Saule, pludmales un grieķu vakari: vilinošā Krēta, kur gribas atgriezties  (3)

"Ar draugu, mammu un mammas draudzeni nopirkām biļetes no tūroperatora uz Grieķijas salu – Krētu. Ilgi šaubījāmies, kuru nedēļu izvēlēties, jo bijām dzirdējuši, ka oktobrī šī sala jau paliek tukša, veikaliņi veroties ciet un laiks ar vairs nav tas labākais. Tomēr nolēmām par labu septembra pēdējai nedēļai – cenas vairs nav tās augstākās, karstums nav tas trakākais un cerējām, ka gan jau arī tūristu nebūs pārāk daudz.

Izlidošana bija naktī, cēlāmies ap pulksten vieniem, lai varētu ieiet dušās, sakrāmēt pēdējās mantas un doties uz lidostu. Lidojums pagāja mierīgi. Parasti es niemiegu lidmašīnās, jo ir par aukstu, skaļu, neērtu, kaut kas ir notirpis vai kaut kur tuvumā ir mazulis, kuram galīgi nenesas domas uz gulēšanu. Par laimi sanāca iemigt uz kādu stundiņu, bet pārējā laikā es baudīju skatu ārpus loga – mana mīļākā nodarbe lidmašīnā, jo īpaši tad, kad mostas saule un var vērot to skaisto veidojumu, kurā tik ļoti gribas iekrist vai apēst – mākoņus! Bet ne jau par to stāsts. Šis raksts, iespējams, noderēs praktisko ieteikumu dēļ.

Pirmās sajūtas, nolaižoties un ierodoties Krētas "Heraklion" lidostā, – diezgan bēdīgs, viss šķita nabadzīgs, nekopts. Bet nekas, tur ārā jau būs labi!! Devāmies meklēt mūsu autobusu, kas visus atpūtniekus izvadāja pa viesnīcām.

Nonākot mūsu viesnīcā, piemeklēja vilšanās. Pirms izvēlējāmies viesnīcu, tika meklēta informācija "Booking", "Tripadvisor" un citur – atsauksmes, vērtējumi utt. Mūsu izvēlētajai viesnīcai bija divas zvaigznes, bet tas Krētā neesot nemaz tik slikti. Tā kā nebijām gatavi pārmaksāt par apartamentiem, kuros mēs tikai pārnakšņotu, divas zvaigznes nenobiedēja, kā arī atsauksmes un vērtējumi bija apmierinoši, tomēr realitātē sagaidīja pavisam cits skats. Bildēs, protams, iemūžināti labākie numuriņi, bet mums patrāpījās istabiņas bez kosmētiskā remonta un dušu ar padomju laika krāniem, kur dušas uzgalis šķita vecāks par mani pašu. Viesnīcā ūdens silst, pateicoties boileram, kas atrodas uz ēkas jumta (tas bija redzams daudzām ēkām). Acīmredzot, Krētā ir tik silts, lai uzliktu mucu uz mājas jumta, kur saule to spēj uzsildīt un noturēt nepieciešamajā temperatūrā. Atkal sevi mierinājām – neatbraucām jau viesnīcā gulēt.

Viesnīcā izvēlējāmies tikai brokastot, jo vēlējāmies katru dienu doties uz dažādām ēdināšanas vietām. Brokastis – nākamais mīnuss. Katru dienu viena un tā pati izvēle – un ne jau tā lielākā un ne tā pati gardākā. Ja pirmajās dienās steidzāmies pirmie uz brokastīm, tad pārējās dienas devāmies pilnīgi bez stresa, bez modinātāja – vieni no pēdējiem, pat neuztraucoties, vai šīs brokastis nokavēsim un vai būs kas palicis. Lielākā vilšanās par to, ka arī ne jau mazu naudu atdevām par šo iespēju – no cilvēka 500 eiro (lidmašīna, transfērs, viesnīca ar brokastīm). Atpakaļ naudu neatgūsi un arī necentīsies sabojāt sev atvaļinājuma noskaņojumu!

Tikko pēc viesnīcas aplūkošanas, steidzāmies numuriņos pārģērbties – tik ilgi gaidītais moments – noraut bikses, novilkt džemperi, kediņas un uzvilkt kleitu ar kurpītēm.

