Valdzinošās Atēnas: ko redzēt, ēst un ņemt vērā  (1)

Arī Atēnās, tāpat kā daudzviet Eiropā, temperatūras stabiņš ziemas mēnešos krīt aizvien zemāk, tomēr starp visām Eiropas Savienības valstīm tā ir viena no siltākajām vietām, kur doties atpūsties arī ziemā.

Vidējā temperatūra novembrī šeit parasti ir ap +15 grādiem pēc Celsija, zemākā mēdz nokristies līdz +12 grādiem, bet augstākā – var sasniegt pat +18 grādus. Mēs, šķiet, piedzīvojām visu. Bija dienas, kad saule karsēja tik ļoti, ka ārā izskrējām vasaras kleitās, un bija arī tādas dienas, kad pat ar līdzpaņemto ziemas jaku un šalli nebija līdzēts. Jau pirms ceļojuma, kad paziņai Grieķijā vaicāju, kādu apģērbu labāk ņemt līdzi, viņa nemācēja pateikt. Laikapstākļi Grieķijā esot kā bites, viņa nosmēja, – ar tiem nekad neko nevar zināt.

Kompānijas "Lufthansa" aviobiļetes no Rīgas uz Atēnām (ar pārlidojumu caur Frankfurti) iegādājāmies vien par 148 eiro, kas, salīdzinot ar lidojumu cenām vasarā, ir ļoti lēti.

Atēnu lidostā pie izejas durvīm ir stends ar bezmaksas pilsētas kartēm, tās uzreiz ielikām somiņā, lai ir pa rokai. Uzreiz pie pašām lidostas izejas durvīm atrodas autobusu pietura, netālu no tās – biļešu kase, kurā iespējams iegādāties biļetes gan autobusam, gan metro. Cena līdz centram ar autobusu ir seši eiro, taču, ja esi students vai pensionārs, tev pienākas 50 procentu atlaide. To gan biļešu pārdevēji īpaši neuzsver, jāatgādina pašam. Metro ir nedaudz dārgāks – 10 eiro par braucienu. Citi sabiedriskie transporti Atēnās ir lētāki (1,45 eiro par braucienu), vairāk nekā uz pusi paaugstināta cena tikai tiem, kas kursē uz un no lidostas.

Interesanti, ka pilsētā ir tik ļoti daudz taksometru, tie visi, gluži kā vecās filmās, ir dzeltenā krāsā, tāpēc tos viegli pamanīt. Nebūs melots, ja teikšu, ka pašā pilsētas centrā vismaz seši no 10 auto bija taksometri.

Atēnās apmetāmies pavisam nelielā, necilā viesnīciņā "Athens House", kuru izvēlējāmies tās labās lokācijas dēļ. Tiesa gan, kā sapratām vēlāk, tas, ka dzīvojamais rajons atrodas tuvu pilsētas centram, nebūt nenozīmē, ka izvēlētā vieta dzīvošanai bijusi laba.

"Omonia" – vietējie šo dēvē par narkobaronu un prostitūtu pulcēšanās vietu, tāpēc parasti uz šo galu pastaigas neieplāno. Tomēr ir arī labā ziņa – rajonā teju katrā šķērsielā dežūrē pa diviem policistiem.

Naktsmītnes atradām vietnē "Booking". Tur pieejami ērti rīki, ar kuriem atrast gan cenas, gan ērtību ziņā sev piemērotākos variantus. Mūsu izvēlētajai naktsmāju vietai bija ļoti labas atsauksmes, arī mēs tādas vēlāk atstājām, jo patiesi – lai gan istabas bija vēsas un karstais ūdens ierobežots, administratoru laipnība un rūpes par saviem viesiem tomēr guva virsroku. Jau pēc pāris dienām tur jutāmies kā mājās, turklāt atradāmies tikai 15 minūšu pastaigas attālumā no pilsētas centra un pusstundas gājiena attālumā no slavenās Akropoles.

Viena no pirmajām lietām, kuru, ierodoties Atēnās, izdarījām – pieteicāmies bezmaksas pilsētas tūrei. Šādas tūres iespējams atrast visās lielākajās pilsētās dažādās valstīs. Lai gan tūre ir bezmaksas, ir ierasts, ka tās beigās ekskursanti tūres vadītājam noziedo naudiņu – tik, cik, viņuprāt, tūre bijusi vērta.

