Ķibele ar telti un spraiga nakts autoostā: Laines un Artura piedzīvojumi Laosā  (10)

Fragmentu no šīs grāmatas vari lasīt arī te.

Vang Vieng ir apmēram četras stundas uz ziemeļiem no galvaspilsētas, un, līdz ar tūristu pieplūdumu, tā ievērojami palielinās ik gadu. Pilsētiņas galvenajā ielā atrodas viesu nami, bāri, restorāni, ceļojumu aģentūras un pat interneta kafejnīcas! Jā, arī internets! Vietējie gan bažījas, ka ciems, kas lēnām pāraug pilsētā, zaudē savu šarmu, jo tūristi nebūt nerāda to labāko kultūru – te taču ir lēts alus un viegli pieejami citi apreibinošie līdzekļi. Kāds Laosas žurnāls pat aprakstījis Vang Vieng tā: "Ja pusaudži valdītu pār pasauli, tas varētu atgādināt Vang Vieng." Laosas valdība plāno vairāk kontrolēt pilsētiņas izplešanos, savukārt Laosas Nacionālā tūrisma pārvalde arvien gatavo "informēšanas programmas", kurās tūristiem tiek lūgts ievērot Laosas tautas kultūru un tradīcijas, kā arī vietējiem piekodināts neatdarināt neapdomīgu tūristu uzvedību.

Bet nu šajā pūlī jāatrod teltsvieta. Uz lagūnu no pilsētiņas var tikt, pārejot pāri tiltam, kam arī ir pārejas maksa – piecdesmit centi no katra par iešanu turp un atpakaļ! Nu, neko darīt. Tilts ir veidots no koka dēlīšiem, neizgaismots. To reizē šķērso gan dzērušie šoferi mašīnās, gan motocikli un gājēji. Un tiltā vēl pamanās parādīties caurumi. Tas ir baisi – jāskatās, lai kāja neiekrīt pazudušā dēļa vietā vai kāds uz tās vienkārši neuzbrauc.

Nokļūstam uz saliņas, bet tur pilns ar āra ēstuvītēm un alus pārdevējiem. Daži ķīniešu paskata vīri atbraukuši glaunām mašīnām un izrāda savas mūzikas atskaņošanas iekārtas – kurš skaļāk.

Dienvidaustrumu Āzijā problēma ar tām mašīnām ir liela – braukt ir atļauts it visur! Ejam tālāk uz lagūnas pusi, bet ielu apgaismojuma nav. Daži bērni pieskrien klāt un paprasa konfekti. Ja tās nav, tad, gluži kā Albānijā, tiekam apvainoti ar visrupjākajiem vārdiem angļu valodā. Tos, redz, ātri iemācījušies! Kad tumšajās ielu malās sāk parādīties vēl tumšāki vīreļi, griežamies atpakaļ.

Uz saliņas pie ballētājiem ir gaišāks. Visdažādākās tautas atbraukušas uz koncertu. Bet varbūt tie ir vietējie, jo Laosa kopumā ir ļoti daudznacionāla – tikai piecdesmit procenti ir īsto laosiešu. Pārējo daļu veido vairāk nekā 100 dažādas etniskās grupas. Dodamies uz salas tālāko, aizaugušo stūri, kas ir klusāks. Nedaudz bail no čūskām, tāpēc brienam pa garo zāli, skaļi plaukšķinot, lai aizbaidītu radījumus, ja tur tādi slēpjas. Soļus liekam lēnām un uzmanīgi. Atrodam mazāk stumbriem un vīteņiem noklātu vietu, kur uzceļam telti. Tajā ieguļamies, cerot, ka neviens cilvēks tik dziļi brikšņos nelīdīs, un mēģinām aizmigt skaļajos mūzikas ritmos.

Koncerts turpinās līdz vieniem naktī, pēc tam var dzirdēt tikai dzērušos, kas bļaustās. Bet divos naktī kāds atnāk arī pie mums. Un tas ir apsargs. Protams, ko tādu negaidījām – vai tad vispār šādu teritoriju kāds var pārbaudīt? Bet tas mūs modina un saka: "No, no, no, no, no, no, no, no..." Lai kā lūdzamies un skaidrojamies, tas turpina ar saviem "no, no, no, no". Saprotam, ka nu nakts vidū jāmeklē cita vieta.

