Mazais sapnis par mazliet citādo Eiropu – Sanmigela Azoru salās  (1)

Īsumā: Azoru salas ir Portugālei piederošs salu arhipelāgs Atlantijas okeānā, ko veido deviņas vulkāniskas izcelsmes salas: Sanmigela, Floreša, Piko, Korvo, Fajala, Sanžorže, Terseira, Grasjosa un Santa Maria.

Cerība piepildīt mazo Azoru salu sapni nekur tā arī nav zudusi. Turpinām dzīvoties pa dažādām lidojumu kombinēšanas un meklēšanas vietnēm, sekojam līdzi ārvalstu un vietējiem ceļojumu piedāvājumiem. Vienā tādā reizē atskan sajūsmas pilns sauciens no Alises (nu jau manas sievas), kas vēsta, ka lidojumam Londona – Ponta Delgada ir pieejama ļoti vilinoša cena, kas pieejama tieši mums nepieciešamajos oktobra datumos. Acumirklī kaut kur zemapziņā sāk skanēt melodija no kinofilmas "Emīla nedarbi", kas apliecina, ka galvenajam varonim prātā ir iešāvusies kārtējā ģeniālā ideja. Mums ir skaidrs, tā nav tikai ideja, tas jau ir plāns. Diezgan drīz tiekam arī pie biļetēm, rezervējam viesnīcu un ar laiku piemeklējam arī diezgan izdevīgu cenu piedāvājumu, lai nokļūtu atpakaļ mājās.

Tālāk seko disertācijas vērti informācijas meklējumi par apskates vietām. Skatāmies ceļojumu vlogus, lasām "Tripadvisor" diskusijas un dažādus blogus, cenšamies izdzīvot citu ceļotāju pieredzes visos iespējamos veidos, kas pieejami vispasaules tīmekļa plašumos. Diezgan daudz laika veltu arī virtuālajām pastaigām pakalpojumā "Google maps". Apsveram iespējas apmeklēt arī vēl kādu no arhipelāgam piederošajām salām, tomēr ātri vien saprotam, ka laika ierobežojuma dēļ sanāktu liela skriešana un tās dēļ tik un tā nebūtu iespējams līdz galam izbaudīt mirkli. Šādam dabas skaistumam atvēlēt tik maz laika būtu diezgan nepiedodami. Arī pārlidojumi starp salām tik īsiem apmeklējumiem šķiet krietni vien neizdevīgi. Pārējo salu apskati atliekam uz citu reizi un tagad, kad esam jau atpakaļ, esam diezgan pārliecināti, ka nākamā reize arī pienāks.

Esam nolaidušies Ponta Delgadā. Jau turpat pie izkāpšanas plaušas tver pēc iepriekš nepieredzēta svaiguma. Mazliet smidzina, bet esam informēti par šeit raksturīgajiem, mainīgajiem laikapstākļiem, arī apģērbu esam piemeklējuši tam atbilstošu – ērti apavi un mitrumizturīgas vējjakas. Abi ar sievu saskatāmies, pasmaidām un ar skatienu viens otram paziņojam: "ir forši!".

Stāvam rindā līdz pasu kontrolei un dzirdam kādas dāmas, kas savā starpā sarunājas latgaliski, kaut kur tālāk pavīd sarunas arī latviski. Atrodoties svešumā "savējo" sajūta kļūst izteiktāka un gribu nokliegties: "čau, mēs arī esam te!", tomēr šoreiz tikai pasmaidām un savu izcelsmi nenododam.
Zinot, cik tuvu no lidostas ir Ponta Delgadas centrs, pienākam pie tuvākā taksometra un sarunājam braucienu līdz viesnīcai. Mūsu šoferīte ir ļoti runīga dāma labākajos gados, kas mīl savu zemi, ir lokālpatriote un, mūsuprāt, arī ļoti talantīga gide. Šajā padsmit minūšu braucienā viņa ir lieliski novadījusi īso kursu Azoru salu apmeklējumam. Brauciena laikā uzzinām patiešām daudz noderīgas, praktiskas informācijas un padoms no vietējā vienmēr ir uzskatāms par ļoti vērtīgu.

