Dodoties mazajā ceļojumā otrajā janvāra nedēļā, Kipra priecēja ar sauli un temperatūru dienā no + 16 līdz +18 grādiem pēc Celsija. Ne gluži sauļošanās procesam atbilstoši parametri, bet skaistāko dabas pērļu medībām gan!
Kiprā šajā laikā ir absolūtā nesezona, tomēr tas ir ideāls laiks ceļošanai. Pirmkārt, daudzi pakalpojumi, piemēram, apartamentu un auto īre (ņem vērā, ka satiksme tur notiek pa kreiso pusi) ir maciņam ļoti draudzīga, kā arī, otrkārt, saule ir visai sildoša un, prātojot par mājās valdošo dzestrumu, smaids no lūpām nepazūd.
Lai arī tur atradāmies vien pilnas trīs dienas, no šī piedzīvojuma paņēmām pašu esenci un pēcgarša pēc šī brauciena ir visai laba un spēcīga.
Afrodītes akmens
Par pirmo ceļojuma galamērķi tika izvēlēts apmetnes vietai tuvu esošais Afrodītes akmens ("Petra tou Romiou" vai "Aphrodite's Rock"). Kā tiek uzskatīts, tur reiz dzimusi pati grieķu mitoloģijā pazīstamā skaistuma un mīlestības dieviete Afrodīte, kuras vārdā tad arī nosaukts šis dabas objekts. Lai arī pludmali neklāj zeltainas smiltis, bet gan akmeņi, šī ir viena no populārākajām pludmalēm Kiprā, kuru katru gadu apmeklē tūkstošiem interesentu.
Arī ceļš līdz tai ir visai interesants. Auto jānoliek ceļa pretējā pusē pie neliela kioska (kur, starp citu, atrodams starta punkts arī dabas takai), bet tālāk jāseko norādēm, kuras ved pazemē, jādodas pa tuneli un tikai tad iespējams nokļūt pie skaistās vietas.
Lai arī pludmalē ir vairāki klints veidojumi, lielāko no tiem nevar nepamanīt. Tieši tas arī ir šis slavenais Afrodītes akmens. Tiek uzskatīts, ka tie, kuri dižajam akmenim trīs reizes appeldēs apkārt, tiks svētīti ar mūžīgu jaunību, skaistumu, bagātību, auglību un patiesu mīlestību.
Palmu promenāde Limasolā
Ja palmas ir tas, kas ceļojumos vilina, pavisam noteikti jādodas uz garo promenādi Limasolā. Promenāde ir ļoti iecienīts tūristu galamērķis, jo piedāvā pastaigu vienreizējā vietā – garu jūru un starp palmām.
Izbūvētā promenāde ir visai gara, turklāt tā nav vienmuļa. Gar jūru izbūvētas vairākas platformas, kas uzved virs ūdens, kā arī ierīkoti brīvdabas baseiniņi, kas rada vēl eksotiskāku atmosfēru.
Tāpat padomāts par citiem laika kavēkļiem. Piekrastē ierīkoti bērnu laukumiņi, trenažieri aktīvajiem, kā arī uz kādas no platformām satupuši zvejnieki. Protams, nevar nepieminēt arī neskaitāmās kafejnīciņas, kas sarindojušās visā promenādes garumā un piedāvā gardas maltītes. Šajā ziņā ziemā tur atrasties ir liels pluss, jo būs iespējams ieņemt vietas ar vislabākajiem skatiem.
Augstākais Kipras ūdenskritums – Millomeri
Savā atvaļinājumā vēlējāmies apskatīt kādu no iespaidīgākajiem ūdenskritumiem, kā arī pamainīt vidi un pabūt kalnos. To arī izdarījām un droši devāmies Troodos, kas ir lielākā kalnu grēda Kiprā. Runājot par kalniem, jārēķinās, ka temperatūra tur ir krietni vēsāka (jā, bez cepures un cimdiem neiztikt), turklāt zemi klāj sniegs un aktīvākie ceļotāji pat izmanto iespēju un dodas slēpot. Mums šādi nolūki nebija, tāpēc augstāko virsotņu apskatīšanu, tostarp Olimpa kalnu, kurš sniedzas 1952 metru augstumā, atstājām citai reizei.
Ja ir vēlēšanās papriecāties par dārdošiem ūdeņiem, Millomeri ūdenskritums būs pareizā izvēle. Turklāt tas atrodas Troodos kalnos, tāpēc, skaistu skatu pavadīti, priecājāmies apmeklēt tieši šo vietu.
