Pirmo reizi Lielbritānijā: ceļojums uz populāriem objektiem un klusām nomalēm

"Man ir ļoti paveicies ar to, ka daudz draugu izkaisīti pa visu pasauli un savus ārzemju ceļojumus bieži sanāk apvienot ar draugu apciemošanu. Manuprāt, tas ir labākais ceļošanas veids, kurā ir apvienoti ļoti daudz pozitīvi aspekti – draugu apciemošana, garantētas naktsmājas, skatu punkts nevis no tūrista, bet no iedzīvotāja viedokļa, interesanti maršruti (jo ne vienmēr tūristiem paredzētie apskates punkti ir tie labākie), un vakaros jaukas pasēdēšanas pie gardām vakariņām un vīna glāzes mājīgā atmosfērā. Tieši tādēļ nolēmām beidzot pieņemt manas mīļās bērnības draudzenes aicinājumu apciemot viņu.

Uz Lielbritāniju nekad tā īsti nav gribējies braukt, jo liekas, ka tur ir bijuši visi Latvijas iedzīvotāji – katram no mums vismaz kāds tur sen jau dzīvo. Tā sauktajā Lielbritānijas Kurzemē jeb Ragbijā ("Rugby") mana draudzene Baiba dzīvo jau 18 gadus. Aicināja ciemos jau sen, bet vienmēr ceļi aizveda kur citur. Beidzot nolēmu, ka jābrauc ciemos un viss! Vienreiz par visām reizēm jāapskata vecā karaliste, kura no filmām, grāmatām un nostāstiem liekas tik zināma un bez jaunatklājumiem.

Devos ceļojumā 2017. gada maijā. Jā, tajā maijā, kurā uzsniga sniegs un Ragbijā no rītiem uz mašīnas loga bija ledus. Tur pat normālās ziemās reti termometra stabiņš noslīd zem 0 grādiem pēc Celsija!

Izvēlamies lidot ar "Wizz Air", biļetes tiek iegādātas savlaicīgi, noķerot visizdevīgākās iespējamās cenas. Jāatzīmē, ka esmu gadu gaitā izstrādājusi labu ožu un māku atrast labus piedāvājumus, līdz ar ko mūsu ceļojumi ir samērā lēti un neprasa liela kapitāla ieguldījumu. Auto nomā jau ir apmaksāts, otrā galā mūs jau gaida.

Ielidojam Lutonas lidostā pēc 22 vakarā. Izrādās, ka ir samērā auksts, lai gan todien mājās bija pat +24 grādi pēc Celsija. Izīrējam auto un ar stūri labajā pusē dodamies 100 kilometrus tālāk, kur mana draudzene mūs gaida divos naktī ar ārkārtīgi gardu maltīti. Drīz dodamies pie miera, jo Baiba saka, ka rīt jāceļas ap pulksten sešiem.

Protams, ka neviens nespēj piecelties pēc dažām stundām. Ar saucieniem "čop,čop, čop" izbraucam krietni pēc astoņiem.

Pirmais pieturas punkts ir Vorvika ("Warwick"). Ragbija atrodas Vorvikšīrā ("Warwickshire"), tāpēc tikai loģiski, ka dodamies aplūkot reģiona centru. Pilsētā ir divi skaisti apskates objekti, kurus diemžēl nesanāk aplūkot visai pamatīgi, bet priekšstats ir gūts par Vorvikas cietoksni ("Warwick Castle"), kuru kārtīgai aplūkošanai vajadzētu visu dienu. Bet mums vēl esot tik daudz kas cits jāredz šodien!

Paskatāmies pili pa vārtu šķirbiņu un konstatējam, ka nākamreiz pavadīsim šeit visu dienu un dodamies apskatīt kādu īpašu namu.

Klāt arī Lorda Leičestera hospitālis ("The Lord Leycester Hospital"). Ēka tiešām ir ievērības cienīga, pilna ar senatnes elpu. Un atkal ir žēl, ka nav paredzēts laiks aplūkošanai no iekšpuses, jo papētot lapu, tur tiešām ir, ko redzēt. Ar lielu prieku nesen skatījos BBC seriālu "Šekspīra un Hetevejs" ("Shakespeare & Hathaway: Private Investigators"). Detektīvu birojs bija šajā ēkā, un visa seriāla darbība notika gan Vorvikas, gan nākamā ceļa mērķa apkārtnē.