Kā turpmākajās dienās pārliecināmies arī paši, viens no visvērtīgākajiem padomiem ir bijis viedtālruņu aplikācijas "SpotAzores" lejupielāde. Tā ir aplikācija, arī interneta vietne, kas reālajā laikā ļauj piekļūt salās izvietotajām novērošanas kamerām un redzēt kādi ir laikapstākļi dažādās vietās uz salām. Ņemot vērā to, cik ļoti laikapstākļi var ietekmēt ainavu, ļoti iesakām šo aplikāciju lejupielādēt savos viedtālruņos. Tas palīdzēs plānot maršrutu un izvērtēt prioritātes.

Joprojām esam taksī un brauciena laikā pasaku, ka Portugāle mums ļoti patīk un iepriekš esam bijuši ne tikai Portugāles kontinentālajā daļā, bet arī Madeirā un tai blakus esošajā Porto Santo salā. Šoferīte to mazliet ņem pie sirds un nu jau stingrākā tonī paziņo, ka Azoru salas un Portugāle ir kaut kas absolūti nesalīdzināms. Tas gan nebija mans mērķis, bet saprotam, ka vietējiem tas ir būtiski. Secinājums: sarunās ar vietējiem Azoru salas un pārējo Portugāli viena teikuma ietvaros vēlams nepieminēt!

Šoferīte atvainojas par laikapstākļiem, savu runātīgumu un sola, ka mūsu ceļojuma laikā mūs noteikti sagaidīs arī silts un saulains laiks. Pasakoties par braucienu un noderīgo informāciju, sirsnīgi atvadāmies no taksistes.

Esam iekārtojušies viesnīcā. Arī viesnīcas personāls ir ļoti pretimnākošs un laipns. Lai gan saprotam, ka esam tūristi un vietējiem arī nozīmīgs ienākumu avots, ir jūtams arī tas, ka vietējie par mums ir priecīgi arī tāpat vien.

Ir pirmais vakars. Ņemot vērā to, ka pirms pārlidojuma izstaigājām Londonas naksnīgās ielas un neesam gulējuši vairāk nekā 36 stundas, nolemjam, ka gulēt vēl neiesim un dodamies ielās.

Lai atvaino mūs taksiste, bet uzreiz top skaidrs, ka esam ar Portugāli saistītā vietā. Par to neliek šaubīties ne Portugālei raksturīgā arhitektūra, ne arī dažādos rakstos nobruģētās šaurās ieliņas. Bezmērķīgi klaiņojot, nonākam piekrastē esošajā laukumā, kur slejas pilsētas vizītkarte – ar trīs arkām izrotāti vārti "Portas da Cidade de Ponta Delgada". Turpat blakus ir okeāns. Saprotam, cik tālu mēs esam no mājām un cik patiesībā tālu ir visa pārējā pasaule. Nekurienes sajūta šeit ir jūtama daudz izteiktāka, un arī tas mums šeit ļoti patīk.

Daudz izteiktāk ir jūtams arī tas, ka sen neesam neko nopietnu apēduši. Baudot pirmos iespaidus, esam attapušies kādā restorānā, kur mūs ir ievedis kurkstošais vēders. Piedāvājumu, protams, izpētām, bet atzīšos, ka, vēl atrodoties Latvijā, zināju, ka esmu ļoti sailgojies pēc grilēta kalmāra un pirmajam vakaram abi izvēlamies tieši to. Ir skaidrs, ka arī bez vīna vakariņas Portugālē nav iedomājamas, tāpēc paļaujoties uz viesmīļa ieteikumiem, izvēlamies vietējā ražojuma sarkanvīnu "Jardinete". Neuzskatu sevi par vīna pazinēju, bet garšas kārpiņas ir atzinušas, ka tas ir labākais, kas līdz šim ir baudīts. Kādā citā dienā izmēģinām arī tā paša ražotāja baltvīnu – viennozīmīgi subjektīvā topa augšgalā. Abiem uz etiķetes stilizēti zīmējumi ar dažādām kaķu izdarībām.

