Paša plānots brauciens uz Eiropas 'jumtu' – ar vilcienu pāri sniegotiem Alpiem

Jāsāk ar to, ka, manuprāt, ceļojuma plānošana ir viena no piedzīvojuma sastāvdaļām, kas ļauj jau izsapņot un izdomāt to, ko vēlies. Ņemot palīgā "māti gūgli", sameklēju gan viesnīcu Grenoblē, gan lētas autobusa biļetes uz Viļņu, gan vilciena biļetes, kur nu tas iespējams, braucienam uz Monblāna pakājē esošo Šamonī ciemu un tālāk no tā cauri Šveicei uz Bergamo Itālijā, no kuras lidoju atpakaļ uz Rīgu. Lieki teikt, ka viss bija vēl pāris reizes jāpārplāno, jo lidojuma laiks tika pārcelts, bet beigu beigās biju lidmašīnā un devos ceļā.

Pēc dažām stundām jau starp rožainiem mākoņiem pa lidmašīnas iluminatoru varēja samanīt kalnu virsotnes saulrietā (tieši tik banāli skaisti, kā izklausās, tas arī bija).

Ielidoju mazajā Alpu lidostā, kas atrodas, ja tā var teikt, nekurienes vidū (vai, ja vēlaties, pašā Eiropas sirdī), un tās stāvvietā viens pie otra rindojās autobusi – gatavi slēpošanas entuziastus nogādāt kūrortos. Man, atšķirībā no lielākās daļas atlidojušo, slēpju vai dēļa nebija, tāpēc ar bariņu jauniešu un dažām sportiska izskata vācu pensionārēm sēdos autobusā, kas veda uz pilsētu. Biļetes jau iepriekš var nopirkt internetā. Metās jau krēsla un, iebraucot Grenoblē, bija pavisam tumšs. Tiešām. Gandrīz nevienā mājā nedega gaisma. Te nu bija lielpilsēta! Tikai pēc brīža sapratu, ka, kā jau dienvidzemē, šeit it visur logiem priekšā slēģi, un ziņkārīgām acīm nav ko lūrēt citu privātajā dzīvē.

Vakara dzīve Grenoblē ir visai jauka, bet ziemā "jumtu nerauj", savukārt skats uz kalniem, kas paveras, uzaustot gaismai, gan ir elpu aizraujošs. Februāra beigās jau visos puķpodos ziedēja atraitnītes un krokusi, bet ķirškokiem plauka rozā ziedi. Daudz laika neprasīja arī kafijas un siltu kruasānu atrašana – ideāls pirmās dienas sākums Francijā.

Pēc tam devos izstaigāt tirgu, kas ērti iekārtojies senā angārā vecpilsētā. Svētdienas rītā tur nemaz nebija vientuļi – ļaudis, kā Alberta Kroenenberga "Sprunguļmuižas gadatirgū" teikts, plūda turp pa mazajām ieliņām "kā ūdens pavasarā". Ievēroju, ka gluži vai katram otrajam rokās paprāvs klūgu grozs, kur aši vien gūla labumi – sieri, zaļumi, dažādas gaļiņas brīvdienu maltītei.

Pie ieejas puisis vārdā Franks (nu kā gan citādi varētu saukt franču jaunekli!) vāca ziedojumus dzīvnieku patversmei, iežēlinot garāmgājējus ar mazu, melnu, šarmantu āzīti, bet pretī tiem, kas noziedoja, sniedzot Alpu pļavu velnsviņzinkādu zālīšu pastilas kaklam. Turpat blakus tirgus sieva piedāvāja austeres un atbilstošu vīnu, bet augļu, dārzeņu, gaļas un visādu gliemežu stendu visapkārt, protams, bija cik tik uziet. Ļoti mājīgi, un, ja gadies Grenoblē, noteikti aizej uz tirgu.

Pavisam netālu atradās arī mans patiesais pastaigas mērķis – Grenobles mākslas muzejs, kur zālēs netrūkst impresionistu, kubistu un arī klasiķu darbi. Pašā Izāras upes krastā esošais modernais muzejs noteikti ir dažu stundu laika vērts. Te vienkopus atradīsiet gan Monē, gan Magritu, Pikaso un vēl virkni darbu ar ļoti pazīstamu vārdu autora plāksnītē, kā arī "mazākas" pērlītes.

Tajā pašā dienā īsi pēc pusdienas devos tālāk uz Ženēvu, jo šāds savienojums transportam izrādījās visizdevīgākais.

