Spožuma un liesmu pilsēta – Azerbaidžānas galvaspilsēta Baku

Te svarīgs teiciens "draugus iepazīst, kopā ēdot", te 300 dienas gadā pūš vējš un uzņemta leģendārās filmas "Briljanta roka" aina, kad pilsonis Gorbunkovs nokrīt un salauž roku. Kartē Azerbaidžānas aprises atgādina ērgli un tā knābī atrodas galvaspilsēta Baku, ko dēvē par liesmu pilsētu. Un ne velti!

Īsumā par svarīgākajām tehniskajām lietām. Nokļūt Baku var ar "airBaltic" tiešo lidojumu no Rīgas, jāņem vērā, ka oktobrī vasaras sezona tiek noslēgta un vēlāk uz Baku jādodas caur Maskavu, izmantojot citas avio kompānijas. Daudzi izmanto iespēju no Tbilisi uz Baku braukt ar vilcienu. Neiztikt arī bez vīzas, to var pāris darba dienu laikā nokārtot Azerbaidžānas vēstniecībā, vienreizējas ieceļošanas vīza maksā 35 eiro. Otrs variants ir visu izdarīt tiešsaistē, kur standarta vīzas pieteikumu izskata trīs darba dienu laikā, tas maksā vien 23 dolārus. Steidzamos gadījumos jāšķiras no 52 dolāriem, bet vīza būs e-pastā jau pēc trīs stundām.

Ar naudu ķēpāšanās nebūs, visu ērti var sarēķināt galvā – viens eiro ir gandrīz divi Azerbaižānas manati. Un, rupji rēķinot, par 10 eiro tiksi pie 19 manatiem. Vērts uzreiz lidostā samainīt apmēram 20 eiro, tieši tik, ielidojot četros no rīta Baku, būs jāmaksā par taksometru, lai nokļūtu pilsētā.

Vecpilsētas mūri un debesskrāpji

Pilsētas iepazīšanu sāc ar vecpilsētu, kur savijas Stambulas, Jeruzalemes un Itālijas sajūtas. Uzkāp Jaunavas tornī un pavēro Kaspijas jūru. Tirgoņi senos laukos nebrauca pa jūru vētru dēļ, bet uz sauszemes katrā apgabalā vietējais hans pieprasīja nodevas. Tādēļ kuģu ceļš veda gar krastu un tie piestāja Baku, no kurienes kamieļu karavānas devās ar precēm tālāk.

Vērts pastaigājoties iziet cauri parkam, kas atrodas blakus filharmonijai un paklausīties zaļo papagaiļu čivināšanā. Pirms pāris gadiem muitā konfiscēts papagaiļu sūtījums, bet kur šos likt? Putni palaisti brīvā dabā un tie iedzīvojušies tieši šajā parkā.

Arhitektūrā redzam gabaliņu Monako, Berlīnes un Venēcijas. Tikpat raibs ir iedzīvotāju sastāvs, jo naftas buma laikā no visas pasaules šurp steidza naudas tīkotāji. Vēl šobaltdien pilsētu raksturo kā Eiropas un Āzijas krustojumu – viss atkarīgs no tā, kur atrodies. Ja vecpilsētā, tad jūtams Āzijas gars, bet ārpus tās – modernās Eiropas elpa.

Kino klasikas cienītāji novērtēs vietas, kur uzņemtas epizodes filmai "Briljanta roka", pie rokas salaušanas trotuāra ir pat divas kafejnīcas ar tematikā ieturētiem nosaukumiem un interjeru.

Esot Baku, jāaiziet līdz tirgum. Tā kā Azerbaidžānā ir deviņas klimata joslas, tur aug viss – no āboliem un bumbieriem līdz vīnogām un citroniem. Oktobrī tirgū galdi lūst no granātābolu smaguma. Cenas dažādas – atkarībā no augļu izmēra. Vismazākie granātāboli maksā 50 centus, bet teju melones izmēra augļus var nopirkt par trīs eiro kilogramā. Dāmas, pat ja neko nevēlaties iegādāties, uz tirgu jādodas pēc komplimentiem. Mani rudie mati, spēja runāt krieviski un ziņa, ka esmu no "Pribalķika" ļāva tikt pie lieliskām atlaidēm, bezmaksas svaigi spiestas granātābolu sulas un precību piedāvājuma. Jā, tikko spiesta sula maksā vien 50 centus jeb vienu manatu, to nedrīkst laist garām.

