Ceļotāju apvienība "On The Way of Freedom" par piedzīvoto izveidoja dokumentālo filmu "Ceļā uz brīvību Gruzijā", ar kuras fragmentiem piedāvā iepazīties arī ar "Tūrisma Gids" lasītājiem. Lūk, neliels ieskats, kā viņi tika līdz Gruzijai un pirmie iespaidi par skaisto zemi.
"Piecos izbraucām no bāzes mītnes – beidzot ceļojums ir sācies! Steigšus uz dienvidiem, uz siltajām zemēm, jūrām un kalniem!
No Rīgas līdz Krāslavai mūs pārbauda auksts ziemeļu vējš kombinācijā ar lietus gāzēm un sīkām tehniskām problēmām – Anda motociklam niķojas bākas ventilācija, kā rezultātā degviela nepārplūst no vienas bākas otrā.
Ap deviņiem vakarā, krēslai nomainot dienas gaismu, pirms Krāslavas pamanām norādi uz "Skērškānu" viesu mājām Daugavas krastā. Mums ir paveicies, jo saimnieks Jānis jau gatavojies pēc brīža braukt uz pilsētu. Iekārtojamies omulīgā, ar krāsni izkurinātā, siltā namiņā. Moči paliek sētā, kur tos modri uzrauga sargsuns Taisons. No rīta atrodam saspiesto gaisa trubu, likvidējam problēmu un gatavojam brokastis. Līdz Baltkrievijas robežai 30 kilometri.
Nebeidzam sajūsmināties par Baltkrieviju. Lai arī valsts nav pārtikusi, visapkārt novērojama kārtība. Ceļu kvalitāte nav tā labākā, bet bedres nemanām.
Ar baikiem te pārvietoties nebūtu medusmaize, bet enduro jūtas lieliski. Degvielas uzpildes stacijās jālej 95. markas benzīns, kurš, šķiet, ir labas kvalitātes, jo dzinēji pilnīgi dzied no labsajūtas. Katrā ziņā, nekāda salīdzinājuma ar Krievijas degvielu. Kā papildus saldais ēdiens ir benzīna cena – tas ir uz trešdaļu lētāks nekā Latvijā!
No Baltkrievijas puses robežpārejas punkts ar Ukrainu saucas "Novaja Guta". Rindas nav, tomēr formēšanās procedūra izvēršas uz divām stundām. Ukraiņu robežsargam pirmais jautājums ir par mūsu saistību ar "Nakts vilkiem". Uzvārdi tiek pārbaudīti, un pēc brīža tiekam ielaisti terminālī. Tur jautājumu sērija turpinās. Mums palīdz tas, ka esam izdrukājuši prāmja rezervāciju no Iļjičevskas. Tā tiek rūpīgi izpētīta un nokopēta. Atšķirībā no Baltkrievijas, Ukrainā nekādas deklarācijas tehnikai nav jāformē, muitnieki pat nepienāk pie motocikliem un ielaiž mūs savā dzimtenē.
Dažus kilometrus tālāk tiekam apstādināti pie blokposteņa, kur līdz zobiem bruņoti regulārās armijas virsnieki un kareivji uzsāk sarunu par sadzīviskām tēmām. Attieksme ļoti labvēlīga un pozitīva. Mēs novēlam karavīriem ātrāk sagaidīt mieru kara pārņemtajā zemē, savukārt ukraiņi mums atbild, lai brauciena laikā nekad nebeigtos dziesmas un stiprie dzērieni. Jau pēc pirmajiem pieveiktajiem kilometriem ir novērojama diametrāli pretēja aina salīdzinājumā ar Baltkrieviju – ceļu kvalitāte slikta, visapkārt haoss un nekārtība. Tas gan ir saprotams – valstij šobrīd ir citas prioritātes.
Netālu no Cerņigovas notiek tikšanās ar ceļu policiju, kuras pārstāvju attieksme gan absolūti nav saprotama un pieņemama. Brutāla un nekaunīga naudas izspiešanas shēma par ātruma pārsniegšanu, biedējot ar tiesību atņemšanu. Mums jau bija nepatīkama pieredze ar ukraiņu policiju divus gadus atpakaļ ceļojumā uz Rumāniju. Jāsecina, ka situācija nav uzlabojusies.
20 kilometrus pirms Kijevas, ceļa malā atrodam moteli. Cilvēki uz ielas, uzzinot, ka esam no Latvijas, nāk klāt un uzsāk sarunas. Noskaņojums visiem ļoti patriotisks.
No Kijevas līdz Odesai mūs šķir 500 kilometri. Jābrauc pa izdauzītu, bēdīgas kvalitātes E95 autostrādi. Mūs tas, protams, nekādi neietekmē. Kustība uz galvenās transporta dzīslas dienvidu virzienā ir niecīga, tāpēc varam izbaudīt braukšanu caur ziedošajiem un elektriski dzeltenajiem rapša laukiem.
