"Ko jūs zināt par Kostariku? Kādu iztēlojaties Panamu? Un ar ko jums asociējas Kolumbija? Pēc jūsu šķelmīgajiem smaidiem varu secināt, ka droši vien šīs valstis jums asociējas gluži ar to pašu, ar ko sākumā man. Kokaīns, Pablo Eskobars, banāni. Tas laikam arī viss. Iepriekš es ļoti dedzīgi mēdzu aizstāvēt savu viedokli, ka uz bīstamo Kolumbiju nevienam nevajag braukt. Taču realitātē sanāca tā, ka es tur nodzīvoju veselu pusgadu un šis laiks joprojām ir viens no maniem vismīļākajiem dzīves periodiem, savukārt vieta, kur dzīvoju, joprojām šķiet viena no komfortablākajām," tā savu stāstu konkursam "Ceļo, stāsti, atkal ceļo", kura galveno balvu – kruīzu pa Vidusjūru – nodrošina "Costa Cruises", piesaka Jūlija Prohožaja.
"Es nevēlos stāstīt par Latīņameriku trešajā personā. Šī vieta manā sirdī ieņem pārāk nozīmīgu vietu. Es vēlos, lai jūs ieraudzītu Latīņameriku manām acīm un es būšu vislaimīgākais cilvēks pasaulē, ja, lasot šīs ceļojuma piezīmes, jūs ne tikai uzzināsiet ko jaunu, bet arī spēsiet izjust manas emocijas. Tieši emocijas ir tas, kas mūs iedvesmo, tādēļ ļaujieties tām! Un tagad – laipni lūdzu manā Latīņamerikā.
Džungļu varenība un vētra, no kuras izdevās izglābties
Kostarika, 2017. gada janvāra sākums. Atstādami automašīnu pie kāda ļoti intensīvi apsargāta valsts objekta, devāmies tālāk pa trīs kilometru garo dabas taku. Pa ceļam Mau iepazīstināja mani ar džungļu jeb pārgājiena likumiem, kas jāievēro, ja vien vēlos atgriezties sveika un vesela. Pirmais likums – ja gadās pieskarties kādam augam, nekādā gadījumā nedrīkst pieskarties mutei, kamēr nav nomazgātas rokas, jo augi var būt indīgi. Otrais – nedrīkst ēst sēnes. Pareizāk sakot, tās var ēst, taču jārēķinās ar to, ka sēnes šeit ir halucinogēnas. Trešais – ja gadās sastapt pumu, pats galvenais ir nekustēties.
Burbuļo strautiņi, jautri šalc ūdenskritumi, čivina visdažādākie tropu putniņi un kokus klāj samtaina sūnu kārta. Izlaidīšu garo stāstu par to, kā mēs nokļuvām līdz būdiņai nekurienes vidū un kā es beidzot aptvēru to, ka daba ir vienkārši jābauda, nevis ieraduma pēc jāskrien kaut kur pa galvu pa kaklu.
Mau uz lievenīša pļāpāja ar būdiņas īpašnieku. Es arī labprāt piedalītos sarunā, taču 15 jaunie spāņu valodas vārdiņi, ko nesen biju iemācījusies, diemžēl nepalīdzēja man kļūt par pilnvērtīgu sarunbiedru.
Naktī devāmies džungļos vērot tapīrus. Jā, tieši tā, Kostarikas mežos dzīvo tapīri (spāņu valodā tos dēvē par "dantas"). Mūsu gaidītie dzīvnieciņi tā arī neparādījās, taču tumsā šur un tur mirgoja jāņtārpiņi. Tie uz brīdi iedegās gluži kā cigaretes oglīte, un nodzisa, lai pēc pāris sekundēm iedegtos jau citur jāņtārpiņa lidojuma trajektorijā.
Nākamajā dienā mums bija paredzēts doties četru kilometru garā ceļā, kura galamērķis – milzu sēne garumā līdz jostasvietai. Pēc vietējo nostāstiem šai sēnei ir gluži vienalga par to, ka tās ciltsbrāļi parasti "dzīvo" tikai dažas dienas, un tā esot "nosvinējusi" ne vienu vien dzimšanas dienu. Sēni mēs tomēr tā arī neieraudzījām un vispār pārgājiens izvērtās pavisam citādāks. Jau agri no rīta sākās īsta vētra un mums nācās glābties, citādi būtu palikuši būdā uz vairākām dienām bez ēdiena un elektrības.
