Marke ir viens no 20 Itālijas reģioniem. Tā atrodas skaistajā Adrijas jūras piekrastē, kas var lepoties ar vīnogulājiem un olīvu birzīm klātām nogāzēm, kas stiepjas gandrīz līdz pašai balto smilšu pludmalei. Šī ir arī vieta, kur top labākās un, visticamāk, arī dārgākās kurpes Itālijā. Tāpat šī ir īstā vieta, kurp braukt baudīt trifeles un jūras veltes, kā arī klīst pa senām pilsētiņām, jo tieši Markes reģiona Urbino pilsētai varam lielā mērā pateikties par renesanses sākšanos – te dzimis slavenais mākslinieks Rafaēls un vēl citi sava laika radoši kultūras brīvdomātāji, kurus atbalstījis arī karalis, un kuri veikuši sava laika progresīvākos darbus. Bet, kas ceļotājus varētu ielīksmot visvairāk – Marke ik gadu uzņem tikai vienu procentu no visiem Itālijas tūristu miljoniem, tādēļ to it viegli varam dēvēt par šīs ceļotāju mekas vislabāk slēpto dārgumu.
Jāsāk ar to, ka Markes reģionā pēc Itālijas tirdzniecības aģentūras (Italian Trade Agency Stockholm) un Markes reģiona tūrisma padomes uzaicinājuma pavadīju nepilnas četras dienas novembra pirmajā pusē, un ar to bija par maz. Noteikti tur gribēšu vēl atgriezties, jo ko redzēt un baudīt ir vēl ļoti daudz. Reģiona lielākā pilsēta ir Ankona, kur atrodas arī lidosta. Pavisam neliela – tajā tiek uzņemti vien daži reisi dienā, bet Latvijas ceļotājiem noderēs informācija, ka šajā vasarā no Rīgas turp reizi nedēļā bija iespējams nokļūt ar tiešo čarterreisu, ko nodrošina tūroperators "Tez Tour". Savukārt tagad, ziemas sezonā, lidoju ar pārsēšanos Minhenē.
Ieteiktu te iznomāt auto vai arī nolīgt kādu šoferi, lai vari apskatīt iekšzemi, ne tikai pilsētu un tās pludmales, jo pavisam netālu – kalnos – slēpjas īstā šī reģiona dvēsele.
Marke lepojas ar gandrīz 180 kilometrus garu krasta līniju, kur smilšu pludmales mijas ar krāšņām klintīm. Perpendikulāri krastam stiepjas vairākas auglīgas ielejas, kas katra var lepoties ar labām vīna darītavām. Turklāt šis interesantais reljefs nozīmē to, ka arī karstās vasaras dienās iekšzemē var priecāties par vēsu jūras brīzi pievakarē.
Skaistas pludmales atradīsi gan Ankonā, gan Senigalijā (Senigallia), gan Sirolo, kur smilšu pludmale spēji pāraug baltās, krāšņās klintīs.
Un šis, protams, ir īstais reģions, kur nobaudīt svaigas jūras veltes – Marke lepojas ar mīdijām, ko te pagatavo pēc īpašas receptes.
Kāzu pilsēta
Petritoli ir sena pilsētiņa kalna galā, kurp vērts doties nelielā izbraukumā, pa ceļam piestājot arī kādā vīna darītavā vai fermā. Reiz te saimniekojuši templieši, un viņu atstātās pēdas skatāmas ik uz soļa – sākot ar seniem mūriem un pamatīgo pili vai apslēptām zīmēm un norādēm zvanu torņa mūrējumā, beidzot ar pavisam atklātu templiešu ordeņa krustu pilsētas ģerbonī. Te ir interesants, apmēram 300 gadus vecs, klasisks itāļu teātris ar ložām trīs stāvos, kur ik brīvdienas var noskatīties kādu koncertu vai izrādi. Pastāvīgas trupas gan nav un slavenākais tajā ir obojas mūziķu konkurss – to visu uzzinu no kunga, kas pa senajām ieliņām staigā, skaļi svilpodams pazīstamus opermūzikas motīvus, un viņa drauga. Itālija, kā smejies!
Vēl te var uzkāpt zvanu tornī pa lokveida gliemežnīcas kāpnēm. Skats ir pasakains!
Pasaulē slavena šī mazā pilsētiņa ir kā smalku kāzu rīkošanas vieta. Apprecēties gan te nebūs lēti, bet varētu būt iespaidīgi. Te ir gan pils, kas piemērota kāzu viesu uzņemšanai un izmitināšanai, gan restorāni un dažādas izklaides, kā arī, protams, lielisku fotogrāfiju cienīgas vietas ik uz stūra. Šeit precēties iecienījuši turīgi amerikāņi, angļi un austrālieši, bet esot bijušas arī krievu un vāciešu kāzu ceremonijas, stāsta kāzu organizētāja Patrīcija. Īstu itāļu mācītāju gan, visticamāk, nesanāks nolīgt, bet pilsētas mērijā tiks noslēgta oficiāla laulība...