Jūtam, ka mazliet esam iedraudzējušies ar vienu no viesmīļiem. Esam palikuši atvērtāki ne tikai mēs, bet arī viņš, kas, ātri apkalpodams citus, tūliņ atgriežas pie mums, lai aprunātos. Ēdienkartes piedāvājumā esam pamanījuši arī haizivi un zobenzivi. Jokojot, tomēr arī zemapziņas instinktu vadīti, apjautājamies arī par haizivīm. Izrādās, ka haizivju šajā reģionā ir daudz, bet cilvēkus tās neapdraud, jo, pirmkārt, neesot tās bīstamākās pasugas un, otrkārt, acīmredzot nemīl uzturēties piekrastes tuvumā.

Jebkurā gadījumā, visu ceļojuma laiku ūdenī jutāmies droši un haizivis satikām vien uz šķīvja, kur tās mūs nepavisam neapdraudēja. Tāpēc, esot uz vietas, pamēģiniet gan haizivi, gan zobenzivi – tās abas ir ļoti garšīgas zivis, turklāt te tās ir pieejamas patiešām svaigas.

Esam iestiprinājušies ar viesnīcas numuriņa cenā iekļautajām brokastīm un esam gatavi turpināt iepazīt Ponta Delgadu, šoreiz dienasgaismā. Rīts ir patīkams un silts. Vispirms iegriežamies vietējā tirgus placī "Mercado da Graca". Vēlamies nogaršot vietējos dārza labumus. Šeit tiekam pie svaigiem, pilnībā gataviem mango un nektarīniem, kā arī monsteras augļa ("monstera deliciosa"). Monstera ir augs ar lielām un caurumainām lapām, kas man asociējas ar skolām un poliklīnikām, kur tas kā skaistuma elements agrāk bija visai bieži sastopams. Izrādās, savā dabiskajā vidē tas spēj dot arī augļus, kas pie pareizas apiešanās un nogatavināšanas ir lietojami arī uzturā, pie nepareizas – arī indīgs. Garšas ziņā kaut kas starp ananasu, zemenēm un banānu, bet uz to liktās cerības neattaisnoja.

Starp citu, Azoru salās tiek audzēti arī ananasi (tiesa, siltumnīcās) un tēja, tāpēc, esot uz vietas, ir jāpamēģina ar šie produkti. Ir iespējams arī apmeklēt ananasu un tējas audzētavas. To apmeklēšanu plānā gan neiekļāvām, bet ananasus pagaršojām (ņamm!) un tēju atvedām uz mājām – garšīga.

Tirgus apmeklējumam bijām gatavojušies pielietot zīmju valodu. Kaut kādus pamatvārdus un pieklājības frāzes portugāliski esam apguvuši, tomēr izrādījās, ka angļu valodu vietējie te pārzina diezgan labi un komunikācijas problēmu Azoru apmeklējumā nebija vispār. Madeirā un kontinentālajā Portugālē ir bijusi dažāda pieredze.

Šodien aizstaigājam arī līdz Botāniskajam dārzam "José do Canto Garden", pa ceļam netīši iemaldoties arī vietējā "andelē-mandelē", bet uzmanību nekas tā arī nepiesaista, tāpēc dodamies vien tālāk.

Botāniskajā dārzā "José do Canto Garden" var aplūkot ļoti fotogēnisku bambusu audzi, banānkokus un citus mums nezināmus, bet ļoti iespaidīgus kokus. Ieraugām pieauguša ozola izmēra gumijkoku un aizdomājamies par to, cik gan labi te aug tas, ko mūsu platuma grādos ar pūlēm knapi cenšamies noturēt pie dzīvības, lai savos mājokļos ienestu kaut mazu daļiņu šīs eksotikas.

Kas kartē šķiet pavisam tuvu, realitātē izrādās stundas gājiena attālumā. Nonākam pludmalē, kas kartē tiek apzīmēta kā "Praia das Milicias". Pludmale ir plaša ar melnām vulkāniskas izcelsmes smiltīm, kādas raksturīgas ir visām šī reģiona pludmalēm. Viļņi ir lieli un to izmanto sērfotāji, kuru te netrūkst. Tuvāk krastam tiek apmācīti jaunākās paaudzes censoņi, bet tie, kam pieredze ir lielāka, ūdenī saskatāmi vien kā mazi punktiņi.