P.S. Mums izdevās izglābties, tādēļ ceļojuma piezīmes turpinās.
Kā atstāt Kostariku aiz muguras un kājām doties uz Panamu
Kostarika – Panama, 2017. gada janvāra beigas. Iespējams, ka kādreiz tiks izdota vesela grāmata, kurā būs apkopoti latīņamerikāņu jociņi par manu milzīgo pārgājienu mugursomu. Vislabākais no jokiem šobrīd ir šis: "No la chica tiene una bolsa, la bolsa tiene una chica, jajaja" jeb "Tā nav meitene ar somu, bet gan soma ar meiteni". Joka autors – vecs, šķelmīgs jaimaikietis ar drediem, kas sasieti mezglā, kurš pēc formas atgādina lielu, apaļīgu pelmeni.
Taču foto "odziņa" ir tajā, ka tas attēlo, kā es ar milzīgo mugursomu (vai arī milzīgā mugursoma ar mani, kā nu jums labpatīk) atstāju aiz muguras Kostariku un kājām eju uz Panamu. Tik vienkārši kā divreiz divi. Tik ierasti kā no savas kāpņu telpas aiziet līdz kaimiņu kāpņu telpai. Un tā nav tikai mana iegriba vien.
Kostarikas sabiedriskais transports aizved tevi līdz pierobežas pilsētai, kur jāsamaksā nodeva par to, ka esi nolēmis atstāt valsti (gluži tāpat kā Ēģiptē – par uzkāpšanu uz kamieļa jāmaksā divi dolāri, bet par nokāpšanu – 12). Pēc tam jāšķērso tilts, par kura valstspiederību man nav skaidrības, jo no Kostarikas tu jau esi izgājis, bet Panamā vēl neesi ienācis. Pēc tilta – dokumentu pārbaude un ieejas maksa. Atceros, ka reiz Krievijā pie līdzīgiem lodziņiem iegādājos biļetes uz zoodārzu, bet šeit jāmaksā par ieeju veselā valstī.
Pēc tam jāsarunā, lai taksobuss aizved līdz pilsētai par pieņemamu cenu. Man izdevās vienoties par pieciem dolāriem (citi vietējie pasažieri maksāja septiņus), jo latīņamerikāņi juta līdzi tam, kā es ar savām nepilnīgajām spāņu valodas zināšanām deklamēju iepriekš iemācītās frāzes un uzjautrinājās, kad es ar vilšanos raudzījos uz tiem, kas pārtrauca manus spāņu valodas runas plūdus ar savu "Aispīkingliš".
Piecus dolārus vērtais brauciens bija ātrs un ilga veselu pusotru stundu. Panamā izmaksas ir zemākas nekā Kostarikā. Viens no maniem ceļabiedriem bija vietējais kolumbietis ar ļoti skaistu desmitgadīgu meitu. Pēc skata vīrietim varētu būt ap 50, taču viņa galvu rotāja dredi, kas sniedzās pāri pēcpusei. Par vietējo viņš sevi uzskatīja tādēļ, ka Panamā dzīvo jau daudzus gadus un ir vairāku tūrisma un izklaides biznesu īpašnieks. Viņa meita cienāja visus ar "M&Ms" konfektēm, rādīja man un kādai brazīliešu meitenītei savus zīmējumus, bet pēc tam aizmiga man blakus sēdeklī, ietīdamās dvielī un ar pieri atspiedusies pret manu sānu.
Vēlāk vakarā es uzzināju, ka, šķērsojot tiltu, es šķērsoju veselu laika joslu – salīdzinājumā ar Kostariku, Panamā ir +1 stunda. Un arī daba ir pavisam citāda, kā arī cilvēku ādas krāsa. Kāds brīnišķīgs tilts!
