"Kad kādam pastāsti, ka esi bijis atvaļinājumā uz Ungārijas galvaspilsētu Budapeštu, daudziem sejā iemetas nesaprotams skābums, it kā viņi būtu iekodušies tajā brokastu omletes čili piparā. Jā, šajā brīdī sākās mans stāsts par Ungāriju. No rīta, kad ielidoju Budapeštā, biju noskaņojusies autentiskām brokastīm kādā kafejnīcā. Tā kā no sākuma man vēl nebija izveidojusies izpratne par ungāru naudas vienību forinti, beigās izrādījās, ka biju brokastojusi restorānā. Arī ar asiem ēdieniem esmu uz jūs. Nosūtīju uzreiz ģimenes čatā, ka ļoti ass ēdiens, bet mamma man uzrakstīja: "Ha, tu tak esi Ungārijā!"," tā savu stāstu konkursam "Ceļo, stāsti, atkal ceļo", kura galveno balvu – kruīzu pa Vidusjūru – nodrošina "Costa Cruises", piesaka Dina Baltiņa.
"Godīgi sakot, Budapešta nebūtu iekļuvusi manu galamērķu sarakstā, ja tur nebūtu uz laiku apmetusies mana draudzene. Arī tūrisma kompānijas šo galamērķi "top" piedāvājumos neuzsver. Tas joprojām ir mans jautājums – kāpēc? Tur taču ir, ko redzēt! To es sapratu, kad pēc brokastīm devos, kur acis rāda un nonācu uz viena no pieciem Budapeštas tiltiem. Tie savieno divas pilsētas daļas Budu un Peštu, bet zem tiem caurvijas Donavas upe. Ejot pāri tiltam, jutos kā pasaules apskāvienā. Viss tik monumentāls, bet es tikai noraugos ar platu muti uz visām pusēm. Šķērsojot tiltu, mani nemitīgi nelika mierā priekšā stāvošais kalns.
Pēc brīža es jau biju Gellērta kalna virsotnē. Šī vieta man ilgi paliks atmiņā. Uz pavisam necila soliņa starp koku galotnēm es sēdēju un skatījos Peštas panorāmā. Tad es sapratu, ka pamazām iemīlos visā, kas notiek. Pievarēts kalns, uz pleciem smaga soma, bet laime pilnīga!
Laime pilnīga nebeidza sākties arī pārējās dienās, kad atkal jau kāpu kaut kur augšā. Budapeštā ir daudz vietu, kur skatīties uz pilsētu no augšas, tāpēc es saprotu, kāpēc pie panorāmas rata neveidojas rindas. Savukārt, lai nobildētos Zvejnieku bastiona arkās dienas vidū, ir jāpastāv nelielā rindā, tāpēc uz tūristu iecienītākajām vietām ieteiktu doties agri no rīta. Stāsta, ka rīta stundās Budapešta kļūst vēl šarmantāka.
Par kulmināciju kļūst brīdis, kad satiecies ar Ungārijas parlamentu "aci pret aci". Šī celtne ir kā pastkartīte, katrs tornis un spice ir fotogrāfijas vērta.
Man kā hobija līmeņa fotogrāfam Budapešta bija medus maize. Par šo "gardumu" noteikti bija parūpējusies pilsētas arhitektūra. Šarmanta bez gala un malas. Te nemaz nesastapsi debesskrāpjus un 21.gadsimta arhitektūru. Kontrastam varētu salīdzināt ar Dubaiju, kur 19. gadsimta arhitektūra ir tikai sapnis, bet te tas ir tik unikāli!
Budapeštā dzīvo gandrīz divi miljoni iedzīvotāju, tāpēc infrastruktūra tiek piedāvāta labākajā tās izpausmē. Šķiet, sabiedriskais transports arī bija labākā izvēle, citādi es nebūtu sastapusies ar pasaulē otro un Eiropā senāko metro līniju. Tā ir iekļauta arī UNESCO mantojuma sarakstā.
Ja man kāds jautātu, ar kādu krāsu man asociējas šī pilsēta, es noteikti atbildētu – dzeltena. Vakaros pilsēta uzvelk dzeltenu vakarkleitu un koķetē ar savu šarmu.
Tumšās stundas Budapeštā ir maģisks laiks. Šķiet, var notikt viss. Arī neiespējamais. Es nebeidzu izrādīt savu mīlestību tramvajiem, un pilsēta nebeidz to izrādīt man.
Kaut kur aizbraucot, man vienmēr gribas pabūt kādā īpašā vietā, lai ilgi paliek atmiņā. Uz ielas, parkā vai kādā necilā vietiņā. Es nebiju iedomājusies, ka vakariņošu uz tilta un saplūdīšu 360 grādu panorāmā ar pilsētu un iedvesmojošām sarunām latviešu valodā, kad zem tilta nepārtraukti aizslīd kuģi, garām traucas mašīnas, tramvaji un steidzīgākie ungāri.
Ja es vēl kādreiz satikšos ar Budapeštu, tas būs gandrīz vai tikai termālo baseinu dēļ. Ūdenī +28 grādi neatkarīgi no laikapstākļiem. Iekštelpās var izbaudīt gan siltus baseinus, gan veldzēties ļoti aukstos. Dažādas saunas, kafejnīcas, bāri, ūdens izklaides. Daži aktīvisti pat ūdenī spēlē šahu. Šī ir vieta, kur veselība uzlabojas pašam nezinot, un katrs atradīs, kā to izmantot savā labā.
Pirmspēdējā dienā aizbraucu uz netālo pilsētu "Székesfehérvár". Neliela pilsētiņa ar vecpilsētu viducī. Kad nejauši pa necilām durvīm ienācu šajā baznīcā, es vienkārši apstājos un domāju, paldies, šis ir punkts uz i, un, ja tagad nolaistos lidmašīna, es aizbrauktu ar sajūtu, ka esmu piedzīvojusi to, par ko iepriekš nevarēju pat sapņot. Tāpēc jau arī visiem saku, ja kādreiz nonāksi Budapeštā, tici man, tā nav sagadīšanās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
