Dabas takas un pašiem sava 'spoku pilsēta': ko apskatīt Viļakas novadā

Daudzveidīga un skaista daba, vēsturiskas liecības, latgaliska viesmīlība un nesteidzīgs dzīves ritms – tas sagaida tos, kas nolēmuši apciemot šo vietu Ziemeļlatgales austrumos.

Tik pirms posies garajā ceļā, liec aiz auss, ka, braucot uz Viļakas novadu, jāpaņem līdzi personu apliecinošs dokuments (pase vai ID karte) un, ceļojot pierobežas joslā divus kilometrus no valsts robežas, nepieciešama caurlaide, ko izsniedz Valsts robežsardze (sīkāk te), atgādina Viļakas novada tūrisma informācijas centra pārstāvji.

Ko tad apskatīt šajā pusē? Lūk, idejas!

Viļaka jeb Marienhauzena ir viena no vissenākajām lielās latgaļu cilts apdzīvotām vietām ar senu vēsturi, sākot jau no 1293. gada. Šobrīd tā mazpilsēta, kur sastopama kolorīta un izteiksmīga pilsētas apbūve ar kultūrvēsturiskā mantojuma objektiem.

Viļakas pilsētas apskati vērts sākt ar Viļakas novada muzeju, kur dažādās ekspozīcijas zālēs var apskatīt etnogrāfiskos materiālus, naudas, sērkociņu kastīšu etiķetes kolekcijas, Latvijas putnu olu kolekciju ar 630 olām, kā arī ''Balto istabu'' un katoļu bīskapiem veltīto piemiņas telpu. Šobrīd muzejs piedāvā apskatīt arī starptautisku arheoloģijas izstādi "Tik tālu, bet tomēr tik tuvu: Latvija un Polija. Vairāk nekā 100 gadus kopīga vēsture" apvienojumā ar tūrisma programmu. Vairāk lasi šeit.

Iebraucot Viļakā no jebkuras puses, augstu debesīs slejas Viļakas Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas torņi. Tie sasniedz 46 metru augstumu. Baznīca ir Viļakas ainaviskā dominante un tiek dēvēta par "Ziemeļlatgales pērli". Neogotikas stila mūra baznīca ir iesvētīta 1891. gadā ar Marienhauzenas grāfienes Lippe Lipskas atbalstu. Vasaras sezonā, iepriekš piesakoties, grupā no četriem līdz 15 cilvēkiem ir iespēja uzkāpt baznīcas tornī, no kura paveras burvīgs skats uz pilsētu, kā arī iespēja izbaudīt ērģeļu spēli.

Kultūrvēsturisko mantojumu novērtēsi, izstaigājot arī Viļakas muižas apbūvi. Muižniecība ir atstājusi savas pēdas Viļakas apkārtnes vēsturē. Grāfam Zabello piederošā muiža 19. gadsimta beigās bija trešā lielākā Latvijā. 20. gadsimtā tā tika nopostīta, un uz muižas pamatiem uzcelta Viļakas Valsts ģimnāzija. Blakus atrodas muižas saimniecības ēkas, parks ar liepu alejām un akmens mūra žogs, kas ir vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi.

Savukārt brīnišķīgs skats baudāms arī pie Viļakas ezera. No ezera pludmales var saredzēt salu, kur atrodas 13. gadsimta Marienhauzenas viduslaiku pils pilsdrupas. Pie ezera 2017. gadā atklāja mūsdienīgu vides objektu "Ūdens" – instalācija veidota kā simbolisks aplis no 2625 metāla lāsītēm. Vasarā var izbaudīt laisku atpūtu pludmalē, kur pieejama arī sup dēļu un laivu noma, bet velotūristi var izbraukt vietējo velo maršrutu Nr.777 "Ar velo uz Lozdovas gravu".

Dabas liegums "Stompaku purvs" ir unikāls ar savām dabas bagātībām un kultūrvēsturisko mantojumu. Purva salās reiz atradās lielākā nacionālo partizānu apmešanās vieta Baltijā, kā arī notikusi Stompaku kauja. Uz partizānu mītnēm var nokļūt individuāli vai grupās, bet gida pavadībā iespējams izpildīt dažādus uzdevumus un izzināt vēstures faktus.

Šajā rudenī, realizējot Eiropas projektu, ir veikta infrastruktūras sakārtošana teritorijā, kā rezultātā līdz partizānu mītņu vietai var nokļūt pa marķētu taku, mitrākās purva vietas pārvarot pa koka laipām, kā arī apkārtnē ir ierīkotas atpūtas vietas un labierīcības.

