Berlīnes vēsture, īpaši 20. gadsimtā, bijusi vētraina – no uzplaukuma līdz pilnīgam postam un atkal izaugsmei. Pilsēta karos nopostīta, nepārspīlējot var teikt, līdz pat pamatiem. Te valdījušas dažādas nežēlīgas varas, kas parastajiem iedzīvotājiem nodarījušas daudz ļauna. Tomēr Berlīne atkal un atkal atdzimusi. Tā ir iecienīts tūrisma galamērķis, ko apmeklējot, ir vērts doties arī uz vietām, kas glabā šīs tumšus vēstures stāstus un liecības, ko nedrīkst aizmirst.
Lūk, pieci šādi iespaidīgi un interesanti objekti, ko vērts apskatīt.
Toifelsberga – senā noklausīšanās stacija
Velna kalna ("Teufelsberg" tulkojums no vācu valodas) noklausīšanās staciju Rietumberlīnē 1960. gados uzbūvēja amerikāņi, lai izspiegotu padomju armijniekus Austrumberlīnē.
Pašlaik šie torņi, kas atgādina stabus ar golfa bumbiņām galā, stāv tukši, un uz tiem ved ekskursantus, lai pastāstītu par Auksto karu. Līdz torņiem var aiziet kājām vai aizbraukt ar velosipēdu, jo tie atrodas palielā meža masīvā, kalna galā. Samaksājot 7 eiro par ieejas biļeti, arī individuāli var izstaigāt visu teritoriju, kur pašlaik apmetušies mākslinieki. Noteikti vērts uzkāpt līdz pašam augšējam "bumbulim", kur akustika ir ļoti spēcīga, un pati vieta – iespaidīga. Reizēm te notiek arī mākslas pasākumi.
Ir visai dīvaini atrasties kādreiz tik ļoti slepenā un armijas vajadzībām celtā vietā, ko tagad pārņēmusi anarhija – daudz kas ir izdemolēts, visur redzami grafiti mākslinieku zīmējumi.
'Flakturm' neiznīcināmie aizsardzības torņi
20. gadsimts Berlīnei bija smags – abi kari, ekonomiskās un sociālās krīzes, ko tie pēc sevis atstāja, nacistu nežēlīgā vara un daudz kas cits. Tomēr ne visu izdevās sagraut, lai arī mēģināts cītīgi. Viens no iespaidīgiem un briesmīgiem pilsētas objektiem ir "Flakturm" pretgaisa aizsardzības tornis, kas, ieslēpts krūmos, atrodas Humboldthainas parkā, iepretim dzelzceļa stacijai "Gesundbrunnen".
Ādolfa Hitlera valdība šeit bija uzcēlusi divus šādus apbrīnojami izturīgus torņus, kas paredzēti, lai ar artilērijas palīdzību atšaudītos no gaisa uzbrukumiem, jo tolaik šajā apkaimē atradās nozīmīgi industriāli objekti. Pateicoties šai aizsardzības sistēmai, arī blakus metro stacijā civiliedzīvotāju patvertnei pielāgotās pagrabu telpas palikušas neskartas un glābušas daudzas dzīvības. Tagad šajos pagrabos iekārtota viena no interesantā Berlīnes vēstures muzeja "Berliner Unterwelten"(Berlīnes pazemes) daļām, ko gida pavadībā var izstaigāt ikviens.
Tomēr, atgriežoties pie torņiem, jāsaka, ka tie bijuši tik izturīgi, ka baisā pilsētas bombardēšana kara noslēgumā, kas pilnīgi sagrāva pilsētu, tiem neko nav varējusi padarīt. Pēc tam, kad nacisti sakauti un Vācijai vajadzēja demilitarizēties, torņus vairākkārt mēģināts sagraut, bet tas izdevies tikai daļēji, un mūsdienās tajos izveidoti skatu laukumi – ikviens bez maksas var uzkāpt skatu platformās un palūkoties uz pilsētu no augšas.
Jāpiebilst, ka Vācijā nacisti uzbūvēja sešus šādus objektus, un Hamburgā atšķirībā no Berlīnes, arī mūsdienās apskatāms nesagrauts torņu komplekss, kas ir precīzi tāds pats, kā bijis Berlīnē. Tur tagad notiek diskotēkas.
Ķeizara Vilhelma piemiņas memoriāla baznīcas
Viens no pilsētas simboliem ir Rietumberlīnes centrā iepretim zoodārzam esošā Ķeizara Vilhelma baznīca (Kaiser-Wilhelm-Gedächtniskirche), ko mēdz dēvēt arī par "cauro zobu", jo Otrā pasaules kara laikā cietusī baznīca tā arī nekad pilnībā nav atjaunota un tiešām atgādina bojātu dzerokli visādi citādi sakoptajā un modernajā kvartālā.
Baznīca celta 19. gadsimta 90. gados, kad ķeizars Vilhelms II to pavēlēja celt par godu Vilhelmam I. Konkursā uzvarēja Franca Švehtena neorenesanses stila baznīcas projekts – viņš ir autors arī netālu esošajai "Anhalter" stacijas ēkai. Baznīcā oriģināli bija vieta 2000 cilvēkiem, un tās pamatakmeni ielika Vilhelma I dzimšanas dienā, 1891. gada 22. martā, bet atklāja četrus gadus vēlāk.