Iesākumā vērojam apkārt notiekošo un tveram vien pēc vitamīna "D", par kura trūkumu sūdzēties šodien būtu nepamatoti. Gar krastu ar suņiem pastaigājas vietējie. Novērojam, ka kāds ik pa laikam paceļ kādu no okeāna izskalotu plastmasas gabalu, kas uzreiz tiek izmests tuvējā atkritumu konteinerā. Vēlos piebilst, ka pludmales šeit ir tīras un par atkritumiem, ko izskalo okeāns, būtu vairāk jādomā pārējai pasaulei, nevis azoriešiem, jo, kā redzam, vietējiem tas rūp.

Kad kādu brītiņu esam jau šeit pabijuši, nolemjam, ka būtu diezgan bēdīgi, ja okeāna ūdeni tā arī neiemēģinātu. Viļņi ir lieli, bet saņēmuši drosmi dodamies vien iekšā. Ūdens nav ļoti silts, bet mūsu pašu Baltijas jūra lielākoties ir stipri vien vēsāka, tāpēc ūdens temperatūra mums raizes nesagādā. Pāris reizes gan kāds lielāks vilnis mūs pamētā savā centrifūgā, tomēr, ja ar kājām pie zemes neesi, tad tāda ieaijāšana vien iznāk. Godīgi sakot, izpriecājamies kā bērni.

Vakariņās iemēģinām pastu ar jūras veltēm. Atnesti tiek makaroni piķa melnumā. Līdz šim tādus nebijām mēģinājuši, tomēr garša ne ar ko neatšķiras no mums pierastajiem, turklāt jūras mošķu pārpilnība porcijā atkal liek ieslīgt gastronomiskā svētlaimē.

Esam tikuši pie mazas un ekonomiskas mašīnītes, klāt piepērkot arī pilnas apdrošināšanas pakalpojumu. Mazāk rūpju – pilnvērtīgāka atpūta. Nokārtojuši sākotnējās formalitātes, uzreiz dodamies ceļā.

Ceļi te ir lieliski, satiksme lielākoties nav intensīva, apzīmējumi un norādes neļaus aizšaut greizi. Arī "Google" navigācija 90 procentu situāciju darbojas lieliski. Iesaku ļoti nepaļauties uz navigācijas teikto par ceļā paredzamo laiku. Attālumi ir mazi, bet ceļi lielākoties ir serpentīni – kas nozīmē nemitīgi līkumot augšā un atkal riņķot lejā, lai saprastu, ka atkal ir jādodas augšup. Šādi pārvietojoties pat īsos pārbraucienos patērētais laiks būs krietni ilgāks nekā tiek norādīts navigācijas lietotnēs. Atrašanos pie stūres apgrūtina vien elpu aizraujošie skati, kas paveras aiz loga – tie ir fantastiski. Ļoti bieži ir vēlme apstāties un kaut ko nobildēt. Kad rodas izdevība, mēs tā arī izdarām, diemžēl, ne visur tas ir iespējams. Vēl viens apstāklis slēpjas vietējos. Kā jau noprotams, tie šos ceļus ir "atkoduši" un ik pa laikam var izjust tādu kā "presingu", kad viens tāds sēž astē, bet ceļa šaurums un nepārredzamie ceļu posmi neļauj tam tikt garām. Kur nu iespējams, ļaujam tiem traukties savās gaitās, bet mēs tikmēr cenšamies notvert katru aiz loga slīdošo skatu.
Reiz bijām izdomājuši, ka pamēģināsim braukt kā vietējie. Mūsu izpratnē tas nozīmēja iesēsties kādam astē pašiem, mēģināt atkārtot viņa manevrus un saprast, kā tad te tik ātri var pabraukt. Pabraukt jau var, bet mana tūrista uzmanība diezgan ātri kļuva nogurdinoši saspringta. Atceros sievas ierosinājumu: "varbūt nebraucam tomēr vairāk kā vietējie?!"