Ārā pilnmēness mums izgaismo ceļu, bet tāpat teltsvietas izvēle ir sarežģīta. Esam vienisprātis – dziļi biezoknī naktī nav, ko līst. Apstājamies pie upes, mums apkārt ir gara zāle. Vērojot zvaigznes, uzceļam telti, kamēr pāri upei dzirdami ārzemnieki, kas angliski spēlē šarādes. Esam noguruši, iemiegam ātri.

Pieceļamies pussešos, jo liekas, ka ap telti skrubinās dzīvnieki. Arča pusmiegā pasit pa telts sieniņu, lai tos aizbiedētu prom. Bet tad puspavērtajām acīm pamanām diezgan lielu caurumu teltī pie galvas. Pielecam sēdus un redzam – arī telts stūris pie kājām ir pilnībā pārplēsts!

Ātri metamies ārā no telts – ja nu tajā ielīdis kāds dzīvnieks? No ārpuses paveras baiss skats – Arča lielā soma, kas naktī turēta pie kājām, ir pilnībā izvilkta pa telts caurumu un pārplēsta uz pusēm. Tajā no iekšpuses izplēstas visas ieejas visās kabatās! Arča dod man milzīgu koku un saka, ka viņš papurinās telti un somu – ja varāns vai kas cits tur iekšā, man tas jāsit nost. Tā nu es turu koku, saprotot, ka diez vai kam varēšu iesist – labākajā gadījumā uzmetīšu koku virsū skrienošam zvēram vai pametīšu to Arčam, lai tas padara darbiņu līdz galam.

Arča piesardzīgi tuvojas teltij un sāk to purināt. Es sažņaudzu koku. Neviena nav. Arča sāk spārdīt savu somu. No tās ārā neviens nelien. Saņemu atļauju nolikt koku zemē, un kopā izpētām, kas tad te noticis.

No telts ir pazudusi "powerbanka", kuru izmantojām kā lukturīti, jo nekādu citu funkciju tā nepildīja. Izmētātas ir Arča drēbes un ēšanas piederumi. Pazuduši ir arī divi šampūni un dušas želeja. Varbūt dzīvnieku pievilināja papaijas dušas želejas smarža? Bet kā varāns visu to varēja paņemt vienā reizē? Un kāpēc nav arī "powerbankas"? Nē – nu, nevar būt varāns. Varbūt mazie makaki paņēma lādējamo ierīci, jo tā piesaistīja uzmanību? Cik labi, ka tas, kas bija teltī, netika līdz manām mantām – tad nebūtu ne naudas, ne kartes, ne telefona! Pagaidām lielākais zaudējums ir telts, kas atkal ir cietusi. Nu tā izskatās kā pēc kara… Bet ko darīt – pakojam mantas un dodamies savā agrajā gājienā uz zilo lagūnu, kur plānojam telti salabot.

Pēc vakardienas ballītes apkārt mētājas alus bundžu kalni un pārtikas atlikumi. Pāris govis jau ganās šajā miskastē. Daži te uzcēluši teltis, bet pie katras no tām nolikts banānu ķekars. Varbūt tas ir ziedojums mērkaķiem, lai tie nelien teltī?

Uzsākam septiņu kilometru gājienu, tikko lecošās saules sasildīti. Mākoņi veļas pāri sarkani rozā kalniem, mazās koka mājelēs sākas dzīvība. Vietējie, tērpušies mēteļos šajā karstajā laikā, ar mopēdiem dodas savās ikdienas gaitās. Pa ceļam ir norādes uz vairākām alām. Uz vienu arī nogriežamies, bet pēc sākumā norādītajiem 200 metriem parādās jauna zīme – "vēl 500 m". Nu nē – kas zina, cik ilgi tas tā turpināsies. Griežamies atpakaļ un ejam savu septiņu kilometru taku.
Pēc skaisto skatu baudīšanas ar banānu ķekaru, pirktu no vietējā opīša, sasniedzam zilo lagūnu. Izrādās, ka tas ir vesels atpūtas komplekss, par ko arī jāmaksā eiro katram. Te var peldēties un baudīt laiku vairākās kafejnīciņās. Var kāpt kalnos un apskatīt alu. Šī tiešām ir dabas paradīze! Ja vien ne tie tūristu pūļi!