Skaistajā Šveices pilsētā sanāca pavadīt vien trīs stundas, pastaigājot gar zilganzaļo ezeru, un šī ir viena no kļūdām, ko varu plānojumā iezīmēt – svētdienas pēcpusdienā Ženēvā daudzi objekti ir slēgti, un pilsētai būtu vērts veltīt vairāk laika. Nu, nākamreiz! Slaveno šveiciešu siera fondī gan te nevarēja nepamēģināt.

Droši varu teikt, ka deguns ir labākais izcilas ēstuves meklēšanas līdzeklis – specifiskais siera aromāts sajūtams jau pa gabalu, un vijīgais gardums ar kraukšķīgu baltmaizīti un spridzīgu ābolu sidru diez vai spēj atstāt kādu vienaldzīgu. Arī maciņu tas, protams, neatstās vienaldzīgu.

Tad vēl pastaiga gar brīnišķīgo ezeru, apskatot, iespējams, dārgākās viesnīcas Eiropā, un jau atkal "mūžīgs ceļš zem kājām" jeb autobusa riepām.

Jo tālāk kalnos braucu, jo vairāk apkārtne sāka līdzināties ziemas pasakai. Līdz Šamonī ciemā ieripoju Ziemassvētkos. Nemanot bija pienācis vakars, un nelielās pilsētiņas tā jau šarmanto centru rotāja lampiņas, kādas pie mums ierasts redzēt decembra vidū.

"Airbnb" biju sarunājusi naktsmājas, kas izrādījās mazs, mājīgs dzīvoklītis klasiskā Alpu koka namiņā tieši Monblānam pie kājām – nemaz nebija dārgi, bet ļoti ērti, jo visur varēja aiziet kājām. Nākamajā rītā pa logu pavērās fantastisks skats uz saules apspīdēto Le Brevent (2856 m) virsotni, bet, izejot pa durvīm un atgāžot galvu, varēja apbrīnot arī pašu Alpu milzi Monblānu, kurā "ieķērušies" daži balti mākonīši.

Šamonī centrā, līdzās baznīcai, ir tūrisma informācijas centrs, kur var uzzināt visu par apkārtnes apskates objektiem un tūrisma piedāvājumiem. Šeit uzzināju, ka, ja ir luste, tad izdevīgi vienas dienas laikā izbaudīt trīs braucienus kalnos, jo tad var izmantot kopīgo biļeti. Proti, uzbraukt ar gaisa vagonu Monblāna ("Aiguille du Midi" virsotnē Monblāna masīvā) skatu laukumā un ar pacēlāju pretī esošajā Le Brevent, kā arī doties ar mazo, veco vilcieniņu uz ledāju. Sacīts – darīts! Jāsaka godīgi, nespēju turēties franču konditoreju labumiem pretī, tāpēc pa ceļam nopirku brīnišķīgu kūciņu un devos uz minēto gaisa vagoniņu. Kasē var iegādāties komplekso biļeti.

Tā kā bija pirmdiena un vēl paagrs rīts, rindas nebija, bet daži slēpotgribētāji jau bija apvilkuši košus kombinezonus un paņēmuši slēpes. Visi kopā nieka četrās minūtēs ar vienu pieturpunktu pa vidu uzbraucām gandrīz četru kilometru augstumā.

Un izkāpām 26 grādu aukstumā, nedaudz retinātā gaisā. Sajūta pirmajā brīdī jokaina, jo galva un locekļi nedaudz protestē, bet tad pierod. Acis gan tik ātri "nepierada" – tas krāšņais baltums ar saputinātajām sniega "skulptūrām" un kalnu smailēm ir tiešām iespaidīgs. Augšā ir vairāki skatu laukumi, tuneļi un iespēja doties arī pa sniegotām takām, ko gan labāk izmantot tikai tad, ja jūties par sevi pārliecināts un esi gatavs laisties ar slēpēm pa pūderaino sniegu. Lai arī nekad neesmu bijusi slēpošanas fans, šajā vietā sirds drusku iekņudējās žēlabās, ka to neprotu. Vienam laisties pa kalna nogāzi varētu būt fantastiski.

Daži no augšā uzbraukušajiem ziemas prieku baudītājiem pat bija uzveduši līdzi izpletņus un no šejienes devās tālāk meklēt vietu, no kurienes nolēkt.

