Portugāles garšas: ceļojums uz Eiropas malu, tās restorāniem un pludmalēm  (1)

Lisabonas apmeklējums neskaitās, ja nav izbraukts ar pilsētas simbolu: mazo, ļodzīgo tramvaju, kurā iekāpj no priekšas, bet izkāpj pa aizmuguri. Neticamā veidā tramvajs, čīkstot un ļodzoties, līkumo augšup un lejup pa galvaspilsētas kalnainajam ielām. Vietējie puikas un daži hipiju paskata onkuļi joprojām mēdz braukt bez biļetes, pieķeroties tramvajam aizmugurē. Maksa par šādu braucienu ir krietna adrenalīna deva un risks tikt saspiestam šaurajās Lisabonas ielās. Dažviet tās ir tik šauras, ka, gājējiem dalot ielu ar transportu, ir pamatīgi jāpieraujas pie nama sienām, lai tos neparautu līdzi. Šajā pilsētā automašīnas tiek parkotas ar aptiekāra precizitāti, tā, lai tramvajs var pabraukt garām drošā, pāris centimetru attālumā. Siltās dienās tramvaja logi ir atvērti, un pa tiem ārā karājas sajūsminātu tūristu galvas, rokas, fotoaparāti, telefoni un kas tik vēl ne. Tādos tramvajos nevajag kāpt, jo gandrīz vienmēr, drīz nāk nākamais tramvajs, kurā parasti sēdvietas atrodas. Tramvaja vadītājs darbu apvienošanas kārtībā, bet, iespējams, pret savu gribu, piestrādā par gidu tūristiem, iesakot apskates objektiem tuvākās pieturas, pie slavenākajiem objektiem drošības pēc skaļi nobļaujot pieturas nosaukumu: "Casttelo", "Feira de Ladra" un tamlīdzīgus, ja nu kāds aizsapņojies pasažieris nogulējis izkāpšanu. Daži vadītāji piestrādā par portugāļu valodas skolotājiem, citi izklaidējas koriģējot (drīzāk jau koķetē) tūristu izrunu.

Bez brauciena ar senatnīgo tramvaju katram Lisabonas apmeklētājam noteikti vismaz vienu reizi jāļauj sev apmaldīties Alfama (vai citā pilsētas rajonā pēc izvēles, vēlams kalnainā, šajā ziņā plakanā "Baixa" vai "Chiado" ar skaidri saprotami ielu tīklu nederēs). Tāda apmaldīšanās vienmēr rezultējas ar patīkamiem atklājumiem.

Aizvien vairāk vietējie, bēgot no tūristiem un dzīves dārdzības, pārceļas uz Težu upes kreiso krastu. Lai arī upe šķiet milzīga, tās šķērsošana ar prāmi aizņem vien astoņas minūtes. Krīze Portugālē ir beigusies, un laipnība cīņā par katru tūrista iztērēto eiro arī. Kamēr tūristu vajadzības ēst, gulēt un izklaidēties ieņem aizvien plašākus Lisabonas centrālos rajonus, joprojām īsa gājiena attālumā ir atrodami autentiski rajoni ar veikaliem un kafejnīcām, kurp labprāt dodas vietējie.

Portugālē pastāv divas realitātes: pilna klišejām un laminētām ēdienkartēm angļu valodā, domāta tūristiem, un vietējiem paredzēta ar dienas piedāvājumu uzrakstītu uz tāfeles vai nosmulētas lapiņas pie ēstuves durvīm. Otrās vietas visbiežāk ir ar rūtainiem galdautiem un patīkami zemām cenām.

Okeāna tuvums ir jūtams katrā restorānā vai bārā, tur noteikti būs pieejama menca (bacalhau, Portugālē to pasniedz visur kā zivju kūciņas, sajauktu ar kartupeļiem vai to biezputru, turku zirņiem, kā fileju, ceptu uz pannas vai grila), pārējo zivju pieejamība variē atkarībā no sezonas, loma un to, kurā valsts daļā esi nonācis.

Portugāļiem patīk sātīgi paēst, porcijas ir lielas un piedevas bagātīgas. Dažkārt šķiet, ka tas ir maskēts slepkavības mēģinājums, un pavāra patiesais plāns ir, ar gardu ēdienu nobarot negausīgākos klientus līdz nāvei. Ja pasūtīts steiks, vienalga tunča vai liellopa, to visbiežāk papildinās (vai izdekorēs) ar vēršaci. Olas vispār portugāļiem ir vājība – 78 procenti visu konditorejas izstrādājumu būs no olām vai vismaz pildīti ar olu krēmu.

Rudenī visas lielākās Portugāles pilsētas ietin dūmi, bet tas nav aukstuma vai pērno lapu dedzināšanas dēļ. Sākumā domāju, ka dūmos ietītā Douro krastmala Porto ir kāda ugunsgrēka rezultāts, tomēr, vēlāk atklājās, ka piedūmojumā vainīgi kastaņu pārdevēji, kas cepina un par pāris eiro pārdod kastaņus iebērtus brūnās papīra tūtās.

Īpašs ēdiens ir "francesinha", būtībā cepta siermaize, bet portugāļi neapmierinās tikai ar šķiņķi un sieru, viņi maizītē atradīs vietu gan desai, gan karbonādes gabalam, gan vēl kaut kam un beigās visu pārlies ar piparainu mērci. Pirms servēšanas porcijai pievieno kartupeļus frī un ceptu olu. Būtībā vieglāk būtu pateikt, kas nav šajā, īpaši Porto reģionā iecienītajā, milzu sviestmaizē. Piektdienu vakaros pirms naktsdzīves sākuma tādas maizītes loka iekšā arī dāmas ar modeļu augumiem, bet kafejnīcas ikgadējās sacensībās savstarpēji spēkojas, kura pagatavos labāko sviestmaizi.