"Milos" grieķu valodā nozīmē slapjš, bet "Meri" – vieta. Tā arī ūdenskritums guvis savu nosaukumu. Kā minēts Kipras ceļvedī "Cyprus Island", sniedzoties 15 metru augstumā, tas ir dižākais ūdenskritums visā Kiprā.
Šis būs lielisks galamērķis tiem, kuri nelabprāt izvēlas garas pastaigas, jo vasarā pie tā var ērti piebraukt. Savukārt ziemā gan jābūt uzmanīgam, jo kalni ir stāvi, bet, ja mašīna nav šādiem apstākļiem aprīkota, labāk atstāt to divu kilometru attālumā un pa mazajiem celiņiem nemaz nebraukt. Par laimi, kāds vietējais iedzīvotājs ceļmalā mūs pabrīdināja savlaicīgi un izsprukām no iespējamas lielas skādes.
Salas pērle – Avakas aiza
Nedaudz vairāk nekā 20 kilometru attālumā no mūsu apmešanās vietas meklējama viena no Kipras spožākajām pērlēm – Avakas aiza ("Avakas Gorge"), kas atrodas "Natura 2000" teritorijā. Kā gan turēties pretī un neaizbraukt?
Pati aiza jeb kanjons ir īsts dabas šedevrs. Aizu laika gaitā izrobojusi pa tās dibenu plūstošā upe. Tā izveidojušās augstas klints sienas, starp kurām palikusi vien šaura eja. Karsto laikapstākļu dēļ vasarā upe krietni pažūst, atstājot vien minimālu ūdens tērcīti, bet ziemā tur ūdens netrūkst. Tieši šis ir viens no iemesliem, kādēļ gada aukstākajā laikā doties uz aizu nerekomendē. Otrs iemesls, kāpēc par došanos uz aizu vajadzētu padomāt divreiz, ir lietus. Pirmkārt, šādos apstākļos upes līmenis krietni paceļas, neļaujot sausām kājām izbrist aizu, otrkārt, stipra lietus laikā no klints augšpuses iekšā aizā var velties akmeņi (par šo aizas teritorijā atgādina arī vairākas brīdinājuma zīmes).
Pirms došanās šajā ekspedīcijā, centāmies kārtīgi izpētīt internetā pieejamo informāciju. Pārliecinājāmies, ka cilvēki ziemā izvēlas izpētīt šo apvidu, tāpēc nodomājām, ka arī mums tas būs pa spēkam. Tomēr, meklējot konkrētas norādes, godīgi sakot, sevišķi apgaismotāki nekļuvām, tikai paturējām prātā, ka arī citi ceļotāji dalās iespaidos, ka ne aizu viegli atrast, ne sameklēt ceļu atpakaļ.
Izmantojot "Google Maps", devāmies savā piedzīvojumā un ļāvām ceļam vest mūs pareizajā virzienā. Mašīnas izīrētājs stingri bija piekodinājis, ka pa zemes ceļiem (vai šajā gadījumā – neceļiem) braukt nevar, tāpēc nedaudz izliekoties aizmirsuši šo frāzi, pa zemes ceļu pabraucām kilometru, līdz atstājām automašīnu pie baznīciņas, kas rotāta baltā un zilā krāsā.
Tālākās norādes kartē rādīja, ka līdz ieejai jānosoļo divi kilometri. Ar to mūsu kompānijai problēmu nebija! Atstāt mašīnu konkrētajā vietā bija pareizais lēmums, jo tālāk ceļš kļūst arvien neizbraucamāks. Drīz vien pazuda arī mobilie sakari.
Kad, ejot pa ceļu, pretī paveras krauja, kur pretējā pusē klints augšā saskatāma palmām rotāta kafejnīca pils tipa ēkā, ieeja ir gandrīz jau pavisam tuvu – jādodas vien lejā. Te vērts piebilst, ka citas kartes ceļotājus uz aizu pieved no pretējās jeb kafejnīciņas puses, kur arī var atstāt mašīnu.
Atrodot šaubīgu takas sākumpunktu, uzsākām savu ceļu. Piedzīvojumi sākas jau ar pirmajām sekundēm. Tilts, kas ved pār upi turpat pie ieejas, bija sabrucis, tāpēc nācās klumburēt pāri kā nu iespējams.