Brauciens piena kravas mašīnā Panamā un līšana pār žogu dārzā
Panama, 2017. gada februāra vidus. Es pavadīju gandrīz divas nedēļas Panamas kalnu ciematiņā ar vien 300 iemītniekiem. Nav iespējams aiziet līdz vienīgajam veikaliņam, nesatiekot kādu pazīstamo. Es nolemju aizvizināties līdz tūristu iecienītajai Boketes pilsētiņai, kura atrodas ne pārāk tālu, taču arī ne pārāk tuvu. Vispirms nepieciešams nokļūt līdz pilsētai vārdā Davida un pēc tam var turpināt ceļu līdz izvēlētajam galamērķim.
Eju uz autobusu. Pretī nāk venecuēlietis Ēriks: "Ooo, šodien ir slikta diena, lai dotos ceļā." Es, kā jau cilvēks, kas ar cieņu izturas pret citām kultūrām, māju ar galvu un saku: "Trešdienās labāk palikt mājās, ja?" (droši vien Venecuēlā trešdiena tiek uzskatīta par nelabvēlīgu dienu. Diezgan dīvaini, bet ne jau man spriest – arī mums mēdz būt savādas paražas). Ēriks nopēta mani un atbild: "Šodien reti kursē autobusi, labākajā gadījumā viens divās stundās".
Stopēšana šoreiz nav variants, jo šajā ceļa posmā ir lielāka iespēja ieraudzīt Ziemassvētku vecīti nekā garāmbraucošu auto. "Ja vēlies, cilvēks X (es aizmirsu šī cilvēka vārdu) dodas uz Davidu un, ja tev nav nekas iebilstams pret braukšanu kravas mašīnā, nāc līdzi, iepazīstināšu jūs."
Taču uz Davidu brauc nevis cilvēks X, bet gan viņa 25 gadus vecais dēls Joni, kurš nelielā kravas auto ved desmitiem piena kannu. Aizmirstiet visu, ko esat dzirdējuši par zemniekiem un piensaimniekiem. Joni kājās ir jauni "Nike AirMax" apavi, T-krekls – baltāks par pienu un uz blakus sēdekļa – mobilais telefons, kas labāks par manējo. Lai gan tagad jebkurš telefons būtu labāks par manējo, jo tas gluži vienkārši saplīsa. Un vēl Joni ir ļoti stilīgs matu griezums, kuru ieraugot, es satraukti mēģinu atcerēties, vai šorīt maz izķemmēju matus.
Līdz Davidai mēs tikām divu stundu laikā ierastās stundas vietā, taču par to es tiku brīdināta jau iepriekš. Pilnais kravas auto pūzdams un stenēdams nelabprāt brauc stāvajos kalnos, turklāt pa ceļam Joni jāieved piens šur un tur, bet vēl citur – jāpaņem papildu piena kannas. Tālāko ceļa posmu es izlaidīšu.
Nu lūk, esmu Boketē. Ļoti mīlīga pilsētiņa, taču apskates vietu īsti nav. Tāpēc es izvēlējos savas "apskates vietas": saldējumu, zemenes, itāliešu pārdevēju, upīti un košās puķu dobes, kas palikušas pēc nesen notikušā Ziedu festivāla, bet pēc tam "apskatīju" arī picu un krēma bulciņu. Taču es zinu, ka netālu no centra ir neliels botāniskais dārzs. To sauc "Mans dārzs – jūsu dārzs" un to izveidojis kāds labs cilvēks apkārt savam namam. Kā man pavēstīja "Google", šis dārzs ir atvērts ikvienam apmeklētājam. Realitāte bija skaudra – labais cilvēks dārzu atvēra un arī aizvēra. Pēc 15 minūšu ceļa no pilsētas centra es nonācu pie aizslēgtiem vārtiem. Kaut kā ne pārāk jauki. Pārliecinu sevi, ka "Mans dārzs – jūsu dārzs" ir mana brauciena galvenais mērķis. Nākamais kadrs – es lienu pāri žogam. Mierīgi eju pa celiņu, domājot, ko darīšu, ja kādu sastapšu. Mēģinu atcerēties visus zināmos spāņu valodas vārdus, lai izskaidrotu situāciju, ja nu nāktos to darīt: "Braucu ar piena mašīnu (pagātnes laika formu es vēl nezinu) trīs stundas, lai apskatītu šo dārzu. Atnācu – bet tas ir slēgts. Skumji. Lūdzu, piedodiet. Vai es varu pastaigāties šeit piecas minūtes? Došu jums cepumiņu." Dārzs, kā izrādās, ir ļoti mazs un tur nav diez cik daudz ko redzēt, taču, ņemot vērā situāciju, tam piemīt savs aizliegtā augļa šarms.
