Dubultu kā iecienītas atpūtas vietas vēsture ir vairāk nekā 200 gadus sena un ļoti interesanta, dažādām leģendām un notikumiem pārpilna. Var teikt, ka te sācies tās Jūrmalas, ko šodien pazīstam, stāsts. Šaurākā vieta starp Lielupi un jūru, balto smilšu pludmale, Vecdubulti ar skaistajām vasarnīcām, Lielupes romantiskais krasts un arī gruntsgabali ar to neparastajiem iemītniekiem – tas viss aprakstīts jaunajā Aināra Radovica grāmatā "Dubultu vēsture". Bagātīgi ilustrētajā lielformāta grāmatā ietverts plašs pētījums, kurā aplūkoti visdažādākie Dubultu vēstures aspekti no vissenākajiem laikiem līdz kūrorta uzplaukumam, skatītas satiksmes iespējas (diližanss, tvaikoņu laikmets, dzelzceļa izveide), reliģiskā un kultūras dzīve, arhitektūra, personības un dzimtas, izglītības iestādes, biedrību dzīve un daudzi citi jautājumi. Piedāvājam dažus interesantus stāstus no grāmatas.
Dubulti atrodas ģeogrāfiski visšaurākajā vietā Jūrmalas pilsētā, kur Lielupe pienāk pie jūras, veidojot vien 300 metrus platu strēli. Senatnē Dubultu ciema zvejnieki zvejojuši gan jūrā, gan upē, bet mājas gan nav cēluši tai tuvumā, jo nešpetnā Lielupe pazīstama ar savām palieņu pļavām, kas pavasaros mēdz applūst.
Izrādās, ka Dubultu apkaimē atrastas vairākas apaļas dzintara podziņas, kas ir vecākais Latvijā atrastais pogu veids. Tāpat izdevies atrast arī vairākus akmens laikmeta dzintara rotu fragmentus, kas rāda, ka te mituši vai piestājuši krastā cilvēki arī neolīta laikā.
Jau Livonijas laikos radās teritorijas dalījums pa Lielupi – 1225. gadā Zemgales bīskaps Lamberts sūdzējies pāvestam, ka Rīgas pils viņam traucē valdīt Babītes pilī. Tad nu pāvesta legāts izspriedis par Rīgas un Zemgales robežu sadalījumu. Jūrmalas teritorija šajā dalījumā atradusies Zemgales pusē – Upemolu (Upesmales) zemēs, raksta Radovics. "1533. gadā ordeņa mestrs Lambertam Starkem nodeva zemes gabalu (Haken) otrā pusē Lielupei, kur mājo zemnieks Dublet, kas tur var zvejot un kā līdz šim turēt brīvu krogu pēc lēņa tiesībām uz mūžīgiem laikiem (P. Belte "Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni, 1935). Ar Haken šai gadījumā jāsaprot vārds "āķis", respektīvi šaurais zemes gabals starp Lielupes līkumu un jūru, bet zemnieks Dublet – par Dubultu nosaukuma pirmavotu," raksta Radovics, atsaucoties uz Valodniecības pamatterminu skaidrojošo vārdnīcu.
Tomēr interesantākie un arī darbīgākie laiki Dubultiem saistāmi ar nesenākiem laikiem. Ja 17. gadsimtā te atradās vien krogs un dažas mājas, tad 19. gadsimtā vieta sāka uzplaukt un iegūt popularitāti. "1820. gadā Dubultos bija tikai 9 nabadzīgu zvejnieku un zemnieku mājas, bet, pieaugot vasarnieku skaitam, ciems paplašinājās. Kā pirmie vasarnieki Dubultos minēti rīdzinieku Ķimeļa, Zeiberliha, Dossa un mācītāja, vēlāk superintendanta, Tīla ģimenes. Ap 1826. gadu rīdzinieki paši sāka pirkt īpašumus un celt vasarnīcas: tie bija Barklajs de Tolli, Enkelmanis un Gerstenmeiers," teikts 1866. gadā izdotajā W.S. Štāvenhāgena "Album Livandischer Ansichten. Mitau:Selbstverlag des Herausgebers". Tomēr šeit sākas noslēpums un līdz ar to arī stāsts, jo karavadonis Barklajs de Tolli, kura pieminekli ikviens var apskatīt Esplanādē Rīgā, nomira jau 1818. gadā un māju 1826. gadā uzcelt nekādi nevarēja, tātad autors pieļāvis kļūdu. Tāpēc ir arī cits datējums un skaidrojums – 18. un 19. gadsimtu mijā de Tolli komandējis 3. jēgeru pulku Palangā un pēcāk Slokā. Tad viņam piešķirts paaugstinājums un līdz ar to arī zeme Slokas rajonā pie jūras. Tad viņš 1800. gadā uz savas zemes Dubultu ciemā uzcēlis vasarnīcu, kas pārsteidzošā kārtā, par spīti Pirmā pasaules kara dedzināšanām un vandālismam, kā arī visām citām 20. gadsimta jukām saglabājusies līdz mūsdienām kā senākā pilsētas ēka un apskatāma Blumaņa ielā 15 c.