Atrodoties apkārtnē, vērts apmeklēt sakopto un mājīgo lauku sētu, kas ir atjaunota atbilstoši 20. gadsimta vidusposma zemnieku sētai. "Vēršukalns" ir viens no Latgales mazajiem dārgumiem, kurā var aplūkot ne tikai agrāko laiku sadzīves darbarīkus, vietējo amatu meistaru darbu ekspozīcijas, bet arī piedalīties lauku krāsnī ceptas maizītes tapšanas procesā un nobaudīt latgaļu maltīti, iegādāties vietējo mājražotāju lauku labumus, kā arī piedalīties tradicionālos pasākumos un latviskos svētkos ar vietējiem muzikantiem.

Turpat netālu var doties apskatīt vēsturisko mototrasi "Baltais briedis". Trasei ir dabisks reljefs un tas atbilst pasaules līmeņa moto trasēm. Pirmās sacensības tikai aizvadītas 1969. gadā, bet joprojām tā ir pasakaina vieta, kur baudīt Latgales ainavas. Šobrīd trasi apsaimnieko motosporta klubs "Motokruīzs", un katru vasaru asu izjūtu cienītājus uz turieni vilina motokrosa sacensības.

Ja tevi vilina senas lietas un vietas apvienojumā ar aktīvu līdzdarbošanos, tad vērts apmeklēt "Cīrulīšus". Tā ir vieta, kur vairākas ēkas vēl ir saglabājušās no senā Tepenīcas ciema jeb sādžas laikiem.

19. gadsimta beigās celtajā dzīvojamajā ēkā apskatāmas dažādas senas mēbeles un daudzi citi interjera priekšmeti, savukārt klētī ir izvietota interesanta un daudzveidīga darbarīku un sadzīves priekšmetu kolekcija. Divās atsevišķās garāžās var apskatīt vairāk nekā 40 dažādus retro mopēdus un motociklus, kuri ražoti no 20. gadsimta četrdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem. Kolekcijas apmeklētājiem ir iespēja ieklausīties sena gramofona skaņās, redzēt strādājam unikālu koka darba galdu, senatnīgās kafijas dzirnaviņās samalt kafijas pupiņas, no kurām sev pagatavot dabīgu kafiju, kā arī izpildīt citus interesantus saimnieka uzdotus uzdevumus. Turklāt noslēgumā var izvizināties motociklos ar blakusvāģi. Saimnieks katru gadu organizē Ziemeļlatgales retro ralliju, kas 2019. gada vasarā norisināsies jau 14 reizi.

Padomju mantojuma un industriālā tūrisma cienītājiem noteikti jāiegriežas Kupravas pagastā, kas pēc platības aizņem 3,7 kvadrātkilometrus un ir mazākais pagasts Latvijā, stāsta Viļakas TIC pārstāvji.

Pagasta centrs jeb Kuprava 20. gadsimta sākumā bija neliela sādža pie dzelzceļa stacijas, kas savu ciema statusu ieguva 1927. gadā. Tas notika, pateicoties drenu cauruļu rūpnīcai, kura Padomju Savienībā bija viena no lielākajām, tādējādi ļaujot vietai attīstīties. Rūpnīca darbojās līdz 1992. gadam, kad tā savu statusu zaudēja.

Šobrīd Kupravas fons ir pamestais milzīgais rūpnīcas komplekss, pusapdzīvotas daudzdzīvokļu mājas, pamesta skola, vecā dzelzceļa stacija un citas ēkas, kam mēdz piedēvēt "spoku pilsētas" statusu. Lai kārtīgi izzinātu šīs vietas vēsturi, iespējam sarunāt arī gida pakalpojumus.

Ja vēlaties izbaudīt senatnīgo auru un sajust dabas klātesamību, sadzirdēt pilsētas burzmā neiespējamas skaņas, tad jādodas uz Egļavu, kur meža ielokā, kādreizējā mežziņa ēkā, saimnieks Aldis Pušpurs ierīkojis muzeju. Muzejam piešķirta arī kultūras zīme "Latviskais mantojums".

Kolekcijā var aplūkot pilnu meža ciklu no koku sēklām līdz gataviem izstrādājumiem no koka, meža atjaunošanas, kopšanas, izstrādes darba rīkus. Muzejā var apskatīt arī kukaiņu kolekciju. Savukārt tiem, kuri vēlas izmantot nakšņošanu, ir iespēja virtuvē pagatavot maltīti, kā arī pasūtīt saimniekam maizes krāsnī izcept baltmaizi un izmantot pirti. Vai nav feini?

