Ekspedīcija uz Černobiļu: apstājies panorāmas rats, slepenais radars un lētie veikali Ukrainā  (6)

Ilzes stāsts ir ļoti izsmeļošs un plašs, tāpēc publicējam to divās daļās. Par viņas un draugu piedzīvojumiem Ukrainā var lasīt arī blogā "Dark Tourism Tours".

"Turpinām ceļu pa to, kas reiz noteikti bijusi viena no pilsētas plašajām ielām, pa ceļam baudot pīlādžu krāsas, līdz nonākam vietā, kas man šķita varbūt pat simboliskāka par daudzajām lellēm un citiem Černobiļas simboliem. Pripjata ir pilsēta, kur nekad vairs nebūs dzirdami bērnu soļi un bērnu smiekli (vismaz tuvākos pāris simtus gadu noteikti, bet tad jau arī pašas pilsētas vairs nebūs). Tomēr te ir saglabājušās bērnu pēdiņas cementā. Pieļauju, ka reiz šie bērni tika sarāti par staigāšanu nesacietējušā cementā, taču tagad izrādās, ka tieši viņi ir atstājuši tik simbolisku lietu Pripjatā.

Ejot caur daudzdzīvokļu namu pagalmiem, vērojam, kā te viss mainījies. Šur tur gan manāms kāds soliņš vai bērnu rotaļlaukuma sastāvdaļa, bet kopumā viss atgādina meža biezokni. Ieejas namu kāpņu telpās arī aizaugušas, durvis vaļā, šur tur mētājas pa kādai izlietnei vai citam priekšmetam no dzīvokļiem. Pa ceļam nenoturos pretī kārdinājumam nofotografēt Černobiļas sēni…

Tālāk nonākam pie Pripjatas upes ostas un tās kafejnīcas. Vieta, kur reiz pilsētas iedzīvotāji baudījuši atpūtu, no kurienes braukuši ar kuģīšiem-raķetēm uz Kijevu un Baltkrieviju. Kafejnīca "Pripjata" bija tiem laikiem ļoti moderna un stilīga iestāde. Skatoties no pilsētas puses, labi redzams, kā ēka ieaugusi kokos un krūmos, tomēr uzraksts "Припять" vēl joprojām lepni stāv. Šķiet pat neticami, ka 1986. gadā te bija tikai zālieni, bez neviena koka. Pie kafejnīcas joprojām atrodas padomju laikos tik ierastie gāzētā ūdens aparāti, un ir pat glāzīte atstāta. Gide rāda, kā izskatījās toreiz, lai varam salīdzināt, un šķiet neticami, ka esam tajā pašā vietā. Iekšā diemžēl mēs neiegājām, bet zinu, ka tieši šeit ir vēl viens simbols – logu vitrāžas 20. gadsimta 70. gadu stilā. Ar upes ostas ēku kafejnīca bija savienota ar nojumi pusapļa formām un "V" veida kolonnām.

Tālāk dodamies pa trepēm lejup uz piestātni. Tieši šeit ir viena no joprojām radioaktīvākajām vietām pilsētā, jo pa trepēm esot tecējis dezaktivācijā izmantotais ūdens, un trepju šķirbās joprojām glabājas daudz visādas radioaktīvās drazas. To apliecina arī mūsu dozimetru pastiprinātā pīkstēšana šajā vietā. No piestātnes tālumā caur kokiem redzamas Pripjatas 5. mikrorajona daudzstāvu mājas, otrā pusē redzama pa pusei noslīkusī piestātne, kas agrāk atradās pie upes ostas un kurā tika pārdotas biļetes braucieniem ar kuteriem un "raķetēm". Vēlāk straume to aiznesa tālāk, un, uzskrējusi krastam, piestātne pa pusei applūda, bet joprojām ir redzama. Jāteic, ka arī pati upes osta nav mūsdienās redzama pilnībā un ir applūdusi. Ūdens te neesot vairs radioaktīvs (nu vismaz ne veselībai un dzīvībai bīstams, jo radiācija nosēdusies upes gultnē esošajos sanešos, bet zivis gan ķert aizliegts, jo tās rada apdraudējumu veselībai).

