Ar ugunīgo 'zapiņu' uz Ukrainu: kā Intars izbaudīja Karpatus un vietējo viesmīlību  (4)

Jau pērnruden Intars bija iemēģinājis sava auto spējas, cilvēku viesmīlību un valsts burvību, lai vēlētos atgriezties atkal. Iepriekšējā reizē Intars nebrauca viens, bet šoreiz viss iegrozījās citādi. Meklējot kādu ceļabiedru, saskaņot ar potenciālajiem līdzbraucējiem izbraukšanas laiku, proti, konkrētas dienas oktobra izskaņā, nav bijis iespējams, tāpēc Intars nodomājis – kāpēc gan nebraukt vienam? "Tas nozīmēja, ka sanāks vairāk parunāt ar vietējiem, un tas man patīk," piebilst vīrietis.

Šajā gadā, līdzīgi kā pērn, Intars uz Ukrainu devās tieši uz pēdējām patīkami siltajām rudens dienām. Ceļu no mājām uz iecerēto galamērķi Ļvovu viņš mēroja 22 stundās, ieskaitot piecas stundas, ko viņš pavadīja rindā pie robežas. Intars pierādīja vien to, ka labvēlīga ceļavēja gadījumā šis galamērķis nav nemaz tik tāls arī ar šādu mašīnu.

Kāpēc Ukraina? Pirms pāris gadiem auto fanu klubā Intaram gadījās iepazīties ar dažiem ukraiņu biedriem, kuri bija devušies savā ceļojumā ar šāda veida mašīnām. Somijā viņiem gadījusies tehniska ķibele, kuru Intars varējis un piedāvājis atrisināt, tāpēc izdevīgākais variants bijis mašīnu transportēt uz Latviju. Intars domubiedriem uzdāvinājis dzinēju, un ukraiņi jau toreiz teikuši, ka šādas lietas viņi neaizmirst – lai braucot ciemos. Zinot, ka šie atsaucīgie kluba biedri palīdzētu kādu problēmu gadījumā, Intars nolēma, ka Ukraina ir prātīgs galamērķis, kurp doties piedzīvojumā. Turklāt šoreiz jau palīdzēja pagājušajā gadā gūtā pieredze un pārliecība, ka spēkrats ir gatavībā.

Maršruts bija pavisam vienkāršs un brīvi izraudzīts – vispirms tikt līdz Ļvovai un tad tikai prātot, ko apskatīt. Šis plāns bija pretstatā pagājušā gada piedzīvojumam, kad Intars bija rūpīgi mājās izplānojis, ko apskatīt. Šoreiz viņš paļāvās uz vietējo ieteikumiem, kuras vietas būtu vērts aplūkot. "Plānojot šo braucienu, es nolēmu, ka nevajag saspringt. Ko mēs darām ikdienā? Mēs visu laiku saspringstam par to, ko esam un ko neesam izdarījuši. Man bija doma – iekāpt "zapiņā" un braukt. Cik tālu aizbraukšu, ko apskatīšu – tāda plāna nebija," stāsta Intars. Arī piedzīvojuma beigu datums nebija akmenī kalts – katru dienu Intars vizinājies, kur tīk, tā aizvadot krietni vairāk par nedēļu.

"Runājot par mašīnas tehnisko stāvokli – ne par vienu mašīnu jau nevar zināt, vai tā aizvedīs līdz galam," nosmej Intars. Tomēr viņš izceļ, ka, ņemot vērā neizbraucamās bedres (it īpaši vietās, kur neplūst tūristu masas), liela priekšrocība esot bijusi auto mazais svars, tāpēc mašīna netika apskādēta. Kā joko Intars, sanāca braukt pat pa tādiem bezceļiem, kur brauc tikai traktori un "ZAZ". Bet, nopietni runājot, ja ir plānots braukt uz šo pusi, vērts padomāt par rezerves riteņiem, lai nebūtu lieki pārsteigumi.

Intaru Ukrainā visvairāk vilina daba, jo īpaši Karpati. "Skati ir vienkārši dievīgi," viņš piebilst. Ceļotājs izbaudījis ik mirkli, turklāt īpaši pie sirds gājis tas, ka daba ir neskarta. Tik neskarta, ka, piemēram, ejot pa kādu taku, kas vedusi kalniņā, lapas bija sakritušas tik biezā kārtā, ka kājas slīdējušas ik uz soļa, bet lejup bija gluži vai jāšļūc kā ar slaloma slēpēm, viņš smej. Ceļotājam īpaši patika Sinevira (Synevyr) ezers, kā arī skaisto "Nevitsky" pilsdrupu apciemojums. Protams, īpaši atmiņā palicis arī "Karstovyy Mist" jeb lielā ala. "Viss, kas redzēts un kur būts, ir lielisks," Intars secina.

Šajā zemē ne tikai daba ir fantastiska un cilvēki izpalīdzīgi, bet arī ir iespēja baudīt brīvdienas maciņam draudzīgā veidā, stāsta Intars. Piemēram, šajā ceļojumā vienu nakti viņš pārlaidis luksusa numuriņā, bet par to samaksājies 25 eiro, kas ir, raugoties uz piedāvājumu un cenām citviet, pat ļoti neatvairāms piedāvājums. Šajā vietā skati bijuši tik brīnišķīgi, ka no rīta pat nav bijis vajadzības dzert kafiju. Izej uz terases – un acis uzreiz kā pogas.

Vietējie, kā stāsta Intars, ir ļoti viesmīlīgi, turklāt, ja vēl uzcienā ar mūsu pašu balzamu, ko viņi atpazīstot, sejā atplaukst smaids. Vērts pieminēt, ka mašīna, ar kuru Intars devās ceļā, kļuva par apbrīnas objektu ne vienam vien vietējam iedzīvotājam un labu iemeslu uzsākt sarunu. ""Zapiņš" ir tas auto, ar kuru tu brauc, un cilvēki rāda īkšķus, priecājas un smaida. Tie, kas nekautrējas, nāk pat runāt," tā Intars. Viņš teic, ka vairākkārt Ukrainā nākuši klāt ļaudis un interesējušies par viņa braucamā tehnisko stāvokli vai arī, ziņkārības vadīti, interesējušies, "kas ir tas dullītis, kas te viens pats vizinās pa Ukrainu ar "zapiņu"".

Pateicoties šim spēkratam, sanācis piedzīvot dažādas amizantas situācijas. Piemēram, atpakaļceļā uz mājām Polijā viņu apturējusi policija, bet pēc dokumentu pārbaudes izrādījies, ka smaidīgajiem ierēdņiem laikam gan vairāk interesējis ugunīgais auto, par ko kompānija papļāpājusi vairākas minūtes.

Interesantu situāciju Intars piedzīvojis arī Lietuvā, kur, iebraucot kādā apdzīvotā vietā, viņu ceļa malā stādinājis kāds kungs. Izrādās, vīrietis Intaru tur gaidījis, jo pirms mirkļa saņēmis telefona zvanu, ka "pēc izskata "ZAZ", bet pēc braukšanas stila "Ferrari"" traucas uz ciema pusi. Viņam bija dots uzdevums noskaidrot, kāds dzinējs ir tajā auto un kas vispār ir pats Intars. Sarunas gaitā noskaidrojās, ka ceļmalā stāvošais kungs ir vietējā kluba pārstāvis un viņam arī ir šāda tipa auto. Asumiņam – izrādījās, ka abiem ir kopīgi draugi gan Lietuvā, gan Ukrainā.