Tālāk ceļš ved uz literatūras dižgara Viljama Šekspīra dzimto pilsētu Stratfordu pie Avonas ("Stratfrod-Upon-Avon"). Ārkārtīgi skaista mazpilsēta, kur tiešām ir vērts pavadīt visu dienu.
Te nu mēs balodīši pozējam pie Šekspīram veltītā pieminekļa. Jāatzīmē, ka šajā ceļojumā bija praktiski neiespējami dabūt kādu kadru bez svešiem cilvēkiem, jo visur ir ļoti, ļoti daudz ļaužu! Šis piemineklis ir papildināts ar četriem tēliem no viņa slavenākajiem darbiem. Domāju, ka par šo nav nepieciešams paskaidrot ko vairāk. Turpat blakus ir Šekspīra teātris. Mums ļāva iebāzt degunus un paskatīties pa šķirbiņu kā tur iekšā izskatās. Ļoti interesanta ir vecā teātra daļa. Saprotams, ka šajā pilsētā pilnīgi viss ir saistīts ar šo dižgaru. Šeit ir māja kurā viņš dzima, šeit ir mātes māja, viņa sievas dzimtas māja u.c. Visas ēkas ir muzeji un pieejamas interesentiem. Tāpat šeit ir arī Viljama Šekspīra atdusas vieta.

Staigājot pa pilsētu, acis priecē pilsētas skati. Nevar neievērot daudzos putnus un gulbjus. Mums liels pārsteigums bija stāsts par gulbjiem. Visi Lielbritānijas teritorijā mītošie gulbji pieder karalienei. Ja kāds gulbis cieš no kāda ļaundara rokas, tad tas tiek saukts pie atbildības. Katru gadu tiek pārskaitīts, cik gulbju ir valstī.

Baiba mūs tik steidzina un saka, ka šodien tikai apskatām tuvāko, īstais ceļojums sāksies tik rīt, bet par visu tik smaida un klusē kā partizāns.

Mazliet atpūtinām kājas jaukā kafejnīcā, dzerot fantastisku kakao ar milzīgāko putukrējuma kalnu, kāds jebkad ticis likts uz tā. Klāt piekožam "Cornish pie", noskatāmies interesantu gājienu koka tupelēs – dejojot un sitot bungas, garām dodas sievietes tautas tērpos. Neviens nezina, kas tas bija, ko tas nozīmēja, bet bija jautri.

Mūsu ceļš turpinās pa diezgan aizdomīgu apvidu un ļoti šauru ceļu, bet kā pēc tam saprotam, tad tas ir normāls angļu divvirzienu ceļš. Neskatoties uz to, ka ceļi ir tik šauri, vietējie ir ļoti pieklājīgi – ja palaižam, tad pasmaida un pamāj. Diez kā būtu, ja pie mums būtu tādi ceļi?

Kā izrādās, tad šis necilais celiņš ved uz kādu ļoti slavenu angļu dārzu. Man kā kaislīgai dārzniecei šis ir saldais ēdiens! Viena no galvenajām lietām, kuru vēlējos redzēt karalistē, bija īsts angļu dārzs. Nu tas ir piepildījies! Haidkotas dārzs ("The Garden At Hidcote") ir klāt! Manas acis un sirds gavilē Šo dārzu 1910. gadā sāka veidot amerikāņi Laurenss Džonstons ar savu māti. Pēc Otrā pasaules kara viņi šo dārzu uzdāvināja "The National Trust". Tā ir organizācija, kuras pārvaldībā un glabājumā ir lielākā daļa no pilīm, dārziem un citiem vēsturiskajām objektiem Lielbritānijā.

Man kā dārzniecei šīs piecas pastaigas stundas bija kā paradīzē! Un vēl tik ārkārtīgi atsaucīgs personāls.

Diena jau iet uz beigām, Baibai vēl šovakar jāstrādā, mēs dodamies palīgā. Tas arī ir labs piedzīvojums. Vietējie brīnās, bet mēs darbu vēlā piektdienas vakarā uztveram kā piedzīvojumu.
Dodoties pie miera, Baiba saka, ka modinātāji jāliek uz sešiem, turklāt jāsakravā soma divām dienām, jo vienu nakti negulēsim mājās. Mēs esam šokā!

Liekam navigācijai mūs vest uz Klovelī. Braucam gar Bristoles kanālu. Iespaidīgi skati, bet te mums nav laika apstāties, jo mūs gaida kas tiešām fantastisks.

