Ceļojuma stāsts: Jeruzalemes daudzās šķautnes  (3)

Tiešais reiss līdz Telavivas lidostai, pietiekami izaicinošs galamērķis, par kura mūsdienu dzīvi bija dzirdēta virspusēja informācija, bet pavisam viens bija skaidrs – tā ir vieta ar senu un plašu vēsturi. Pats galvenais – nokļūt galamērķī pirms sabata, jo šajā laikā starp piektdienas un sestdienas saulrietu dzīve burtiski sastingst. Šajā laikā, saskaņā ar ebreju reliģiskajiem priekšrakstiem, tiek pārtraukti visi darbi un nekursē arī sabiedriskais transports. Pat diennakts veikali ir apzīmēti nevis ar uzrakstiem 24/7, bet 24/6. Paspējām laikā tikt līdz Jeruzalemei, kur caur "Booking" lietotni bija rezervēta naktsmītne pavisam netālu no vecpilsētas.

Meklēšana pēc telefonā esošās karšu lietotnes nevedās viegli, jo visi uzraksti pārsvarā ir ivritā, tādēļ viesnīcu starp daudzām blakus esošām ēkām atradām ar vairāku vietējo palīdzību. Lai arī pirms tam redzētie ziņu sižeti lika domāt, ka ebreju un palestīniešu attiecības ir ārkārtīgi saspringtas, viesnīcā pārliecinājāmies, ka ebreju pilsētas daļā ar uzņēmējdarbību veiksmīgi darbojas arī palestīnieši, kuri turklāt spēj piedāvāt ļoti konkurētspējīgu naktsmāju cenu.

Iekārtojoties istabiņā izgājām uz balkona un saņēmām savu pirmo mācību – pirms balkona durvis aizvērt, ir jāpārbauda, vai tās varēs atvērt no otras puses. Pēc īsas mulsuma pauzes mans līdzbraucējs sāka savu pārgalvīgo kāpienu no balkona (ne bez protestiem no manas puses) uz blakus esošās terases jumta, lai mēģinātu tikt līdz pirmajam stāvam un lūgt palīdzību ar balkona durvju aizvēršanos. Par laimi, redzot šādu dīvainu tūristu rīcību, garāmejoša sieviete uzdeva jautājumu "vai viss ir kārtībā" un palīdzēja ar viesnīcas darbinieka izsaukšanu uz numuriņu. Tā nu mēs, guvuši mācību, tikām brīvībā un varējām doties aplūkot vecpilsētu.

Jeruzalemes vecpilsēta ir īsts kultūras mikslis ar četrām daļām – ebreju, arābu, kristiešu un armēņu kvartāliem. Aizraujoties ar vēsturisko ēku izpēti un staigājot pa mazajām ieliņām, reizēm bija grūti pateikt, kuras tad ir palestīniešu un kuras ebreju kontrolētās teritorijas, taču to var noprast pēc drošības iestāžu posteņiem, kur sastapsiet pamatīgi bruņotus vīrus un arī sievietes.

Tā kā Izraēlas vispārējais cenu līmenis pārsniedz pat Rietumeiropas valstu izmaksas, dodamies vakariņās uz arābu kvartālu, kurā cenas ir nedaudz zemākas. Vakariņās nobaudījām veselu plati ar dažādām Tuvo Austrumu uzkodām un palestīniešu alu. Izrādās, ka arī musulmaņu pusē ir iespējams ražot un tirgot alkoholu.

Nākamajā dienā bija iespējams novērot sabata dienas pieklusināto atmosfēru – transports nekursē un pa ielas vidu pārvietojas cilvēki, kas dodas uz vecpilsētu. Ļoti daudzi šajā dienā devās uz Raudu mūri, lai nodotos lūgšanām. Raudu mūris ir sadalīts vīriešu un sieviešu daļā, kur vīriešu daļa ir divas reizes lielāka, kā arī tajā vēsos laikapstākļos ticīgie var paslēpties greznā bibliotēkā, kur iespējams lasīt svētos rakstus dažādās valodās. Šeit iespējams novērot arī dažādus ticīgo ebreju ģērbšanās stilus, kas mēdz atšķirties atkarībā no viņu senču izcelsmes un laika, kad viņi ieradušies Izraēlā.

Tajā pašā laikā vecpilsēta ir pilna ar tūristiem un arī kristiešu baznīcas ir pilnas ar apmeklētājiem, un Svētā kapa baznīcā pat bija neliela drūzmēšanās. Šajā baznīcā vienlaikus savus reliģiskos rituālus izpilda vairāku konfesiju garīdznieki – gan ortodoksālās grieķu baznīcas, gan katoļi, gan armēņi. Rindas bija arī uz svēto akmeni, pie kura ticīgie gribēja gan pieskarties, gan arī dažām sievietēm līdzi bija pat veseli maisi ar ikonām un citiem priekšmetiem, kas tika viens pēc otra likti klāt akmenim pēc tā iesmērēšanas ar eļļu.

Reliģijas klātbūtne te ir tik ierasta, ka uz ielas var redzēt, piemēram, mūku grupu, kas no dievkalpojuma dodas apmetņos, kas būtu iederīgi kādā vēsturiskā filmā par viduslaikiem. Tikmēr, vecpilsētas pašā sirdī, šaurajās ieliņās pilnā sparā norit kārtīga austrumu tirgus diena, kurai šķēršļus neliek pat sabats, jo, ja tūristi nāk, tad arī tirgotāji ir savās vietās.

Tirgū ir atrodama vesela gūzma ar suvenīriem, no kuriem daži bija jau ierasti, daži raksturīgi tieši reģionam, bet vēl citi – asprātīgi.

Jāteic, ka kopumā ir pat ļoti grūti izdalīt, kas tieši būtu visvairāk izceļams šajā vēstures citadelē – pagātnes elpa ir jūtama it visur.

Piemēram, ļoti interesanti šķita tik daudzo dievnamu simbioze – atliek tikai pagriezties un ieraudzīt kārtējo dievnamu, kur iegriezties. Piemēram, ieejot pareizticīgo baznīcā pie ieejas izdalīja gan lakatiņu, lai varētu doties tālāk, gan arī apsienamus svārkus. Maldoties pa mazākām un lielākām ielām, dažreiz nevarot atrast īsto ceļu, ļoti pārsteidza vietējo cilvēku – gan ebreju, gan palestīniešu – neviltotā vēlme palīdzēt, kas sākumā likās pat nedaudz biedējoša. Piemēram, kāds ebreju policists labprāt teju piecu minūšu laikā izstāstīja pusi sava dzīvesstāsta.