Šodienas galvenais mērķis ir "Lagoa das Sete Cidades" jeb Sete Sidades ezeri. Galu galā, tā ir ikoniskākā vieta Sanmigelas salā. Skats uz ezeriem ir attēlots teju vai katrā tūristiem paredzētajā bukletā par Azoru salu arhipelāgu. Lai izbaudītu šo burvīgo skatu, ir jādodas uz skatu laukumu, kas "Google" kartē slēpjas ar nosaukumu "Miradouro da Vista do Rei". Kad auto ir novietots, var droši pastaigāt apkārt un apskatīt ezerus arī no cita leņķa. Šoreiz skatu mazliet pabojā migla jeb mākonis, kas burtiski ieskauj šo vietu. Lai gan arī mākonis te rada noskaņu, kas ir gana skaista un baudāma. No augšas gan redzam, ka pie ezeriem spīd saule. Te augšā ir arī diezgan pavēss un prasās pēc jakas. Jau pēc pāris minūtēm atkal prasās to novilkt un te jau atkal uzvilkt. Pie tā ir jāpierod, vismaz šajā laikā, kad esam te – pavisam noteikti.

Nobraucam no kalna lejā un nokļūstam Sete Cidades ciemā, kas, apkārtējā reljefa ieskauts, izskatās patiešām piemīlīgs. Iebraucam kādā celiņā un dodamies apkārt ezeram. Apkārt ezeram gan netiekam, jo celiņš aiz līkuma ved turpat, kur iesācies.

Izdomājam, ka ir laiks iestiprināties ar līdzpaņemtajām pusdienām un uzrīkojam mini piknika pasākumu pie ezera. Vieta ir klusa un skaista, vien pa kādam zivs plunkšķim vai putnu meldiņam. Esam divi vien un izbaudām dabas doto skaistumu pilnīgā vientulībā. Diezgan dīvaini saprast, ka pārsimts metrus tālāk ir pilns ar cilvēkiem, visi spiežas viens otram virsū un mēģina izcīnīt telpu savam kārtējam foto, bet nokļūt šeit neviens pat nav pacenties.

Atkal esam ceļā. Aiz loga ganās kārtējais ganāmpulks ar govīm. Smejamies, ka Azoru govīm vienā pusē jau no dabas ir garākas kājas kā otrā – reljefa specifikas dēļ, ganības tām pieejamas vien pamatīgos slīpumos.

Izbraucam cauri vairākām apdzīvotām vietām, šur un tur piestājam izmest kādu līkumu. Nolemjam aizbraukt līdz kādam mazam ezeriņam ar vārdu "Lagoa do Congro", ko netīši biju atradis kartē. Ierakstām navigācijā koordinātes un uz priekšu.

Ceļš nemitīgi ved kalnā un jau kādu stundu neesam manījuši nevienu garāmbraucēju, arī ceļa kvalitāte mazliet zūd, bet joprojām ir pat ļoti pieņemama. Slīpums palielinās un pirmo reizi sākam apšaubīt iznomātā mašīnas piemērotību šim ceļa posmam – pat pirmajā pārnesumā uz augšu tas kust ļoti nepārliecinoši, bet galā tiekam. Arī šādu slīpumu nekur citur vairs nepiedzīvojam.

Zaļums visapkārt ir tik izteikts, ka zaļot ir sācis pat asfalts. Esam nonākuši līdz norādei par ezeru. Baigie dubļi, atstājam mašīnu tepat un tālāk dodamies uz "savām divām". Nonākam uz takas, kas atgādina īstus džungļus – palmas, papardes, sulīgi platlapji, paaugstināts gaisa mitrums, nogāzušies koki, vīteņaugi. Nonākuši lejā, pie ezera saprotam, ka kaut ko tik zaļu redzam pirmo reizi mūžā. Dīvainā kārtā šobrīd tas ir visai neapmeklēts, lai gan uzskatām, ka vieta ir pelnījusi līdz šim skaistākā objekta statusu.

Atpakaļceļā šķērsojam vietējās govju populācijas pārvietošanās krustceles – secinām, ka sievas apavi diemžēl šo gājienu nav pārdzīvojuši un īrētā mašīnā ar tādiem kāpt nevajadzētu. Nu nekas, vieta ir ļoti skaista un mērķis līdzekļus ir attaisnojis.

Līkumojam atpakaļ līdz Ponta Delgadai, līdz vienā no ceļa posmiem pretimbraucošās automašīnas pasažieri mums nepārprotami signalizē par nepieciešamību apstāties. Vispirms ir neizpratne, bet pēc tam aiz līkuma parādās vesels ganāmpulks ar govīm, kas acīmredzami tiek pārvestas uz citām ganībām. Jā, mēs visi esam bijuši laukos, mēs zinām kā izskatās govis, bet skats, kad automašīnu ir ielencis govju bars un kāda no tām izrāda interesi arī par tās pasažieriem, ir visai amizants. Esam priecīgi, jo uztveram to par piedzīvojumu un pieredzes daļu, ko mājās nepiedzīvosim.