Ar pilsētu mūs iepazīstināja Tonijs – Grieķijā dzimis vīrs pašos spēka gados, kurš lielu daļu dzīves pavadījis Vācijā, bet nu – atgriezies mājās. Tūrē Tonijs mums azartiski stāstīja par Atēnām, pilsētas vēsturi, rādīja skaistākās vietas, apskates objektus, dalījās ar savu pieredzi, dzīvojot šeit, kā arī ieteica garšīgākās ēstuves.

"Do the Luis" – šis, kā skaidroja mūsu gids, ir viens no grieķu populārākajiem izteicieniem. Tas radies par godu pirmajam Olimpisko spēļu uzvarētājam no Grieķijas, ganu zēnam Luisam. "Do the Luis" vietējie izmanto situācijās, kad runā par skriešanu, bēgšanu vai kaut kā paspēšanu. Luksoforā deg zaļā gaisma, mēs kopā ar Toniju pēdējā brīdī pārskrienam pāri un viņš smejoties mums nosaka: "We did the Luis" (tulk. – paspējām pārskriet pāri).

Pēc aptuveni četru stundu garās pilsētas apskates, tūre bija noslēgusies. Vairāk par Atēnu apskates tūrēm vari uzzināt šeit.

Turpmākās dienas pēc Tonija vadītās tūres mēs atkārtoti gājām pa tām pašām zīmīgajām vietām, lai vēlreiz un kārtīgāk apskatītu pilsētu. Protams, nonācām arī līdz šim vēl neredzētām vietām.

Pats nozīmīgākais objekts Atēnās, bez šaubām, ir Akropole, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Akropole ir sena citadele, kas atrodas kalnainā atsegumā virs Atēnām. "Visi ceļi ved uz Akropoli" – tas šīs nedēļas laikā pierādījās vairākkārt. Lai kur mēs dotos, vienmēr ceļa galā spīdēja Partenons, atpazīstamākā Akropoles daļa.

Ceļš līdz pašai Akropoles ieejai gan nav viegls – te ik reizi jātiek galā ne tikai ar kāpšanu stāvā kalnā vairāku kilometru garumā, bet arī jāpacīnās ar trakiem ielu tirgotājiem. Bet tas skats no augšas neapšaubāmi ir cīņas vērts.

Jau vairākus gadus Akropolē notiek renovēšanas darbi, kurus solās pabeigt tikai pēc 25 gadiem. Vienā no iespaidīgās grieķu celtnes pusēm ir lifts – daudzi tūristi domā, ka par atsevišķu samaksu ar to iespējams uzbraukt augšā, tomēr tā gluži nav. Lifts paredzēts tikai celtniekiem.

Biļete, kas ļauj apmeklēt visas septiņas Akropoles senās celtnes, maksā 30 eiro. Uzrādot savas universitātes studenta apliecību (ISIC te nederēs) ieeja ir pilnīgi bezmaksas. Katru no objektiem iespējams apskatīt arī nepērkot "komplekta" biļeti. Cenas par katra objekta apskati svārstās no sešiem līdz astoņiem eiro. Vasarā, kā mums stāstīja vietējie, biļetes izdevīgāk iegādāties internetā, lai nav jāstāv garajās rindās pie ieejas. Mūsu gadījumā gan nekādu rindu nav – novembris taču!

Uz visām vēsturiskajām vietām aiziet gan mēs nepaspējām, jo nepietika laika. Gandrīz katra vēsturiskā objekta, tostarp Roman Agora, Kerameikos, Ancient Agora, Hadrian's Library, Olympieio, Lykeion un Parthenon, apskatei nepieciešamas vismaz divas līdz trīs stundas. Ziemas sezonā ap pulksten 17 objekti oficiāli tiek slēgti, taču jau agrāk, ap pulksten 14.30 apmeklētāji vairs netiek ielaisti (jo no tā brīža līdz objekta slēgšanai to nevar pienācīgi apskatīt).

