Skaistums, ko grūti aprakstīt vārdos: fjordu un citu pasakainu vietu iepazīšana Norvēģijā  (2)

Šoreiz lidosim ar "Wizz Air": Rīga – Bergena ir tiešais lidojums. Nepilnas divas stundas un esam jau galā! Atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad ceļš ar auto sākās jau pusdienlaikā no mājām, tad naktī prāmis no Ventspils un tad vēl 17 stundas līdz galam.

Bergena mūs sagaida apmākusies un lietaina. Bet mēs tā īsti nebēdājam, jo esam saules nogurdināti. Pirms divām stundām bijām +32 grādu svelmē, šobrīd ir mazliet šoks, jo jāmeklē jaciņas, +16 mums liekas kā ziema, bet pēc brīža jau draudzenes Daces mīļais smaids un bučas liek justies kā mājās.

Paēduši pusdienas, tiekam aicināti doties uz Bergenas centru aplūkot vēsturisko kuģu parādi.
Mums ir paveicies ar vērienīgiem svētkiem pilsētā, mākam izvēlēties datumus. Pilsētā notiek "Fjordsteam" festivāls. Tieši šobrīd pilsētā ienāk visvisādi kuģi un kuģīši. Man, kā kuģu mīlētājam, ļoti patīk. Dažs labs sataisa pamatīgus dūmus, citi – pamatīgu troksni! Pirmo reizi redzēju īstu tvaikoni. Dūmi pamatīgi. Šis ir kārtīgs simtgadīgs kara kuģis, kurš vēl joprojām ir Norvēģijas militārajā dienestā. Un kas ir pārsteidzošākais, tas ir no koka.

Arī klimats ir pārsteidzošs. Brīžam līst lietus, brīžam spīd saule, un tā visu laiku – jaku uzvelc, jaku novelc. Mazliet tāda vingrošana.

Vēl paspējām apskatīt 13. gadsimtā būvēto Bergenhusas cietoksni. Tā Hokona zāle un Rosenkranca tornis ir īpašas vietas ar savu dzīvesstāstu un unikalitāti. Hokona zāle ir ceremoniju telpa, kuru Hokons Hokonsons 1261. gadā uzbūvēja sava dēla Magnusa Lāgabētera kronēšanai un kāzām. Bet Rosenkranca torni 1560. gadā aizsardzības nolūkos būvējis pils pārvaldnieks dānis Ēriks Rosenkrancs. Diemžēl jau bija pavēls un iekštelpas bija slēgtas, bet tāpat interesanti izstaigāt viduslaiku elpas piepildītos cietokšņa pagalmus.

Kad soļu skaitītājs rāda nostaigātus astoņus kilometrus, nogurums liek manīt un acis noķēra cilvēkus, kuri kāri ēda milzīgus un skaistus saldējumus. Bet, protams, ka mums arī vajag! Pirmo reizi dzīvē mēs visi nožēlojām izvēli. Nē, nē, viss bija ļoti garšīgi, bet tik nenormāli daudz un ārkārtīgi ātri kusa. Un tecēja. Un lipa. Un krita. To nebija iespējams tādos tempos apēst! Tas bija visātrāk aprītais saldējums mūsu mūžā. Vairākas dienas pār ķermeni pārskrēja drebuļi, ieraugot kādu ēdot "Soft Ice".

Nākamajā dienā gatavojāmies Daces dzimšanas dienas svinībām. Cepām, šmorējām, griezām, kapājām, pildījām un greznojām. Svinējām uz goda, ne pakustēt! Pēc svinībām gājām staigāt pa tuvējām pastaigu takām drusku nokratīt un sakratīt apēsto. Žēl, ka metās jau tumšs un nevarējām iemūžināt milzīgo staltbrieža tēviņu, kurš arī bija izgājis vakara pastaigā. Bet iegājām mazā atpūtas namiņā, kas, izrādās, vienmēr ir vaļā. Neviens neko neslēdz, neslēpj. Nav tādas vajadzības. Tur esot pat svinētas kāzas. Nu, brīnišķīgi!

Trešās dienas rīts sākās agri, pulksten sešos no rīta. Devāmies uz galveno ceļojuma mērķi, kurš atrodas 510 kilometru attālumā, 10 stundu attālumā. Jāņem līdzi guļamlietas un ēdamlietas. Otrās lietas, gan mums bija pārpārēm no svinībām. Nu latviešu saimnieces taču nezina mēru! Ja gatavo, tad gatavo 10 reizes vairāk nekā var apēst. Bet šī nu gluži nebija parasta diena, jo Kasparam šodien ir dzimšanas diena. Atkal svinības!