Bagātīgi klātie galdi – ēdiena kults

Azerbaidžāņi smej, ka valstī valda kāzu un ēdiena kults. Un ja braucat uz Baku, noderēs platākas bikses, kur ietūcīt pieēsto vēderu. Galda klājums nedaudz atgādina pašmāju kapusvētkus – tur ir viss! Pirmkārt, tur būs trauks ar tandira maizi – balto miltu karaša, kas cepta tādā lielā māla podā uz dzīvas uguns. Arī papīra plānuma lavašs, tikai jāuzmanās, ka nepiestum māgu minūtes laikā ar lavašu vien – tas pats kūst mutē.

Vienmēr ir trauciņš ar zaļajām un melnajām olīvām, valriekstu pastēti un "šubai" līdzīgiem salātiem. Tad pārsteidz garens trauks ar konservētiem maziem ābolīšiem, plūmēm, ķiršiem. Šķiet, kāpēc gan te ir izzvejotas ogas no kompota? Izrādās, ka tie ir marinējumi! Azerbaidžānā kā sāļās uzkodas gatavo dažādas ogas un augļus un uz bagātīgi klātā galda tie parādās, jo veicinot gremošanu.

Neparasts ir zaļumu šķīvis, kur salikti nesagriezti gurķi un tomāti un milzīga zaļumu bunte – estragons, dilles, baziliks, lociņi, kinza. Ēdot vienkārši jāpastiepj roka, jāpaņem zariņš un jāēd nost. Zaļumu griešana un birdināšana uz ēdiena te nenotiek.

Vēl viens patīkams pārsteigums – kompots! Arī smalkākajos restorānos, pasūtot tradicionālo azerbaidžāniešu galdu, blakus vīna un ūdens glāzei parādīsies glāze kompotam. Iecienītākie ir ķiršu un no feijoja augļiem, kas ir mazs, zaļš auglis ar cietu mizu, pēc garšas tas ir salds un atgādina banānu, zemeņu un ananasu miksli.

Kad vismaz pusstundu esi mielojies ar salātiem, sieriem, gaļas plati un baklažānu rullīšiem, sākas nopietnā ēšana ar vairākiem siltajiem ēdieniem. Iesildīšanās notiek ar plānām pankūkām, ko sauc par kutabi, lūk, arī šo zaļumu pankūku recepte. Tad seko ļuļa kebabs ar grilētiem dārzeņiem, jēra ribiņas un vistas šašliks. Šajā brīdī šķiet, ka nekad vairs negribēsi redzēt ēdienu, tik ļoti esi pieēdis. Bet nekā nebija. Vēl nāk plovs, ko nereti pasniedz ar šova elementiem – uguni un šķidrā slāpekļa dūmiem.

Kad vismaz trīs siltie ēdieni nokopti, jādzer tēja. Nesaldinātu melno tēju pasniedz stikla tulpju formas glāzēs, blakus noliekot šķīvīti ar karoti. Tad uz galda parādās neskaitāmas bļodiņas ar ievārījumu, jā, ar ievārījumu! Nekādas kūkas, cepumi un bulciņas. Arī zaptēs viņi vāra teju visu, nobaudīju valriekstu ievārījumu, kas ir piķa melns, rožu ziedlapiņu ievārījumu, balto ķiršu un arbūza mizu ievārījumu. Arī zaļās olīvas, kā izrādās, var savārīt ievārījumā.

Viesošanās pie galda Azerbaidžānā nedaudz atgādina uzņemšanu vecmāmiņas mājās – no katras pagrabā pieejamās burkas tiek ķeksēti gardumi, nepastāv teiciens "esmu jau paēdis" un garantēta laimīga stenēšana pēc maltītes.