Navigācija liek nogriezties uz arvien šaurākiem celiņiem, bet pēc iepriekšējās dienas pieredzes tas mūs vairs neizbrīna. Pēkšņi nekurienē ir liels stāvlaukums, tūristu autobusi un liels stikla suvenīru veikals, kur ir arī jānopērk ieejas biļetes pilsētas apskatē. Tas gan mūs stipri izbrīna, bet Baiba saka, ka ir to vērts.

Esam Kloveli ciemā ("Clovelly"). Ieraugām skatu no augšas un jau esam mēmi. Šis ir zvejnieku ciemats Devonšīrā Bristoles līča malā. Ciematam ir 400 gadu sena vēsture un vēl joprojām ir vienai ģimenei piederošs nekustamais īpašums. Ciems izvietots stāvas klints nogāzē. Cauri vijas stāva bruģēta iela, pa kuru var pārvietoties tikai cilvēki un ēzeļi, kurus ziemā aprīko ar ragavām, jo citādi nav iespējams neko novest lejā vai uzvest augšā. Ciema iedzīvotāji noteikti ir ļoti labā sportiskā formā un aptaukošanās dzīvojot tur nedraud. Jāpiemin, ka opīšu tūristus pa apkārtceļu vadā "Range Rover" apvidus mašīnām. Pie katras mājas ir kaut kvadrātmetru liels dārziņš vai milzīgi puķupodi. Dažiem paveicies ar lielāku zemes pleķīti. Ārkārtīgi gleznaina vieta. Tūristu ir daudz, bet ir manāmi kolorīti vietējie.

Nākamais galamērķis – "Hartland Quay". Godīgi sakot, nezinām, kā to pareizi izrunāt. Tas ir netālu, aptuveni 15 kilometru attālumā. Pa angļu ceļu šaurību šie daži kilometri ilgst gandrīz stundu. Nonākam līdz kādai barjerai un mazai būdiņai, kur bija jāsamaksā simboliska iebraukšanas maksa. Braucam tālāk, redzams, ka laikam esam nonākuši pasaules malā. Izkāpjot no mašīnas, pakāpos uz akmens vaļņa un ieraudzīju šo skatu. Šeit nevar redzēt, ka man tek sajūsmas asaras. Es raudu no skata, no sajūsmas, no sajūtas. Nekādu tūristu, nekādas drūzmas un nekādas steigas. Ja ceļi ved uz Devonšīru, tad izvairoties no tūristu drūzmēšanās vietām, ir vērts atbraukt uz šo vietu.

Baiba saka, ka grib mūs aizvest vēl uz kaut ko vienreizēju, bet mēs paliekam cieti – nē. Mēs gribam izbaudīt šo vietu. Gribam sēdēt klints malā un baudīt dabas varenību. Uzklājam piknika galdu un baudām līdzpaņemtos gardumus un skatus. Šeit pavadām vairākas stundas, fotografējam miljons bildes un esam laimīgi.

Šeit ir arī viesnīca ar mazu krodziņu. Krogusmeita runā tik savādā angļu valodā, ka nemēģinām ielaisties garākās sarunās. Paņemam sidru un ejam lasīt, kas ir rakstīts uz apskates objektu dēļa. Kad esam atpūtušies, dodamies pastaigā gar klints malu caur aitu ganībām, kurām cauri ved pastaigu taka uz apskates objektu "Pleasure House". Nosaukums liek domāt par kādu izklaides vai prieka māju, bet, izrādās, tur esot bijis novērošanas punkts, lai aizsargātu krastu no iebrucējiem un pirātiem.

Tā mēs pie aitām pavadām vēl kādu stundu un laimīgi dodamies tālāk. Dansteras ("Dunster") viduslaiku ciemā iebraucam jau samērā pavēlu. Viss jau ir ciet. Bet pils kalnā izskatās iespaidīga. Norunājam, ka paiesimies pa taciņu, cik tālu būs iespējams. Tā mēs ejam, jo pils izskatās tik vilinoša un dārzs ap pili tik eksotisks, ka kājas pašas nesa mūs augšā. Šis arī ir angļu dārzs, bet pavisam savādāks un, šķiet, daudz vecāks ar pavisam eksotiskiem augiem. Sāk jau pamazām krēslot, bet taka ved ar vien augstāk un tad ieraugām šo.

Nevienas pašas dzīvas dvēseles! Nekādas apsardzes. Jutāmies dīvaini, bet neko nebijām pārkāpuši. Uztaisījām smukas bildes un, izdzirdot policijas sirēnas, ātri vien devāmies lejā. Nē, nē, tās sirēnas nebrauca mums pakaļ.