Tā kā gandrīz puse no Akropoles artefaktiem nu ir izlikti Akropoles muzejā, arī tas noteikti ir jāiekļauj apskatāmo vietu sarakstā. Muzejs atrodas Partenona pakājē. Akropoles muzejs, kā vairums muzeju pilsētā, studentiem ir bezmaksas. Pārējiem apmeklētājiem cena ir simboliska – pieci eiro.

Muzejs ir pilns ar seno grieķu skulptūrām, arheoloģiskajiem izrakumiem, traukiem, ieročiem un vēl, un vēl. Jaunais Akropoles muzejs durvis vaļā vēra 2009. gadā. Tā ir viena no iespaidīgākajām un vienlaikus pretrunu apvītākajām kultūras celtnēm pilsētā. Muzejs tapis 40 gadus un tieši tik ilgi gaisā virmojusi ideja par tā būvniecību. Akropoles muzejs veidots Partenona lielumā un pa tā stiklotajiem logiem redzama arī pati vēsturiskā celtne. Vairāk par muzeju un tā darba laikiem vari uzzināt šeit.

Muzeju mīļotāji noteikti novērtēs arī Nacionālo Arheoloģisko muzeju. Tas ir viens no lielākajiem un svarīgākajiem muzejiem Grieķijas galvaspilsētā. Muzeja apskatei vajadzīgas vismaz divas stundas, jo eksponātu zāles ir patiesi daudz un milzīgas. Par muzeju lasi šeit.

Savā nelielajā ceļojumā pa Atēnām paspējām apskatīt arī Grieķu tērpu vēstures muzeju. Šajā muzejā ieejas biļete maksā trīs eiro, studentiem un pensionāriem atlaide netiek piemērota. Muzejā iespējams apskatīt rokām darinātus seno grieķu tautas tērpus, uzzināt vairāk par tērpu, kā arī par pašu grieķu vēsturi. Muzejā atrodas aptuveni 25 000 apģērba gabalu un juvelierizstrādājumu, tie visi ir autentiski. Vairāk par muzeju uzzini šeit.

Tāpat, esot Atēnās, nedrīkst palaist garām sargu maiņu pie Parlamenta ēkas. Tā apaļās stundās vērojama katru dienu, taču svētdienās pulksten 11 notiek oficiālā ceremonija. Tajā sargi ir ģērbušies oficiālajos tērpos.

Domājām, ka uz ceremoniju būsim pašā laikā, tomēr nedaudz nokavējām. Šķiet, ka ceremonija bija sākusies jau pulksten 10.45. Tūristu masas tā bija ieskāvušas sargus, ka saredzēt ceremoniju bija ļoti grūti, lai neteiktu, ka neiespējami. Ja vēlaties ceremoniju redzēt pilnvērtīgi, svētdienā iesaku jau laicīgi doties pie Parlamenta ēkas.

Ja vēlaties izbēgt no pilsētas drūzmas un netraucēti pastaigāties, der izstaigāt Atēnu Nacionālo dārzu. Tas atrodas pavisam netālu no Parlamenta ēkas. Nacionālajā dārzā atrodami dažādi košumkrūmi, palmas un citi zaļumi (jā, arī ziemā). Ieeja parkā ir bezmaksas, tas ir aptuveni 15 hektārus liels. Senāk parks tika dēvēts par "Karalisko dārzu" (The Royal Garden).

Netālu no dārza atrodas Olimpiskais jeb Panathenaic stadions, kurš uzbūvēts 6. gadsimtā pirms mūsu ēras. Tas ir viens no nozīmīgākajiem vēsturiskajiem apskates objektiem Atēnās. Tas ir ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais stadions pasaulē, kas veidots no marmora. Ieeja stadionā maksā pieci eiro, studentiem – uz pusi mazāk. Bez papildus naudas izdošanas tiec arī pie audiogida, kuru vari klausīties 45 minūtes, kamēr met apli cauri stadionam.

Ar māsu šeit uzrīkojām 100 metru skriešanās sacīkstes, to te steidz izmēģināt teju visi. Gluži tāpat kā uzkāpt uz uzvarētāja pjedestāla.

Kā jau katrai vietai, arī Atēnām piemīt savs īpašais šarms. Manuprāt, šis šarms slēpjas pilsētas vēsturiskajā reģionā – Plaka. Ja reiz esi nonācis Atēnās, šo rajonu noteikti derētu sameklēt un uz pāris stundām tajā iemaldīties.