Turpinot doties pa mežziņu pēdām, jādodas uz Žīguru pagastu, kas ir mežainākais pagasts novadā. Žīguros jāapciemo Annas Āzes meža muzejs, kur var iepazīties ar dzīvnieku un putnu izbāzeņiem, dzīvnieku ādām un pārnadžu ragiem, kurus muzeja saimniece – mežzine Anna Āze – ir vākusi un izstādījusi no 1987. gada. Anna Āze ikvienu aizraus ar savu īpašo stāstīšanas talantu, kā arī jāpiemin, ka viņa ir arī lieliska vides gide – kopā var doties iepazīt meža dzīvi dabā. Muzejā atrodas pašas rūpīgi vāktās grāmatas un dažādi bukleti par mežiem, kā arī apskatāmi mežsarga darba rīki un formas.

Žīguros darbojas arī viens no Latgales tematiskajiem ciemiem – Meža labuma ciems. Kopā ar ciema meitenēm ikvienu sagaida radoša darbošanās ar meža materiāliem, iepazīšanās ar sentēvu prasmēm koka un citu meža labumu pielietošanā, kā arī iespējama dažādu meža labumu nobaudīšana.

Viļakas novadā ir savi "Balkanu kalni". Tur iespējams pabūt tuvāk pie dabas, kā arī izzināt dabas takas ar dažādām koka skulptūrām, kuras, kā vēsta leģenda, aizved uz "nogrimušo baznīcu". Vasarā tur pieejams tenisa laukums, velo noma, brīvdabas estrāde un piknika vietas, savukārt ziemā līdz pieciem kilometriem gara slēpošanas trase un slēpju noma.

Turpat netālu atrodas Stiglavas grava, kur arī iespējams doties pastaigā pa skaistu dabas taku. Tā ir īpaši aizsargājama dabas teritorija, kurā tiek saglabāts augšdevona Ogres svītas smilšakmens. Te tekošā Stiglavas upīte izveidojusi gravu, kurai ir izteikti stāvas nogāzes, vietām var ieraudzīt trīs līdz četrus metrus augstus smilšakmens atsegumus, bet pie ceļa izveidojusies apmēram četrus metrus dziļa ala. Gravas lejas daļā (kreisajā krastā) apskatāms Stiglavas dižakmens ar 28,7 kubikmetrus lielu virszemes daļu.

Pierobežā sameklējamas Rekovas dzirnavas, kur iespējams nobaudīt vietējo produkciju un senās receptes mūsdienu garšas izpausmēs. Rekovas dzirnavām ir vairāk nekā 85 gadi. Agrāk tajās tika malti milti un pārstrādāta vilna, bet, laikiem mainoties, protams, mainījās arī nodarbošanās. Šobrīd dzirnavas ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis un tās ieguvušas pavisam citu nozīmi – tajās izveidoti piena, gaļas, augļu un dārzeņu pārstrādes cehi, kā arī iekārtota virtuve un telpas ēdināšanas pakalpojumu un kulinārā tūrisma nodrošināšanai.

Dzirnavās galvenais mērķis ir celt gaismā vietējos produktus caur senām un pavisam jaunām receptēm un ēdieniem. Viena no galvenajām ēdienu sastāvdaļām ir zemnieku saimniecības "Kotiņi" saražotā produkcija, kas atrodas netālu no dzirnavām.

Zemnieku saimniecībā "Kotiņi" ir iespējams redzēt, kā, izmantojot jauna un inovatīvas graudaugu pārstrādes tehnoloģijas, var saimniekot moderni. Tur var redzēt modernāko lauksaimniecības tehniku savienojumā ar sakoptu ainavu, kā arī var iegādāties saimniecībā saražoto produkciju.

Paēduši kārtīgu latgaļu maltīti, ikviens tiek gaidīts nemateriālā kultūras mantojuma centru "Upīte", kur lustīgi izkustēsieties kopā ar folkloras kopas dalībniekiem, iepazīstot Ziemeļlatgaliešu kultūru, izdancot Latgales folkloras dančus, rotaļas un citas tradīcijas.

Upītes kultūrtelpa šogad tika apstiprināta kā vērtība Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Ontana Slišāna Upītes kultūrvēstures muzejs, Upītes tautas nams un Upītes bibliotēka atrodas zem viena jumta un kopā veido Upītes nemateriālās kultūras centru.

Muzejs arī piedāvā apgūt tradicionālās amatnieku prasmes turpat uz vietas, kā piemēram, aušanu lielajās stellēs, Ziemeļlatgales jostu aušanu celu tehnikā, salmu cepuru pīšanu, mezglošanu un stabuļu darināšanu. Ja ir vēlēšanās vēl tuvāk iepazīties, tad vērts doties uz pasaulē vecāko latgaļu festivālu "Upītes ābeļdārzs", kas notiek katru gadu trešajā septembra sestdienā.