Ejot pa Dansteras tukšajām ielām jutāmies kā vieni paši pasaulē, jo patiešām nebija neviens pats cilvēks! Pilsētā redzami vairāki restorāni un pie visiem plāksnes ar Mišelina zvaigzni. Oho!

Un tad Baibai iezvanās telefons. Pēc viņas sejas saprotam, ka kaut kas nav lāgā. Dzirdām viņu sakām, ka pēc stundas būsim, ka nezināja, ka limitēts laiks... Saruna beidzas un Baiba saka – mums nav naktsmāju. Izrādās, ka Baiba, gribot mūs pārsteigt, bija rezervējusi kādu īpašu viesnīcu, kura nemaz nebija viesnīca, bet "B&B", kur ierašanās ir līdz pulksten 20. Tas esot bijis rakstīts ar maziem burtiņiem. Nekādas atkāpes un viss. Nauda diemžēl jau samaksāta, un ne tā mazākā.

Bet par to domāsim rīt! Mums kaut kur jāpaliek šonakt. Ejam pa ielām un meklējam kādu gaismiņu, jo šajā nekurienē nevienam neiet internets. Tātad, esam arī bez sakariem. Ieraugām vienīgo gaismiņu, kas izrādās ir hotelis. Ejam iekšā! O, jā! Te ir cilvēki un rosība. Izstāstām savu stāstu. Personāls ir šokā par šādu rīcību, saka, ka no noteikumiem vienmēr var atrast iespēju atkāpties, bet diemžēl viņiem nav brīvu vietu. Laipni iedod mums viesnīcas bezvadu interneta paroli un ļauj meklēt naktsmājas. Mēs laikam izskatāmies tik nožēlojami, ka ārkārtīgi laipns puisis un meitene iesaistās meklējumos un piezvana uz tuvākās pilsētas viesnīcām, līdz atrod iespējamu naktsmītni.

Pēc ceļojuma uzrakstīju pateicību par tik laipnu rīcību, viesnīcas īpašnieki man uzrakstīja jauku atbildi. Lūk, tā ir empātija! Lūk, tādiem ir jābūt viesnīcniekiem! Tad pat nekurienē bizness vienmēr būs veiksmīgs.

Naktsmītni mums atrada netālu esošajā pilsēta Mainhedā ("Minehead") viesnīcā ar ļoti skanīgu nosaukumu "The Duke of Wellington". Šeit istabas dabūjām tikai zvana dēļ, jo viesnīca īsti nestrādāja, tika mainītas iekārtas virtuvē, tātad nav pieejama maltīte. Mums bija pilnīgi vienalga. Bijām laimīgi par to, ka negulēsim visneērtākajā mašīnā pasaulē. Un galvenais, lai šoferītis varētu labi atpūsties.

Iekārtojāmies numuros, un, sajūtot milzīgu izsalkumu, aizgājām turpat netālu uz turku bistro nopirkt ko ēdamu. Tiem arī bija, ko pabrīnīties par tādiem izsalkušiem tūristiem. Saēdāmies uz nakti asus vistu spārniņus.

Rīts pienāca diezgan ātri, laiskoties Baiba mums neļauj. Šodien paredzēti divi lieli objekti. Vispirms pa ceļam uz Bātu ir Čedaras klintis un alas ("Cheddar Gorge and Cave"). Ārkārtīgi skaista un interesanta vieta ar īpašu pievienoto vērtību. Apmeklējām alas. Alas ir redzētas dažādas, gan ar satalktītiem, gan stalagmītiem, bet šī atšķiras ar vēsturi, pētniecisko darbu un arī ar interesanto ekspozīciju. Un protams – siers. Šajā alā tiek nogatavināts īstais Čedaras siers.

Ja ir alas, tad jau ir arī klintis. Šeit ir izveidotas vairākas takas. Gan pieredzējušiem klinšu kāpējiem, gan vienkārši pastaigu takas. Pēc alu kilometriem un klinšu skaistajiem skatiem bija laiks mazliet iepirkties. Un ko tad pirkt Čedarā, ja ne Čedaras sieru! Veikaliņš tiešām burvīgs. Visus sierus iespējams degustēt. Ir tik grūti izvēlēties, ko pirkt. Jāsaka gan godīgi, ka šie bija dārgākie sieri manā mūžā, par kuriem labprātīgi atdevu naudu. Man kā siera atkarīgajai to nebija grūti izdarīt.