Mašīna salikta, līst lietus, kā jau Bergenā pieklājas, un dodamies ceļā.

Visu ceļu līst kā pa Jāņiem. Bet kaut kā nemaz nejūtos ne slikti, ne vīlusies. Tāpat, skaties uz kuru pusi gribi, visur skati kā no ceļojumu bukletiem.

Ceļš veda apkārt "Innvikfjordam". Un tur es ieraudzīju savu vājību. "Loen" ciemata piestātnē bija pietauvojies "MSC Magnifica". Lielie kruīzu kuģi, tā, lūk, ir mana vājība.

Mēs braucām arvien augstāk un augstāk, un nonācām vēl skaistākā vietā. Apsolu vairāk to nerakstīt. Tas jau sāk man atgādināt pusaudžu gados lasīto triloģiju Žoržas Sandas "Konsuela". Katru reizi, kad Konsuelas dzīvē notika kāds notikums, viņa dziedāja un katru reizi arvien skaistāk un skaistāk... Un, katru reizi to lasot, es domāju – cik reizes skaistāk viņa dziedās un kad būs tas galējais skaistums? Jo tas notika desmitiem reižu.

Aizejot no liriskās atkāpes... Par Norvēģiju varu teikt tikai vienu – tā skaistuma nav par daudz un to nevar sasmelties gana. Aiz katra kalna, aiz katra tuneļa vai fjorda gaida cits skaistums. Sasniedzām "Geiranger Fjord Viewpoint". Šeit satiekas divi fjordi.

Vēl bija jāpaspēj uz diviem prāmjiem, tāpēc pārāk ilgi nekavējamies, jo tomēr galapunkts, kur rezervēta naktsmītne, ir jāsasniedz gaismā.

Domājam, ka mums ir paveicies, jo par samērā lētu naudiņu esam dabūjuši guļvietu. Tika rezervētas divas "hytte" – klasiskas norvēģu atpūtas mājiņas. Mēs tieši labprāt gribējām izbaudīt lokālo iedzīvotāju atpūtas veidu, bet jau no rīta sāka nākt ziņas, ka diemžēl viena no mājiņām nav pieejama. Dīvaini, rezervēts ir jau vairāk nekā pirms mēneša. Mēs ar to rēķināmies. "Hytte" vietā tiek piedāvāta karavāna. Esot jauna un laba, par to pašu cenu un tur pat esot iekšā tualete, jo visiem pārējiem ir kopējā. Pēc ilgākas sarakstes piekrītam. Citu variantu nav. Esam sasnieguši kempingu "Akslia". Apskatām telpas, ātri izlemjam guļvietu sadalījumu.

Esam diezgan satraukti par gaidāmo. Esam saskatījušies bildes un video. Un tad nu esam nonākuši galamērķī – Atlantijas tilts jeb "The Atlantic Road". Nu, ko lai saka? Mārketings strādā pamatīgi. Neteiksim, ka bija vilšanās, bet tas nebija tas! Braucām turp – filmēju, braucām atpakaļ – filmēju. Brauciens ilgst mazāk kā sešas minūtes. Protams, ka ir skaisti! Ļoti skaisti, bet ne skaistāk un ievērojamāk kā citur Norvēģijā.

Braucot otro reizi, atpakaļ virzienā piestājām piestātnē, kur ir pastaigu taka. Šī gan ir brīnišķīga vieta, kur doties rāmās pastaigās dažādās diennakts stundās un dažādos gadalaikos. Bez liekiem komentāriem – pastaiga gar okeānu. Nākamreiz gan, ja gadījumā brauksim, gribētos te būt vētras laikā.

Braucot pāri trešo reizi, nolemjam aizbraukt nedaudz vēl uz ziemeļiem uz "Kristiansund". Nekad neesmu bijusi tuvāk ziemeļiem, kā šī pilsēta. Maza pilsētiņa, liekas, diezgan depresīva, jo daudz telpu tiek izīrētas un pārdotas. Bet tas tilts! Tas bija iespaidīgāks nekā Atlantijas tilts.

Ceļamies labi agri, jo šodien tiešām priekšā garš ceļš. Piestājām pie šīs baznīcas, jo piesaistīja detaļas. Norvēģiem baznīca nav atdalīta no valsts un norvēģi paši tai pievērsās jau vikingu laikos, līdz ar to viņu pagāniskie pielūgsmes nami pakāpeniski kļuva par kristiešu baznīcām un netika noņemti pagāniskie simboli.