Portugāļu krodziņus ir grūti aprakstīt, brīžiem restorāns nav atšķirams no bāra vai otrādi, robežas ir izplūdušas tāpat kā to darbalaiks un brīvdienu grafiks. Pārsvarā tiem nav izteiksmīgu nosaukumu. Visbiežāk tos sauc tāpat kā saimnieku. Tajos nav izšķirta globālu vēstures notikumu gaita, kā, piemēram, Parīzes vai Vīnes kafejnīcās, tomēr šajās vietās ir kaut kas burvīgs. Rītos tur sapulcējas onkuļi un tantes, lai dzertu kafiju, iemestu graķīti, uzvilktu cigareti un īsumā parunātu par svarīgāko, jāpiezīmē, ka katrs dzimums izvēlas atšķirīgas pulcēšanās vietu.

Pusdienās šīs vietas pārvēršas blīvi piepildītā telpā, kur strādnieki darba drēbēs, bet ierēdņi uzvalkos cieši un draudzīgi saspiedušies, it kā kopā būtu talkojuši vai mērojuši tālu ceļo, ēd dienas piedāvājumu, klāt piedzerot krietnu karafi vīna. Viesmīļi pasūtījumus pieņem visnotaļ oriģināla veidā. Portugāļi noteikti ir dzirdējuši un paklausīgi ņēmuši vērā dietologu ieteikumus: uzturā lietot daudz zivju, dārzeņu, vīna un olīveļļas – ik dienas, to darot, nesteidzīgi vienā un tajā pašā laikā.

Vakaros šajās vietas vīri mēdz pulcēties, lai skatītos futbolu, gaiss tādos brīžos kļūst elektrizēts. Kad televīzijā nerāda futbolu, portugāļu politiķi ziņās izskatās pēc smaidīgiem un ar sevi apmierinātiem runčiem, līdzīgi kā pašu mājās, vienīgi viņi ir acīmredzami labāk apģērbti un māk pareizi sasiet kaklasaites. Ziņās bieži, it kā starp citu, parādās informācija par korupciju, bet tam ir daudz mazāka nozīme nekā futbola spēļu rezultātiem, jaunumiem par Ronaldo privāto dzīvi vai laika ziņām. Mana ceļojuma laikā galvenās tēmas bija: a) vai Ronaldo ir izvarotājs? Jāteic, tādai varbūtībai ticēja vien retais, un neskaitāmās bāru sarunās šī lieta tika "iztiesāta" un slavenais futbolists attaisnots miljoniem zvērināto priekšā, kuri nešaubījās par savu elku un tā nevainību, b) otra svarīgākā tēma bija Žaira Bolsonara, dēvēta par "tropu Trampu", ievēlēšana par Brazīlijas prezidentu. Jau minēto krodziņu "starptautisko attiecību eksperti" prognozē neizbēgamu Brazīlijas sabrukumu un miljoniem legālu bēgļu, kuriem koloniālās pagātnes dēļ ir tiesības kļūt par Portugāles pilsoņiem, ja vismaz trešajā pakāpē var pierādīt radniecību ar kādu esošu vai bijušu Portugāles pilsoni, c) trešā, svarīgākā, tēma mainījās atkarībā no laika apstākļiem un reģiona, kurā nonācu, parasti tie bija futbola rezultāti, kārtējais korupcijas skandāls vai milzu apmēra policijas darbinieku streiks Lisabonā, protestējot pret pilnvaru samazināšanu. Šīs lietas parasti ātri aizmirstas, ja vispār tām tiek pievērsta uzmanība.

Tikmēr, braucot cauri Portugālei ar vilcienu, prātā šaujas vārdu savienojumi: aizgājušie laiki, zudusī paaudze un tamlīdzīgi. Sen nav būts vietās ar tik daudzām pamestām un tukšām ēkām. Ārpus lielajām pilsētām un īpaši ziemeļos tās ir praktiski visur, sākot no mazām dzīvojamām ēkām un beidzot ar fabrikām, kā nolemtības zīmogs tās vieno iegruvuši dakstiņu jumti.

Īsa brauciena attālumā no Lisabonas ir Sintra, kalnaina pilsētiņa ar neskaitāmām greznām pilīm un dārziem, kas tās ieskauj. Tur pat blakus ir Rokas rags, kas ir ne vien Eiropas galējais rietumu punkts, bet arī vējainākā vieta, kur esmu bijis. Brīžiem vējš bija tik stiprs, ka rāva nost cepuri un pat brilles, par nostāvēšanu uz vietas nemaz nerunājot.

Noteikti ir vērts apmeklēt kādu no labi saglabātajam viduslaiku pilsētiņām, piemēram Evoru vai Obiedošu (Obidos), daudzās no tām ir saglabājušies cietokšņi, klosteri, bet pašas pilsētiņas ieskauj vēsturiski aizsargmūri.

Bez minētā Portugālei ir ļoti daudz ko piedāvāt, sākot no vulkāniskām salam Atlantijas okeānā, beidzot ar neskaitāmām sērfošanas pludmalēm ar, iespējams, pasaulē augstākajiem viļņiem Nazarē.

Seko raksta autora piedzīvojumiem "Instagram" šeit.