Anglijā bieži redzams uzraksts pie kafejnīcām ir "cream tea". Visu laiku prasīju Baibai, kas tas ir. Atbilde vienmēr bija – "te nē" vai "vēl ne". Bet te pēkšņi Baiba saka – "te!" Pasūtam trīs "cream tea" un gaidām. O, jā! Ja būtu zinājuši! Tā ir melnā tēja ar bergamoti, ko mēs visi pazīstam kā "earl grey" ar saldā krējuma krēmu. Angļi to sauc par "clotted cream", mēs to garšu varētu atpazīt maskarponē, bet tas ir pilnīgi kas cits. Dubultais saldais krējums ir nopērkams, šķiet, tikai Lielbritānijā, jo, izrādās, ka tik treknu pienu dod gotiņas, kuras ganās īpaši treknās ganībās jūras tuvumā. Šis bija pilnīgs jaunatklājums. Tējas perfektā krēmīgā garša, mīkstā, bet tajā pašā laikā patīkami drūpoša smalkmaizīte un siers ar ievārījumu... Tas bija vienkāršs un perfekts salikums. Lieki teikt, ka turpmāk mums ļoti garšoja un vēl joprojām garšo tēja ar krējumu.

Tālāk mūs gaida vēsture, patiešām izcila un monumentāla vēsture. Romiešu dibinātā pilsēta Bāta ("Bath") arī tulkojumā nozīmē vanna. Bātas pilsēta tika veidota apkārt romiešu termiskajam avotam. Tas tika atklāts mūsu ēras 60 gadā un romieši cēla tam apkārt termas. Tās celtas un papildinātas 300 gadus. Es nepārrakstīšu šeit Bātas vēsturi, ja ir interese par to, tad vienkārši tā ir jāredz. Katru gadu vairāk nekā miljons apmeklētāji aplūko šo antīko brīnumu. Avots ūdeni vēl joprojām pumpē no 2000 metrus dziļuma katru dienu, tas ir 46 grādu karsts. Ūdenī ir atrasti 42 minerāli. Uz šīm termām brauca ārstēties no visas Romas impērijas. Šobrīd ir pieejams ne tikai muzejs, kurā var apskatīt labi saglabājušās termas, bet arī izbaudīt spa visaugstākajā līmenī.

Muzejs ir ārkārtīgi interesants. Ieejas maksa gan ir diezgan augsta, bet ir tā vērts. Katram tiek dots arī audiogids. Ar vislielāko interesi pavadījām muzejā vairākas stundas. Muzeja apskate beidzas ar iespēju pagaršot šo ārkārtīgi īpašo dziedniecisko ūdeni. Es padzēros, sapratu, ka ļoti īpatnējs ūdens, par garšīgu to nevarēja nosaukt. Kaspars bija negausīgāks un izdzēra divas glāzītes, sak, ja jau tik veselīgs, tad kārtīgi jāpadzeras. Baiba arī kārtīgi padzērās. Te nu jāsaka, ka ne vienmēr tas, kas ir veselīgs, būtu jāņem maksimums. Nerakstīšu sīkumos, kas notika tālāk, bet uzrakstīšu tikai to, ka mans gremošanas trakts ir stiprāks nekā maniem ceļabiedriem. Tā kā katram pašam jānovērtē sava organisma jaunu vielu panesamība.

Pastaigājām pa pilsētu. Šeit tiešam būtu vērts pavadīt ilgāku laiku, jo senatnes elpa jūtama uz katra stūra. Diemžēl, šeit ir darvas karote. Dodamies uz viesnīcu, kur mums tika atteikta naktsmājas. Te nu varētu rakstīt diezgan gari, bet nedomāju, ka šī vieta būtu pelnījusi īpašu uzmanību. Varu tik pateikt, ka šajā vietā bija vienīgā vieta, kur tiešām izjūtam augstprātīgu attieksmi. Pēc tam arī rakstot sūdzību neko nesanāca atgūt, bet lai jau viņiem tiek. Un nu atkal mājupceļš, ceļš uz Baibas mājām.

Turpmākās dienas mums bez izplānota ceļa un mīļās līdzbraucējas Baibas, jo jāstrādā taču arī. Ceturtajā ceļojuma dienā dodamies pašu izdomātā maršrutā.

Kā jau teicu, man draugi izkaisīti pa pasauli. Viena tāda feina meitene dzīvo Northemptonā ("Northhampton"). Inguna ir kora laiku cīņu biedrene, ar kuru plecu pie pleca dziedājām altos. Tad nu bija jābrauc ciemos, jo būtu grēks neapciemot, atrodoties tik tuvu. Northemptona no Ragbijas ir 30 kilometru attālumā. Nolēmām apmeklēt pirms tam Oksfordu un kādu skaistu dārzu netālu no Northemptonas.