Kalnu stacijā ir arī neliels muzejs, kas stāsta par alpīnismu, kalnu karali Monblānu un neparasto konstrukciju, kas ar vagoniņu ļauj uzbraukt līdz augšai. Ir jau tāda sliņķu būšana, bet patīkami. Aizvējā saule patīkami sildīja un lielos mīnusus pat nemanīja. Te arī bija īstā vieta notiesāt kūciņu. Pēc tam no suvenīru veikaliņa nosūtīju pastkarti mājup, jo šī bija līdz šim augstākā pasta nodaļa, kur esmu bijusi.

Pēc tam ceļš lejup bija tikpat ātrs.

Ja dodas tālāk gar kalnu pekām, apmēram 500 metru attālumā ir Šamonī dzelzceļa stacija, bet tai blakus – vecā stacija, no kuras atiet senatnīgs, sarkans bānītis ar koka soliem, kādus no bērnības atceros redzējusi Rīga-Jūrmala vilcienos. Kalnu vilcieniņš šeit kursē jau vairāk nekā 150 gadu. Tas interesentus uzved uz seno pētniecības staciju. Ceļš, kas ilgst aptuveni pusstundu, rada sajūtas, kā bērnībā iztēlojos ainas Hofmaņa slavenajā pasakā, kur Marija kopā ar Riekstkodi devās uz apburto mežu – cukurkoki visapkārt.

Vienā brīdī pāri sliedēm pārskrēja pat staltbriedis, kas kādu laiku pasažieriem par prieku turpināja savu skrējienu labi saskatāmā pļavā. Protams, desmitiem telefonu iemirdzējās pie vagona logiem.

Uzbraucot augšā, nokļuvām mākonī. Pēkšņi sāka puteņot, padarot visu vēl baltāku, bet sniega tur tāpat jau netrūka – nelielie celiņi izrakti kā tranšejas, jo baltā matērija bija sasnigusi aptuveni pusotra metra biezumā.

Tālāk uz ledāju jādodas vēl ar vienu pacēlāju, bet pēc tam vēl kāds pusotrs kilometrs pa stāvām kāpnītēm un slidenām takām lejup. Un tad nokļūst, Raiņa vārdiem sakot, "zilu stiklu, zaļu ledu" pasaulē. Gaisma, biezajā ledus alā iespīdot, tiek lauzta un rada visai mistisku atmosfēru. Ja kalnus vairāk vai mazāk esam pieraduši redzēt, tad ieiešana vairākus desmitus metru dziļā ledus klucī gan ir pārsteidzošs piedzīvojums, jo grūti noticēt, ka daba šo visu radījusi.

Pēc priekiem nāk... Pareizi – atpakaļceļš. Tātad vairāk nekā kilometru garš kāpiens atpakaļ, cīnoties ar sniegu un vēju sejā. Satuntulējos ciešāk un kāpjot priecājos, ka līdzi nav omes vai bērnu ratu, kā dažai labai ģimenītei, kas arī mēroja šo ceļu.

Atceļā vilcienā sanāca jautri papļāpāt ar dažiem slēpotājiem, kas šeit ieradušies uzņemt aktīvās atpūtas video, laižoties sniegotajās ieplakās, bet īsti viss iecerētais viņiem nebija izdevies, jo uznācis sniegs. Tā nu puiši bija ieplānojuši nākamajā dienā mēģināt vēlreiz.

Nobraucot no kalna, atkal atgriežamies Ziemassvētku ciema ainavā – temperatūra ap nulli, krāčainā upe čaloja cauri mazajam Šamonī, un uz galvenās gājēju ielas ļaudis jau pulcējās kafejnīcās, lai malkotu karstvīnu. Tomēr, tā kā lielākā daļa atpūtnieki te ierodas, lai slēpotu vai snovotu, tad īstā ballīte sākas ap astoņiem, deviņiem vakara, kad atvilkta elpa pēc dienas aktivitātēm un atkal var mesties dzīvē. Un tā katru dienu visas sezonas garumā...