Dabīga mūžīgā liesma – degošā klints

Pusstundas brauciena attālumā no pilsētas ir Janardaga ("Yanar Dag") kalns, kur vārda vistiešākajā nozīmē deg zeme, precīzāk – klints. Uguns nenodziest pat spēcīgās lietusgāzēs un vietējie apgalvo, ka degošais kalns tur atrodas jau simtiem un tūkstošiem gadu. Daži gan smīkņā, ka par liesmām jāpateicas nevīžīgam lopu ganam, kurš tur nometis izsmēķi. Tūristu vidū, protams, nerimst joki, ka tā ir labākā šašliku cepšanas vieta visā pasaulē, drosmīgākie pat tuvojas mazākajām liesmām, lai aizkūpinātu cigareti. Īpaši skaisti tur izskatās naktī, vien esot siltāk jāsaģērbjas. Ieejas maksa – viens eiro, bet, ja ir vēlme tur doties tumsas aizsegā, divi manati jāiedod policistiem, kas apsargā teritoriju.

Pa ceļam uz apskates objektu skatam paveras ikdienas ainiņas – daudz žiguļu, mazi veikaliņi un uz katra stūra pa naftas pumpim. Ieteicams tur doties ar automašīnu, jo vietējie autobusi brauc reti un ar vienu busiņu no centra neaizbraukt, pāris reizes nāksies pārsēsties. Bet, tā kā vismaz pilsētā sabiedriskais transports maksā 15 centus, var jau mēģināt izburtot vietējo busu grafiku. No Baku greznības Janardagā nav ne miņas, apkārt tuksnesis vien, pāri ceļam aizkāto govju pulks, bērni izbirst no skolas tumši zilās formās un vīri koku paēnā spēlē kauliņu spēli.

Desmit kilometru attālumā atrodas vīna darītava "Fireland Vineyards", kur putekļaina pakalna galā plešas zaļi vīnogulāji. No turienes paveras skats uz dubļu vulkānu, kas paretam arī izvirstot. Azerbaidžāna ir dubļu vulkāniem bagātākā valsts pasaulē – te atrodas 350 no apmēram 800 dubļu vulkāniem. Šos dubļus izmanto kosmētikā, ko var iegādāties lielākajās aptiekās. Un jāpatur prātā – lielākajiem dubļu vulkāniem labāk netuvoties, tie ir bīstami. Toties vīna darītavā viss ir droši, var pieteikties uz reibinošo dzērienu degustāciju, kā arī baudīt tradicionālo maltīti ar ļuļa kebabu, jēra ribiņām un vistas šašliku.

Akmeņu parks, kur muzeju veidojuši latvieši

Gobustānas dabas parks iekļauts UNESCO dabas mantojumu sarakstā, jo tur klintīs iegravēti unikāli petroglifi. Tie ir attēli, kas nevis uzzīmēti ar krāsu, bet gan iegrebti iežos. Vien nepilnas stundas brauciena attālumā no Baku centra skatam paveras iespaidīgi akmeņu krāvumi. Tur atrasti vairāk nekā 6000 zīmējumi, kas veidoti pirms mūsu ēras. Kalna pakājē ir muzejs, kura dizainu veidojuši latvieši! Tur interaktīvā veidā var uzzināt par petroglifu rašanos, seno cilvēku dzīvi un dubļu vulkānu uzbūvi.

Pastaigājoties pa akmeņaino parku, jāuzmanās no čūskām, kas izlīdušas sildīties saulītē, oktobra sākumā tur manīju tikai vienu treknu ķirzaku. Lielākā uzmanība jāpievērš zīmējumiem – klintīs ieskrāpēti dzīvnieku attēli, medību un kauju ainas, sievietes pie pavarda. Neparasti ir laivu zīmējumi, kas liecina par jūrnieku gaitām. Skatoties uz jūru, redzami vairāki dubļu vulkāni – pelēka šķidruma tērcītes, kas notecējušas no apkārt esošajiem pauguriem. Internetā var lasīt, ka daudzi tur pabijuši arī tuvumā un redzējuši, kā burbuļo dubļu akači, mums gan tādas iespējas nebija.

Pieaugušajiem biļete maksā piecus manatus, mašīnas novietošana vienu manatu. Te var izpētīt, cik maksā arī ekskursijas. Vērts arī mājaslapā izspaidīt virtuālo ekskursiju sadaļu, jo tur redzamas parka daļas, kur parasti apmeklētājiem doties ir liegts.