Mākslas pilsēta
Tie, kas atbrauc uz Urbino, neko daudz par šo vietu nezinot, visticamāk pirmajā brīdī paliek ar muti vaļā. Tik iespaidīga ir šejienes arhitektūra un tās izvietojums, jo skatam pils paveras tikai pēdējā brīdī, iebraucot no kalnu ieskautas ielejas. Tieši šāds bijis arī valdnieka Frederiko mērķis, ceļot milzīgo pili ar diviem līdzvērtīgiem tornīšiem – pašam un kundzei – un ērgli pa vidu. Kā stāsta gide, Federiko bijis varens karotājs, kas sakāvis pāvestu, tāpēc tam bijis jāpiekāpjas un jāpakļaujas, vairojot Frederiko dzimtas varenību, tomēr šis valdnieks bijis arī humānists un kultūras cilvēks, tāpēc Urbino attīstījusies savam laikam ļoti moderna un mākslas un kultūras ziņā nozīmīga.
Valdnieks deva patvērumu un atbalstīja sava laika dižākos māksliniekus, un arī mūsdienās viņu darbus iespējams apbrīnot pilī, kur izvietota Markes nacionālā galerija. Kolosāla ir arī pati pils ar neskaitāmām zālēm, grezniem sienu gleznojumiem, gobelēniem un milzīgiem kamīniem. Te skatāmi gan vairāki Rafaēla gleznoti mākslas darbi, gan slavenā Pjero dela Frančeskas "Flagellazione", kas pilnībā mainīja gleznošanu uz visiem laikiem. Tajā izmantota perspektīva un laicīgā dzīve izvirzīta priekšplānā, kas tumšajos viduslaikos nebija iedomājams. Te skatāma arī glezna "Ideālā pilsēta" – tās prototips, pilsēta ar klasiskām proporcijām, atrodas pavisam netālu.
Un šis nav vienīgais stāsts, kas šajās sienās radis vizuālu ietērpu – atliek vien paklaiņot un izbaudīt.
Vīna darītavas
Markes reģions var lepoties ar labiem vīniem un senām tā darīšanas tradīcijām. Šeit ir ideāls klimats vīnogu audzēšanai – lēzenas, saulainas nokalnes, laba, mālaina augsne, jūras nestais mitrums, kas neļauj stādiem izdegt, un arī siltums, kas ziemās saglabā maigu klimatu. Interesantākais laiks, kad te ierasties, noteikti būs septembris, kad gaiss un ūdens vēl silts, bet ne karsts, un pilnā sparā norit vīnogu novākšana un vīna darīšana.
Mūsu nelielā kompānija pirmajā vakarā devās uz seno Ofagnas (Offagna) ciemu, kas var lepoties ar iespaidīgu viduslaiku cietoksni kalna galā, lai apmeklētu "Malacari" vīna darītavu. Tās saimnieks mantojis to no saviem tēvutēviem, ar ko pamatoti lepojas. Vīna darītava atrodas 1668. gadā celtajā "Villa Malacari", kur iekārtots arī muzejs viņa dzimtai – goda vietā senča, kas karojis kopā ar Garibaldi, portrets un citi ģimenes dārgumi. Saimnieks vēsturiskajā namā izveidojis arī nelielu viesu māju, kur ceļotāji tiešām var nakšņot senajās telpās, vakarā baudot fantastisku skatu uz jūru, malkojot tepat darītu vīnu.
Te, senā pagraba velvēs, var pieteikties uz vīnu degustāciju, ko baudījām arī mēs. Kā stāsta saimnieks, par uzkodām nekas nebūs jāpiemaksā, bet kā smejamies, galds vai lūzt no labumiem. Ja ceļotāju grupa nav liela, esot iespējams degustāciju noorganizēt pat bez īpašas pieteikšanās, bet lielākām grupām gan ieteicams iepriekš sazināties ar vīna darītavu. Šeit nelielos apjomos gatavo dažādu veidu sarkanvīnus un baltvīnus, ko eksportē arī uz citām Eiropas valstīm.
Otra vīna darītava, ko apmeklējām, ir "Castrum Morisci". Tā atrodas dziļāk iekšzemē un var lepoties ar fantastisku skatu uz vīna laukiem, ko var baudīt, sēžot pie galdiņa dārzā un malkojot šeit tapušo vīnu. Rudenīgajā, bet saulainajā novembra pēcpusdienā gaiss iesila līdz pat 20 grādiem, un vīna baudīšana dārzā bija lieliski itālisks piedzīvojums. Interesanti, ka šī ir pavisam jauna darītava. Tās īpašnieki – māsa un brālis – vecos vīna laukus mantojuši no sava tēva, kas gan tikai audzējis vīnogas, bet vīnu nav taisījis. Savukārt bērni nolēmuši šeit atgriezties un sākt saimniekot. Nenoliedzami, viņiem sanāk labi. Interesanti, ka šī ir vien no ļoti retajām pasaules vīna darītavām, kas ražo vīnu, kura pudelēm uzraksti ir Braila rakstā.