Tālāk dodamies gar dažām dzīvojamām mājām uz kinoteātra "Prometejs" pusi. Skatoties gides rādītajā fotogrāfijā no laikiem pirms pilsētas evakuācijas, atkal šķiet neticami, ka tā ir tā pati vieta. Pripjatas iedzīvotājiem tā agrāk bija ne tikai vieta, kur skatīties kino, bet arī vieta, kur vienkārši pasēdēt kafejnīcā un satikties (nu kaut kas līdzīgs kā mums "Laimas" vai "Origo" pulkstenis). Agrāk pie kinoteātra atradies piemineklis "Prometejs" – pilsētas simbols. Vēlāk tas tika pārvietots pie atomelektrostacijas un, pateicoties tam, lieliski saglabājies.

Tepat blakus atrodas arī Pripjatas mūzikas un mākslas skola, kuras sienu (līdzīgi kā kinoteātra) rotā iespaidīgs reljefs pagājušajā gadsimta 70. gadu stilā. Iekšā negājām, bet runā, ka tur joprojām esot daudz mūzikas instrumentu, kas šādā postapokaliptiskā vietā izskatās dīvaini un mazliet biedējoši.

Dodamies uz kultūras pils "Enerģētiķis" pusi. Sākumā ceļš mūs ved gar pilsētas administrācijas ēku, kas tika izmantota vēl pēc avārijas, tāpat kā tepat blakus esošā viesnīca "Полесье", jo kaut kur jau avārijas seku likvidatoriem vajadzēja dzīvot un strādāt. Runā, ka viesnīcā 1986. gadā esot nakšņojis pats Gorbačovs, kas atbraucis te apskatīt, kā rit darbi Černobiļā. Cik šajā stāstā patiesības, es gan nezinu... Viesnīca tika uzcelta 1970. gadā un atrodas pilsētas centrā, blakus atrakciju parkam un kultūras pilij. Tā bija moderna viesnīca tiem laikiem (kā viss Pripjata). Plānos bijusi kafejnīcas izbūve viesnīcas augšējos stāvos, bet realitātē sanāca, ka no viesnīcas jumta tika organizēts darbs ar helikopteriem, kas veda smiltis, svinu un dolomītu uz reaktoru pēc avārijas, te atradās informatīvais centrs darbam ar aviāciju. Kāpēc tika izvēlēta tieši viesnīca "Полесье", kas it kā nav augstākā vieta stāvu ziņā pilsētā? Izrādās ģeogrāfiski tā atrodas Pripetes centrālajā daļā, ir ģeogrāfiski augstāka par citām pilsētas būvēm, tāpēc no viesnīcas pārredzama visa pilsēta. Viesnīcā bijis dozimetriskais postenis un dzīvojuši arī karavīri, kas piedalījās avārijas seku likvidēšanā, savukārt bijušajā pilsētas administrācijas ēkā bijis tieši avārijas seku likvidēšanas štābs. Tieši pie viesnīcas savām acīm apskatām arī vienus no slavenajiem grafiti – "Hirosimas ēnas", kas simbolizē Hirosimas atombumbas uzbrukumā sadegušos.

Pati kultūras pils "Enerģētiķis" arī ir jau kļuvusi par simbolu, lai gan pilsētnieki ar to lepojās arī tajos laikos, kad te noritēja rosīga kultūras dzīve. Kultūras pils celta 1970. gadā. Interesants ir fakts, ka izrādās, ēka nav celta pēc projekta skicēm (kas bija, kā ierasts padomju laikos, tipisks to laiku objekts pēc tipiska projekta), celtniecības laikā veiktas daudzas izmaiņas un uzlabojumi. Arī šī iemesla dēļ ēka ir diezgan unikāla. Savulaik te norisinājusies visa rosīgā pilsētas dzīve: te bijis restorāns, plašs foajē, kur rīkotas diskotēkas jaunatnei, organizēti dažādi svētki un koncerti, bijuši dažādi pulciņi bērniem. Ēkas iekšpusi mums nebija tā laime apmeklēt, bet arī tā esot ļoti iespaidīgi un tieši šeit saglabājušies ļoti daudz padomju propagandas lozungi un plakāti.