Vasarnīcu izdošana bijis ļoti ienesīgs rūpals, tāpēc tās sāka augt kā sēnes pēc lietus. Šādu būvi varējis atpelnīt vienas sezonas laikā, raksta Radovics. Tā nu namiņi celti daudz, atpūtnieki ieradušies bariem. Īpaši pēc tam, kad arī ārsti sākuši ieteikt pilsētniekiem atpūtu pie jūras un priežu meža gaisu. Dubulti pamazām kļuva slaveni kā kūrorts un izcila peldvieta.
Peldkostīmi gan vēl nebija izgudroti, tāpēc jau 1830. gadā ieviesa peldu stundas un ar sarkanu (vīriešu) vai zilu (sieviešu) karogu publikai paziņoja, ka jūrmalas apmeklēšana vienam vai otram dzimumam ir liegta. Katrai vasarnīcai pludmalē bijusi sava peldu būda, ko izgatavoja no Babītes ezera meldriem. Kādu laiku populāri bijuši arī peldu rati, kas redzami tā laika attēlos un pastkartēs.
Cilvēku pieplūdums radīja pieprasījumu arī pēc izklaidēm, un 1837. gadā Dubultos uzcelts pirmais traktieris – tā bija viesnīca ar deju zāli, ēdamistabu un vairākām citām telpām. Tajā bijusi arī konditoreja, un notikušas balles, koncerti, viesības, bet vakaros pat maskuballes. Zālē bijušas vietas 300 cilvēkiem. Savukārt pastaigām ierīkoja parku. Vēlāk tapa arī slavenā Dubultu kūrmāja, kas pulcēja daudzas prominences un atpūtas kārotājus.
Ilgu laiku populārākais veids, kā nokļūt līdz Jūrmalai, bija kuģītis vai zirgu diližanss, ko mēdza dēvēt par "Noasa šķirstu". To vilka seši līdz astoņi zirgi, bet brauciens ilga vismaz trīs stundas, un tā biļete maksāja vienu rubli. Savukārt tvaikonīši sāka kursēt 1844. gadā, un šis bijis krietni patīkamāks transporta veids. 1877. gadā atklāja dzelzceļa līniju Rīga-Tukums, kas sākumā gan bija dārgs transportlīdzeklis, bet drīz jau kļuva pieejamāks un ļoti populārs.
Kārlis Zutis savās atmiņās raksta: "Kas atceras šo plašo cilvēku plūdumu ap 1910.-1914. gadu, tie zinās, ka plašās stacijas telpas un peroni vienmēr bija ļaužu pilni, staciju bufetēs aizņemti visi galdiņi un pie stacijām stāvēja garas jo garas vieglo ormaņu rindas. Vasarnieki tobrīd brauca no tuvienes un tālines, jo tā bija viena no varenās Krievijas labākajām kūrvietām. Cara laiks te viesus atveda no ļoti tāliem novadiem. Te bija redzami cara ģenerāļi ar sarkaniem, plaukstas platuma bikšu lampasiem, kas bija braukuši no pašas Sv. Pēterburgas, te bija Iekškrievijas guberņu muižnieki, Maskavas tirgotāji un pat vasarnieki no Melnās jūras piekrastes. [..] Jūrmalā tobrīd satikās "visa pasaule"; te slēdza darījumus, te nodibināja pazīšanās uz visu mūžu. Arī īrnieks bija ļoti pastāvīgs." Tik tiešām, pilsētnieku ģimenes te ieradās ik vasaru, gadiem īrējot vienas un tās pašas istabas vai vasaras namiņus, bet rudenī devās atpakaļ. Šādi raksturots Jūrmalas kūrorta "zelta laikmets" vēl pirms 20. gadsimta karu šausmām.
Pirmais pasaules karš Dubultiem bija smags laiks. Īpašniekiem bija jāizvācas, bet vasarnīcās apmetās Krievu armijas karavīri, kas tās pamatīgi izlaupīja. Kad ierīkoja aizsardzības līnijas, vairāk nekā 250 ēkas tika nodedzinātas. Par šo posta laiku pilsētā klīda dažādas leģendas un stāsti. Arī par to, kā zagti aizkari un skaistās lietas no vasarnīcām.
Ja Rīgā Latvijas neatkarību pasludināja 1918. gada 18. novembrī, tad Jūrmalā gandrīz nedēļu vēlāk – 26. novembrī – Dubultu draudzes kancelejā šī ziņa tika nolasīta un nodziedāta himna "Dievs, svētī Latviju!" Tāpat arī Brīvības cīņu un "sarkanā terora" šausmas un jukas Jūrmalai negāja secen...
Tomēr jau divdesmitajos gados te atkal uzplauka populārs "peldu miests". 1922. gadā atjaunoja karā uzspridzināto dzelzceļa tiltu pāri Lielupei, ko varēja izmantot arī gājēji un pajūgi. Bet ap 1928. gadu atpūtnieku bijis jau tik daudz, ka vasarās trūcis vilcienu vagonu.