Devāmies aplūkot tuvāko apkārtni ap mūsu viesnīcu. Aizgājām līdz Vidusjūrai, pastaigājam pa pludmali, meitenēm bildes pie katra stūra – te palma, te jūra, te banāni, apelsīni... Garastāvoklis bija pacilāts, viss atbilda gaumei, visu gribējās iemūžināt! Ārā it kā tikai +24 grādi, tomēr tas mums bija liels karstums, jo īpaši, ja atradāmies aizvējā.

Devāmies pusdienās – porcijas, ak šausmas, ļoti lielas, gardas un cenas ir pat normālas, noteikti nav dārgāk kā pie mums Latvijā. Gandrīz visās kafejnīcās vai restorānos (jebkur, kur ēdām) vienmēr nāca klāt kāds "starterītis" un tikām cienāti ar šefpavāra komplimentu! Gards ēdiens, laba atmosfēra, laba kompānija un teicams skats.

Pēc ēšanas kārojās atpūsties. Ilgi nedomājot, devāmies uz pludmali. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc atbraucām – vismaz pāris dienas neko nedarīt jeb gulēt, peldēt, baudīt atspirdzinošus dzērienus. Vidusjūra pie Krētas ir ļoti sāļa! Viss ķermenis no sāls paliek balts. Kad ūdens nožūst, uz melnām drēbēm paliek balti pleķi, mati netīri. Sāls palikšana uz ādas veicināja apdegumus, tu jūties kā uz pannas. Pat lūpas apdega! Bija liels karstums un viļņi, kādi mēdz būt Liepājas pludmalē. Meklējot krēslus, kur nomesties, uzgājām latviešu puisi Patriku, kurš strādāja pie krēsliem kā klientu pievilinātājs – tur tādu ir daudz un katrs velk uz saviem pludmales krēsliem. Par vienu dienu bija jāmaksā pieci eiro, bet Patriks mums par četriem eiro iedeva tos uz visu atvaļinājuma nedēļu. Tā nu Patriku izprašņājām par sev interesējošiem jautājumiem. Piemēram, bijām dzirdējuši brīdinājumus par jūras ežiem un to, ka jāuzmanās un jāpērk speciāli apavi, ejot ūdeni. Patriks teica, ka tie dzīvojoties uz akmeņiem, bet mēs ne reizi nesadūrāmies. Patriks bija ļoti viesmīlīgs, uzreiz atnesa mums rakiju – Grieķijas tradicionālo dzērienu, kā "welcome drink"! Atvaļinājums varēja pa īstam sākties!

Pa pludmali staigāja daudz tirgotāji – var nopirkt augļus, saldējumu, bulciņas, virtuļus, dzērienus utt. Netrūkst arī tirgotāju, kuri staigā ar "zīmolu" precēm – brillēm, lakatiem, somām. Tas viss likās pārāk uzmācīgi un nevajadzīgi, bet no arbūza Vidusjūras krastā es neatteicos! Starp citu, augļi gan ir dārgāki nekā pie mums un ne vienmēr arī tik saldi un gardi kā Latvijā. Pirmā diena pludmalē – darīts!

Zinājām, ka no šī ceļojuma ņemsim maksimumu – visu, kas nav darīts, un visu, ko ir vērts darīt. Paņēmām nomā automašīnu uz visu dienu. Automašīnas īre ir atkarīga no mašīnas klases, bet svārstās cenās no 30 – 80 eiro. Mums neinteresēja marka, neinteresēja nekas cits, tikai – dodiet, lūdzu, kabrioletu! Samaksājām 50 eiro. Stūrēšanu uzticēju draugam, jo satiksme Krētā man bija nesaprotama. Uzskatu sevi par labu, pieredzējušu, bezbailīgu braucēju, bet sapratu, ka laikam lieki nevēlos riskēt – tomēr serpentīni, kalni, šaurie ceļi, kalnu kazas visās malās. Taču, lai vismaz būtu braukusi Krētā pie stūres (par katru šoferi ir jāpiemaksā pieci eiro), es to izvēlējos darīt nomalē, klusumā, ārpus pilsētām, bet vismaz dabūju sev to prieku! Automašīnu gan no visām pusēm pirms tam nofotografējām, jo bijām dzirdējuši, ka tā drošāk – ja nu kaut kas notiek. Devāmies ceļā!