Apsēžamies un noņemam somas no pleciem. Dienasgaismā izpētām telti kārtīgāk un tad saprotam – tie caurumi nav plēsti, bet gan griezti! Tie griezti ar mazām nagu šķērītēm, kas izskatās pēc nagu atstātām pēdām! Tātad kāds ir izmantojis skaļo fonu un mūsu saldo miegu, lai sagrieztu telti, attaisītu somu, pārbaudītu to un paņemtu vēlamo. Tagad redzam, ka ir pazuduši arī roku dezinfekcijas līdzekļi, dezodoranti un viss, kas smaržoja. Bet paņemti arī šūšanas piederumi. Ko nu darīsim ar cauro telti? Un vispār – kā mēs to nedzirdējām?!

Arča vien nevar pārdzīvot, ka paņemts diegs un adata. Šonakt jāguļ caurā teltī. Tomēr drosmīgi nolemjam palikt tajā pašā vietā – atradīsim to nelieti, ja viņš, tagad kārtīgi nomazgājies, atgriezīsies pēc jaunām drēbēm...

Ar busu dodamies atpakaļ uz galvaspilsētu. Pie tā vietējie dala reklāmas bukletus visiem "baltajiem", vietējos izlaižot. Te gan tūristu "parasto" vēl neesam sastapuši. Visi ir tādi brīvdomātāji, ceļotāji. Un vēl dažas ķīniešu ģimenes. Tuvāk galvaspilsētai satiksme kļūst briesmīgāka. Uzreiz Vjenčanā iebraucot, redzam galīgi saspiestu motociklu un asins peļķes uz asfalta. Centrā nokļūstam pilnīgā tumsā. Viesnīciņu ņemt nav jēgas, tāpēc esam nolēmuši nakšņot centrālajā autoostā. Tā gan ir ciet, bet pie autoostas rindās ir novietoti soli. Atrodamies gan pašā ceļu krustojumā, ko no soliņiem atdala vien barjera, bet nelielais apgaismojums varētu situāciju glābt. Protams, jau paredzam, ka naktī vietējie nespēs beigt brīnīties, ka divi "baltie" uz soliņa guļ, bet sagādāsim viņiem to prieku Ziemassvētku noskaņās.

Jau sešos vakarā apsēžamies savās vietās un atgaiņājam autobusu šoferus, sakot, ka nekur nebrauksim. Tā kā tas ilgāku laiku nelīdz, mainām sakāmo – jau zinām, ka uz Vang Vieng šodien busu vairs nav, tāpēc sakām, ka gaidām rītu, lai brauktu uz turieni. Un tas palīdz. Noklausāmies agrāko rīta sarakstu un paliekam vieni uz soliņiem.

Vērojam mašīnas un motociklus. Visi traucas nenormālā ātrumā pāri luksoforos degošajām sarkanajām gaismām. Ienāk prātā – varbūt viņi neatšķir krāsas? Tagad ir skaidrs, kāpēc pat pie luksoforiem bieži vien stāv satiksmes regulētāji.

Guļam uz maiņām, kamēr ik pa laiciņam tuk-tuki piedāvā braucienu uz viesnīcu. Kad Arča iemieg, uzreiz kāds dzēris vīrs nāk ar mani sasveicināties, sakot, lai Arču nemodinu. Protams, kas tādiem klausīs! Pabakstu Arču, dzērušais vīrs sasveicinās ar mums abiem un aiziet. Mūsu lielās somas, kas noliktas pie kājām un pieāķētas pie soliem, tiek nepārtraukti novērotas – visi, kas iet garām, izrāda interesi – tā, it kā mēs zeltu tur nestu. Daži ir tiešām bezkaunīgi – vienkārši atnāk, apstājas un blenž, bez nekādām emocijām. Un tad nevar saprast, vai tiešām visi tik ziņkārīgi, vai kādu vielu iespaidā…

Drīz priekšā mums piesēžas trīs noplukuši puiši un ik pa laiciņam atskatās. Kaut ko dīvainu pīpē, iedzer caurspīdīgu šķidrumu no plastmasas pudeles. Spļaudās visi. Pavēro somas, bet, redzot, ka neguļam, padodas un iet prom. Pārsvarā esam vieni.