Arī tālākais ceļš līdz aizai ir dažāds – brīžam ir skaidri saprotams, kur doties, citkārt nākas pamaldīties. Lai arī īstas norādes, kurp doties, nav, pārējais takā ir visai pārdomāts – izveidoti soliņi atpūtai, kā arī pie dažādiem augiem un klints sienām izkārtoti informācijas stendi.
Intuitīvi nonākot pie takas skaistākās daļas, uzreiz ir saprotams, ka viegli nebūs. Upē līmenis bija samērā augsts un arī tās tecējums bija visai straujš. Uzmanīgi lavierējot pa malās sabrukušajiem akmeņiem, lecot uz kārtējā vientuļā smilšu paugura un tikai vienreiz novelkot apavus, lai šķērsotu dziļāko upes posmu, bija klāt arī aizas ikoniskākie skati.
Kā minēts "My Guide Cyprus", šādi skati vērojami aptuveni trīs kilometru garumā, tomēr šajā reizē augstā ūdens līmeņa dēļ tikām līdz fantastiski šaurajai ejai un iesprūdušajam akmenim virs galvām, kad nolēmām doties atpakaļ pa to pašu ceļu. Ar nedaudz piesmeltiem apaviem, kalnu kazu pavadīti, devāmies uz sākuma punktu. Protams, laimīgi!
Viena diena uz diviem riteņiem – ekskursija pa vēstures pieturvietām
Pārmaiņas pēc vēlējāmies nomainīt braucamo no četriem uz diviem riteņiem, tāpēc, lai kārtīgāk apskatītu pašu pilsētu, izīrējām elektroriteņus. Šajā braucienā vienkārši vēlējāmies baudīt sildošo sauli un piekrastes vēju, tomēr dienas gaitā apskatījām arī pāris zīmīgas vietas, kas gadījās mūsu ceļā.
Gar skaistu promenādi, kas izbūvēta piekrastē, iespējams doties uz Pafas pili ("Paphos castle"), kas reiz būvēts kā bizantiešu cietoksnis, lai aizsargātu ostu. Ēka brukusi un atkal no jauna atdzimusi vairākas reizes, pēdējo reizi ārēji izmainoties 16. gadsimtā. Tagad tur ierīkots muzejs, pa kura ejām var uzkāpt uz cietokšņa jumtu un vērot pilsētu no augšas.
Vēl viena ievērības cienīga vieta ir Karaļu kapenes ("Tombs of the Kings"), kur tomēr paši karaļi neatdusas, bet reiz (sākot ar 3. gs. p.m.ē.) apglabāti aristokrāti. Tas ir viens no nozīmīgākajiem arheoloģiskajiem parkiem visā Kiprā, turklāt no 1980. gada iekļautas arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Ēdienreize kā ceļojums: kur baudīt Kipras gardumus?
Lai arī varbūt ne vienmēr paši gatavākie un saldākie, atrodoties šādā vietā, nevar nenoplūkt kādu apelsīnu un mandarīnu, kas koši iekrāsojušies kokos. Smarža bija tik spēcīgi garda, ka atgādināja gluži vai kādu ķermeņa losjonu. Arī banānu plantācijas apkārtnē nav retums. Lai arī dzeltenie draugi mūsu ciemošanās reizē nebija gatavi, skats bija kolosāls un mums – arī eksotisks.
Tomēr, runājot par nopietnāku ēšanu, īsā ceļojuma laikā devāmies arī uz vietu, kas ne tikai piepildīja mūsu vēderus, bet aizveda īstenā garšu ceļojumā. Tā bija visai vienkārša paskata taverna ar nosaukumu "Agora" (no personas bez dzērieniem aptuveni 20 eiro), kuru iecienījuši arī vietējie. Pēc labajām atsauksmēm "Tripadvisor" sapratām, ka šo iestādi noteikti ir jāapmeklē un tā mums neliks vilties. "Agora" ir "meze" tipa restorāniņš, kurā netiek atnestas ēdienkartes, bet ēšana ir vesels piedzīvojums. Proti, aptuveni divu, trīs stundu laikā līdz galdam tiek atgādāti aptuveni 20 dažāda satura šķīvīši, ļaujot pagaršot un izgaršot tradicionālos un sezonālos produktus. Ik pa laikam pasniegtie ēdieni bija tik apetītlīgi, ka ēdiens tika notiesāts vēl pirms iemūžināšanas foto!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
