Ceļojums laikā: Kā cēla Rīgas Centrāltirgu

Pilsēta Rīga vēsturiski radusies kā tirgošanās vieta – tirdzniecība ir tās spēks un ienākumu avots. Viduslaikos tirgus atradies uzreiz pie ostas, Alberta laukumā, pēcāk – Rātslaukumā, bet tad ilgus gadsimtus tirgotāju būdas, andelmaņi un citi tingeltangeļi bija iekārtojušies Daugavmalā. Kad tur kļuva par šauru un netīru, pilsētas tēvi sāka domāt par tirgus pārcelšanu citur. Jau 1909. gadā Rīgas pilsētas vadība izteicās saistībā ar nepieciešamību ierīkot centrālo tirgu. Tomēr visu izjauca karš un šie plāni tā arī netika realizēti līdz Latvijas neatkarības pirmajiem gadiem. 1922. gada 28. decembrī Rīgas dome pieņēma lēmumu par centrālā pilsētas pārtikas tirgus ierīkošanu un celtniecību. Šī ideja un tās virzīšana pieder Rīgas pilsētas valdes tirdzniecības daļas vadītājam Klāvam Lorencam. Plāns bija izveidot vizuāli un funkcionāli vienotu tirgu – centrālo tirgu, jo līdz tam pilsētā bija visai daudz sīku, specializētu andeles vietu.

Lai arī notika projektu konkurss un tirgus vizuālā risinājuma variantus iesniedza daudzi slaveni arhitekti, tos tomēr neapstiprināja. Visbeidzot tirgus projekts tika izstrādāts pilsētas arhitekta Pāvila Dreimaņa vadībā (inženieri Isajevs un Tolstojs, kā arī arhitekts Pavlovs). Tika pieņemts lēmums par interesantu, vērienīgu un ļoti saimniecisku risinājumu – nevis visas būves celt no jauna, bet tirgus ierīkošanai no valdības par dažiem miljoniem tolaik vēl Latvijas rubļu atpirkt Pirmā pasaules kara laikā ķeizariskās Vācijas armijas Vaiņodē izbūvētos dirižabļu (cepelīnu) lidostas angārus. Tie vairs netika izmantoti un citādi, visticamāk, būtu aizgājuši bojā. Tā teikt, divi zaķi ar vienu šāvienu. Darījums tika noslēgts 1923. gada 11. martā. Tirgus būvniecības realizācijai izveidoja Tirgus būves biroju, par kura vadītāju 1924. gadā iecēla inženieri Vasiliju Isajevu.