Asiņaini moskītu kodumi, nežēlīgi bandīti un citi pārbaudījumi. Kā ceļotājam no Latvijas gāja Rietumāfrikā  (3)

Par saviem ceļojumiem Maksims varētu sarakstīt ne vienu vien grāmatu – viņš apceļo pasauli jau 10 gadus. Turpinājumā – Maksima stāsts par viesošanos Rietumāfrikā. Interviju ar ceļotāju lasi šeit.

"Ceļojot caur divu Rietumāfrikas valstu – Sjerraleones un Libērijas – džungļiem pamazām aizmirsti par visu, kas atgādina tik zināmo rietumu civilizācijas pasauli. Jo tālāk no lielajām pilsētām, jo mazāk ierastā komforta. Man nācās aizmirst eiropiešu ēdiena garšu, veselu mēnesi manu ēdienkarti veidoja uz oglēm gatavota vistas gaļa, rīsi, olas un kukurūza.

Sarunājoties ar retajiem baltādainajiem ceļotājiem, ko ceļā var sastapt, saproti, ka katrs no viņiem savu ceļojumu pa šīm valstīm uztver kā skarbu, pat nežēlīgu pārbaudījumu – mēģiniet iedomāties tik daudz izsalkušu moskītu, ka izsmidzināmais sprejs vispār nestrādā, dažas dienas kodumu skaits pārsniedza simtu, bet zem moskītu tīkla gulēt nav iespējams.

Karstums liek aizelsties kā pirtī. Tālākos ciemos, kur nav citas apmešanās vietas kā vien pie kāda būdā vai vietējā skolā, ja palūdz atļauju ciema vecākajam, gulēt nākas ar atvērtām acīm. Iedomājieties vien – no spraugām glūnošas un pa sienām skraidošas 30 centimetrus garas ķirzakas, zirnekļi – tā uz kādiem astoņiem centimetriem, dažādi lidojoši kukaiņi un prusaki, kas elektriskā luktura gaismā klusu sēd, bet, līdzko gaisma izslēgta, būdu piepilda čaukstoša sanēšana. Ja šādā atmosfērā tev tomēr izdodas aizmigt, tad pamostoties var ieraudzīt prusakus, kas grauž moskītu kodienu brūces uz tava ķermeņa vai ložņā gar lūpām, dzerot tavas siekalas.

Var nakšņot teltī, taču naktīs no meža iznāk zvēri – bifeļi un mežacūkas. Dažos rajonos ir arī lauvas, atrašanās ārpus telpām naktī ir bīstama. Bet reizēm šķita, ka es vairāk priecātos par šādu kompāniju, ne to terāriju, kas valda būdās. Vārdu sakot, pēc dažu nedēļu ilgas ceļošanas šādos apstākļos samierinies – nevis ar svešo un naidīgo vidi, bet to, ka neērtības jāpiecieš.

Nevar sacīt, ka ceļojums šajā reģionā bija kaut kas ļoti nepatīkams, drīzāk – ļoti smags. Tāds, kurā ātri aptver savu iespēju robežas: knapi izdodas pagulēt trīs stundas diennaktī, vietējais ēdiens var izraisīt vemšanu, bieži neesi tālu no samaņas zaudēšanas karstuma dēļ, nereti nedrīkst pieskarties paša ķermenim, jo moskītu kodumi izraisa spēcīgu alerģisko reakciju, un tas viss notiek dedzinošā saulē. Un skatiens visu laiku ir vērsts lejup. Ne tādēļ, lai slēptu acis no saules, bet, meklējot čūskas, lai nejauši kādai neuzkāptu.

Organisms te darbojas uz spēku izsīkuma robežas, septiņu stundu pārgājieni pa kalnainu Himalaju piekāji šķiet nevainīga pastaiga salīdzinājumā ar džungļos pavadītu dienu. Ir svarīgi saglabāt možu garu, jo spēki tevi pametīs ļoti drīz, un galu galā tu virzīsies, pateicoties savam raksturam un gribasspēkam. Bet arī tā nepietiks ilgam laikam, un tu vienkārši zaudēsi samaņu. Bet pēc tam atkal piecelsies, atgūsies un dosies tālāk.