Otrā lielajā kalnā (Le Brévent) ar slēpotāju pacēlāju uzbraucu tikai nākamajā dienā. Nevajag pārspīlēt ar labajām lietām, vai ne? Paķēru līdzi kriminālromānu, uzbraukusi vairāk nekā trīs kilometru augstumā, sniegotā virsotnē, atlaidos saulītē izliktajā šūpuļtīklā, un pilnībā iejutos Alpu atpūtas baudītāju vidū. Garām steidza slēpotāji, fonā skanēja lustīga deju mūzika, no blakus esošā koskiņa smaržoja pēc svaigas kafijas, karstvīna un tikko ceptām pankūkām, bet es tam visam pa vidu nevarēju nepasmaidīt. Bija taču otrdiena, un izrādījās, ka līdzās trakajam darbu ritenim var eksistēt arī kaut kas tik brīnišķi nesteidzīgs.

Piebildīšu, ka augšā ir arī labs restorāns, kur pasniedz fantastisku šokolādes desertu.

Nākamajā rītā, agri pakoju mantas un devos uz staciju, jo bija paredzēts brauciens ar vilcienu līdz pat Itālijai, piestājot dažās Šveices pilsētiņās. Biļetes var iegādāties turpat stacijā un tad kāpt Alpu ekspresī. Tas ir neliels, vien trīs vagonus garš, moderns un ērts vilcieniņš, kas vijas ap kalniem, cauri ielejām un ciemiem, ļaujot lieliski apskatīt šejienes ainavas un to, cik ļoti mainās daba, braucot lejup, bet pašam nesaldējot rokas un kājas. Sliņķudrošs ceļojums. Un ielejā jau atkal valdīja pavasaris ar ziedošām atraitnītēm un plaukstošiem krūmiem.

Viena no vietām, kur uz dažām stundām piestāju, bija Briga (Brig) Šveicē. Tā ir senlaicīga, jauka pilsētiņa netālu no slavenā robežkalna Materhorna. Arī no šejienes ar mazu, veclaicīgu vilcieniņu var doties kalnos, piemēram, uz Cermatu (Zermatt), kas atrodas pašā minētā kalna pakājē. Fotogrāfijas, kas izlīmētas daudz kur pilsētā, rāda, ka arī vasarā šāds brauciens varētu būt brīnumskaists.

Briga ir viena no tādām vietām, kuru vērts izstaigāt kājām, uzkāpjot līdz pat svētā Sebastiana baznīcai kalna galā, piesēžot 17. gadsimtā celtās Stokalperu pils dārzā, lai apbrīnotu tās torņus, kas veltīti Bībelē minētajiem trim Austrumu ķēniņiem – Kasparam, Baltazaram un Melhioram, un, ja laiks atļauj, paviesotos arī senajās termālo avotu pirtīs (Brigerbad). Man gan pirtis izpalika, jo atkal bija jākāpj vilcienā, lai nu jau šķērsotu Itālijas robežu.

Šis brauciena posms veda pa Ziemeļitālijas ezeru reģionu, kas ziemas laikā ir kluss un majestātiski mierīgs, nevis čalojošu ļaužu pārpilns kā vasaras mēnešos. Pārsteidzošākais, ko nebūt tik bieži neizdodas redzēt, bija sniegs palmu zaros kā tādas vecāsmammas tamborētas, baltas sedziņas uz smalkiem tējas galdiņiem.

Vilciens piestāja juceklīgajā Milānas stacijā, kur pēc īsa brīža, skaļiem paziņojumiem par kavējošiem transportlīdzekļiem un brīdinājumiem par garnadžiem izdevās pārsēsties vēl citā vilcienā un jau pēc nepilnas stundas nonākt Bergamo. Tā ir senlaicīga Itālijas piekalnes pilsētiņa. Tās senākā un arī skaistākā daļa uztupusi pakalna virsotnē. Turp visērtāk nokļūt ar veco funikulieri, kas kursē kā sabiedriskais transports.

Tā kā šajā vietā jau biju bijusi vairākkārt, zināju, ka augšā atradīšu gan jaukus, mazus restorāniņus, gan iespaidīgus mūrus un katedrāli, kas ar gaumīgu greznību krasi atšķiras no Alpiem raksturīgajiem sīpolkupolu dievnamiem ar to barokālajiem zelta kruzuļiem. Ieturēju gardas vakariņas un devos uz viesnīcu, bet nākamajā rītā pilsētu pārsteidza kārtīga sniega vētra, kas nedaudz lika kavēties sabiedriskajam transportam, bet daudz neko neietekmēja.

Un tieši šādu, sniegā tītu (vairāk te), arī pametu skaisto Itāliju, jo no Bergamo pieejams tiešais reiss uz Rīgu. Īsas, bet iespaidiem pārbagātas brīvdienas.