Tepat redzama arī slavenā sešpadsmit stāvu māja ar ģerboni un deviņstāvu māja, kas tikusi dēvēta par "Balto namu" un kuru rotājis uzraksts "Слава Ленину! Слава партии!" (Slava Ļeņinam! Slava partijai! – krievu val.), kura paliekas joprojām redzamas. Te dzīvojusi pilsētas elite un partijas darboņi, dažādi nozīmīgi ļaudis, tostarp arī atomelektrostacijas vadība, arī tā laika AES direktors Viktors Brjuhanovs. Pilsētas ziedu laikos nams skaitījās ļoti prestižs, jo atradās tieši pilsētas centrā ar skatu uz centrālo laukumu. Mūsdienās ēka (tāpat kā nams ar ģerboni) ir ļoti sliktā stāvoklī, tāpēc te noteikti nevajadzētu iet iekšpusē.

Vēl nedaudz pastaigājam pa centrālo laukumu un dodamies tālāk uz tepat blakus esošo restorānu un veikalu. Restorānā jau pēc avārijas vēl esot nosvinētas pāris kāzas... Veikala ēka bez logu stikliem un joprojām salasāmajiem nodaļu nosaukumiem arī rada dīvainu sajūtu. "Консервы овощные", "Соки фруктовые", "Сыры, творог"... Pripjatā netrūka it nekā, tas gan fakts. Tā sauktajā atompilsētā tika nodrošināts viss un pats labākais, ļaudis brauca uz šejieni iepirkties pat no Baltkrievijas.

Arī šeit apskatāmies dažus no populārajiem pilsētas grafiti – Trampu, sievieti, kuru, pateicoties Trampam, vietējie dēvē par Merkeli, lāčus, kuri tumšākā diennakts laikā noteikti varētu nobiedēt kādu "stalkeri" ar vājākiem nerviem (ja tādi "stalkeri" vispār ir)...

Tālāk dodamies uz atrakciju parka laukumu. Ieraugot slaveno panorāmas ratu ar dzeltenajām kabīnēm, šķiet, visi no mums sajūtas īpaši. Šī ir vēl viena vieta, kur skaudri izjūtama miera atoma dēļ laikā sastingušas bērnības sajūta. Papildus mazliet biedējošu sajūtu rada apstāklis, ka zinām, ka šī ir joprojām viena no radioaktīvākajām vietām Pripjatā, jo šeit likvidācijas darbu laikā nolaidās helikopteri. Tāpēc šeit neiesaka pavadīt ilgu laiku, ar rokām neko ļoti negrābstīt un, pasarg Dievs, nemēģināt iesēsties kādā karuselī. Atrakciju parkā arī mūs iepriecēja tiešām skaisti un kvalitatīvi grafiti ar stirniņām.

Laukuma vidū ieraugām vēl kādu objektu, kas te īsti neiederas: uz krūma pakarināta sieviešu jaka ar zīmīti, kur rakstīts: "Катя, забери кофту" un radiācijas zīme. Nu, ko – ja es būtu Katja, man noteikti vairs nevajadzētu šo jaku. Ir labi apmeklēt šādas vietas, bet saglabājot veselo saprātu, protams.

Turpinām ceļu un pēkšņi kārtējā meža vidū gide jautā, vai mēs zinām, kur atrodamies. Uz mirkli apjukums – ar ko gan šis mežs ir tik īpašs? Izrādās, mēs atrodamies futbola stadiona "Avangards" vidū. Pats futbola laukums patiešām ir tā aizaudzis, ka nezinātājs var mierīgi paiet tam garām. Tiekam arī līdz tribīnēm, kas daļēji saglabājušās. Man diemžēl šajā brīdī izlādējies gan fotoaparāts, gan telefons, tāpēc neviena bilde no stadiona nesanāk. Šis ir pēdējais apskates objekts it kā tukšajā Pripjatā, kas patiesībā tāda nebūt nav, jo te ir gan tūristu grupas, gan Zonas darbinieki, gan dzīvā daba.

Atvadāmies un dodamies uz atomelektrostacijas ēdnīcu pusdienās.