Nedomājiet, ka autors speciāli meklēja mazohistiskus piedzīvojumus. Šī vienkārši ir tāda vieta, caur kuru ceļš ved uz šīs pasaules neizpētītajiem stūrīšiem. Caur cilvēka neskartiem džungļiem, kur var redzēt pirmatnējo dabu. Cilvēka neskartas vietas uz Zemes ir uz pirkstiem saskaitāmas, un, nonākot kādā no tām, jūs to tūlīt sapratīsiet.

Neraugoties uz visu apkārtējo eksotiku, te nav regulāru epidēmiju. Tik tiešām, 2016. gadā Sjerraleonē bija Ebolas vīrusslimības uzplaiksnījums, kas aiznesa tūkstošiem dzīvību, tomēr šī slimība samērā ātri tika lokalizēta. Tagad, ja nepaveicas, var saķert vien malāriju vai spēcīgu zarnu infekciju. Protams, ir pieejami spēcīgi preventīvie medikamenti, taču tiem visiem ir blaknes: daži izraisa murgus, citi – tik spēcīgus miega traucējumus, ka pamosties precīzi ik pēc trim stundām. Visa ceļojuma laikā es nedzēru nekādas zāles, paļāvos uz saviem spēkiem un veiksmi.

Apceļojot Āfrikas ziemeļu, austrumu un dienvidu daļu, var sastapt simtiem un pat tūkstošiem ceļotāju. Savukārt te, dienām ilgi mērojamā attālumā no galvaspilsētas, divu mēnešu laikā es satiku divus baltādainus ceļotājus un viņi bija tik tiešām izmisuši. Šeit mēdz teikt, ka Rietumāfrika ir bēdu zeme baltajam cilvēkam, un tu ļoti ātri saproti šī teiciena patiesumu – tev neizdosies kļūt par vienu no vietējiem un tevi gaida baltā cilvēka liktenis Āfrikā.

Lietus sezonā Āfrikā 100 kilometrus garš ceļš var prasīt 10 stundas. Ceļi pārvēršas par nebeidzamiem dubļiem un milzu peļķēm (nereti līdz pat metru dziļām), ko nav iespējams ne apbraukt, ne apiet – visriņķī ir vai nu purvi, vai necaurejami džungļi. Tad talkā nāk vietējie – vairāku ciemu iedzīvotāji apvieno spēkus un mēģina šos nelielos ezeriņus nosusināt, prasot maksu apmēram viena eiro apmērā no katra garāmbraucēja.

Dzīve te nav viegla, pat viens eiro vietējiem ir liela nauda. Manu acu priekšā kāds caurbraucējs atteicās maksāt un mēģināja izlauzties ar motociklu. Viņu nogāza no spēkrata, apgāza arī motociklu un vairākas reizes iesita pa seju. Vīrietis piecēlās, paķēra zemē guļošo lāpstu un metās virsū pāridarītājiem (viņu bija ap 30). Protams, lāpstu izsita no rokām un pamatīgi piekāva. Es atrados dažu metru attālumā un raudzījos uz šo skarbo dzīves realitāti, kamēr mans šoferis vienojās par izbraukšanu. Nezinu, kā šis gadījums noslēdzās, šoferis teica, ka viss kārtībā.

Ceļojumu skaistāku padarīja vietējo iedzīvotāju, jo īpaši – bērnu, simpātijas. Katrā mazajā ciemā man māja ar roku un skrēja pakaļ – baltais cilvēks šajā nostūrī ir liels retums. Reizēm mēs kopīgi fotografējāmies un es atdevu visas konfektes un ēdienu, kas man bija līdzi.

Kad beidzot izlauzies no džungļiem un nonāc lielpilsētā, šķiet neticami, ka var vienkārši sēdēt restorānā pie vīna pudeles. Šķiet, no jauna mācies dzīvot civilizētajā pasaulē.