Tātad Oksforda ("Oxford"). Tā ir pilsēta – universitāte, universitāte un vēlreiz universitāte. Un, protams, arī Harijs Poters. Pilsēta ir ārkārtīgi skaista. Visas ēkas ir senas, liekas, kā pilis un katedrāles, bet īstenībā tās visas ir universitātes ēkas. Ielās redzami pārsvarā jauni cilvēki un studenti. Uz katra stūra ir plakāti ar sludinājumiem par Harija Potera tūrēm. Kam šis tēls ir tuvs, noteikti zina - kāpēc, kam ne visai tuvs ( kā man), tad tam nav nozīmes. Dodamies apskates gājienā pa ielām. Vairāk gan ķeksīša pēc, bet, ieejot kādā katedrālē, biju pārsteigta. Esmu apceļojusi krustu šķērsu veco Eiropu ( un ne tikai), bet katedrāli ar ērģelēm pa vidu nekad nebiju redzējusi.

Pēc pilsētas apskates devāmies uz Ešbijas pils dārzu ("Castle Ashby Gardens"). Šāda tipa pilis un dārzus, atrodoties Lielbritānijā, atrast ir ļoti viegli, jo to ir tiešām daudz un visi ir apmeklējuma vērti. Vienīgais, ne visur ir iespējams apskatīt pili, jo tur dzīvo augstdzimuši ļaudis, bet savus skaistos dārzus viņi labprāt ļauj apskatīt. Šis dārzs nebija tik prefekti "nolaizīts" kā Haidkotas dārzs, tomēr kaut kāda ziņā man laikam pat patika labāk, jo likās tāds dzīvs. Šeit ir arī mini zoo. Brīnišķīgs privātais zooloģiskais dārzs ar daudz dzīvnieciņiem un eksotiskiem putniem, kuriem todien patiešām bija auksti, jo ārā bija tikai +8 grādi pēc Celsija, kaut bija 9. maijs. Aplūkojot mazos, nosalušos zvēriņus, saņēmu ziņu no Latvijas ar bildi, kas notiek mājās. Tur bija uzsnidzis sniegs! Kaut kas traks!

Turpinot pastaigu, nonācām pavisam interesantā dārza daļā – arborētumā, kur savākti koki no visas pasaules. Koki sākti stādīt aptuveni 1860.-tajos gados. Šī dārza daļa bija pavisam mežonīga, bet tajā pašā laikā ļoti skaista. Patiesa bauda staigāt starp vairākus simtus gadus veciem kokiem un dabīgām ainavām.

Pēc šīs brīnišķīgās pastaigas devāmies uz Northemptonu. Ko lai saka? Neviens foto netika uzņemts, nekas aci nepiesēja. Pilsēta tiešām nepatika. Toties draudzenes ģimenes apmeklējums bija ļoti jauks un silts.

Pēdējais vakars Ragbijā pie Baibas bija paredzēts ar pasēdēšanu, jo beidzot mājās bija arī viņas dēls ar draudzeni. Nākamās divas dienas jau pašiem ar sevi un Londonu.

Cēlāmies ļoti agri, jo nomātais auto bija jānodod Londonas centrā pulksten 10.30. Esmu dižākā plānotāja, vismaz man vienmēr tā bija licies, bet to, ka darbdienā iebraukt Londonas centrā pa M4 autostrādi ir diezgan sarežģīti, to gan es nebiju aizdomājusies. Pirms izbraukšanas Baiba mums iedeva konvertu, piesakot, ka atvērt drīkstam tikai ceļā uz Londonu. Kad atvēru konvertu, emocijas ņēma virsroku, asaras bira no saviļņojuma un pārsteiguma. Konvertā bija biļetes uz vakara izrādi – "The Phantom of the Opera". No vienas puses tas bija pārsteigums un sajūsma, no otras puses šoks, jo reāli mums Londonai paredzēta pusotra diena un apskatīšanas vērtu vietu ir tik daudz.

Kasparam brauciens Londonas sastrēgumā atkal bija kārtīgs nervu pārbaudījums. Pēc auto nodošanas, mums bija plāns aiznest somas līdz viesnīcai, lai dienas atlikušo daļu varētu pavadīt, apskatot Londonu. Atkal jāsaka, ka, plānojot šo brīdi, plānotājs manī bija iemidzis. Līdz viesnīcai bija četru kilometru gājiens. Tā mēs ar somām devāmies pastaigā cauri Kensigtonas dārzam ("Kensington Garden").