Atomelektrostacijas ēdnīcā valda neticama rosība. Te pusdienojam ne tikai mēs, bet arī citas ekskursantu grupas un darbinieki. Ēdnīcā, protams, mazgājam rokas, izejam dozimetrisko pārbaudi un dodamies baudīt maltīti. Jāņem vērā, ka ēdnīcā nedrīkst fotografēt darbiniekus. Ēdienkarte īpaši neatšķiras no Latvijas ēdnīcām. Jāteic gan, ka viesnīcā ēdiens vismaz man garšoja labāk, bet arī šis, protams, bija ēdams. Vēl viena vilšanās te bija, ka nekur nav rozetes, kur uzlādēt telefonu. Paldies Dievam, izpalīdzēja grupas biedrs ar savu "power bank". Pie ēdnīcas arī laiski staigā vietējie suņi.

Tālāk dodamies uz Dugas radaru, kas ir viens no iespaidīgākajiem objektiem Černobiļas slēgtajā zonā un kādreiz bijis arī viens no slepenākajiem visā Padomju Savienībā. Šķiet, ikviens zina nosaukumu Černobiļa, bet ne visi ir dzirdējuši par objektu Černobiļa-2. Pat padomju laikā tā bija liels noslēpums, neskatoties uz to, ka pilsētiņa atrodas salīdzinoši tuvu bēdīgi slavenajai Černobiļas AES. Skatoties tā laika kartes, vietā starp Kopači un Dibrovas ciemiem, kur atrodas Černobiļa-2, var ieraudzīt atzīmētu pionieru nometni vai vienkārši meža ceļus. Taču patiesībā te atradās PSRS slepenā armijas bāze, kas apkalpoja iespaidīgo "Duga" radaru sistēmu. Informācija par to, kas patiesībā šajā vietā atrodas, nāca atklātībā palēnām, tikai pēc Černobiļas AES avārijas un PSRS sabrukuma. Padomju Savienībā šādi gigantiski radari bija trīs: viens izmēģinājuma pie Nikolajevas, otrs pie Černobiļas un trešais pie Komsomoļskas pie Amūras. Abi pārējie mūsdienās ir demontēti, tāpēc būs lieki piebilst, ka šodien šī ir vienīgā šāda veida būve visā pasaulē, unikāls objekts. Nestāstīšu te sīkāk par radara darbības principu un likteni, arī to ikviens, kam interesē, var atrast pats.

Černobiļa-2 mūs sagaida ar vēl vienu kontrolpunktu. Interesanti, ka šis objekts publiskai apskatei pieejams ne tik sen, tikai kopš 2013. gada oktobra. Te atrodas ne tikai pats iespaidīgais radars, bet arī neliela armijas pilsētiņa, kas bija pilnībā aprīkota, lai te dzīvojošajiem militāristiem ar ģimenēm (apmēram 1000 cilvēku) nekā netrūktu: dzīvojamās mājas, slimnīca, skola, bērnudārzs, ugunsdzēsēju depo, viesnīca, veikali, klubs. Pa ceļam mums ir iespēja apskatīt dažas saglabājušās ceļa zīmes, kuras militāristi, starp citu, taisījuši paši.

Paejam garām nelielam vietējam stadionam un te nu tas ir... Dugas radars ir patiešām iespaidīga būve debesskrāpja augstumā (150 m) un septiņu futbola laukumu garumā (750 m), redzama no daudzām vietām Zonā. Starp citu, par šo vietu, protams, klīst daudz leģendu. Viena no tām saistīta ar vienu no pirmajiem amerikāņu žurnālistiem, kas atbrauca uz Černobiļu pēc avārijas rakstīt par likvidatoriem, Filu Donahjū. Viņš nevarēja neievērot milzīgo būvi un jautājis "Kas tas ir?". Pavadošie drošības dienestu darbinieki esot ilgi klusējuši, bet pēc tam atbildējuši, ka tā esot nepabeigta viesnīca.