Interesanti, ka daudzi nemaz nezina, ka Jaundubultu mežā, Lielupes un Kapsētas ielas stūrī, reiz atradušies ebreju kapi. Tie tur eksistējuši līdz 1953./1954. gadam, kad kapsētu likvidēja, un tuvinieki varēja savus piederīgos pārapbedīt. Pēc tam šajā vietā izbūvēta ūdensvada sūkņu stacija, bet kapu ierobežojuma stabiņus izmantoja kā ielu nožogojumus. Jāpiebilst, ka 19. gadsimta otrajā pusē ebrejiem bija atļauts dzīvot tikai Vecdubultos, bet pēcāk barons pat aizliedzis šīs tautības pārstāvjiem te iegādāties īpašumus. Ebreji gan pirkuši vasarnīcas ar starpnieku palīdzību. Radovica grāmatā citēti vairāki tā laika izdevumi, kur visai izsmējīgi raksturoti ebreju apdzīvotie rajoni Jaundubultos un tālāk uz Kauguru pusi, bet Majoros vai Edinburgā šīs tautības cilvēku nedrīkstēja būt. Diskriminācija beigusies tikai pēc Pirmā pasaules kara. Tad ebreju bagātnieki izpirkuši lielu daļu Majoru un Dzintaru zemes, bet Dubultus pametuši, teikts žurnālā "Aizkulises".
Par to, ka šeit dzīvojuši daudzi turīgi ebreji, liecina arī fakts, ka te tapušas greznas vasaras un ziemas sinagogas. Vasaras sinagogas nams apskatāms arī mūsdienās. Pirms kāda laika tur bija ierīkots tirdziņš, bet tad, lai mazinātu nacistu nodarīto netaisnību, tika izlemts atdot to atpakaļ Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei. Diemžēl pašlaik interesantā, violeti krāsotā ēka stāv pamesta un ar aiznaglotiem logiem.
Iespaidīgs un nozīmīgs apskates objekts ir Dubultu luterāņu baznīca – jūgendstila pērle, ko 20. gadsimta sākumā radīja slavenais arhitekts Vilhelms Ludvigs Bokslafs, bet cēlis viens no pirmajiem latviešu izcelsmes uzņēmējiem Krišjānis Ķergalvis. Dievnamam ir gan jūgendstilam, gan viduslaiku arhitektūrai raksturīgi elementi, kā arī nacionālā romantisma detaļas. Interesanti, ka Pirmā pasaules kara laikā sapieri ielikuši mīnas arī zem baznīcas, jo uzskatījuši, ka augstais tornis ir labs mērķis vācu artilērijai, kas tobrīd atradās Kalnciemā. Tomēr vietējam policijmeistaram Josifam Verigo izdevās pārliecināt atbildīgos atcelt pavēli to uzspridzināt, jo viņš pierādīja, ka torni cauri biezajiem Asaru un Slokas mežiem no Kalnciema nemaz neredz. 30. gados te uzcelta draudzes māja. Savukārt padomju laikā daudzi atceras Dubultu baznīcā rīkotās ziedu izstādes, jo 1962. gadā baznīcu draudzei atsavināja un te atradās Jūrmalas novadpētniecības muzejs un koncertzāle. Līdz ar neatkarības atjaunošanu, baznīca atdota atpakaļ draudzei.
Lai arī daudz kas karu un laika zoba postīts, Dubultos tomēr vairākas vēsturiskās celtnes saglabājušās līdz pat mūsdienām, tāpat 20. un 30. gadu vasarnīcu Dubultos netrūkst – to stāstus, plānus un arī likteņus var izlasīt jaunajā grāmatā "Dubultu vēsture". Tāpat interesanta ir Dubultu brīvprātīgo ugunsdzēsēju vēsture, kas tajā aprakstīta. Tā kā te pārsvarā bijusi koka arhitektūra, ugunsnelaimju nekad nav trūcis, un jau 19. gadsimta vidū nodibināta brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. Viņi rīkojuši arī atmiņā paliekošas balles un teātra izrādes kūrmājā. Ugunsdzēsēju depo sarkano ķieģeļu ēka Slokas ielā pie dzelzceļa pārbrauktuves apskatāma arī mūsdienās, un tur, atšķirībā no Mellužu depo, vēl joprojām saimnieko ugunsdzēseji.
Kā paskaidroja Jūrmalas domē, kas atbalstījusi grāmatas "Dubultu vēsture" izdošanu, tā nebūs pieejama tirdzniecībā, bet jebkurš varēs to izlasīt Jūrmalas bibliotēkās.
Atgādinām, ka 1. decembrī pulksten 16 Dzintaru mežaparkā Jūrmalā tiks atklāts lielākais ziemas Gaismas parks Latvijā. Parkā dažādos gaismas dekoros, skulptūrās jau otro gadu iemirdzēsies tūkstošiem LED gaismiņu. Vairāk informācijas šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