Pirmā doma bija par došanos uz rozā smilšu pludmali, kas atradās Krētas otrā salas pusē, tomēr tas prasītu četras stundas tikai vienā virzienā. Sapratām, ka to noteikti paveiksim nākamajā ceļojumā uz Krētu. Mūsu izvēlētais galamērķis bija "Vai" pludmale, kas ir pilna ar palmām un kur tika uzņemta "Bounty" reklāma. Viedokļi no vietējiem par to, ko vajag apskatīt, dalījās – cits saka, tur noteikti brauciet, tajā pašā laikā administrators saka – tur noteikti nebrauciet. Mums bija grūti saprast, jo nespējām rast vienotu viedokli par kādu galamērķi. Tomēr šoreiz – "Vai" pludmale bija mūsu izvēle. Laiks labs, saule silda, mūzika skan – kā video klipos rokas braucot paceļam virs galvas un baudām Krētas salas skatus, proti, kalnus, nogāzes, pludmales, jūru. Vai neizklausās pēc filmas?

Izvēloties ceļot ar automašīnu, liela priekšrocība ir tajā, ka tu pats kontrolē savu laiku – kad vēlies apstāties, kur vēlies braukt! Mēs stājāmies visur, kur ienāca prātā – lai tikai uztaisītu bildi, jo ir brīnišķīgs skats, lai nopirktu kādu augli un rakiju no mazajiem pārdevējiem vai tāpēc, ka kalnu kazas likās interesantas. Starp citu, to tur ir ļoti daudz, pārlaižot skatienu, var pat nepamanīt, bet ieskatoties – kazas ir teju visās malās.

Ir interesanti, ka Krētas sala platumā var būt no 12 līdz 60 kilometriem gara. Likās vienreizēji, ka visur, kur brauc, ir apkārt jūra. Sala izmēros nav liela, ir skaista un mazliet atgādināja Spānijas vidieni. Veikalos mazos banāniņus var pats ņemt un ar nazi griezt nost!

Viena no pieturām bija kāda nejauša pludmale ceļa malā – visa akmeņos, bet, ieliekot kāju, tā grimst līdz potītēm. Ūdens dzidrs, redzi katru mazāko sīkumu cauri – tik tīrā ūdenī es peldēju pirmo reizi. Tā kā Vidusjūra ir ļoti sāļa, tas nozīmē, ka ķermenis vieglāk turas virs ūdens, neļaujot grimt. Mēs visi kā zvaigznītes ļāvāmies dzidrajam ūdenim un tā spēkam. Ar draugu pastaigājām arī pa klintīm pludmales malā, galīgi nevēlējāmies pamest šo netīši uzieto pludmali – tūrista tikpat kā neviena, vien pāris vietējie. Šī pieturas vieta, mūsuprāt, bija vislabākais, ko mēs piedzīvojām šajā dienā ar automašīnu – neviens nevēlējās pamest pludmali, jo tā bija daudz labāka par jebkuru, ko redzējām Krētā. Turklāt personīgi es – ko vispār jebkad biju redzējusi.

Sasniedzot "Vai" pludmali, īsti nesaņēmām gaidīto. Jā, daudz palmu, bet nav jau tā, ka to arī citur Krētā nebūtu. Teikšu tā – pludmale kā pludmale, noteikti ne divu stundu brauciena vērta. Nopeldējāmies, lai brauciens nebūtu bijis "pa tukšo". Tāpat ar draugu uzlīdām klintī, no kuras pavērās skaists skats. Aizlīdām arī tālāk, kur atklājās, ka klints otrā pusē ir vēl viena pludmale – nūdistu, cilvēku tur daudz nebija, paši neuzdrošinājāmies aiziet. Tā nu devāmies atpakaļ noguruši, reizē mazliet neapmierināti par nesaņemtām cerībām no "Vai" pludmales, bet tā neparedzētā pludmale tomēr izglāba visu dienu!