Stāvot Dugas radara pakājē tiešām aizraujas elpa. Tik grandioza ir šī būve! Starp citu, daudziem stalkeriem tieši Dugas radars ir īsts izaicinājums, viņi cenšas uzkāpt tā augšā, lai baudītu vēl vairāk elpu aizraujošus skatus uz Černobiļas Zonu, taču tas ir arī ļoti bīstams pasākums. Mūsu ekskursijas laikā kāpnes Dugas radara lejā bija apzāģētas, jo ne tik sen kāds baltkrievu "stalkeris" bija nogāzies un, protams, nosities. Nedomāju gan, ka kādu, kas vēlas kāpt radarā, tas atturēs, bet nu vismaz kaut kādi drošības pasākumi ir veikti.

Lēnā gaitā dodamies gar radaru uz tā otru galu, pa ceļam fotografējamies pie te esošās radiācijas zīmes. Tā gan esot te novietota par godu tūristiem, tā teikt – labākam foto kadram.

Kad esam nonākuši līdz pirmā, lielākā, radara galam (jo patiesībā tas sastāv no diviem radariem), dodamies iekšā garā tuneļveida ēkā, kas stiepjas gar radara otru pusi (laikam kāds tehniskais gaitenis). Pa to izejam pie komunikāciju centra ēkas, kas bija ļoti svarīga būve, jo tieši no šejienes tika vadīts viss milzīgais komplekss. Viss vērtīgais aprīkojums un iekārtas, protams, no šejienes tika izvests 1987. gadā, kas bija skaidrs, ka kompleksu radiācijas fona dēļ vairs nebūs iespējams izmantot, tomēr kaut kas nedaudz saglabājies. Izstaigāt visu ēku mums, protams, nebija laika, tā nav arī labākajā stāvoklī, bet mazliet ieskatu guvām. Te savulaik atradās tajā laikā modernākā datortehnika un serveri, kas, protams, aizņēma veselas telpas (salīdzinot ar mūsdienu ierīcēm, tas, protams, liek pasmaidīt).

Šeit ar mums atgadījās vēl kas... Tātad – solītā atkāpe par "stalkeriem". Kādā vietā pamanījām, ka neesam vieni... Tiesa gan, svešais ātri pazuda, jo pieļauju, ka "stalkeriem" vēl mazāk gribas "uzskriet" kādam nekā, piemēram, mums "stalkerim". Sabijās viņš noteikti vairāk nekā mēs. Ja pirms tam gājām tā diezgan izklaidus, tad pēc šī brīža, centos īpaši neatpalikt no grupas. Bail nebija, bet sajūta, ka tumšajā, pelēkajā ēkā ir vēl kāds, nebija no omulīgākajām. Respektīvi, stāsta morāle ir tāda – viņi tiešām te ir un jebkurā brīdī jūs varat ar viņiem sastapties.

Dodamies tālāk... Iegriežamies vēl vienā tehniskajā ēkā pa ceļam, kur atrodas dažādas interesantas lietas, bet diemžēl nesanāk tur uzkavēties ilgi, jo gidei piezvana autobusa šoferis un brīdina, ka piebraukusi policijas mašīna. Tas, ka viņam izdevās sazvanīt mūs, ir brīnums, jo šeit telefona zonas praktiski gandrīz nekur nav. Dodamies ātri no šejienes ārā un turpinām ceļu uz garnizona autoskolu, kurā gan saglabājušies padomju laika mācību materiāli, dažādi maketi, transportlīdzekļu garāžas (vienā no tām joprojām saglabājies uzraksts "Угарный газ опасен для жизни!"). Sirreāls ir skats, kur uz kādas no garāžām aug koki.

Protams, arī šeit neiztikt bez tā laika varas ideoloģijas, jo laiks te sastindzis 1986. gadā, šī vieta nav pieredzējusi Padomju Savienības sabrukumu. Piemēram, informatīvie plakāti kā karavīram pareizi jātur ierocis un jāsargā vienības karogs.

Turpinām ceļu uz armijas pilsētiņas dzīvojamo zonu. Šeit beidzot mums ir iespēja iegriezties kādā no dzīvokļu mājām. Dzīvokļi, protams, ir praktiski tukši, tapetes no sienām sen jau atlīmējušās, viss netīrs un putekļains (putekļus, starp citu, var redzēt pat lidojam gaisā). Pašas mājas ieaugušas meža biezoknī vēl vairāk nekā Pripjatā.