Naftas pilsēta, kas jūtama pat gaisā

Trīspadsmit kilometrus garā promenāde ir iecienīta pastaigu vieta, skrējējus un riteņotājus gan tur nemana, lai arī ir vairāki velonomas punkti. Viss horizonts ir nosēts ar naftas ieguves torņiem, arī gaisā jūtama spēcīga smaka. Peldēties pilsētas centrā nav vēlams, jo redzams, ka akmeņi no naftas pārstrādes produktiem ir nomelnējuši, bet ūdenī skalojas brūna zampa. Tīru pludmaļu meklējumos esot jādodas ārpus pilsētas uz dienvidiem.

Nav jau nafta tik melna, kā to mālē. Senākos laikos to izmantoja kā antiseptiķi kamieļu ādu tīrīšanai, bet Azerbaidžānas vidienē ir pilsēta Naftalāna, kur iegūst ārstniecisko naftu. Tā satur daudz joda un tiek izmantota reimatisma ārstēšanā. Pēc gremdēšanās naftas vannās ziepes gan nelīdzēs, āda odīs vēl nedēļu.

Pirmais urbums bija veikts jau 1864. gadā un melnais zelts veicinājis valsts attīstību. Kaspijas jūrā simts kilometru attālumā no Baku ir uzbūvēta industriāla pilsēta, ko sauc "Naftas akmeņi". Tā veidota uz metāla platformām un tur mitinās vairāk nekā divi tūkstoši naftas atradņu darbinieki. Tur atrodas daudzdzīvokļu mājas, poliklīnika, ēdnīca, parks un pat futbola laukums. Pāris ainas Džeimsa Bonda filmai "Ar pasauli nepietiek" uzņemtas tieši tur! Filmas sākumā redzama aina, kā Bonds brauc savā automašīnā gar piekrasti un visapkārt ir naftas ieguves torņi – tā patiesi izskatījās Baku deviņdesmito gadu beigās. Apskatīt unikālo "Naftas akmeņi" pilsētu diemžēl nav iespējams, jāizlīdzas ar fotogrāfijām internetā. Interesanti, ka šīs pilsētas pamatos iemūrēti pirmie naftas tankeri, kas piepildīti ar betonu.

Cits neparasts stāsts no Baku ir par Josifu Staļinu, kurš kļuva par kriminālajās aprindās zināmu personu, jo viņš nolaupījis bagātos naftiniekus un pieprasījis izpirkumu. Daudzi maksājuši nodevas, lai Staļins liktos mierā, citi kaldinājuši plānus, kā šo iemest naftas akā, lai gailis pakaļ nedziedātu.

Ceļojuma izskaņā jāsagādā arī suvenīri – no Azerbaidžānas ved ar naftu zīmētas glezniņas, granātābolu mērci, augļus un garšvielas. Pērkot izslavētos paklājus, atceries – ja tas ir lielāks par vienu kvadrātmetru, jāprasa izgatavošanas sertifikāts, citādi to no valsts nedrīkst izvest.

Debesskrāpju spožums tur mijas ar senatni, pie slavenajiem liesmu torņiem slejas mošeja, bet žiguļi min papēžos spīdīgiem "Ferrari". Pateicoties Latvijas vēstniecības Azerbaidžānā uzaicinājumam, trīs dienu laikā pārliecinājos, ka Baku ir kontrastu un garšīgu ēdienu pārpilna vieta – pēc ceļojuma ir skaidrs, ka gribas redzēt, ko tad vēl piedāvā Azerbaidžāna.

Azerbaidžāna Azerbaidžāna Baku Lasāmgabali

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit

Atpūta

Spožuma un liesmu pilsēta – Azerbaidžānas galvaspilsēta Baku (2)

Andra Čudare

Vecpilsētas mūri un debesskrāpji

Bagātīgi klātie galdi – ēdiena kults

Dabīga mūžīgā liesma – degošā klints

Akmeņu parks, kur muzeju veidojuši latvieši

Naftas pilsēta, kas jūtama pat gaisā