Apgriežoties ap stūri redzu, kā vienā no puķu dobēm rušinās trīs dārznieki. Esmu pavisam mierīga – man taču ir sagatavots stāsts. Tāpēc es pieliecos, kamēr vien mani nav pamanījuši, un bēgu prom. Velns parāvis, man taču ir 29 gadi! Kas tie par bērnu dienu izgājieniem? Bet vai nav tā, ka ikvienā no mums joprojām dzīvo bērns, kurš dažkārt pēkšņi un gluži neprognozējami pārņem vadības grožus un liek darīt neticamas lietas?
Kolumbija: Skaistā Kokora ieleja
Kolumbija, 2017. gada marts. Tā ir Kokora ieleja ("Valle de Cocora"), kur aug pasaulē augstākās vaska palmas – to garums sasniedz 60 metrus. Tieši tādēļ tajās neaug kokosrieksti – gan augsti, gan bailīgi. Kokora ieleja atrodas lieliska pārgājienu taka. Tā sākas pavisam nevainīgi – gar leknām pļavām, kurās ganās pūkainas gotiņas. Taču pēc tam tu vienā brīdī saproti, ka nu jau ceturto kilometru pēc kārtas tu ej pa mežu un mēģini uzkārpīties kalnā. Sarežģīti, acis miglojas un tu jūti, ka jau drīz zaudēsi samaņu. Joks! Realitātē viss nav tik briesmīgi – tā nav vis acu miglošanās, bet gan mākoņi, jo tu jau tā atrodies krietni virs jūras līmeņa un vēl mēģini uzkāpt 2700 metru augstumā.
Kalna galā ir būdiņa. Par ieeju jāmaksā 1,7 eiro vietējā naudā un par to tu vēl vari dabūt tasi karsta kakao un gabaliņu mājas siera. Bet nedaudz tālāk var redzēt plivināmies kolibri putniņus.
Atpūtusies un nosalusi, jo nācās veselu stundu gaidīt, kad beigsies lietus, taisos doties atpakaļ. Ja godīgi, man jau šodienai pietiek piedzīvojumu, taču variantu nav. Pareizāk sakot, ir tikai viens vienīgs variants.
Tomēr nav ļaunuma bez labuma: tā kā tuvojas vakars un gans dzen govis mājup, es apvaicājos spāņu valodā: "Vai varu nopirkt nedaudz piena, lai padzertos?" "Es pacienāšu," jaunais gans plaši smaidot atklāj savus 32 zobus ar breketēm un ieslauc melnas govs pienu tieši glāzē.
Piens ir silts un ar bagātīgām putām. Atceros, ka bērnībā svaigi slaukts piens bija salds un smaržoja pēc govs tik stipri, ka dzerot to es aizspiedu ciet degunu. Laikam jau pieaugušie ir mazāk jutīgi – šis piens nebija ne salds, ne arī smaržoja pēc govs. Uz mēles paliek vien pēcgarša: daba, māja, labsirdība un vienlaicīgi arī pagātne, tagadne un nākotne.
Ciemošanās Kali pilsētā, pandillas un apreibinošas vielas
Kolumbija, 2017. gada aprīlis. Visi ķiķina, kad es kādam atzīstos, ka, lūk, tava valsts, draudziņ, man iepriekš šķita ļoti bīstama: narkotikas un cilvēku nolaupīšana ar mērķi pārdot verdzībā uz kokaīna plantācijām. Un kur nu vēl visi šausmu stāsti par to, ka vergiem mēdz nozāģēt kāju, lai no šīm plantācijām nebūtu vis tik viegli aizbēgt. Taču es nemaz nejokojos, es patiešām tā agrāk domāju.
Bet kā ir patiesībā? Pavisam vienkārši: ir reģioni, kurus jāapbrauc ar līkumu, savukārt dažās pilsētās ieteicams neiet pastaigāties pa atsevišķām vietām, kā arī pēc komandantstundas iestāšanās neiet ārā uz ielas.
