Brīvdienu maršruts: apskates vērtas vietas Auces apkārtnē  (3)

Auces mazpilsētas galvenais tūrisma piesaistes objekts ir Vecauces pils – celta no 1842. līdz 1845. gadam pēc Berlīnes arhitekta F.A.Štīlera projekta grāfiem Medemiem. Viena no pirmajām neogotikas stilā celtajām pilīm Latvijā, ko ieskauj 13 hektāru lielais parks ar koku un krūmu stādījumiem, dīķiem, atpūtas soliņiem un pastaigu takām. Starp abiem dīķiem saglabājusies skaista vecu liepu aleja. Pilī ir apskatāma plaša vēstures ekspozīcija, 19. gadsimtā valkāto tērpu rekonstrukcijas un izstādes. 30 metru augstais pils tornis tiek uzskatīts par lielisku skatu vietu, no kura paveras plaša un skaista apkārtnes panorāma.

Netālu no pils atrodas koku ielenktā Vecauces Evanģēliski luteriskā baznīca. Liekas, ka tā jau šeit atrodas daudzus gadsimtus, tomēr sākotnēji baznīca tika celta kā koka būve, taču pēc zibens spēriena nodega. Baznīca tika atkārtoti uzcelta 1744. gadā – nu jau citādāka. Vairāk par baznīcu uzzini te.

Runājot par pilsētas namiem, Auces novada pašvaldības ēka tika būvēta no Vecauces miestā izgatavotiem ķieģeļiem privātskolas vajadzībām, bet, gadiem ejot, šajā ēkā atradās pilsētas valde, Jelgavas apriņķa policijas iecirknis, LKP Auces rajona partijas komiteja, graudu noliktava, kā arī MPS "Vecauce" līdz par patstāvīgiem "iemītniekiem" šo vietu izvēlējās pilsētas dome.

Smiekli, sarunas, čalas... tā izklausās Aspazijas laukumā. Jāpiebilst gan, ka tas viss iztrūkst vienīgi ziemas periodā, bet vasarā, pavasarī un saulainās rudens dienās laukums tiek atdzīvināts un piepildīts ar dzīvību. No tirgus laukuma līdz jaukai un iemīļotai atpūtas vietai, kuru pilsētnieki iecienījuši ne tikai kā satikšanās punktu, bet arī kā vietu, kur labi un nesteidzīgi pavadīt laiku. Senāk šeit atradās tirgus laukums. No 1920. līdz 1940. gadam Aucē bija stingri iesakņojusies tradīcija, rīkot vismaz sešus gadatirgus gadā. Laukums bija bruģēts ar apaļiem laukakmeņiem. Gar laukuma malām namu apakšējos stāvos atradās veikali, krogi, tējnīcas.

Turpat blakus bērniem pieejams labiekārtots rotaļlaukums ar soliņiem un Saules pulkstenis – atveidots novada ģērbonī attēlotā pasta raga veidolā, tas saulainā laikā nosaka attiecīgo diennakts stundu.

Nonākot līdz pilsētas galvenajai Raiņa ielai, jau pa gabalu skatam pavīdēs Narbsa mājas sarkanbaltie fasādes elementi, kas kā ar magnētu velk pie sevis. Varbūt kā pārsteigums, bet patiesība, ka šeit darbojusies pamatskola. To visu papildina fakts, ka šeit mācījušās pazīstamas rakstnieces, piemēram, Irma Grebzde, dzejniece Veronika Strēlerte, kā arī literatūrzinātniece Ingrīda Sokolova. Savulaik darbojusies arī Cirkaļa tirdzniecības skola.

Tālāk ceļš ved pa Stacijas ielu līdz vietai, kur uz Vecauces muižas zemes tālajā 1873. gadā tika izbūvēta Jelgavas – Mažeiķu dzelzceļa līnija un jaunizveidotā dzelzceļa stacija nosaukta par Auci. Aktīvās atpūtas sekmēšanai pie Auces vidusskolas tiek īstenots projekts "Veloparks Auces pilsētā". Paredzēts, ka, izbūvējot velotrasi, parka teritorijā atradīsies arī universāla piedzīvojumu trase un skeitparks 15 000 kvadrātmeru platībā.