"Mamma Mia!" – jā, tieši tik šauras ieliņas ir iespējams atrast arī Atēnās. Piekritīsiet, ka izskatās pēc kādas no Grieķijas salām. Šī aptuveni metru šaurā ieliņa (un vēl citas līdzīgas) atrodamas, "Google maps" meklētājā ierakstot "Stratonos street". Tas gan nav precīzs ielas nosaukums (jo tāda šai ielai nav), bet turpat vien būs. Kad jautājām vietējiem, arī viņi nemācēja pateikt precīzas norādes, kā tikt līdz šim Atēnu apvidum.

Šo senlaicīgo rajonu dēvē par Anafiotiku, tas atrodas pavisam netālu no iepriekš pieminētā rajona Plaka. Anafiotikā ir pilns ar veclaicīgām, baltām marmora ēkām, kuru lieveņus nereti papildina puķupodi un kaķi. Mājas ir tik tuvu viena pie otras, ka bail pat iedomāties, cik daudz viens par otru zina kaimiņi.

Kaķi – jā, to te ir daudz (ne vien Plakā un Anafiotikā, bet Atēnās kopumā). Ik katrā kafejnīcā ir vismaz trīs, četri mincīši, kas laiski ložņā ap galda un tavām kājām, uzprasoties kādam glāstam vai no šķīvja padotam Souvlaki gabaliņam. Un tik pat daudz Atēnās ir rolleru un to braucēju. Manuprāt, tas arī ir tas Grieķijas šarms.

Vēl Atēnās ļoti aktīvi "uzdarbojas" ielu mākslinieki. Viņu darbus var ieraudzīt arī bez īpašas meklēšanas, taču vietējie stāsta, ka skaistākie grafiti gleznojumi ir novērojami Exarcheia un Psyrr reģionos.

Grieķijā tipiski ir arī dažādi krāmu tirdziņi jeb flea markets. Lielākais no tiem noteikti ir Atēnu Monastiraki Flea Market. Tas gan nav gluži krāmu tirgus (ja neskaita svētdienas, kad uz ielām parādās tirgoņi, kuri garāmgājējiem piedāvā visu savu iedzīvi, tostarp paklājus, krēslus un galdus), bet vairāk suvenīru ieliņa. Tajā atrodamas gan sudrablietas, gan t-krekli, gan krūzītes un magnēti. Ja esat bijuši Stambulas Grand Bazaar, zināsiet, jo Monastiraki tirgus ir gandrīz uz matu tāds pats.

Suvenīru bodēs, tāpat kā citos veikalos Atēnās, daudzām precēm nemaz nav norādītas cenas. Tās bieži vien pārdevējs nosaka, paskatoties uz pircēju – krūzīti students droši vien dabūs par saviem trim eiro, bet zeltā tērpta kundzīte par to var atstāt pat desmit eiro. Protams, vienmēr ir iespēja cenu nokaulēt. Kaulēties, kā sacīja mūsu gids Tonijs, grieķiem patīk (mēs gan izbaudījām pretējo un vairāk nemēģinājām). Valdot uzskats, ka, ja cena nav nokaulēta par vismaz 40 procentiem, tas pircējam bijis ļoti neizdevīgs darījums.

Kā jau zināms, Grieķijā regulāri notiek dažādas masu protesta akcijas. Mums, par laimi vai drīzāk gan par nelaimi, gadījās vienu no šiem protestiem redzēt. Vairāki simti cilvēku ar dažādām izkārtnēm, saukļiem bija devušies ielās, lai protestētu pret.. to gan nemāku pateikt, jo ar grieķu valodu esmu uz "jūs". Arī turpat pilsētas centrā uzrunātie nemācēja mums pateikt, kas notiek un par ko šī lielā brēka sacelta, tomēr visi kā viens ar viedtālruņiem centās iemūžināt notiekošo. Tiesa gan, šī protesta akcija, pretēji tām, par kurām raksta prese, izskatījās mierīga.