Ārēji ieraudzīsiet ainu, kas samērā ierasta attīstītākās Āfrikas valstīs. Pilsētā dzīve rit savu gaitu, bet, rūpīgi ieskatoties, redzams, ka ekonomika atrodas Libānas un Indijas imigrantu rokās. Viņi atver mums ierastos supermārketus, pie kuru sliekšņa vietējie tirgo laukos audzētus dārzeņus.

Libērijas galvaspilsētā jūtams uzņēmības gars – dažos rajonos var sastapt cilvēkus ar drukas mašīnām un antikvāriem piezīmjdatoriem – viņi piedāvā savus pakalpojumus. Viņiem seko frizieri, pēc tiem – grāmatu un augļu tirgotāji, fotodarbnīcas, kur uz ģeneratora darbināta printera izdrukās jūsu bildes.

Tūristu te praktiski nav, viesnīcas orientētas uz biznesmeņiem, pieklājīga viesnīca izmaksās no 100 eiro. Lai gan pilsētā var atrast vietas ar izkārtni "viesu nams", zem kura slēpjas bordelis, kas maksā 7 eiro par nakti un ir pilns ar šai vietai atbilstošiem cilvēkiem.

Pastaigājoties pa Monroviju, Libērijas galvaspilsētu, es negaidīti uzgāju ēku, kas ārkārtīgi atšķīrās no apkārtējās vides – tai būtu jāatrodas kaut kur Romā. Tas bija grieķu dievnama un amerikāņu Kapitolija sajaukums ar nesaprotamiem simboliem un uzrakstiem angļu valodā – un fonā tam necilas divstāvu ēkas, kas pamatā veido galvaspilsētu.

Izrādījās, tas ir masonu templis. Mani pārņēma ziņkāre, taču apsardze pie ieejas atteicās mani ielaist. Pēc 10 minūšu ilgām sarunām mani ielaida kompleksa teritorijā, vienā no mazākajām ēkām, kur atradās viens no brālības locekļiem. Samērā ilgi sarunājāmies, un noslēgumā es pajautāju – kā kļūt par masonu? Man sacīja: galvenais ir būt labam cilvēkam, kādam no masoniem ir jūs jārekomendē, kā arī jāsamaksā iestāšanās nauda 1500 dolāru apmērā.

Tomēr līdz pat šim brīdim no šo biedrību pārstāvjiem baidās, ticot viņu pārdabiskajiem spēkiem. Pirms 80 gadiem tie, kas mēģināja pretoties vadoņu varai, mira no saindēšanās. Meža brālību vadoņu autoritāte bija tik liela, ka viņi varēja pat izraisīt karu starp ciltīm. Viņi izskatās kā svētie, tomēr viņus bieži sauc par velniem. Jāteic, ka savos ceremoniālajos rituālos viņi izskatās tikpat līdzīgi velniem kā svētajiem, ar viņiem labāk nesaistīties, jo realitātes uztvere ievērojami atšķiras no kristiešiem.

Klīst runas, ka Libērijā līdz šim brīdim tiek praktizēta cilvēku upurēšana. Jūs, protams, neko no tā neieraudzīsiet, ja vien nejauši neieklīdīsiet, kur nevajag. Neraugoties uz to, ka baltādainie cilvēki te ir jau ilgāk nekā gadsimtu, civilizācija šīs valstis ir skārusi vien daļēji.

Pat tagad, salīdzinot 20. gadsimta sākumā rakstītās grāmatas par reģionu ar manu ceļojumu, var redzēt, cik maz ir mainījies. Imigrācijas pārvaldes priekšnieks naudu izspieda gan toreiz, gan tagad, gan pirms simts gadiem, gan tagad vietējiem jāiztiek ar dolāru dienā. Laukos jūs nakšņojat desmitiem dažādu insektu kompānijā, bērnus vakaros neizlaiž no mājas, jo mežā ir bīstami zvēri, ūdeni nes no upes, uztura dažādība aprobežojas ar trim ēdieniem. Ciemus, gluži tāpat, kā pirms simtiem gadu, vada vecajie, savukārt baltais cilvēks te joprojām ir brīnums."