Otrpus ceļam – Mātera iela 13a – Auces vidusskolas sporta laukums un brīvdabas trenažieri. Ziemā laukums pārvēršas par slidotavu. Brīvdabas trenažieri pieejami apmeklētājiem visu diennakti, bet sporta laukums no pulksten 7 līdz 24.

Bēne – apdzīvota vieta Auces novadā, kurā, cauri braucot, nepavīd augstie baznīcas torņi vai pils mūri. No malas raugoties – pavisam neuzkrītoša un klusa, bet patiesībā darbīga un interesanta.

Nelielajā pastaigā pa Bēnes ielām atradīsiet 19. gadsimtā celto neogotiskā stila Bēnes muižas kungu ēku, kura pēc 1905. gada ugunsgrēka tika atjaunota nedaudz vienkāršāka un mazāka, taču ar saviem tornīšiem un balkonu joprojām rada greznas, romantiskas un pat miniatūras pils iespaidu. Noteikti vērts aiziet līdz vecajam laukakmeņu mūra tiltam – visnotaļ pievilcīgam apskates objektam, kas attēlots arī Bēnes ģerbonī, un sajust enerģijas strāvojumu, izejot cauri "Bēnes alejai", kuras stādīšanas gads ir 1880. Aleju pamatā veido dažāda vecuma platlapju koki, to skaitā arī bioloģiski veci koki ar dobumiem.

Turpat blakus ir Bēnes dzirnavezers, dzirnavu ēka, kurā agrāk darbojās maltuve, vilnas apstrādes un aušanas uzņēmums. Šobrīd Bēnē darbojas viens no lielākajiem novada ražotājiem – SIA "Bēnes PB" . Uzņēmuma ceptuvē Bēnē top visdažādākās maizes, cepumi un konditorejas izstrādājumi.

Šurp vērts doties pārgājienā vai braukt ar auto, lai izmēģinātu, kas tiek piedāvāts – makšķerētu, iznomātu laivas, izbrauktu ar katamarānu, baudītu skatu no laivas ezera vidū, atpazītu putnus, lasītu veselīgās rudens ogas – dzērvenes vai arī uzrīkotu nelielu pikniku ezera krastā. Ezeru ieskauj valsts nozīmes dabas liegums – Vīķu purvs, kas ir izcils gan Latvijas, gan Zemgales mērogā ar īpaši aizsargājamajiem augiem un daudzām Latvijas līmenī nozīmīgām putnu sugām. Ezera krasti ir purvaini, tāpēc līdz ezeram var nonākt pa izveidotu koka dēļu laipu, kas aizvedīs līdz pašam ezera krastam, kur atrodas labiekārtota laivu bāze.

Iepretim ir skaistā Lielauces pils un 58 ha liels brīvā plānojuma parks, kurā aug dažādu sugu koki, arī Usūrijas baltegle, Japānas ciprese, Japānas korķozols, Kanādas un Mandžūrijas riekstkoks, īve, kā arī mūsdienās iecienīts krāšņumaugs – efeja.

Lielaucē ir saglabājušās nozīmīgas kultūrainavas elementi – alejas. Gleznainākā no tām ir ozolu aleja, kas iet gar ceļu virzienā no Lielauces baznīcas drupām uz Īli, aptuveni divu kilometru garumā. Tā ir iekļauta pat aizsargājamo aleju sarakstā. Dažādu koku sugu aleja atrodas starp Dūņupēm un pils parku, līdzīgi – dažādas koku sugas ir arī alejā, kas ved no centra Auces virzienā.

Viena no lielākajām Latvijas valsts vērtībām ir ievērojama aizsargājamo augu daudzveidība.

Lietuvas pierobežā atrodas Latvijai samērā unikāla teritorija – gāršas tipa mežs, kurā aug ozoli (daudz dižozolu), liepas, oši (ošu meži Latvijā – retums) un citi lapu koki. Vietējā gida – mežziņa pavadībā var izstaigāt nelielu gāršas nogabalu, iepazīt raksturīgākos gāršas apdzīvotājus un to nozīmi dabas ritumā. Dabas liegums veidots mežu biotopu, augu un dzīvnieku sugu aizsardzībai, īpaši atzīmējams kā mazā ērgļa, melnā stārķa, vairāku dzeņu sugu un vēl citu aizsargājamu putnu ligzdošanas vieta.