Dodamies gar bērnudārzu un skolu uz viesnīcas pusi. Aiz viesnīcas pagriežamies pa labi un dodamies uz kontrolposteņa pusi. Paejam garām klubam (kaut kur jau tiem militāristiem ar ģimenēm bija jāatpūšas) un apskatām no ārpuses vienu no veikaliem, kas atrodas gandrīz pie paša kontrolposteņa, kur mūs sagaida arī daži vietējie suņuki. Viens no tiem pat paspēlējas ar mūsu gidi, jo viņa jau savējā.

Lēnām sākam atvadīties no Černobiļas Zonas un dodamies mājup.

Ditjaku kontrolpostenī mūs jau gaida mūsu "busiņš" ar mūsu šoferīšiem, kuriem, starp citu, arī bija gājis ļoti jautri Oranes ciemā, kur viņi nakšņoja. Vietējais kolorīts tika iepazīts pilnībā!

Vēl braucot pa Ukrainu, izlemjam, ka obligāti jāapstājas pie kāda no saulespuķu laukiem, jo tie ir tik fantastiski skaisti. To arī izdarām. Pa ceļam vēl iebraucam kādā benzīntankā uz labierīcībām, kur ir arī dīvaina paskata bārs, kas gan izrādās slēgts. Tualetes arī nav. Dodamies uz nākamo. Beidzot laimējas kādā vietā ar kioskiņu-veikalu. Sistēma gan ir ļoti dīvaina. Ļoti negribīgi, bet tomēr – veikalniece laiž mūs pa vienam iekšā pa kaut kādām savām sānu durvīm uz savu VIP tualeti. Liels paldies viņai par to!

Pēc tam vēl Ukrainā piestājam kādā ciematā vai pilsētiņā (nosaukumu diemžēl neatceros), lai iegrieztos veikalā, jo kādam jāiztērē samainītās grivnas, kāds grib vienkārši iepirkties. Tādā sajūsmā izkāpjam no autobusa un dodamies uz veikala pusi, ka gandrīz nepamanām otrpus ceļam esošo pieminekli-lidmašīnu. Veikals noteikti šajā dienā "uztaisīja" mēneša labāko kasi, bet pārdevēja bija mēneša darbinieks, jo cenas Ukrainā tiešām ir lētas, vismaz šādos mazos miestos noteikti.
Te vēl mazliet stāsts par pašu ceļu. Ja kāds kādreiz man tagad sūdzas par sliktajiem Latvijas ceļiem, es viennozīmīgi varu apgalvot, ka Latvijā pat vissliktākais ceļš ir labs. Braucot uz robežas pusi, mēs braucām pa tādu ceļu, ko bija grūti vispār par ceļu nosaukt, vienas vienīgas bedres. Ja sākumā domājām, ka visi aizvēsturiskie transporta līdzekļi brauc no vienas ceļa puses uz otru, jo ar autovadītājiem nav kas kārtībā, tad pēc tam jau sapratām, ka viņi, tāpat kā mēs, neveiksmīgi mēģina apbraukt bedres. Bet skats no tāluma bija amizants. Vēl dīvaini šķita, ka šajā nekurienes vidū ik pa laikam reāli meža vidū uz nosacītā ceļa bija gājēju pārejas. Tā arī nesapratām, kam tās domātas. Iespējams, Ukrainā ļoti inteliģenti meža zvēri...

Šo robežu šķērsojām ātri, jo mašīnas nebija nevienas (kas laikam nav pārsteigums, ņemot vērā ceļu). Baltkrievijas pusē gan stāvēja gara rinda ar fūrēm, kas laikam gan bija tur novietojušās uz nakšņošanu. Te gan arī bija amizants brīdis, manuprāt, kad robežsargs pajautāja, vai esam strādnieki, kas brauc no Ukrainas mājās.

Tālāk sekoja ceļš caur Baltkrieviju, kas bija raits un bez starpgadījumiem. Mājās atgriezāmies agrāk nekā ieplānots, emociju pilni. Gatavojamies nākamajam braucienam, tagad gribam apciemot Černobiļas Zonu ziemā."