Foto: Pastaiga pa krāšņu tirgu Irānā  (1)

Mēdz teikt, ka tirgus ir jebkuras tautas spogulis. Tieši te, starp tirgoņu rindām, var pilnā mērā izjust nacionālo raksturu, tradīcijas un ieražas.

Nonākot Irānā, tik tālā un interesantā zemē, tirgus ir obligāts apskates punkts jebkuram ceļotājam. Te nesastapt tik uzbāzīgus pārdevējus kā Turcijā vai Marokā, te nebūs nekaunības, rupjību vai šķību skatienu. Te katrs tirgotājs ir sava veida "apskates objekts", rozīnīte lielajā irāņu tirgus katlā. Tirgus ļaudis pret ikvienu apmeklētāju izturas ar cieņu, nelišķo un nemētājas ar lāstiem, ja esi vien paskatījies vai apčamdījis viņa preci, bet pēc tam aizgājis pie blakus letes.

Bet čamdīt, pētīt, ošņāt, nogaršot te gribas absolūti visu. Tūkstošiem garšvielu, gaisā vējojošais safrāna aromāts, neparastas kārbas, persiešu paklāji, rokām darināti trauki, koši lakatiņi, čībiņas kā no pasakas par mazo Muku, Aladina lampas... Un vēlēšanās nopirkt it visu! (Šis ir tas retais gadījums, kad ierobežots skaidrās naudas apjoms ir priekšrocība, jo Irānā bankas kartes nepieņem, un glābj no bankrota).

Raugos uz irāniešu cukura kalnu – tas nav tāds, kā pie mums. Lieli ērmīgas formas kristāli dzeltenā (ar safrānu), zilā (ar lavandu), rozā (ar rožlapiņām), sarkanā (ar granātābolu sulu) un baltā krāsā. Nopērku cukura kristālus, kurkumu, safrānu un vēl dažas garšvielas, vadoties vien no tā, cik pievilcīgas vizuāli man tās šķiet (persiešu valodu nezinu, bet angliski tirgū runā retais).

Samaksāju smaidošajam irāņu kungam, uzcienāju viņu ar igauņu marcipānu (parasti ceļojumos ņemu līdzi "Kalev" konfektes un marcipānu, lai tos kā suvenīru dāvātu pa ceļam sastaptajiem patīkamajiem cilvēkiem). Irānis "pamirst" un pateicas, zemu klanoties un rādot vēl plašāku bezzobu smaidu. Dodos tālāk, šķērsojot milzīgo senatnīgā tirgus "skudrupūzni" Isfahānā – Irānas kultūras galvaspilsētā.

Būdiņa ar patvāriem – retais zina, ka daudziem tik zināmais patvāris radies nevis Krievijā, bet tālajā Persijā. Līdzās lete ar vīrišķīgiem sudraba gredzeniem (ikviens irānis valkā gredzenu, turklāt – jo lielāks gredzens, jo košāks akmens, jo labāk un prestižāk). Rinda ar hidžābiem un nikābiem, bet līdzās tirgonis piedāvā košus audumus visās varavīksnes krāsās.

Mani panāk garšvielu pārdevējs un sniedz man maisu, kas pilns ar irāņu saldumiem. Pārsteigta lūkojos uz šo dāvanu un, domājot, ka viņš man piedāvā to visu iegādāties, sniedzos pēc maka. Vecais tirgotājs man velta vēl platāku smaidu un acumirklī, gluži kā džins, izgaist pūlī.

Ilgi staigāju pa tirgotāju rindām, izeju visas būdiņas, visus stūrīšus. Nelielā čaihanā dzeru tēju, piekožot riekstus. Mēģinu iegaumēt visus aromātus, klusās meldijas, kas nāk no sazinkurienes, pie juveliera vitrīnas stāvošo sievu strīdu man nesaprotamā valodā. Ielūkojos irāniešu sejās, pētu viņu mīmiku un žestus – šķiet, ka šīs ir dzīvas bildes no pasakas par tūkstoš un vienu nakti.