"Epirus Tavern" – vietējo iecienīta kafejnīca pašā zivju tirgus vidū. Šajā ēstuvē maltīti mums ieteica nobaudīt mūsu gids Tonijs. Viņš stāstīja, ka kafejnīca darbojas jau 40 gadus, no tiem apaļus 20 viņš šeit ir bijis pastāvīgais klients. Atmosfēra mājīga, omulīga. Netraucēja pat pa logu redzamās pusdzīvās zivis un īpatnējā smaka, kas parasti valda šādos tirgos. Kafejnīcā pie sienām pakarinātas cienījamu Atēnu pavāru fotogrāfijas – Tonijs stāstīja, ka ikviens sevi cienošs ēdiena mākslas radītājs ir viesojies šajā ēstuvē, tāpēc arī tās bildes.

Mēs pasūtījām lavraki – jūras asari. "Epirus Tavern" mums to pasniedza brūni apceptu, ar rīsiem, sīpoliem un sulīgu mērci. Lavraki ir viena no biežāk sastopamajām zivīm pie Grieķijas krastiem. Francijā šo zivi dēvē par loup, spāņi jūras asari sauc par robalo, bet Itālijā tie pazīstami kā spigola un bronzino. Cena par šādu porciju 14 eiro, bet bez maksas ik katram klientam tiek pasniegts deserts – mums tas bija ābolu pīrāgs. Vairāk par ēstuvi lasi šeit.

Atēnu virtuve ir ļoti līdzīga tai, kas Turcijā. Vispirms galdā tiek celta maize un ūdens, bez tā nevar. Pārsvarā grieķi mielojas ar dažādiem gaļas ēdieniem gan no cūkgaļas, gan vistas gaļas. Populārākie ir souvlaki (šašlikam līdzīgi gaļas gabaliņi) un giross (sasmalcināti gabaliņi, kuri visbiežāk liekami kebabos). Bez tā, protams, grieķiem ir arī savi īpašie ēdieni, kuri visai apetelīgi neizskatās, bet noteikti ir jāpamēģina. Viens no tiem ir moussaka – sacepums, kas tiek gatavots no apceptām baklažānu šķēlēm, tomātiem un maltās gaļas.

Un, protams, kur nu bez grieķu salātu nobaudīšanas Grieķijā. Šeit tie tiek dēvēti par "zemnieku salātiem". Vietējie gan mums ieteica restorānos uz tiem neskatīties, jo cenas esot pārmērīgi augstas, bet mēs tomēr kritām grēkā. Samaksājām 6,50 eiro par šādu porciju. Jāsaka, ka garša neko daudz no pašmāju lielveikalos piedāvātajiem neatšķīrās.

Bet, ak, kāda šejienes kafejnīcās ir atmosfēra! Ceļojuma laikā vairākkārt iegriezāmies Atēnu vecpilsētas ielu kafejnīcās un visas kā viena mums iepatikās. Vienā no pēdējām viesošanās dienām Atēnās ļāvāmies pierunāties ienākt un nobaudīt girosa porciju vietā, kuru dēvē par "Mouses" jeb "Mūzām". Tas bija patiesi jauks vakars – ēdiens, grieķu mūzika, kaķītis, kas omulīgi tupēja mums pie kājām, un koķets viesmīlis. Apsolījāmies, ka noteikti atgriezīsimies, bet – laika tā arī nepietika. Varbūt nākamreiz.

Interesanti, ka dažādas ielas, kebabnīcas un avīžu kioski Atēnās strādā arī pa nakti. Arī alkohols ir nopērkams cauru diennakti. Grieķiem viens no iecienītākajiem dzērieniem ir ledusaukstā kafija frappe. Frapes, kā to dēvē grieķi, ir kafija ar putotu pienu un ledus gabaliņiem, kas kārtīgi saputota. To par vienu eiro šeit iespējams iegādāties gandrīz visur. Tāpat arī svaigi spiestās apelsīnu sulas.

Par stiprākiem dzērieniem runājot, grieķiem iecienīts ir turku tradicionālais alkoholiskais dzēriens raki. Tas ir aptuveni 40 procentus stiprs liķieris. Visbiežāk grieķi to lieto kopā ar jūras veltēm. Viena no labākajām vietām, kur šo dzērienu nobaudīt, ir bārs "Fidiou 2", kuru mums ieteica mana paziņa Grieķijā. Šajā bārā raki iespējams pasūtīt ne tikai "pa taisno" no pudeles, bet arī uzsildītu un pasniegtu ar medu un kanēli.

