar akmeņiem, tad noteikti Zviedrijas Lapzeme būtu galvenā to ieguves vieta. Akmeņainā vide ne vienmēr piedāvāja mīkstas sūniņas, kur apgulties, un cinīti, kur atspiest galvu. Vairākas naktis nācās ielocīties starp akmeņiem, turklāt guļot pozu mainīt nebija iespējams."

Pavadot vairākas dienas kalnos, savlaicīgi bija jāsaplāno arī ēdienkarte. Katru rītu tika ēsta auzu putra, bet pārējās ēdienreizes ar atsevišķiem izņēmumiem sastāvēja no konservu gaļas ar makaroniem, griķiem vai rīsiem. Lai arī par pārtiku sevišķi sūdzēties nevar, pēc vienveidīgās ēdienkartes mammas gatavotās kotletes ar kartupeļiem garšojušas sevišķi labi, stāsta Krišjānis.

Vaicāts, kas bija visizaicinošākais šajā maršrutā, Krišjānis atbild: "Viennozīmīgi varu teikt, ka pats lielākais izaicinājums bija kāpiens Kebnekaise kalnā. Pirms kāpiena sadalījāmies trīs grupās, vadoties pēc fiziskajām spējām un vēlmēm. Arī mūsu vidū bija indivīdi, kuri kalnā teju vai uzskrēja, taču garais un ilgais kāpiens izsūca visus spēkus. Tam galvenais iemesls bija tas, ka, lai tiktu līdz Kebnekaise virsotnei, nācās uzkāpt vēl vienā nedaudz zemākā kalnā, atkal kāpt lejā un tikai tad sākt cīņu ar Zviedrijas augstāko punktu – kad liela daļa spēku rezervju jau iztukšota. Visu vēl vairāk apgrūtināja ārkārtīgi stiprais vējš, kurš knieba līdz pat kaulam." Krišjānis teic, ka ātrākā kāpēju grupa ceļu no bāzes nometnes līdz Kebnekaise virsotnei un atpakaļ veica septiņās stundās, bet pēdējie no kāpiena atgriezās četras stundas vēlāk. Tomēr, lai arī kā būtu bijis, grūtības atsvēra fantastiskie skati, kas pavērās no augšas, kā arī neizmērojamie plašumi un kalni, kas stiepjas vēl tālāk par horizontu. "Īpaši amizants skats bija vērojams Kebnekaise kalnā aptuveni 800 metru līdz virsotnei – turpat, atstutēts pret akmeni, stāvēja divritenis, turklāt tāds, kādu iespējams nopirkt jebkurā veikalā," prātojot par to, kā tas tur nokļuvis, smej skauts.

Jaunietis uzskata, ka ikkatrs, kam patīk būt dabā un doties pārgājienos, Karaļa takā atradīs kaut ko sev. Kā jau tika minēts iepriekš, pastāv daudz un dažādi maršruti, turklāt takas ir labi marķētas. Vietām uzstādītas laipiņas, bet lielākā daļa jāveic pa akmeņainām taciņām. Rūdīti pārgājienos gājēji, kam patīk sevi izaicināt fiziski, var uzstādīt mērķi skautu un gaidu pieveikto maršrutu pieveikt īsākā laikā, kas mazākām grupām noteikti ir izdarāms. Cilvēki, kuriem vairāk patīk baudīt dabu, fotografēt un filmēt, var izstaigāties pēc sirds patikas arī pa īsākiem maršrutiem. "Krāšņu ainavu un skatu pietiks vairākām dzīvēm," piebilst Krišjānis.

Gremdējoties atmiņās par skaisti pavadītajām dienām kalnos, Krišjānis atminas, ka viens no īpašākajiem brīžiem, kas palicis jaunietim atmiņā, bijis pārgājiena piektajā dienā. Piesēžot takas malā uz nelielu atpūtu, pēkšņi teju aizsniedzamā attālumā garām aizskrējis ziemeļbriedis, bet divreiz komanda redzējusi arī ziemeļbriežu barus. Vai nav pasakaini?

Tāpat vērts piebilst, ka "Kungsleden" dabas parkā aizliegts kurināt ugunskurus, tāpēc ceļotājiem līdzi jāņem gāzes baloni, degļi un katliņi.

Ik pa aptuveni 20 kilometriem takā atrodas tādas kā kempinga stacijas ar veikaliņu un pāris mājiņām, kur palikt pa nakti. Taču šīs mājiņas īrēt ir visai dārgs pasākums, un, kā uzskata Krišjānis, ja jau cilvēks ir nonācis tik tālu, ka ir gatavs nedēļu doties pārgājienā pa neskartu dabas parku, tad arī gulēšana teltī ir gana pieņemama.

Veikaliņos iespējams nopirkt gan gāzes balonus, gan arī šo to ēdamu un kādus našķus, tomēr labāk iepriekš visu sagatavot pašiem. Jāatzīmē, ka šajās bodēs ir iespējams norēķināties ar karti.
"Septiņu dienu garais pārgājiens izvērtās par neaizmirstamu piedzīvojumu, sakrājot iespaidus visai dzīvei. Visu redzēto pat nav iespējams aprakstīt vārdos, tomēr teju jebkurā internetā pieejamā video rullītī par Karaļa taku iespējams gūt visai reālu priekšstatu par to, kā ir patiesībā," teic Krišjānis.