Kali, salsas galvaspilsēta, kļuva par manu pirmo Kolumbijā apmeklēto pilsētu. Mana ciemošanās iesākās ar šādu ziņu: "Tavā rajonā ir pilnīgi droši. Līdz pulksten 20. Pēc tam izsauc taksi. Vēlies doties uz centru? Centrs arī ir pilnīgi drošs. Līdz pulksten 18. Pēc tam izsauc taksi."
Toreiz, februārī, šķiet, ka ne reizi neizgāju uz ielas pēc tumsas iestāšanās. Un pirmo reizi par iemeslu tam bija nevis iedomāta zombiju apokalipse, bet reāli draudi ("pandillas" – tie nav vis pandu lāči, bet gan bandīti, kā man pastāstīja). Centrā ir pat kāds tilts, uz kura ar 99 procentu pārliecību var garantēt nepatikšanas, ja šķērsosi to pēc pulksten 20. Lūk, to es saprotu – laika plānošana un darba organizācija. Taču pats interesantākais ir tas, ka tieši Kali bija tā pilsēta, kurā es atgriezos pēc tam, kad visur citur Kolumbijas plašumos biju pavadījusi divus mēnešus.
Es līdz galam tā arī neesmu sapratusi, kādēļ kāda vieta šķiet "tava", bet cita – nē. Man vienmēr bija šķitis, ka lielas pilsētas nav domātas man, taču tikai vienā Kali pilsētā vien mīt vairāk cilvēku nekā visā Latvijā.
Tāpat es iemācījos atšķirt, kuri no graffiti zīmējumiem uz sienām ir uzzīmēti narkotiku iespaidā un kuri – vienkārši tāpat. Es pat nebrīnītos, ja ir kāda īpaša tūre, kuras laikā šos zīmējumus ir iespējams apskatīt, līdzīgi kā citās pilsētās mēdz būt tūres pa vietējiem tirdziņiem.
Starp citu, nostāsti par Kolumbiju un narkotikām ir balta patiesība. Ik uz soļa atrodas kāds, kurš laipni vēlas tevi ar kaut ko "pacienāt". Kaut kas līdzīgs krievu sālsmaizei. Pēc darba dienas beigām tu aizver datoru, un kāds jau ir klāt: "Nevēlies LSD?" – un stiepj pretī kārbiņu, it kā tās būtu nevis narkotikas, bet gan rīsu paciņa. Tu mierīgi atsaki – tā, it kā atbildētu uz pavisam ikdienišķu jautājumu. Bet īstenībā tu esi visīstākais atkarīgais, tikai tava "atkarība" ir kokosriekstu saldējums.
Naktsklubi, salsa un barošana gluži kā pie vecmāmiņas
Kolumbija, 2017. gada aprīļa beigas. Kolumbiešu mājās līst lietus. Protams, ne jau dzīvokļos, bet tieši mājās, jo ikkatrā īstā kolumbiešu mājā ir "patio". Tas ir kā iekšpagalms, bet izskatās, it kā daļai dzīvojamās platības vienkārši nebūtu uzcelti griesti.
Kolumbiešu klubos vidējam eiropietim neklājas viegli. Puišiem nākas pārskatīt savu viedokli attiecībā uz apgalvojumu, ka vīrieši nedejo, savukārt meitenēm jāpārstāj domāt, ka gandrīz vienmēr dāmas dejo labāk. Es joprojām nespēju tikt vaļā no sajūtas, ka mani uzlūdz aiz žēluma. Tāda sava veida "labdarības deja" ar zemtekstu "nabaga baltādainā meitene laikam pārdzīvo, ka viņa nedejo tā, kā mēs. Uzlūgšu viņu, lai nejūtas tik bēdīga."
Un tad tu dejo, baudi, ķer ritmu un melodiju, bet pēc tam atgriežas veselais saprāts, kurš, acīmredzot, bija uz brīdi izgājis, un sākas analizēšana. Un tev atkal šķiet, ka tavam tumsnējam deju partnerim ir garlaicīgi, jo viņš labprāt gribētu ar tevi virpuļot uz deju grīdas, bet virpuļošana nav tava spēcīgā puse.