Tā kā uz nedēļas beigām solīja sliktāku laiku, nolēmām pāris dienas padzīvot pludmalē, lai baudītu to, kā dēļ esam šeit. Izvizinājāmies ar ūdensmočiem (nokaulējām ļoti labu cenu – uz pusi), izlidojām ar izpletni un noorganizējām, ka mammu ar draudzeni tikmēr izvizina tajā pašā laivā, pie kuras mēs būsim piesieti. Šis prieks bija dārgs – 80 eiro pārim par deviņiem kilometriem. Tās ir kādas 15 minūtes (bija iespēja izvēlēties 4 km, 7 km, 8 km un 9 km distanci), diemžēl nenokaulējām ne kapeiku.

Neviens no mums to līdz šim nebija darījis, tāpēc tas likās vilinoši. Šie izpletņi virs jūras lidinājās visās malās. Teikšu tā – sākums bija bailīgs. Nejutos droši, iestiprināta parastās karabīnēs, kuras krakšķēja, ceļoties augšā, bet pēc pāris minūtēm jau saspringums pazuda. Skats no augšas ir lielisks. Tomēr tas "wow" ir vien pāris minūtes, pēc piecām minūtēm jau lielais kaifs pazūd – jā, ir skaisti, bet vai 80 eiro vērts? Es teiktu, ka nē. Pati tādu naudu otrreiz par šādu izklaidi nemaksātu, bet dzīvei ķeksītis ir – darīts!

Viens no mūsu galvenajiem galamērķiem Krēta bija Santorini salas apmeklējums. Pazīstamie, kas jau bija bijuši Krētā, ieteica mums nepirkt ekskursijas no gida (ja ceļojums iegādāts caur tūroperatoru, katram ir piesaistīts gids, kas palīdz dažādos jautājumos). Bija dzirdēts, ka gids pārdodot dārgāk kā var nopirkt uz ielas kioskiņos. Mēs it kā ņēmuši vērā, sapratām šos brīdinājumus. Bet, tiekoties ar gidi, viņa mums piedāvāja dažādas ekskursijas par visādām naudiņām – zinājām, ka gribam Santorini un grieķu vakaru. Vai tad mēs paklausījām paziņu ieteikumu? Nē, teikšu godīgi – gide mūs "apstrādāja". Man bija sajūta, ka visi esam aizmirsuši mūsu norunu par to, ka pie gides neko neiegādāsimies. Velti. Visas ekskursijas iegādājāmies tieši pie viņas un ar lielu pārmaksu, ko sapratām tikai pēc tam. Staigājot pa pilsētu, painteresējāmies par cenām vietējos kioskiņos – par Santorini katrs pārmaksājām 30 eiro, bet par grieķu vakaru – 15 eiro. Centāmies Santorini braucienu no gides atcelt, lai varētu nopirkt lētāk kioskā, bet atcelt vairs nebija iespējams. Respektīvi, atcelt var, bet naudu neviens neatgriezīs. Solot arī lielu vētru un tā varētu būt pēdējā diena, kad prāmis dodas uz Santorini.

Bet Santorini – uh! Pirms prāmja iedzērām tabletītes pret sliktu dūšu, jo brauciens ilgst divas stundas (bija iespēja arī ar izvēlēties ilgo braucienu četru stundu garumā, kur ir arī ēdināšana) un tā kā tuvojas vētra, varot būt viļņi. Prāmī bija maksimāli auksti – mēs, protams, kleitiņās, šortos, kurš nu kā – gatavi Santorini, bet uz prāmja nosalām zili melni.

Pats epicentrs – baltās mājas, zilais ūdens, ziedi visapkārt, šaurās ejas. Tas ir kultūršoks! Tomēr lielā tūristu plūsma mazliet noslāpēja sajūsmu, jo bija nepārtraukta drūzmēšanās. Gids autobusā stāstīja daudz interesantu faktu – uz salas ēzeļu ir vairāk nekā vīriešu, kaķi ziemā lidojot, skaistie ziedi, pie kuriem gribas taisīt bildes, ir indīgi, kā arī pastāstīja citas interesantas lietas. Gids piebilda arī to, ka lai vispār izjustu salu pa īstam, ir jāpaliek pa nakti. Cenas – ļoti dārgi, visi dzīvo tikai uz tūrismu.