Vakarā dodamies meklēt kādu restorānu ar nosaukumu "A Tasca". To mums ir rekomendējuši paziņas, arī "Tripadvisor" forums burtiski "vārās" – vieta esot starp obligāti apmeklējamajām. Vieta ir pārapmeklēta, tuvākā rezervācija ir pieejama tikai pēc divām dienām. Rezervējam sev galdiņu un dodamies iestiprināties kur citur.

Atkal iegriežamies pirmajā vakarā apmeklētajā restorānā. Esam pamatīgi iestiprinājušies, uz šķīvja atstādami vien izmīcītu citrona daiviņu. Pienāk mūsu pirmajā vakarā iepazītais viesmīlis un nosodoši aplūkojis uz šķīvja atstāto citronu saka: "skatos, ka citrons gan jums nav gājis pie sirds!" Tovakar pamatīgi nosmējāmies. Var jau būt, ka šāda uzmanība kādam varētu likties traucējoša, bet mums viņš patīk un interesanti ir gan mums, gan viņam. Piebildīšu, ka par Latviju gan viņš neko nav dzirdējis.

Laiks ir noskaidrojies un aizbraucam vēl uz kādu vietu ar ļoti ikonisku un Sanmigelas salu raksturojošu skatu "Miradouro da Boca do Inferno". No šīs vietas paveras skats gan uz Sete Sidades ezeriem, gan vēl pārīti ezeru, kas arī savu vietu ir izvēlējušies sen izdzisušu vulkānu krāteros.

Arī nākamo dienu veltam Sanmigelas skaistāko vietu apskatei. Šoreiz aizbraucam aplūkot Furnas ezeru, kas popularitāti ieguvis, pateicoties termālajiem avotiem un dabiskajiem baseiniem tā apkārtnē. Šo zemes dzīļu radīto siltumu lieliski izmanto vietējā tūrisma industrija, kura ar vietējo iedzīvotāju palīdzību tūristiem piedāvā gaļas un dārzeņu sautējumu, kas pagatavots, izmantojot termisko zemes siltumu. Līst lietus, bet tas netraucē izbaudīt ainavisku pastaigu taku, kas ved apkārt ezeram. Daudzi to pārvar ar velosipēdu palīdzību, bet mums patīk pastaiga.

Piestājam arī pie diezgan ainaviska ezera "Lagoa do Fogo", bet laiks ir mākoņains, viss ir diezgan pelēks. Visvairāk mums šobrīd traucē diezgan pamatīgs ziemeļu vējš. Vieta ir skaista, bet aukstums liek kāpt atpakaļ mašīnā un doties vien tālāk.

Vēlāk apmeklējam salas Austrumu daļu. Iebraucam Nordestes pilsētiņā, apstājamies dažos skatu laukumos.

Nonākam ainaviskā pilsētiņā ar nosaukumu "Faial Da Terra". Aizejam pastaigā arī līdz "Salto Do Prego" ūdenskritumam. Sanāk gan lēkt, gan kāpt un pārvarētu citus šķēršļus, pastaiga ir vizuāli ļoti baudāma un galamērķī ūdenskritums uzliek pamatīgu punktu uz i!

Atpakaļceļā šoseja ved gar okeānu un skatam paveras maza vulkāniskas izcelsmes saliņa, kuras vidū ir krāteris, kas aizpildījies ar okeāna ūdeni. Siltā laikā šī varētu būt pasakaina vieta pludmales atpūtai. "Islet of Vila Franca do Campo" mums ir paredzēts apmeklēt nākamajā dienā, tāpēc šoreiz aplūkojam to vien caur automašīnas logu.