Te bez reģionam raksturīgajiem vīniem milzīgā, speciāli veidotā katlā top arī speciāli gatavots (karsētais) vīns, kas ir koncentrētāks un saldāks, baudāms kopā ar desertu. Savukārt, ja šo koncentrātu turpina vārīt, sanāk stipra, rūgtena mērce, kas lieliski sader ar vietējo aitas sieru. Interesanti bija arī nogaršot un salīdzināt, cik ļoti atšķiras viena un tā paša vīna garša atkarībā no tā, vai tas glabāts parastā mucā, vai lielā māla traukā jeb amforā tāpat kā pie senajiem grieķiem un romiešiem. Viņi tiešām zināja, ko dara, jo amforas vīns bija izteikti maigāks un aromātiskāks.
Vakariņām un, iespējams, arī ilgākai atpūtai varu ieteikt vēl kādu ģimenes vīna darītavu, kurā ir iespējams arī apmesties kādā no trim istabiņām un vasarā baudīt tikai dažu kilometru attālumā esošo Adrijas jūru un lauku mieru. Tās nosaukums ir "Moroder". Pēc peldēm jūrā te var atgriezties, lai ieturētu vakariņas lielajā zālē pie kamīna vai dārzā, vai arī nelielā picērijā, kas gan darbojas tikai vasarā. Arī šo saimniecību iekauj vīna dārzi, kas stiepjas gluži vai līdz pašai pludmalei . "Morodor" biznesā iesaistīta visa ģimene – gan vecāki, gan abi jau pieaugušie dēli ar ģimenēm. Te var apskatīt gan vairāk nekā 150 gadus senos pagrabus, gan ļoti moderno vīna darītavu ar iekārtām, kas ir tik jaudīgas, ka tās izmanto arī apkārtējie zemnieki, jo vienai vīna darītavai ar to jaudu būtu par daudz. Interesants ir arī pašu vīnu radītāju stāstījums un aizrautība, skaidrojot savu darbu.
Savukārt maltīte restorānā, nobaudot dzērienus un ēdienus, kuru sastāvdaļas augušas un radītas tepat, šajā saimniecībā, piešķir maltītei mājīgumu un kvalitāti. Tomēr pats sirsnīgākais šķita milzīgais, vecais Ņūfaundlendas šķirnes suns, kas mierīgi gulēja pie durvīm, apsegts (!) ar koši sarkanu segu, un nekustināja ne ausi par daudzajiem apmeklētājiem. Tādā pilnīgā Itālijas lauku iemītnieka pašpaļāvībā un mierā.
Savukārt tiem, kas ir steidzīgi vai nevēlas daudz plānot vīna darītavas apmeklējumu, tomēr paskatīties, kā ražo vīnu grib, varu ieteikt iebraukt "Umani Ronchi", kas ir liela vīna darītava turpat Ankonas pievārtē. Šeit iespējamas gan ekskursijas, gan degustācijas turpat vīna veikalā. Interesanti, ka šī vīna darītava sadarbojas arī ar piegādātāju "Interbaltija AG" Latvijā, tāpēc nav jāskaidro, kas ir Latvija un kāds ir tās tirgus. Šīs kompānijas vīni arī tiek ražoti jau vairākās paaudzēs un saņēmuši neskaitāmas balvas. Tāpat "Umani Ronchi" pieder arī nesen atvērta smalka viesnīca Ankonā pie jūras. Ja ir šāda iespēja, noteikti dodies arī ekskursijā uz kompānijas milzīgajiem vīna dārziem, kas sākas uzreiz aiz pilsētas robežas.
Ko atvest no Markes?
Trifeles
Šeit var atrast trīs veidu trifeles. To dara speciāli apmācīti suņi un katram gadalaikam raksturīgas citas trifeles. Oktobrī un novembra sākumā rok baltās trifeles.
Tās gan ir dārgas, tomēr, ja ir iespējams pagaršot ēdienu, kur tās izmantotas, noteikti arī katra centa vērtas.
Kurpes
Marke ir izcilu kurpnieku reģions. Te apavus pasūta kinozvaigznes un biznesmeņi, kā arī labākie modes nami un veikali. Ja sanāk iebraukt pie kāda no šiem ražotājiem, interesants būs arī stāstījums, kā top apavi, kas ir roku darbs. Un šādās darbnīcās labas kurpes nopirksi uz pusi lētāk nekā veikalā (brīdinu, arī tas nebūs ļoti lēti).
Vīnu
Sarkanvīns, baltvīns, deserta vīns, grapa, dzirkstošais vīns – katra gaumei un vajadzībām Markes reģionā atrodams kāds dzēriens.
Makaronus
Te tie ir īpaši, tikai no divām sastāvdaļām gatavoti: no olām un miltiem.
Salami desu
Viena no reģionam raksturīgākajām ēdamajām lietām ir salami, kas nav ļoti cieti nožāvēta. Principā, veģetārietim būt šajā reģionā būtu grūti, jo gaļas, desu, kūpinājumu un dažādu citu izstrādājumu daudzums te ir iespaidīgs.
Kastaņus
Rudenī zemē it viegli var atrast adatainus kastaņus, ko izloba un tad cep pannā kamīnā uz atklātas uguns. Smaržo visa māja. Itāļu bērniem kastaņu lasīšana mežā ir tradicionāla rudens izklaide. Pamēģini arī tu!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