Tad atnāk kāds cits vīrelis. Arča ir apgūlies, laosietis man rāda lūdzošas rokas un skaitli 50. Domāju – autobusa šoferis, kas nesaprot, ka maksāsim rīt. Arča pamostas, un kopā skaidrojam, ka šodien neko nemaksāsim. Vīrs prom neiet un Arču pilnībā ignorē, saucot tikai mani – "Eu, eu!" – un rādot savas lūdzošās rokas. Arča pieceļas kājās, un vīrelim, kas stiepjas Arčam līdz padusēm, jautā, vai šis tiešām nesaprot, ka nekur nebrauksim? Vīrietis skatās uz somām, uz mums, uz somām un tad uz Arča Malaizijas tualetē atrasto pulksteni. Un tad svīzdams izvelk nazi. Tādu pašu nelegālo kā mums – kas izšaujas ar podziņu taisni, ne ar atvēzienu. Tādu nopirkām Taizemes tirgū kā suvenīru un pašaizsardzības līdzekli. Eiropā tādus nažus legāli vairs nopirkt nevar, un arī Taizemē pārdevējas pārnervozējušās mums to pārdeva par četriem eiro – lai tik ātrāk ejam prom.

Skaidrs, laikam vīrelis grib nazi pārdot. Tas gan kārtīgi nestrādā – asmens jāvelk ārā ar pirkstiem, tāpēc skaidrojam, ka mums jau tāds nazis ir, un vēl lielāks. Vīrietis turpina rādīt nazi un jautāt pēc naudas. Un tad atnāk apskaidrība – viņš taču mūs mēģina apzagt!

Nu situācija kļūst nedaudz saspringta – baiļu nav, bet gan dusmas un neizpratne – ko tāds mazs laosietis iedomājies iesākt pret lielo Arču? Sakām, ka naudas mums nav. Vīrelis mums to pārprasa, un mēs vēlreiz sakām to pašu. Vīrietis svīst un dreb – izskatās, ka nezina, ko darīt. Ar šādiem tipiem jābūt uzmanīgiem – viņus jau nevar paredzēt! Bet tad klāt piebrauc kārtējais tuk-tuk taksists, lai piedāvātu braucienu uz vilcienu, un mēs uzreiz sakām, lai taksists paskatās, ar ko mums draud viņa tautietis! Abi vīri nedaudz pabļaustās, un mazais ar nazi lēnām aizsoļo prom. Taksists saka, ka jābrauc uz viesnīcu. Sakām, ka nav gan. Tad viņš mums skaidro, ka te bieži kādu sadur. Gadās arī, ka sašauj. Sakām, ka negulēsim un būsim modri. Šoferis atvelk savu taksi pie mums un nolemj savus nākamos klientus gaidīt te. Laikam grib mūs pasargāt. Jāpiekrīt, ka situāciju viņam izdevās atrisināt. Taksists gan saka, ka vīrietis ar nazi vien netālu ir, un norāda uz pāri ceļam esošo policijas iecirkni. Arī autoostai esot apsardze.

Vēlāk ar apsargiem arī izdodas aprunāties. Viņi saka, ka šādi starpgadījumi te ir ierasta lieta. Tomēr apsargi visu laiku nav uz vietas – te atnāk, te aiziet apgaitā. Jāsargājas pašiem. Bet nebija jau nekā traka – mazs laosietis parādīja nazi. Labi gan, ka vīrelis bija viens. Šāds gadījums vēl mūsu ceļojumā nebija bijis, bet visam jānotiek pirmoreiz, lai bagātinātu pieredzi. Tikai negaidījām to galvaspilsētas centrālajā autoostā.