Dabas liegums ir aizsargājams objekts, kurš daļēji saglabājis pirmatnējās, neskartās dabas iezīmes, kad šo teritoriju kopš dzelzs laikmeta apdzīvoja zemgaļu tauta. Latvijas teritorijā, tajā skaitā Zemgalē, līdz mūsdienām ir maz saglabājušās vietas ar bagātu augu valsti, kāda bija sastopama dzelzs laikmetā.

Lieguma teritorija Ukru gāršā ir izveidota "Dabas un meža zinību taka", kuru labāk apmeklēt gida pavadībā. Dabas liegumā iespējama putnu novērošana vasaras periodā, aizsargājamo augu apskate, dižozolu uzmērīšana, medību trofeju un ieroču apskate.

Braucot no Īles Dobeles virzienā, gar Īles luterāņu baznīcu jānogriežas pa labi uz lauku ceļu, kas aizvedīs līdz Spārnu pilskalnam. Zemgaļu pilskalns bija apdzīvots no 9. līdz 13. gadsimta beigām, kad tika nopostīts Livonijas krusta karu laikā. Vēsturnieki to identificē ar Spārnenes pilsnovada pārvaldes centru. Izteikts arī maz ticams pieņēmums, ka tur atradusies Raktes pils. Pilskalns ir apmēram 30 metrus augsts, ar iegarenu formu un divus metrus augstu uzbērumu ziemeļu daļā. Kalna malas ir neparasti stāvas, gandrīz 45 grādu leņķī, kas zemgaļu pilskalnos ir retums, bet tas neliedz šīs vietas apmeklētājiem uzkāpt līdz pašai virsotnei. Pilskalns ir izkopts, un no tā paveras skats uz Spārnu ezeru.

Spārnu ezeru iecienījuši atpūtnieki un dabas cienītāji. No augšas raugoties, tas atgādina lidojoša gulbja siluetu. Ezera krastā ir "Latvijas valsts meži" ierīkota atpūtas vieta ar soliem, ugunskura vietu un galdiem.

Blakus Spārnu pilskalnam atrodas lauku sēta "Guntiņas", kas ir Latvijas operdziedātāja un brīvības cīnītāja Jāņa Vītiņa ģimenes bijušais lauku īpašums, kurā pašlaik tiek audzētas dažādas sēnes –šitake, reiši, kā arī zemes tauki. Šeit tiek piedāvāta šitake sēņu degustācija un, ja ir interese, arī mājas atmiņu stāsts grupām līdz 20 cilvēkiem. Nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās – guntinas.ile@gmail.com, +37129273252.

Visu gadu – gan pavasarī, kad sāk zaļot daba un debesjums piepildīts ar putnu dziesmām, saulainā vasaras dienā, gan arī zelta lapkritī un ziemā, kad nav bieza sniega kārta, kā lieliska ideja brīvdienām ir doties uz iecienītajiem Ķeveles avotiem, kas atrodas Vītiņu pagastā.

Leģenda vēsta, ka laikā, kad risinājies Lielais Ziemeļu karš, latviešu zintnieki ar avota ūdeni izdziedinājuši Zviedrijas karali Kārli XII, kuram neesot spējuši palīdzēt pat galmā mācītie dakteri. Kopš tā laika arī avotus sauc par Karaļa avotiem, bet ūdenim piedēvē dziednieciskas īpašības.

Ķeveles avoti ir grava ar deviņiem avotiem, no kuriem pirmie septiņi ir atdalīti ar mūra sienu, pār kuru uz pretējo krastu ir pāraugusi 15 centimetrus resna egles sakne. Karaļa avota ūdeni apkārtnes iedzīvotāji kopš seniem laikiem izmantojuši dziedniecībai visai plaši un dažādos veidos – gan slimo vietu apmazgāšanai, gan acu gaišumam, gan nedzīstošu brūču ārstēšanai.

Blakus avotiem ierīkota jauka atpūtas vieta klusuma un dabas cienītājiem ar ugunskura vietu, šūpolēm, galdu un soliem kvalitatīvai atpūtai. Šīs vietas enerģētisko auru sargā koktēlnieka Anša Vācieša kokā grebtie dzīvnieki.

Vairāk informācijas par iepriekš minētājiem objektiem meklē www.auce.lv.

Raksts tapis sadarbībā ar Auces tūrisma informācijas centru.