Apkārtējie saka: "Meitene-panda, tikai mieru, deja – tā ir bauda un enerģijas apmaiņa". Tu māj ar galvu, bet tai pat laikā domā, kur pēc atgriešanās Latvijā iemācīties dejot salsu.
Kolumbijas ielās tev vienmēr pārdod pusotru porciju sulas. Neviens nezina, kāpēc tā, bet sistēma ir gluži kā pie vecmāmiņas: "Saki, kad pietiks". Tu saki "stop", bet pēc tā seko vēl viens "kontrolkausiņš". Savukārt, ar sulu ir tā: tu to nopērc, dzer, cik vēlies, neatejot no kases, bet pēc tam tev pielej klāt vēl, lai tu turpinātu ceļu ar pilnu glāzi.
Kolumbijas botāniskajā dārzā tev ir jāpastaigājas policijas pavadībā, jo dārzs atrodas netālu no nelabvēlīgajiem rajoniem. Es pastāvīgi liku rokas aiz muguras un soļoju, nodūrusi galvu, kā biju redzējusi filmās. Vienu reizi palūdzu oranžu pidžamu, uz ko man atbildēja, lai vairāk šeit nerādos.
Turpretī kolumbiešu cenas ir vienkārši neticamas. Reizēm pārvietoties pa valsti ir lētāk ar lidmašīnu, nekā ar autobusu, savukārt noīrēt atsevišķu istabu apartamentos izmaksā tikpat lēti kā popkorna porcija kinoteātrī.
Atvadas no Kolumbijas šūpuļa un pošanās uz mājām
Kolumbija, 2017. gada maijs. Pirms diviem mēnešiem es nolēmu pagarināt savu vīzu uz maksimālo iebraucējiem iespējamo laiku. "Palikšu Kolumbijā līdz septembrim" – sacīju es. "Nepaliksi gan," – atteica Visums un sūtīja man ceļā holandiešu meiteni, kura pastāstīja par kuģi uz Eiropu, kurš – kāda sakritība – tieši šoreiz sāk savu ceļu Kolumbijā. Divas nedēļas caur Atlantijas okeānu un "Hei, Portugāle!" Katram gadījumam nodrošinos ar grāmatām, jo kuģošanas laikā internets nebūs pieejams.
Savu ceļu sākam Kartahenā – Kolumbijas šūpulī. Tālajā 1533. gadā šeit ieradās senjors konkistadors Pedro de Eredija un dibināja koloniju. Laiciņš bija karsts un tajā pilsētas daļā, kurā tev pa pēdām skrien tirgoņi ar izsaucieniem "Pērc, pērc, pērc", es nolēmu neiegriezties. Kāds kolumbietis raksturojis Kartahenu kā romantisku pilsētu. Šurp brauc tie, kam sirdī mīlestība. Un, protams, arī tie, kam tās nav – gan jau atradīs uz vietas. Gar mīlestības meklētājiem man maza daļa, jo viļņos šūpojas pelikāni, aiz loga paceļas lidmašīnas un uz kājām guļ divi kaķi.
Reālo Kartahenu es tā arī neieraudzīšu, bet es to nemaz nevēlos. Pieci mēneši, kas pavadīti ceļojot, vēlmi pēc kvantitātes pārveidojuši par vēlmi baudīt kvalitāti. Mana Kolumbija – tie ir rūpīgi, manis atlasīti elementi. "Hola, Julia" – dzirdu balsi no rācijas. Tālumā esošais apsargs sūta man sveicienu, ieraudzīdams, ka sarunājos ar viņa kolēģi. Jau rīt es pārstāšu būt Hulija un kļūšu par Džūliju, bet pēc tam – par Jūliju. Tieši tāds man izskatās ceļš, kas ved uz mājām. Vietu, kurā ir tas, kā nav nekur citur – mājās tevi gaida.
Gadās tā, ka gaidītāji uzrodas arī citās vietās un tad arī tās kļūst par mājām. Taču eksperta līmenis ir tad, kad māju sajūta ir tevī pašā. Jāpiebilst, ka šo līmeni es vēl neesmu sasniegusi vai arī vēl nevēlos sasniegt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