Visu naudu, bankas kartes un telefonu saliekam pa atsevišķām kabatām, lai kaut kas paliek, ja nu tomēr piedraud mums ar ko nopietnāku un paņem somas. Vēlāk aizbrauc arī taksists. Uz priekšējā soliņa atnāk divi vīri, viens otram notirgo tikko zagtas smaržas. Atnāk apsardze un sāk pētīt zagtās mantas. Aizsmēķējot kādu dīvainu vielu pie zīmes "Nesmēķēt", viens no apsargiem arī iegādājas smaržu pudelīti.

Ir pusnakts. Sanāk arvien vairāk cilvēku, un tas ir labi. Uz priekšējā sola iekārtojas māte ar mazuli un tēvs ar diviem bērņukiem. Visi iet gulēt. Ik pa laikam kāds vietējais atnāk mūs nopētīt. Nez, vai kaut ko plāno. Soli lēnām pildās ar vīriem, kas guļ, pat ietinušies kartupeļu maisos. Šķiet, ka tie vienmēr te pārnakšņo, jo viņiem ir pat sveces odu atbaidīšanai, ko tie uzreiz paliek zem saviem soliem. Forši, ka vairs nav odu, bet sienāžiem patīk jaunās smaržas, un no tiem vairs nevar atkauties. Mūsu naža vicinātājs tā arī neatgriežas.

Atkal vērojam mašīnas un močus, kas mežonīgā ātrumā brauc pie sarkanās gaismas luksoforā. Ārā ir tumšs, un nav tik liela satiksme, bet visi tāpat brauc ļoti bezatbildīgi. Lielākoties dzērumā vai salietojušies vietējās narkotikas. Un notiek trakākais. Viens mocis brauc pie sarkanās, otrs pie zaļās gaismas, un abi ceļa vidū, tajā pašā lielajā krustojumā, mūsu acu priekšā satriecas un aizlido pa gaisu.

Es palieku pie mantām, kamēr Arča lec kājās un steidzas palīgā. Tas pieceļ vienu braucēju, kas guvis galvas traumu un streipuļo, bet nekas tik traģisks. Atskrien palīgā citi. Divi otra motocikla braucēji ir sliktākā stāvoklī. Tiem apkārt saskrien bariņš vietējo, bet puišus nekustina – no to sejām plūst asinis, neviens nekustas. Arča atnāk atpakaļ, pie smagi cietušajiem piebrauc kāds cits motocikls, kas laikam tiem sekojis, un no tā nolec meitenes – sāk kliegt un raudāt. Viens no puišiem izskatās pavisam bēdīgi – ķermenis raustās, no mutes un ausīm asinis plūst straumēm. Nez, vai tādā stāvoklī var izdzīvot. Līdz ar kliedzieniem dzirdam ātro palīdzību, un drīz tie arī ierodas.
Mašīnas un motocikli pat tagad turpina braukt pie sarkanās gaismas, vēl atskatoties uz avāriju, tā gandrīz izraisot jaunu. Nu apjukumā vairs nezinām, kuram tad bija sarkanā un kuram zaļā gaisma. Bet bez novērošanas kamerām īstā atbilde būs jāmeklē ļoti ilgi. Tiešām traģiski. Te braukšana ir viena bīstama padarīšana. Brauc, kā grib, pa kuru pusi grib. Pa gājēju celiņiem. Visur. Tāpēc laikam gājējiem nav luksoforu – ja iesi pie zaļās gaismas pāri – gan jau līdz ceļa otrai pusei sveiks un vesels netiksi. Ir tiešām jāuzmanās. Negribam jau sabiedēt – Laosa ir skaista valsts. Bet pagaidām noteikti visizaicinošākā.

Turpmākajās sešās negulētajās stundās redzam visu iespējamo Laosas kontingentu – zagļus un izmisušos, bagātos un apmaldījušos tūristus. Likumu neievērojošus kārtības sargus, narkomānus, laimīgos un gādīgus vecākus. Tiešām pieredze. Un nevaram teikt, ka mūs nebrīdināja par šo nakti. Tikām aicināti izvēlēties viesnīcu. Bet nevarētu arī teikt, ka palikām zaudētājos.

Grāmatu iespējams iegādāties pie Laines un Artura, "Jāņa Rozes" grāmatnīcās un "Globuss" grāmatu veikalos.