Un tad nu bijām sasnieguši vienu no apmeklētākajām tūristu vietām Norvēģijā – "Trollstigen".
Atkal iekārtojos priekšā un filmēju. Tas tik ir brauciens! Bez visiem mārketinga trikiem un tūristu pievilināšanas. Tas pārspēja visas cerības! Elpu aizraujošs pasākums un auto tehniskā stāvokļa kārtīga pārbaude. CSDD testi nobāl un šņukst stūrītī. Ja mēs devāmies uz Atlantijas ceļu ar īpašām sajūtām un nedaudz vīlāmies, tad šeit vienkārši braucām un izjutām neticamas sajūtas! Man ļoti, ļoti gribētos pašai izbaudīt šo ceļu pie stūres.

Augšā ir viss tūristiem – suvenīri, kafejnīca, labierīcības. Par visu padomāts. Jā, par tūristu labsajūtu Norvēģijā ir padomāts godam. Visur ir bezmaksas labiekārtotas tualetes. Vienmēr ir tīrs, ir papīrs un ziepes.

Tālāk braucot, ceļa malā pamanām auto stāvvietu, kur ir pilns ar mašīnām. Izskatās, ka tur ir kaut kas jāapskata. Nemaz neplānojot, ieraugām "Gudbrandsjuvet". Tā, izrādās, ir skaista grava, kurā gāžas kalnu upe ar brīnišķīgu gaiši zilu ūdeni. Tur ir arī tāds stūrītis, kur visi pārīši kāda iemesla dēļ sajūtas kā uz "Titānika" klāja.

Tur ir arī kafejnīca, kurā nogaršoju nacionālo norvēģu zivju zupu – tā ir dārgākā zupa manā mūžā, bet laikam vislētākā visā Norvēģijā. Maksā 110 norvēģu kronas, kas ir ir apmēram 11 eiro. Piena zivju zupa ar nenormāli daudz sīpoliem, puraviem un laikam četru veidu zivīm. Man garšo. Klāt piedzert tiek atnests ūdens no tās pašas upes, kas brāžas garām. Tas ir garšīgākais ūdens, kāds jebkad ir dzerts!

Pēc sātīgām pusdienām braucam uz Tafjordu. Braucot gar fjordiem, ik pa laikam nākas redzēt zīmes ar brīdinājumu par cunami iespējamību. Pirmo reizi, kad Dace pirms vairāk nekā gada bija padalījusies ar tādu bildi, mēs iesmējām – "Nu, tie norvēģi! Kāds cunami kalnos!". Bet izrādās, ka no fjordu klintīm var atdalīties milzīgi klinšu bluķi, kuri, iegāžoties fjordā, rada milzīgu cunami vilni, kurā brāžas ūdens kopā ar akmeņiem. Tādas vietas, kur ir šī cunami iespējamība, Norvēģijā ir 300!

1934. gadā no klints fjorda malā atdalījās gabals un radīja cunami vilni 62 metru augstumā. Cunami vilnis savā ceļā noslaucīja visu, lai gan līdz fjorda gala ciematam tas bija zaudējis augstumu, tāpat noslaucīja no zemes virsas Tafjordas ciemu un paņēma 40 cilvēku dzīvības.

Bet tas vēl nav viss! Izrādās, ka viens no skaistākajiem fjordiem, proti, Geirangers šobrīd ir visbīstamākais. Fjorda malā ir skaists 900 metrus augsts kalns Aknesfjalets, kurā ir 700 metru dziļa un 30 metru plata plaisa, kura katru gada kļūst platāka par 15 centimetriem. Šī plaisa tiek nopietni monitorēta. Šī klints ir ievērojami lielāka kā Tafjordā. Šeit tiek prognozēts 80 metru cunami vilnis. Par šo iespēju paši norvēģi ir uztaisījuši katastrofu filmu "The Wave".

Šeit atkal skats uz kruīzu kuģi un debešķīgi skaisto Geirangeru. Lai nokļūtu skatu punktā ir jāizbrauc vēl viens ne mazāk stāvs serpentīns kā Troļļu ceļš, bet šis ir "Ørnevegen" – Ērgļu ceļš.

Uzbraucām pašā augšā pie Geirangera (1000 metru augstumā) un bijām sajūsmā gan par skatiem, gan par augstumu, gan par garšīgo ūdeni. Uzcēlām atkal piramīdas – uz atgriešanos.

Bet tad ieraudzījām norādi uz "Dalsnibba" skatu platformu – augstāko Eiropā fjordu skatu punktu, kas sniedzas 1500 metru augstumā. Nekad neviens no mums nebija bijis tik augstu. Un atkal ir jāsaka –aizraujoši! Vienīgais, mēs iebraucām reālā mākonī un maz ko redzējām, bet pēc tam sāka snigt slapjš sniegs un izrādās ir tikai +4 grādi. Pēc piramīdu daudzuma spriežot, ļoti daudzi vēlas šeit atgriezties.