Nolikām bagāžu un devāmies uz tuvāko metro staciju. Tā bija Hammersmitas stacija ("Hammersmith Station") nepilna kilometra attālumā.

Londonā esam pirmo reizi, jūtamies diezgan šokēti. Izkāpjam pie Londonas Tauera. Tiešām nebija ne mazākās nojausmas, ka tas ir tik liels! Manā plānā bija apmeklēt muzeju, bet sanāk tā, ja mēs apmeklējam muzeju, tad neredzam vairs neko citu no Londonas, jo vakarā ir jāiet uz operu. Nolemjam Londonu apskatīt no ārpuses.

Ejot gar Tauera cietoksni, tālumā redzam Tauera tiltu ("Tower Bridge"). Šis tilts ir redzēts tik daudzos foto, tik daudzās filmās, bet ar savām acīm tas liekas pavisam kaut kas cits. Visa Londona tāda ir – tik pazīstama, bet tomēr tik sveša. Tas tilts ir ārprātīgi milzīgs!

Ejam atpakaļ uz metro un braucam uz Vaterlo ("Waterloo"). Kā tad neredzēt Lielo Benu ("Big Ben")! Nu kā tas tā var būt, ka tu zini kā tas viss izskatās, bet izej no metro pazemes un ieraugi ko tādu! Cik tas ir skaists! Redzot savām acīm, pazūd visi stereotipi un stāvi ar muti vaļā un brīnies. Kaspars vedina paieties pa tiltu, jo gribas redzēt šo majestātisko skaistumu no attāluma, citādi no pakājes nemaz nevar aptvert visu. Šo pieminu tādēļ, ka nedēļu pēc mūsu pastaigas notika terorakts, un uz šī tilta tika nogalināti vairāki cilvēki – tādi paši kā mēs, kuri vēlējās aplūkot Londonas skaistumu no tilta.

Tālāk dodamies gar Vestminsteras abatiju. Tālāk ceļš ved caur Svētā Džeimsa parku ("St.Jamess park"). Londonas lielums un cilvēku blīvums mūs jau bija nomācis. Šī vieta bija kā svaigs gaisa malks, kā oāze tuksnesī. Šeit dzīvo laikam visi Londonas putni. Milzīgs daudzums dažādu putnu. Galvenie parka iemītnieki ir vairāk nekā 40 pelikāni, kuri šeit dzīvo kopš 1664. gada, kad šo parku dāvināja Krievijas vēstnieks.

Ejot cauri parkam, tuvojamies Bekingemas pilij ("Buckingham Palace"). Neko jau daudz no pils redzēt nevar. To pašu, ko fotogrāfijās un filmās, bet redzēt to savām acīm tomēr ir pavisam kas cits.
Liekas, ka kaut kur varbūt parādīsies mazā, sīkstā sieviņa ar lakatiņu galvā, pastaigājoties ar saviem mīļajiem korgijiem. Bet viss, ko redzam, ir milzīga sēta un pils fasāde. Skaistie karaliskie sargi ir kaut kur ļoti tālu un knapi saredzami. Atkal visur ir aizsargvaļņi un ļoti daudz policijas. Tādā laikmetā dzīvojam.

Vakars pienācis nemanot, un mums ir jādodas jau operas pusi. Līdz izrādei vēl ir laiciņš, tādēļ nolemjam izstaigāt apkārtni. Esam Vestendas ("West End") rajonā, aiz stūra ir Pikadilli aplis ("Piccadilly Circus"). Ārkārtīgi daudz teātru, uz kuriem ir milzīgi plakāti ar slavenām sejām. Pikadilli aplis ir ārprātīgs. Nekad negribētu būt šeit ikdienā. Tāds ņigu ņagu man neiet pie sirds. Kādā teātrī aiz stūra notiek diezgan liels burziņš. Izrādās, notiek filmas "King Arthur: Legend of the Sword" pirmizrāde ar visu sarkano paklāju un zvaigžņu izgājienu. Pavīd arī pats Džuda Lovs. Mmm... Nu patīk man viņš, un arī Deivids Bekhems. Publika spiedz, mēs neko daudz neredzam. Bet nu ir laiks doties uz mūsu izrādi.

