Foto: Shutterstock
Krāčainas upes un sniegotas kalnu virsotnes. Seni torņi un galda dziesmas. Mežonīga, neticami skaista daba un skarbi, tomēr gaiši un patiesi cilvēki. Svanetijā ir viss, par ko mēs tik ļoti mīlam Gruziju. Un pat vairāk – šis grūti pieejamais reģions Lielā Kaukāza pakājē ir koncentrēta Gruzija, ko vēl nav skāris masu tūrisms. Tieši tādēļ ir jāsteidz turp braukt, iespējams, pēc kādiem desmit gadiem tur viss būs citādi.

Pirms 40 gadiem Vaļiko Mizandari, saukts par Mimino, savā helikopterā lidinājās pa kalnu ciemiem, izvadājot pasta sūtījumus, miltus, reizēm – pat govis. Kopš tā laika pasaulē mainījies, šķiet, ir viss. Izņemot dzīvi Gruzijas kalnos. Filma "Mimino" tika uzņemta citā Gruzijas reģionā – Tušetijā, bet pavisam viegli iztēloties, ka tā bija Svanetija. Savrupi ciemi, pļavas un kalnu nogāzes, aizas un sniega klātas smailes, svaigs gaiss, ausīs zvanošs klusums. Oktobrī te valda visas rudens krāsas. Ziemā – sniegs, kas reizēm pilnībā paslēpj vienīgo ceļu.

Skarbā un skaistā Kaukāza daba kā magnēts pievelk ceļotājus. Taču svaniem, vienai no senākajām Gruzijas pirmtautām, ar to nepietika. Pirms tūkstoš gadiem viņi sāka būvēt dzīvojamos torņus. Kādēļ viņi to darīja, vēsturnieki strīdas joprojām. Vieni lēš, ka tie būvēti, lai pasargātu sevi no lavīnām, citi – lai glābtu ģimeni no asiņainas atriebības.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!