Lisabonas apmeklējums neskaitās, ja nav izbraukts ar pilsētas simbolu: mazo, ļodzīgo tramvaju, kurā iekāpj no priekšas, bet izkāpj pa aizmuguri. Neticamā veidā tramvajs, čīkstot un ļodzoties, līkumo augšup un lejup pa galvaspilsētas kalnainajam ielām. Vietējie puikas un daži hipiju paskata onkuļi joprojām mēdz braukt bez biļetes, pieķeroties tramvajam aizmugurē. Maksa par šādu braucienu ir krietna adrenalīna deva un risks tikt saspiestam šaurajās Lisabonas ielās. Dažviet tās ir tik šauras, ka, gājējiem dalot ielu ar transportu, ir pamatīgi jāpieraujas pie nama sienām, lai tos neparautu līdzi. Šajā pilsētā automašīnas tiek parkotas ar aptiekāra precizitāti, tā, lai tramvajs var pabraukt garām drošā, pāris centimetru attālumā. Siltās dienās tramvaja logi ir atvērti, un pa tiem ārā karājas sajūsminātu tūristu galvas, rokas, fotoaparāti, telefoni un kas tik vēl ne. Tādos tramvajos nevajag kāpt, jo gandrīz vienmēr, drīz nāk nākamais tramvajs, kurā parasti sēdvietas atrodas. Tramvaja vadītājs darbu apvienošanas kārtībā, bet, iespējams, pret savu gribu, piestrādā par gidu tūristiem, iesakot apskates objektiem tuvākās pieturas, pie slavenākajiem objektiem drošības pēc skaļi nobļaujot pieturas nosaukumu: "Casttelo", "Feira de Ladra" un tamlīdzīgus, ja nu kāds aizsapņojies pasažieris nogulējis izkāpšanu. Daži vadītāji piestrādā par portugāļu valodas skolotājiem, citi izklaidējas koriģējot (drīzāk jau koķetē) tūristu izrunu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
