Helovīns jeb Visu svēto dienas priekšvakars tiek atzīmēts 31. oktobrī. Šajā dienā tiek godināti dažādi mošķi un mītiski radījumi, tostarp arī velns. Lai arī šī tradīcija radusies Amerikā, arī latviešu mitoloģijā nostāsi par pašu nelabo netrūkst. Turklāt viņam par godu radušās vairākas interesantas vietas. Par dažām no tām turpinājumā!
Inčukalna Velnala
Alas priekšā slejas vairāk nekā 10 metrus augsta klints, un tās pirmsākumi meklējami aptuveni pirms pieciem tūkstošiem gadu. Pašas alas dziļums sasniedz 16 metrus un platība mērāma 35 kvadrātmetros.
Pēc tautas nostāstiem alā nudien pilnīgā mierā mitinājies velns. Reiz velnam pagadījies sakaitināt Pērkoņtēvu, kas dusmās sācis brucināt klintis. Velns pa šauro alas atzarojumu pašā alas dibenā ielīdis kādā dziļākā alā un tur arī palicis dzīvot, kam par godu tad arī nosaukta šī vieta. Vairāk par šo vietu lasi te.
Čertoks jeb Velnezers
Savu nosaukumu tas ieguvis, pateicoties mistiskiem notikumiem, kas apvij šo ezeru, bet popularitāti tūristu vidū iemantojis savas unikālās, zaļganās krāsas dēļ. Informācijas stendā pie ezera teikts, ka pie šīs ūdenstilpnes novērojams neparasts klusums un ka to nemīl ne putni, ne dzīvnieki. Daudzi uzskata, ka arī peldēties tur nedrīkstot, bet daži pārgalvji labprāt izmēģina veiksmi, lai pārbaudītu nostāstu patiesumu.
Kā jau minēts, ezeru apvij arī dažādas teikas un mistiski notikumi. Zinātnieki pat stāsta, ka te bieži vien aparatūra nestrādā, pazūd vai gadās kāda cita ķibele. Vairāk par pašu ezeru lasi šeit.
Kaltenes jeb Velna kalvas
Sajust īstu dabas spēku var Kaltenes jeb Velna kalvās, kur visai dziļi meža biežņā atrodami Latvijā lielākie akmeņu krāvumi. Velna kalvas, visticamāk, veidojušās ledus laikmeta izskaņā, kad akmeņi līdz ar šķīdoni nonākuši ledāju plaisās.
Sākotnēji krāvumi šeit bijuši aptuveni 900 metrus gari, 35 līdz 160 metrus plati un līdz pat 20 metrus augsti (aptuveni blakus augošo egļu augstumā). Tomēr pēc cilvēka iejaukšanās, proti, akmeņu izvešanas, sasmalcināšanas un to izmantošanas ceļu būvē atlicis vairs 300 metrus garš un augstākajās vietās divus metrus nepārsniedzošs krāvums. Klīst nostāsti, ka akmeņus savācis velns, lai taisītu tiltu uz Sāmsalu.
Ja ir vēlēšanās šo mistisko un dabas aizsargājamo pieminekļu statusā iecelto vietu lūkot savām acīm, tad būs jāizvēlas kāds no diviem taku lokiem – 900 metrus vai pusotra kilometra garais.
Vairāk par taku lasi te.
Velna klēpis
Upītes gultne ir pilna ar lieliem, zaļu sūnu apaugušiem akmeņiem, kas varētu būt saripojuši upītes gultnē no abām gravas pusēm. Savukārt akmeņainā upītes gultne – Velna klēpis – ir ap 100 metrus gara un ap 30 metru plata.
Protams, arī šo vietu apvij kāda teika. Runā, ka senos laikos kāds zvejnieks upē licis tīklus un ar lielo lomu turpat pie ugunskura mielojies. Pienācis velns un prasījis, lai dodot šim arī. Zvejnieks nav devis, bet velns par to sadusmojies, sakot, ka aizbērs upi ar akmeņiem, lai ūdeņi atgriežas atpakaļ purvos. Kad šie vārdi pasacīti, vēl pirms zvejnieks paspējis ko piebilst, akmeņi sākuši birt kā krusa, tā arī radot šo interesanto vietu.Tāpat apkārtnē vērojami interesanti dabas veidojumi un reti sastopami augi. Netālu vērojams arī īpatns izaugums uz bērza, kam piedēvēts velna acs tituls. Vai būsi tik vērīgs un spēsi atrast to?
Skaidrības labad gan jāpiemin Ērgļu tūrisma informācijas centra piezīme, ka apkārtnē atrodama arī norāde ar uzrakstu "Velna grāvis", bet galamērķis ir viens. Vairāk par to, kā atrast taku, kur tūristus nemaz tik bieži negadās sastapt, lasi te.
Akmeņupītes ūdenskritums jeb Velna dzirnavas
Akmeņupītes jeb Veģerupītes ūdenskritums ir ģeoloģisks dabas piemineklis. Tā ir Ogres labā krasta pieteka ar lielu kritumu – 70 metrus garā posmā upītes kritums ir 10 metri. Upītes gultne ir pilna ar lieliem, apsūnojušiem akmeņiem ar bagātīgu sūnu floru. Vieta un ūdenskrituma ir krāšņi pavasarī, bet vasarā ūdens pazūd starp akmeņiem
Akmeņupīte senāk saukta arī par Velna dzirnavām. Kāpēc? Teika vēsta, ka reiz velns esot nesis akmeņus maisā, lai kalnā taisītu dzirnavas, bet gaiļa pusnakts dziedājums to pārsteidzis, un akmeņu maiss pasprucis vaļā – tā nu radies šis akmeņu krāvums upītē. Tagad pavasaros palu ūdens krākdams iet pār akmeņiem kā pa dzirnavām. Vairāk lasi šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