Degviela nav tik augstas kvalitātes kā Baltkrievijā. Tā tiek importēta no Rumānijas un Grieķijas, bet, skatoties no gaišās puses, benzīns ir labāks nekā Krievijā un lētāks kā Latvijā.
Šeit, acīmredzot, varētu būt pasaku zeme vareņiku un čebureku gardēžiem, par ko liecina iespaidīgās reklāmas autostrādes malās.
Piecos vakarā un 20 kilometrus pirms Odesas mums ir sarunāta tikšanās ar vietējā motokluba "Motor-Live" pārstāvjiem, kuri atsaucās mūsu jautājumiem un laipni pieteicās uzņemt un izrādīt pilsētu.
Atvadas no Odesas, beidzot Gruzija, Batumi un Enguri HES
Patieso Odesas šarmu cenšamies sajust, kad novietojam motociklus pie kafejnīcas "Vīnes cīsiņi", kur mēdz sapulcēties pilsētas baikeri un doties pastaigās pa vecajiem kvartāliem, ielām un kolorītajiem iekšpagalmiem, kuros veļa arvien tiek žāvēta uz šņorēm. Ejot pa Deribasovskaja ielu, nav grūti galvā izspēlēt, kā teju veselu gadsimtu šeit tika ražotas kontrabandas preces plašam patēriņam, izmantojot zem ielām izraktās katakombu šahtas un ejas, pa kurām mantas varēja nogādāt līdz ostai. Vēl astoņdesmitajos gados šeit tika saražoti 90 procenti visā PSRS nelegāli izplatītie un visiem zināmie džinsi "Montana", lai gan tolaik bijām pārliecināti, ka jūrnieki piegādā tos no aizokeāna.
Šobrīd odesieši norūpējušies par ekonomikas pagrimumu un neskaidro nākotni karadarbības, kas norisinās nepilnu 300 kilometru attālumā, un sarežģītajām attiecībām ar Krieviju. Georga lentes te neviens pie mašīnām nekarina, un "Nakts vilkus" ar motocikliem ciemos negaida.
Lai arī Kaukāza augstākais punkts Elbruss (5642 metri) atrodas Krievijas teritorijā, Gruzijai pieder trīs virsotnes virs 5000 metriem – Shkhara (5068 metri), Janga (5059 metri) un Mkinvartsveri (5033 metri).
Gruzija ir daudz vairāk tendēta uz reģioniem par citām Transkaukāza valstīm, un kopš neatkarības atgūšanas centrālie reģioni ir palikuši daudz ietekmīgāki. Valsts teritorijā ir palikusi viena autonoma republika – Adžārija ar galvaspilsētu Batumi.
No austrumiem uz rietumiem atrodas Kakheti, Kvemo Kartli, Shida Kartli, Mtskheta-Mtianeti, Samtskhe-Javakheti, Imereti, Racha-Lechkumi, Sanmegrelo, Zemo Svanetti un Guria. Adžārijā ar ostas pilsētu Batumi dominē Gruzijas tirdzniecībā ar Turciju, Ukrainu un Bulgāriju. Vēl kā lielākie ienākumu avoti jāmin arī subtropiskā lauksaimniecība, pludmales tūrisms, vara un zelta raktuves.
No prāmja nobraucam četros naktī, Gruzijas robežsardzei un muitai iebildumu nav. Desmitos no rīta ceļamies, izstaigājam Batumi vēsturisko centru un braucam Zugdidi pilsētas virzienā.
Jau pēc pirmajiem nobrauktajiem kilometriem saprotam, ka atslābināties pārbrauciena laikā nevarēsim – gruzīnu braukšanas kultūra uz ceļiem ne par matu nav labāka kā pārējā Kaukāza daļā. Bieži redzama policija, kura, acīmredzot, cenšas uzturēt kārtību uz ceļiem. Mājlopi piedalās satiksmē gluži tāpat kā Abhāzijā. Temperatūra nav augstāka par +20 grādiem un braukšana ir patīkama. Ceļmalās tirgo svaigas zivis, rudens ražas citrusus un agrāk neredzētus dzeltenīgus augļus, kurus gruzīni dēvē par mušmula. Izrādās, ka šo augli audzējuši jau seno romiešu laikā un tas ir visgaršīgākais brīdī, kad sāk bojāties.
Samegrelo (Mingrelia) Gruzijas ziemeļrietumos vēsturiski pastāvējis noteikts autonomijas režīms, daļēji tāpēc, ka mingrēļu ļaužu dialekts ir gandrīz nesaprotams Tbilisi iedzīvotājiem. Politiski šī teritorija ir stipri saistīta ar zviādismu un pretošanos centrālajai valdībai. Reģiona galvaspilsēta Zugdidi ir pārplūdusi ar bēgļiem, bet iegūst no nelikumīgiem darījumiem un kontrabandas ar Abhāziju.
