Piekrastes gaiss, vēsturiski UNESCO pasaules mantojuma pieminekļi, nelielas pludmalītes, puikas, kas spārda futbola bumbu, atsaucīgi cilvēki un neparasts miers tik mūsdienīgā pilsētā – šādi manās atmiņās palikusi Spānijas ziemeļrietumos esošā ostas pilsēta Akoruņa (A Coruña). Un tam visam klāt vēl patīkama decembra saule, kad dienas vidū sēdi krekliņā uz akmens un domā – vai patiešām šodien svinams jaunais gads?
Kā var noprast, īsās brīvdienas uz šo pilsētu mani aizveda tieši aizvadītā gada nogalē, taču uzreiz varu teikt – noteikti nebija pats labākais brīdis pilsētas iepazīšanai. Ņemot vērā, ka spāņu dzīvesstilam raksturīga iezīme ir nesteidzīga ikdienas baudīšana, gada pēdējā dienā tas tiek īpaši ņemts vērā, tāpēc lielu daļu interesantāko apskates objektu nācās skatīt vien no ārpuses. Taču tas ir vēl viens iemesls, lai šurp kaut reizi dzīvē vēl atbrauktu, jo ar nepilnām divām dienām vien bija par maz.
Mūsu izvēlētā viesnīca atradās ļoti labā vietā – 20 minūšu gājienā ar kājām līdz centram un pāris minūšu attālumā no piekrastes zonas. Tieši tāpēc centāmies no Akoruņas un labā laika (aptuveni +16 grādu) ķert skaistos dabas skatus, cik vien iespējams!
Viena no populārākajām apskates vietām noteikti ir Herkulesa tornis (Torre de Hércules). Šoreiz gan mums neizdevās uzkāpt pašā augšā, taču arī no skatu platformas ainava ir patiesi iespaidīga – vienā pusē redzams vien tāls horizonts, bet otrā – augstceltnes, sastrēgumi un daudzi jo daudzi futbola laukumi. Ir dažādi stāsti un leģendas par Herkulesa torni, taču pētnieku apkopojumi liek secināt, ka tā celta kā bāka 1. un 2. gadsimta mijā. Gadiem ejot, tas mainījis savu nosaukumu un izskatu, to apvij leģendas un nostāsti, taču 55 metrus augsā būve šobrīd kalpo ne tikai kā viens no galvenajiem urbāna Akoruņas parka objektiem, bet arī nozīmīgākajiem Galisijas (Galicia) reģionā kopumā.
Piekraste pārsteidz ar vairākām "apslēptajām" pludmalītēm. Protams, tās nav tik apslēptas kā slavenā pludmale, uz kuru filmā "The Beach" devās Leonardo di Kaprio, taču mūsu platuma un garuma grādos dzīvojošajiem arī šīs šķistu gana noslēptas. Caurspīdīgais, zili zaļais ūdens gada siltākajā sezonā noteikti vilina daudzus peldēt gribētājus, un tā ir viena no Akoruņas labajām iezīmēm – atveldzēties teju vai oāzes cienīgā vietā iespējams tik pāris minūšu attālumā no galvenā pilsētas laukuma.
Ja šķiet, ka garās smilšu pludmales visur ir vienādas (Akoruņas centrā populārākās ir pusmēness formā esošās Playa de Riazor un Playa del Orzán), var doties uz akmeņaino krastu – jāatrod tik kāds, kurš palīdzēs nokāpt, un jāuzmanās no viļņiem, kas vējainākās dienās sitas pret akmeņiem.
Apskatot internetā pieejamo informāciju, kādas vietas un muzejus šajā pilsētā būtu vērts apskatīt, saraksta augšgalā tiek minēts milzu akvārijs "Aquarium Finisterrae". Tur iespējams skatīt tūkstošiem dažādu zivju un dažādos interaktīvos veidos iepazīties tuvāk ar zemūdens pasauli. Ieejas cena – 10 eiro pieaugušajiem. Šī diemžēl bija viena no vietām, kuru skatījām tikai no ārpuses, jo arī darbinieki taču pelnījuši atpūsties gada nogalē! Tā vietā atvēlējām laiku turpat blakus esošo makšķernieku vērošanai, kuriem mazie lomi pieķērās jau pēc aptuveni pus minūtes.
Blakus iepriekšminētajām pludmalēm atrodas muzejs, kurā var uzzināt vairāk par un ap cilvēku būtību (Museo Domus). Tas izklaidē apmeklētājus, izraisot viņos ziņkārību. Tur tiek pētītas un atklātas cilvēka dažādās iezīmes – kas ir "es", kas ir "mēs", sirds, smadzenes, spējas, valoda u.c.
Taču pēc skaistās dabas apskates, pienāca laiks meklēt vietu, kurā atzīmēt jaunā gada atnākšanu. Šķita loģiski pie viesu uzņemšanā strādājošās dāmas vērsties ar jautājumu: "Kur pilsētā šodien būs salūts?" Viņa domīgi nogrozīja galvu un sacīja: "Salūta nebūs, bet lustīgas svinības gan!" Jāiet esot uz Maria Pita laukumu. Beigu galā gan izrādījās, ka kaut kur radusies kļūda komunikācijā, un salūtu patiesi tomēr arī ieraudzījām – ne tik krāšņu kā Rīgā gadu mijā, taču pietiekami krāsainu un notikumam atbilstošu. Protams, neiztika arī bez slavenās spāņu tradīcijas jeb 12 vīnogu ēšanas minūti pirms pusnakts.
Runājot par galveno pilsētas laukumu, decembra nogalē tas bija izrotāts atbilstoši gadalaikam un mirdzēja dažādu krāsu gaismiņās. Tā centrālajā daļā atradās karuseļi (kas gan arī gada pēdējā dienā bija devušies atpūtā), bet apkārt iespējams atrast vietu kādā tipiskā spāņu restorānā vai bārā. No Maria Pita laukuma uz visām četrām debespusēm ved vecpilsētai raksturīgas bruģētas ieliņas – teju minūtes attālumā atrodas arī jahtu piestātne ar skaistu promenādi.
Akoruņā iespējas nokļūt pēc trīs stundu brauciena ar automašīnu gan no Astūrijas reģiona centrālās pilsētas Ovjedo, gan arī Portugāles ziemeļu pilsētas Porto. Ko tajās apskatīt, lasi attiecīgi šeit un šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