Pēc brīža esam jau atkal ceļā, bet lietus tikai pastiprinās, arī vējš ir pieņēmies spēkā. Pienāk brīdis, kad redzamība ir diezgan kritiska – brīžiem tas izskatās pēc pelēkas sienas, kas nostājusies mums priekšā. Sākam just, ka vējš mūzu mazo mašīnu burtiski spiež nost no šosejas. Tur, kur atļautais ātrums ir 100 kilometru stundā, satiksmes dalībnieki brauc labi ja uz 50. Saprotam, ka šodien nekas nesanāks.

Kad redzamība uz mirkli ir uzlabojusies sākam meklēt vietu, kur apgriezties braukšanai pretējā virzienā. Esam atpakaļceļā un "Islet of Vila Franca do Campo" šajā ceļojumā mums izpaliek.

Ja nevar baudīt skatus, dosimies aplūkot, ko mums piedāvā vietējie iepirkšanās centri. Esam nodevuši auto un ar taksi braucam uz pilsētu. Taksists mazliet vīlies laikapstākļos saka, lai nākamreiz braucam vasarā, tad te būšot skaisti. Mazliet apstulbstu, jo ne mirkli nebijām iedomājušies, ka te nav skaisti, gluži otrādi – esam sajūsmā. "Vasarā viss zied," taksists turpina.

Šovakar ilgi gaidītais "A Tasca" apmeklējums. Vēderi jau labu laiku izdot neartikulētas skaņas, esam ilgi cietušies. Cerējām ar sajūsmu kliegt "vooou", bet nekliegsim. Esam tiešām garšīgi paēduši, par to nav stāsts. Lieta ir tāda, ka tikpat garšīgi bijām paēduši arī visas iepriekšējās dienas. Fakts, ka uz iespēju te paēst bija jāgaida pāris dienas, liek domāt, ka vieta ir pamatīgi pārvērtēta. Turklāt pārapmeklētība rada daudz trokšņa un darbinieki izskatās pārslogoti, kā dēļ nākas arī ilgāk gaidīt.

Pirms gulētiešanas ieslēdzam viesnīcas numurā esošo TV un uzzinām, ka Azoru salām šodien pāri gājusi "Leslija" – tā, kas vētra. Esam mazliet skeptiski par rītdienu. Divi savstarpēji neatkarīgi portugāļi lika noprast, ka līs arī rītdien, bet Ponta Delgada nav tik liela, lai šādā laikā izdomātu, ko šeit sadarīt tūristam. Esam sagatavojušies tam, ka pēdējā pilnā diena Sanmigelas salā ies zudībā. Būs jālasa grāmatas.

Pamostamies un esam patīkami pārsteigti – spīd saulīte un no "Leslijas" ne vēsts. Tieši tik mainīgi mēdz būt laikapstākļi Azoru salās! Saprotam, ka pēdējo dienu vēlamies atkal pavadīt pludmalē. Atkal pārgājiens, atkal laiskošanās un pamatīga deva vitamīna "D" un pārgājiens atpakaļ. Atpakaļceļā jūtamies diezgan izsalkuši un turpat piekrastē ieskrienam ēstuvē ar nosaukumu "Cais 20". Jāatzīst, ka lielas cerības uz šo vietu nelikām, jo vēlējāmies vien mazliet iekost un pievakarē, kā jau pēdējā vakarā, atzīmēt šo braucienu mazliet nopietnāk. Patiesība gan ir tāda, ka Sanmigelas braucienu esam noslēguši ar līdz šim lielākā grilēta kalmāra porciju mūsu pieredzē un tieši šajā ēstuvē.

Lai gan Sanimigelas salā nebijām ieradušies pašā tūrisma sezonas plaukumā, diezgan droši varam apgalvot, ka šo līdz galam neiepazīto Eiropas daļu joprojām var uzskatīt par tūrisma industrijas saaudzētu. Šeit neierodas ceļotāji, kas meklē trakas ballītes, tāpat kā šeit neierodas ceļotāji, lai visu savu atvaļinājumu nodirnētu pludmalē, kamēr kūrorta personāls lien vai no ādas laukā, lai jums izpatiktu un mēģinātu uz jums piepelnīties. Lielākoties šeit ierodas cilvēki, kas mīl dabu un mieru, kam nav bail nosmērēt savus apavus un, kaut kādā ziņā, nav bail izkāpt no savas komforta zonas un lietus vai vēja laikā sabojāt savu matu sakārtojumu.