Jautrākais bija atpakaļceļš. Pēdējais prāmis no salas aiziet ap pulksten 17, bet atpakaļceļā ir ļoti liels sastrēgums uz ostu. Saprotot, ka prāmis jau ir devis pirmos signālus izbraukšanai un mēs vēl stāvām sastrēgumā autobusā, mums, kuri samaksājuši par ekskursiju 130 eiro, bija jālec ārā no autobusa un skriešus jāskrien uz prāmi.

Rezumējot, uz Santorini ir jāaizbrauc un ir jāpaņem viss, ko šī vieta sniedz. Tomēr neieteiktu skriet uz visām autobusa piedāvātajām ekskursijām, jo ir ļoti liela skriešana no vienas uz otru vietu, tas nozīmē, ka katrā apstāšanās vietā ir īss laiks, lai aplūkotu apkārtni.

Nākamajā vakarā mums bija grieķu vakars – šovs, dejas, dzērieni un ēdieni visa vakara gaitā. Sapucējušos cilvēkus autobusi atved un aizved no viesnīcas, vīns lielajās mucās – tikai ar karafi ej un lej no milzīgajām mucām tik, cik uziet. Sarkano vai balto? Lūdzu, tu par visu esi samaksājis. Šovs interesants, iesaista publiku, arī mēs uzkāpām un nodejojām dejas. Tikai ēdināšana gan bija visai neveikla – ļoti ātri nomainīja ēdienus vienu pec otra. Apēdi vai neapēdi, tas viņus neinteresēja!

Pēdējā atvaļinājuma diena bija visvēsākā, iedomājaties – gaisa temperatūra +20. Izlēmām paņemt kvadraciklu un pavizināties pa salu. Tas bija viens feins piedzīvojums! Uzbraucām augstu kalnos, gaiss mitrs, lietus līst. Tiku arī pie stūrēšanas, tikai šoreiz ar vislielāko pārliecību par savām vadīšanas prasmēm – super! Aizbraucām līdz izslavētajai Zeva alai – lai tajā tiktu, ir jāveic ļoti liels kāpiens augšā kalnā. Man tas bija kā izaicinājums, jo tik fiziski spēcīga neesmu. Ieejas maksa – seši eiro no cilvēka. Protams, skaisti, bet es neteiktu kā tā būtu top vieta, ko apmeklēt Krētā. Pats labākais bija kvadracikla piedzīvojums.

Kopsavilkumā: Krēta ir skaista sala. Man ļoti patika daba, kultūra, cilvēki un viss, kas bija apkārt. Es noteikti zinu, ka aizbraukšu vēlreiz! Ēdiens ir garšīgs, kvalitatīvs un lielās porcijās, šefpavāra kompliments pēc maltītes gandrīz garantēts visos gadījumos. Man pats lielākais kultūršoks bija iedzīvotāji. Visi ir tik ļoti pozitīvi, draudzīgi, atraktīvi – visi vēlas ar tevi draudzēties, bārā var pienākt klāt un vienkārši apjautāties – kā iet, kādu joku izstāstīt. Tas ir tas, kas padara šo vietu par tik gaišu. Ja atnāksi uz kādu vietu atkārtoti, tevi noteikti atpazīs un ar tevi uzsāks sarunu. Cenas nav īpaši ne augstākas, ne zemākas kā Latvijā, bet tas ir par atsevišķām produktu kategorijām, jo augļi gan ir ievērojami dārgāki.

Vai atradīsiet suvenīrus? Tie ir visur – viens aiz otra, visām gaumēm, visām cenu kategorijām. Suvenīru izvēle ir liela, bet Krēta ir arī pilna ar bodītēm, kur pārdod zīmolu plaģiātus.

Katru vakaru notiek ballītes un tusiņi, visi bāri un kafejnīcas atdzīvojas – sāk skanēt mūzika, un pie katra kluba stāv cilvēks – reklāma, kas tevi cenšas ievilināt pie sevis ar visādiem trikiem – dzērieni pa brīvu utt. Galu galā atradām savu top restorānu, kur ēdām lielākoties visus vakarus un top bāru, kur pēc gardas dienas un pirms salda miega iemalkot pa kokteilim grieķu atmosfērā!