Otrs "tradicionālais" alkoholiskais dzēriens grieķiem ir ouzo. Stipruma un garšas ziņā tas ir nedaudz līdzīgs raki, tomēr kaut kas tajā tomēr neļauj to iemīlēt. 100 mililitrus šī brīnuma kā suvenīru atvedu arī saviem mājiniekiem – izbrāķēja.

Vēl grieķiem garšo vīns un alus. Alu, kā jau daudzviet pasaulē, viņi dzer daudz un klāt pie gandrīz it visa. Populārākie grieķu ali: Vergina, Alfa, Mythos. No vīniem var nobaudīt: Assyrtiko, Moschofilero, Agiorgitiko.

Kopumā Grieķijā ir aptuveni 6000 salu, no kurām tikai 227 ir cilvēku apdzīvotas. Daudziem grieķiem ir uzstādīts mērķis – dzīves laikā apceļot visas apceļojamās salas. Mūsu gids Tonijs stāstīja, ka apciemojis jau 90 procentus no 227 salām, palikušas vēl pēdējās. Mūsu mērķis šoreiz bija daudz vienkāršāks – aizdoties kaut uz vienu.

Internetā piedāvājumu un atsauksmju bija daudz, tomēr beigās lēmām par labu Aegina salai. Domājām, ka vienas dienas braucienam būs pašā laikā. Vietējie gan, runājot par šo salu, ar labiem vārdiem neaizraujas – viņuprāt, mēs varējām atrast labāku galapunktu.

Aegina man atgādināja Spānijas salu, kurā pērn paciemojos – Maljorku. Arī te bija palmas, šauras ieliņas, zilganzaļais jūras ūdens, omulīgas kafejnīcas un nepiespiesta gaisotne. Bija dežavū sajūta.

Esot Aegina salā, noteikti jānobauda vietējo saražotie brīnumi no pistācijām. Grieķi šo salu dēvē par "pistāciju dzimteni" un ne velti. Pistācijas medū, pistācijas karameles glazūrā, pistāciju "Nutella", pistāciju saldējums, pistāciju roku krēms – viss, ko varat iedomāties un vēl vairāk. Uz salas bijām vien 10 minūtes, bet vietējie kiosku pārdevēji jau bija mūs pierunājuši piepirkt pilnu maisu ar viņu labumiem. Pašas pistācijas kilogramā te maksāja 13 eiro.

Šajā salā rolleris (uzreiz pēc pistācijām, protams), šķiet, ir otrs iecienītākais tūristu piesaistes objekts. Salā ar to brauc kā jauni, tā veci. Un arī paši braucamrīki uz ielām ir ar ļoti dažādiem vecumiem. Ir arī tādi, kuri, šķiet, kuru katru mirkli tur pat uz ceļa arī paliks.

Uz salas noteikti vērts apskatīt Aphaia templi. Interesanti, ka šis templis ir viens no svētā tempļu trijstūra, kura divi pārējie stūri ir Atēnu Partenons un Poseidona templis Suonionā.

Aegina sala atrodas vien 25 kilometru jeb pusotras stundas brauciena ar prāmi attālumā no Atēnām. Prāmja biļeti uz salu turp un atpakaļ nopirkām par 16 eiro (ar 50 procentu studenta atlaidi). Prāmji uz salām kursē regulāri – gandrīz ik pēc stundas, atliek izvēlēties sev piemērotāko laiku braukšanai. Uz salas nolēmām pavadīt astoņas stundas, kas, kā vēlāk sapratām, bija nedaudz par daudz. Tomēr slikto laikapstākļu jūrā dēļ mūsu reiss tika pārcelts trīs stundas agrāk – tikām ātrāk mājās. Vairāk par prāmju kursēšanas laikiem un cenām vari uzzināt šeit.

Uz Atēnu ostu, kura atrodas aptuveni 11 kilometru attālumā no pilsētas centra, devāmies ar taksometru. Tas mums izmaksāja 15 eiro, kas, ja braucat vismaz divatā, ir ļoti izdevīgs piedāvājums.