Pēc šī ekstrēmā uzbrauciena mums bija tikai viena doma – mājās. Nāk jau tumsa. Nogurums pamatīgs. Šoferītis jau knābā. Bet tad pēkšņi pamanām priekšā divus lielos pasažieru autobusus, kuri pa līkumainajiem, šaurajiem kalnu ceļiem un tuneļiem "lidoja" uz 100 kilometriem stundā. Mēs ieslēdzām iekšējo Šerloku Holmsu. Kur tie autobusi "lido"? Šis ceļš ved reāli tikai uz prāmi. Mēs iesēdāmies astē. Tas ilga vismaz stundu. Piebraucot prāmju ostai, neticējām savām acīm – prāmis 35 minūtes gaidīja tieši tos autobusus! Tas ir neprāts, jo prāmji Norvēģijā ir ārkārtīgi precīzi. Tur bija jābūt kādam ārkārtīgi svarīgam iemeslam. Vajadzēja redzēt, kādi izkāpa šoferi un tad pa vienam – pasažieri. Šoferīši bija reālā stresā, bet mums nebija pusotru stundu jāgaida nākamais prāmis!

Piektā diena sākas ļoti grūti. Šodien mums paredzēts kulturāls pasākums. Taisāmies atkal uz Bergenu. Vispirms apskatām Norvēģijas karaļa rezidenci "Gamlehaugen" Bergenā. Karaļa rezidence ir apskatāma noteiktos laikos, bet parks ir publiski pieejams un pa brīvu.

Mājaslapā rakstīts, ka ap pili ir iekopts angļu stila dārzs. Piedodiet, ainavu arhitekts un dārznieki nav redzējuši angļu dārzu! Es pagājušajā gadā redzēju vairākus, šis ārkārtīgi sauc pēc kārtīga ainavista. Norvēģijā man patīk viss, bet nu karaļa dārzs bija vairāk nekā pieticīgs. Šī oranžērija manī vispār izraisīja žēlumu. Zaļie īkšķīši sāka niezēt, gribējās kaut ko darīt lietas labā. Tomēr visā visumā – jauka pastaiga. Gribētos gan redzēt, kā tur ir iekšā. Norvēģi savu karali ļoti ciena un mīl.

Aizbraucam uz veco Bergenas daļu, kura gan nav tik veca kā Brigene, bet ir ārkārtīgi pievilcīga acij. Tādas mazas baltas rūķu mājiņas celtas 18. gadsimtā. Vēl joprojām ir apdzīvotas.

Drīz vien braucām uz Grīga muzeju. Domāju, ka pat tie, kuri ar mūziku ir uz "jūs", zinās, kas ir Edvards Grīgs. Māju var apskatīt tikai gida pavadībā. Ar to gan sevišķi nepaveicās. Pirmais, ko paprasīja: "Jūs taču zināt, kas ir Edvards Grīgs? Nu, tad es nestāstīšu." Turpmāko stundu viņš stāstīja par pilnīgi visiem eksponātiem, kuri ir redzami muzejā, bet stāstījumam bija ļoti maz sakara ar pašu Grīgu.

Vienīgais, kas mums aizķērās bija stāsts par šo rozi. Grīgs ārkārtīgi mīlēja savu sievu. Viņa bija slima un juta sev drīzu galu. Aizejot viņa gribēja atstāt kaut ko par piemiņu savam vīram. Viņai patika strādāt dārzā un sevišķi mīlēja rozes. Atstāt ko dzīvu, nozīmētu, ka tas arī kādreiz var aiziet bojā, tāpēc viņa lika izgatavot vitrāžu ar rozi. Kā piemiņu, kā mīlestības apliecinājumu, lai katru reizi, kad vīrs iet ārā pa durvīm, redz šo rozi un atceras pa viņu. Grīgs ar sievu ir apglabāts grotā savā dārzā. Cik skaisti!

Vakarā noskatījāmies filmu par cunami Geirangerā un Jānis mūs cienāja ar norvēģu nacionālo dzērienu – kartupeļu ugunsdziru "aquavit". Tas bija kaut kas! Šāds vēl nebija dzerts. Ja kas, tad iegādājamies arī sev, lai būtu, ar ko biedēt ciemiņus. Veikala pārdevēja bija ļoti pārsteigta par mūsu drosmi un prasīja, vai mēs zinām, kas tas ir. Atbildējām, ka mēs pat vakar tikām cienāti. Viņa tiešām brīnījās un novēlēja "good luck for your guests!" (veiksmi jūsu ciemiņiem).

Tā nu mūsu otrais ceļojums uz Norvēģiju bija galā. Devāmies pie miera.