Ceļojums laikā: Bīriņu pils raibā vēsture un romantiskās leģendas

Bīriņu pils vēsture ir visai raiba. Rosība aizsākās jau 13. gadsimtā, kad tur dzīvoja lībieši un vietu sauca par Koldesselli – smilts kāpu kalnu, ko ienācēji krustneši pārdēvēja par Kolceni. Savukārt Livonijas kara laikā Johans Bīrings fon Helmštats ar savu karavienību varonīgi un atraktīvi atbrīvoja Ivana (IV) Bargā karaspēka ieņemtās teritorijas, kā balvu saņemot Kolcenes muižu. No tā laika latviešu tautā Kolcene tika saukta par Bīriņa muižu.

Pēc Bīringa nāves muiža vairākkārt tika pirkta un pārdota, līdz to savā īpašumā ieguva Mengdenu dzimta un tālāk teritoriju pārmantoja pēcteči. Mengdenu ģimenē ieprecējās Mellinu brāļi no Igaunijas, vēlāk Ludviga Augusta Mellina meitu apprecēja Aleksis Pulkvežleitnants fon Pistolkorss, bet viņa dēls Augusts 1860. gadā pabeidza celt šodien apskatāmo pils ēku, kā arī savai mīļotajai sievai Emīlijai fon Herderai vēlāk izveidoja parku, kas veltīts viņai. Lūk, fragments no pils cēlāja Augusta Pistolkorsa piezīmēm: ".. es un mana Emīlija ar lielu mīlestību ķērāmies pie darba. Visi mani spēki tika virzīti uz to, lai radītu savai Tēvzemei ko paliekošu un skaistu. Mana māja bija mana pasaule." Pils ēka tika celta ar mīlestību, uzsverot Bīriņos valdošo romantisko gaisotni.

20. gadsimtā konkrētos laika posmos Bīriņu pils vairākkārt pārtapa par sanatoriju, uz kuru ļaudis devās pat ārstēt astmu un sirds slimības, bet pils ikdienišķais ritējums mainījās 20. gadsimta izskaņā, kad to savā īpašumā ieguva Jānis Vimba. Viņš atgrieza pilī seno dzīvību un sarīkoja pirmās īstenās viesības, kas kādu laiku pilī bija mitējušās. Par pili rūpējas nu jau viņa pēcteči.

Bīriņu pils ansamblī atrodamas arī citas ēkas. Kā "Tūrisma Gids" pastāstīja Bīriņu pils direktore Solvita Muižniece, no muižas centra apbūves saglabājušās ūdensdzirnavas, kur šodien vasarās darbojas muzejs un vasaras kafejnīca, kā arī stallis, kur vēl joprojām apskatāmi Latvijas šķirnes zirgi, iespējamas izjādes, vizināšanās kamanās un citas aktivitātes. Saglabājies ir arī komisijas nams, ko apvij stāsts par zemnieku likumu tapšanu grāfa Melina vadībā un kurš šodien iekļauts "Leģendu mednieku" spēlē. Izpētīt var arī kapenes, kas tagad tiek atjaunotas, kā arī ūdenstorni, kas pieejams apskatei, sākot no zem stikla apskatāmās akas līdz pat izejai caur bijušo ūdens tvertni uz jumta, kur vēl virs galvas paceļas atjaunotie vēja spārni un rotors ūdens pumpēšanai.

Pils ansamblis ietver arī vairākus parkus. Piemēram, dārzu ar lapeni ezera krastā, 18. gadsimta Priežkalna parku ar dzimtas kapenēm, plašo 19. gadsimta Emīlijas parku ar mākslīgi rakto dīķu sistēmu, nelielu ainavu parku un saimnieciskos dārzus, kā arī seno ābeļdārzu. Pils parks ir skaists visos gadalaikos, jo to rotā ne vien puķu dobes vasarā, bet dažādi neparasti dabas un cilvēku veidoti objekti. Vērts tur uzmeklēt Mīlestības saliņu un uzkāpt Eņģeļu kalnā, kā arī pieskarties Mīlestības ozolam, kam blakus slejas milzīga liepa. Vairāk par pils parku lasi te.

Ne tikai pils parka teritorijas ir iespaidīgas, bet arī ezers. Un to apvij kāds sens nostāsts. 18. gadsimta izskaņā gar Kolcenes muižas ēku tecējusi kāda necila upīte, līdz, staigājot pa muižas apkārtni, grāfiene iedomājusies, ka muižas teritoriju varētu papildināt ar plašu ezeru – gluži kā tas ir pie daudzām citām muižām. Tā laika saimnieks Mellins šo ideju atbalstījis un sasaucis savus ļaudis rakt dīķi. Par darbu grāfs piesolījis labu samaksu, tāpēc ļaudis skrēja turp pat no tālām vietām, lai darītu šo smago darbu, bet vēlāk labi nopelnītu. Zemnieki ezeru rakuši ar lāpstām un smiltis ar groziem zirgu ratos veduši uz pakalniem ap ezeru. Ezers tapis piecus gadus un jau no sākta gala bijis tik liels, ka tam dots nosaukums – Bīriņu ezers, kurš arī vēlāko rekonstrukciju un uzlabojumu laikā ir ticis paplašināts.

Runājot par senām leģendām, nevar nepieminēt arī skumji romantisko nostāstu. Tā laika muižas īpašnieki – Aleksandrs un Elionāra Pistolkorsi – bija vecāki trīs bērniem, proti, Renātei, Maksim un Ērikam. Kādā dienā ģimene saņēma ziņu, ka Maksis gājis bojā, kas Ēriku ieveda dziļā depresijā. Lai palīdzētu puisim pārvarēt smago pārdzīvojumu, rūpes par viņu tika uzticētas Renātes kalponei. Drīz vien mājinieki sāka ievērot, ka abu draudzība pāraugusi pavisam citā līmenī, līdz Ēriks mātei paziņoja, ka viņš ir apņēmies apprecēt kalpu meiteni. Mātei šī doma šķita traģiska, tāpēc viņa nolēma rīkoties ar viltu, cerēdama, ka kalpone aizies no muižas, ja tiks apmuļķota. Māte uzrakstīja vēstuli, ko pirms izbraukšanas no muižas it kā atstājis viņas mīļotais Ēriks. Tajā bija teikts, ka viņš nolēmis precēt savai kārtai piederīgu sievu. Diemžēl tobrīd gan māte nezināja, ka kalpone bija gaidībās. Nespēdama izturēt rūgto vilšanos un gaidāmo negodu, meitene pakārās. Ērikam tas bija smags trieciens un, nespēdams un nevēlēdamies dzīvot bez savas mīļotās, viņš izgāja muižas parkā un nošāvās. Tas notika 1912. gada ziemā, bet abu jauniešu mīlas stāsts virmo ļaužu valodās vēl šodien.