"Ir pasaulē pilsēta, kurā apvienojies viss, kas man patīk. Jūra, kanāli, kuģi, laivas. Pilis, nami, noslēpumaini stūrīši. Cilvēki, veikali, restorāniņi, saldējums, konfektes un jūras veltes. Raibumraibākais jūklis. Un nekādu pienākumu man," tā savu stāstu konkursam "Ceļo, stāsti, atkal ceļo", kura galveno balvu – kruīzu pa Vidusjūru – nodrošina "Costa Cruises", piesaka Dace Bērziņa.
"Tas taču ir tik jauki – plānot un īstenot kaut nelielu piedzīvojumu! Viens klikšķis – nopirktas pēc iespējas lētākas aviobiļetes, otrs – rezervēta nepretencioza viesnīca, trešais – nopirktas vilciena biļetes. Un tad tikai kādi četri, pieci mēneši jāgaida.
"Ryanair" lidmašīna mūs ar vīru Jāni veiksmīgi aiznes uz Milānu, bet vilciens ātri aizved uz Venēciju.
Stacijas laukums atduras Lielajā kanālā. Aptuveni nojaušot (sak, neesam jau pirmo reizi Venēcijā!), kur varētu būt pasūtītā viesnīca, dodamies uz priekšu "San Marco" virzienā. Jāsameklē 4486 numurs, "Calle Goldoni". Pēc kāda laika numerācija rāda – 4485, 4487. Mūsu numurs atrodas tumšā vārtrūmē pie aizmūrētas durvju ailes. Savā dvēselē esmu vienkārši šokā – būsim apmānīti. Jānis, izrādās, domā to pašu. Nu, bet tā taču nevar būt! Eju iekšā mazā veikaliņā, lai prasītu ceļu. Mana viedā telefona "google maps" neko prātīgu taču neparāda. Veikaliņā mazs, vecs vīrelis paķer manu rezervācijas lapu, kaut ko izsaucas itāļu valodā, tad abi, kā nu protam, pārejam uz angļu valodu. Šitas numurs esot arī citā rajonā. Un aicina mums sekot. Vīriņš (ir aizdomas, ka labais burvis) strauji dodas uz priekšu, es turos viņam blakus, bet Jānis aizelsies velk čemodānu, knapi paspēdams.
Pēc līkumošanas pa šauriem celiņiem, pāri trīs tiltiņiem, 15 pagriezieniem, vīriņš mūs ir pievedis tieši pie "Hotel Serenissima" durvīm. Man dikti gribas viņu nobučot, bet atturos. Rokas spiedieni un pateicības vārdi nāk no visas sirds. Numuriņš ir mazs, bet iekārtots rokoko stilā.
Nav ko gaidīt – prom uz "San Marco", jo saule jau laižas uz rietu. Uzbraucam augšā lielajā tornī un priecājamies par skatu uz visu Venēciju. Saprotam, ka diena bijusi traki gara, un Milānā ēstā zupa sen aizmirsusies. Neko nešikojam, paņemam vienkāršu picas gabaliņu katram, kaut ko dzeramu un ejam uz savu mītni. No "San Marco" puses to var atrast viegli, no Rialto – ne velna!
Brokastis ir 2 zvaigžņu viesnīcā ir ekselentas. Tiešām jāpabrīnās par plašo izvēli un jāpieliek punči tā, lai pusdienas nemaz ilgi negribētos. Šī diena paredzēta kultūras programmai. Skaistā katedrāle dikti komercializējusies, visur prasa naudu. Dārgumu glabātuve ir maza, bet to gan atļaujamies. Ja Svētā Pētera katedrālē visus sakrālos priekšmetus grezno dārgakmeņi, tad te – stikls. Jo Venēcijai piederīgajā Murano taču bija tā ražošanas meistari.
Dodžu pilī elpa aizraujas no greznuma – zeltījums, gleznojumi, milzīgas un greznas zāles, mirdzoši ieroči. Nopūtu tiltiņš pārved uz cietuma pusi. Tolaik cietums nu gan nekādi nav atbildis cilvēktiesību standartiem.
Sākas lietus. Pusdienojam pie "San Toma". Diemžēl mūs atkal notur par krievvalodīgajiem, bet šoreiz tam nav nejauka piegarša. Mazās kafejnīcas saimnieces ir māte un meita no Ukrainas, kurai māsa dzīvo Rīgā! Pusdienas ir gardas un par Venēcijai nepieklājīgi zemu samaksu.
Tālāk mūs vaporetto (kuģītis) aizvizina uz Murano, man ļoti patīk stikla izstrādājumi, bet Jānis par redzēto nav tādā sajūsmā. Protams, ka te jau viss aicina – pērc, pērc, pērc. Nopērku stikla Tonīti. Dīvaini – visur veikaliņos redzamas kaķu maskas, tikai dzīvu kaķi neredzēsi! Murano beidzot vienu, dikti līdzīgu Tonijam, sastopu guļam uz palodzes. Manu uzmācīgo glaudīšanu viņš neņem vērā un turpina gulēt. Klīstam pa Venēcijas nostūrīšiem līdz tumsai un ēdam dželato. Ņamma!
Sestdien pārejam pāri Rialto tiltam uz otru kanāla pusi. Jauka pastaiga noved pie Leonardo da Vinči muzeja, kur izpētām viņa radīto modeļu darbību un, smieklīgi, gleznu reprodukcijas. Neviena oriģināla! Bet vispār te ir interesanti un interaktīvi.
Beidzot nolemjam vienreiz par visām reizēm izbraukt pirmajā vaporetto visu maršrutu. Galapunkts ir Lido salā. Jānis, kā vienmēr, prefekti noorientējas un izvadā mani pa vienu salas daļu. Te tiešām ir jauki, klusi, skaisti un līdzīgi kā Jūrmalas rajonos aiz Dubultiem. Pusdienojam restorāniņā, kur viesmīlis ir vienkārši apbrīnojams. Viņa seja ir tieši kā mafijas filmās algotajiem slepkavām. Neviena smaida, īgna sejas izteiksme, nelaipna apiešanās ar visiem klientiem. Iztēlojos, ka viņš slēpjas no policijas un strādā par viesmīli. Riktīgi izsmejamies par šo domu, jo galu galā spageti ar jūras veltēm ir labs.
Vakarā vilciens mūs rauj uz Milānu, iebraucam pulksten 22.50, un teciņus vien ejam uz viesnīcu. Dažas stundas nemierīgas snaudas, lidostas autobuss, laineris, un mans mīļais kaķis sagaida mani pie durvīm. Visi esam laimīgi par atkalredzēšanos. Prom pavadītas tikai trīs dienas, bet cik tās ir bijušas piesātinātas un cik reižu piedzīvotais tiks atsaukts atmiņā mūsu sarunās!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