30 kilometrus no Zugdidi ceļa malā paveras skats uz Enguri HES – otru augstāko hidroelektrostaciju bijušajā PSRS (dambja sienas augstums ir 271 metri). Tā kā HES atrodas uz Gruzijas-Abhāzijas robežas, pēc militārā konflikta tās jauda tiek dalīta divās daļās – 60 procenti tiek gruzīniem, bet 40 procenti abhāziem.
Aiz HES sākas kalnu serpentīns, kas sniedz lielisku iespēju izbaudīt braucienu un priecāties par Kaukāza grēdas mežonīgo skaistumu. 50 kilometrus no Mestijas, ceļmalas ēstuvē, satiekamies ar poļu riteņbraucējiem, kuri minās Ķīnas virzienā. Pieredzes un iespaidu apmaiņā paiet vairākas stundas. Ēstuves saimnieki galdā ceļ vīnu un uzsāk internacionālo tostu procesu. Atteikties nav iespēju ne mums, ne poļiem. Turpat vienkāršajā virtuvītē tiek pasniegta meistarklase svānu nacionālās maizes "kupdari" gatavošanā, par sastāvdaļām izmantojot mīklu un gaļu.
Lai kā arī roka neceļas, bet braucam prom, jo vīna rezerves svāniem ir neizsīkstošas, un Lengeri ciematiņā mūs jau gaida tante Nano Gulebani, kura lieliskā, 12. gadsimta celtnē ierīkojusi dažas vienkāršas istabiņas tūristu uzņemšanai.
Kaukāza kalni, Kubdari, Mestija
Svānu galvenie nodarbošanās veidi ir lauksaimniecība – lopkopība, dārzkopība un biškopība, kas ir populārs rūpals. Viņu medus jau izsenis ir slavens ar savu kvalitāti; to izmanto arī medicīniskos nolūkos. Svanetijas reģions ir bagāts ar derīgajiem izrakteņiem – svins, urāns, arsēns, sudrabs, marmors, kas ir augstu novērtēts savu dekoratīvo un industrijai labvēlīgo īpašību dēļ. Dažas no Tbilisi metro stacijām ir rotātas ar Svanetijas marmoru.
Ražīgas augsnes trūkums kalnainajā Svanetijā rada dažādas grūtības. Garo ziemu un sarežģīto laika apstākļu dēļ ir nepieciešams produktus uzglabāt. Par spīti šķēršļiem, svāni vienmēr ir bijuši stipri garā un nesalaužami sirdīs. Viņiem ir iedzimtas spējas pretoties naidniekiem un būt uzticamiem un laipniem attiecībās ar draugiem. Otrā pasaules kara laikā svāni bija nocietinājuši savu reģionu Kaukāzā un pašu spēkiem, riskējot ar dzīvību, noņēma no Elbrusa virsotnes vāciešu uzstādīto balto karogu, tā vietā paceļot Padomju Savienības sarkano.
Katrā Svanetijas ciemā ir vietējos likumus pārzinoši ļaudis, kurus izvēlas vajadzīgajā stundā, kad nepieciešams tiesneša lēmums kriminālpārkāpumā vai sadzīves jautājumos. Šos vidutājus dēvē par "moorval". Lielā mērā, pateicoties viņu darbībai, tika iznīcināta "asins naida" tradīcija. Pirmkārt, vidutāji cenšas izzināt patiesību, un atkarībā no pārkāpuma pakāpes piespriež sodu un samierina iesaistītās puses. Lai to izdarītu, viņi izvēlas uzticamas personas no abām pusēm, tad šie pārstāvji baznīcā publiski dod zvērestu ar seju pavērstu pret ikonu, apsoloties ievērot piespriest lēmumu.
Sievietes loma svānu ģimenē ir neaprakstāmi būtiska – māte ir tā persona, kurai tika uzticēts uzdevums audzināt meitenes, mācot tām mājsaimniecībā nepieciešamās prasmes: šūšanu, vilnas apstrādi, aust vilnas un linu audumus. Meitenes tika apmācītas arī lauka darbiem un izmantot pļavas sniegtās bagātības. Mātes iedvesmoja meitas uz tikumīgu un atturīgu dzīvesveidu un cieņu pret vecākiem cilvēkiem jau no pašas bērnības.
Sievietei ne vienmēr tika dota atļauja precēties ar savu iemīļoto un noskatīto vīriešu kārtas pārstāvi. Viņas likteni varēja izlemt vecāki. Lielu loma šeit tika atvēlēta saderinātā bagātībai un pūra lādes saturam. Šobrīd šīs tradīcijas ir pazudušas nebūtībā.
Pa ceļam uz Ušguli pāreju satikām divus jauniešus no Izraēlas, kuri apceļo pasauli. Ziņas nav iepriecinošas. Viņi nav tikuši pār pāreju, jo ceļu aizšķērso sniegs."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