1943. gada bombardēšanā dievnamu nopostīja, un līdz pat 50. gadiem notika diskusijas, ko tad ar šo vietu iesākt. Arhitekts Egons Eiermanis jau bija izstrādājis projektu, kas paredzēja nojaukt vecās baznīcas drupas un uzcelt tur modernu, jaunu ēku, bet tad sabiedrība sākusi protestēt, ka šis dievnams ir "Berlīnes sirds". Tad nu arhitekts ieceres pārstrādāja, saglabājot veco torni. Mūsdienās apskatāma daļa no vecās baznīcas, kam 1959. un 1963. gadā piebūvēta moderna stikla un metāla kapella un tornis. Berlīnieši tos reizēm mēdz dēvēt par "lūpu krāsu un pūdernīcu". Tajā atrodas vairāki ievērojami objekti – ērģeles, "Staļingradas madonna", piemiņas plāksne nacistu upuriem un citi. Savukārt tornī ir seši zvani, kas saglabājušies no franču – prūšu kara, un noteiktas to zvanīšanas kombinācijas tiek izmantotas speciālos gadījumos, piemēram, kāzās, bērēs, kristībās vai piemiņas pasākumos.
Baznīcas vecākā daļa pārvērsta par memoriālu telpu Vācijas vēsturei jau no Reformācijas laikiem.
Ziemassvētku laikā laukumā pie baznīcas ir viens no iecienītākajiem svētku tirdziņiem. Diemžēl šajā vietā pirms diviem gadiem notika terorakts, kad tirdziņa apmeklētājos ietriecās smagā mašīna, atņemot vairākiem cilvēkiem dzīvību. Šī iemesla dēļ tagad visā Vācijā tirdziņus ieskauj betona bluķi un pastiprināta apsardze, bet pie Ķeizara Vilhelma baznīcas izveidota piemiņas vieta terorakta upuriem.
Berlīnes mūris un tornis memoriālā
No 1961. līdz pat 1989. gadam Berlīnes mūris brutāli fiziski pilsētu sadalīja divās daļās, šķīra ģimenes, draugus un bija kā simbols divām pasaulēm vienā pilsētā. Tas "izauga" īsā brīdī, un pēcāk to apsargāja bruņoti sargi, austrumpusē šaujot uz visiem, kas mēģināja šo robežu šķērsot. Kad 1989. gadā mūris krita, jauni laiki sākās ne tikai visā Vācijā, bet arī Eiropā.
Mūsdienās Berlīnē dažādās vietās var apskatīt mūra fragmentus (mazu tā daļiņa atvesta arī uz Rīgu, Kronvalda parku), bet, lai tā skarbo mācību un upurus neaizmirstu, izveidots plašs memoriāls parks ar apgleznotiem mūra fragmentiem, informācijas stendiem, pieminekli, kas attēlo dzeloņdrāšu šķirtus mīlētājus, kas nometušies ceļos viens pretim otram, un citām ļoti aizkustinošām piemiņas zīmēm. Te ir arī apmeklētāju centrs un bezmaksas izstāžu telpa ar torni, kas simboliski attēlo sargtorni, jo ļauj pārredzēt plašu apkaimi, tostarp arī saglabāto buferzonu starp kādreizējā mūra divām daļām.
Par to, kā notika bēgšana no Austrumberlīnes, kā arī dažādiem pazemes tuneļiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām, vairāk var uzzināt, dodoties jau minētā "Berliner Unterwelten" muzeja rīkotajās ekskursijās.
Reihstāga kupols
Reihstāga smagnēji milzīgā ēka visos laikos bijusi varas simbols. Arī mūsdienās, kad tā līdz ar stikla kupolu ieguvusi ne tikai jaunus vaibstus, bet atvērta arī sabiedrībai.
Reihstāga, tagad Vācijas parlamenta Bundestaga, oriģinālā ēka celta 1884. gadā. Līdzīgi kā visa Berlīne, Otrajā pasaules karā nams tika sabombardēts, bet vēlāk atjaunots, un 1999. gadā uz Reihstāga ēkas tika izveidots moderns stikla kupols, no kura paveras 360 grādu skats pār Berlīni. Daudzi to mēdz dēvēt par "veļas mašīnu", vizuālā stikla un metāla konstrukciju efekta dēļ.
Brauciens ar liftu uz Reihstāga jumta kupolu ir bezmaksas, un šo iespēju ir iespējams izmantot ik dienu no pulksten 8 līdz pat 21.45, tomēr jārēķinās, ka iepriekš jāpiesakās, jo te ieviesta stingra drošības kontrole. Pieteikties iespējams šeit, aizpildot prasīto anketu, bet pēcāk apstiprinot apmeklētāju vārdus un izvēlēto laiku, klikšķinot uz e-pastā atsūtītas saites.
Skats no kupola un kāpiens tā virsotnē ir iespaidīgs kā dienā, tā naktī. Uz jumta ir arī restorāns ar plašu skatu. Tāpat noteikti ieteiktu iziet ārpus stikla kupola, kur var pastaigāt pa jumtu un lieliski apskatīt, piemēram, Brandenburgas vārtus no augšas. Iespējams pieteikties arī ekskursijai pa Bundestāgu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