Slaveno Endrjū Loida Vēbera operu "Operas spoks" teātrī "Her Majesty's Theatre" izrāda kopš 1986. gada. Nezinu pat kā pareizāk – rokopera vai mūzikls, tomēr tas ir fenomenāli, ka 1600 ietilpības zāle ir pilna gandrīz katru dienu. Šajā teātrī rāda tikai divas izrādes. Otra ir "Roka skola". Par to gan neko nezinu un neesmu dzirdējusi, bet vai ir kāds cilvēks, kurš neko nav dzirdējis par "The Phanthom of the Opera", stipri šaubos. Ja ne redzējis visu, tad vismaz galveno tēmas dziesmu Sāras Braitmenas izpildījumā ir dzirdējuši visi. Starp citu, ja kāds nezina, tad Vēbers Kristīnes lomu radīja tieši viņai, kura tolaik bija viņa sieva.

Tā nu mēs sēžam ceturtajā līmenī, kurš atrodas pie paša jumta. Nu ļoti augstu bija jākāpj, bet redzēt varēja visu un dzirdēt ļoti labi. No sākuma vēdergalā drusku kutēja. Diezgan bailīgi tur sēdēt, ja godīgi. Par pašu izrādi. Pārsteidza tas, ka aktieri var tik ārkārtīgi kvalitatīvi un ar visu atdevi strādāt un dziedāt vienu un to pašu gadu no gada. Protams, kopš 1986. gada ir nomainījušies vairāki sastāvi. Nezinu, kādi ir citi bijuši, bet mums bija ļoti laba izrāde. Izrāde ir samērā gara un iespaidīga, bet mēs bijā ārkārtīgi pārguruši, tas lika manīt savu. Soļu skaitītājs rādīja, ka esam pa Londonu nostaigājuši 18 kilometrus. Diezgan iespaidīgi. Izrāde beigusies, es esmu noraudājusies. Jā, šajā izrādē ir jāraud.

Tā, kā viss ceļojums mūs ir ļoti nogurdinājis un pamatīgi iztukšojis kontus, tad pieņemam lēmumu pēdējo pusdienu Londonā pavadīt Britu nacionalajā muzejā ("British Museum") .

Kādēļ tāda izvēle? Viss ir ļoti vienkārši – mums ļoti interesē vēsture, sevišķi antīkā vēsture, šis muzejs ir bez maksas, un šeit ir bagāžas glabātuve, jo esam jau ceļā uz lidostu.

Izejot cauri ļoti nopietnai pārbaudei, esam iekšā. Iespaidīgi! Viennozīmīgi, mums kā vēstures un dažādu vēsturisku artefaktu faniem, šeit ir, ko darīt! Ja mūsu muzejā ir viena mūmija, kuru visi apbrīno kā nezin ko, tad šeit tādu ir vairāki desmiti. Ēģiptes zāles, Romas impērijas zāles, Grieķijas zāles, Āzijas zāles, Eiropas zāles... Visa kā ir tik daudz un tik interesanti pasniegts. Vienā zālē atrodam arī Baltijai veltītu stendu, kur ir arheoloģiskie izrakumi no Lielvārdes. Kā jau latvieši, jūtamies nez kādēļ ļoti lepni par šo atradumu milzīgajā muzejā.

Šeit var pavadīt vairākas dienas un neieiet tajā pašā telpā, bet arī visam skaistajam kādreiz pienāk gals. Jāsāk doties lidostas virzienā. Esam pašā Londonas centrā, bet lidojam no Lutonas, kas ir samēra tālu. Ar metro, vilcienu un pēc tam autobusu sasniedzam pāris stundās.

Lielbritānija ir valsts, uz kuru ir jābrauc ceļot. Tā ir vieta, kur gribas atgriezties. Mēs noteikti brauksim vēl. Bet vai uz Londonu? Visticamāk, ka nē. Mums nepatīk burzma, nepatīk lielpilsētas. Tur ir maz vietējā kolorīta. Lauki un mazie ciemi ir fascinējoši. Cilvēki lielajās pilsētās ir skrienoši un stresaini, bet laukos vietējie ir laipni, izpalīdzīgi un labprāt runājās ar tūristiem, sevišķi vietās, kur to nav daudz.

Jārēķinās, ka naktsmājas ir dārgas. Tāpēc paveicies ir tiem, kam karalistē ir, kur pārgulēt. Vispār jāsaka, ka valsts ir dārga. Muzeji ir tiešām dārgs pasākums. Tādēļ "British Museum" apmeklējums pa brīvu bija neticams piedzīvojums.

Par mūsu skrējienu visu izsaka tas, ko Baibai par mums teikuši kolēģi, kuri pārsvarā ir vietējie – "Viņi dažās dienās redzēja vairāk nekā vidējais brits mūža garumā." Domāju, ka nav slikti, vai ne?!