Tas, ka reiz apmeklēšu Austrāliju, man varēja rādīties tikai sapņos. Tik tāla, izolēta un milzīga man šķita šī valsts. Lai gan biju ceļojusi gan Eiropā, gan apmeklējusi Ameriku, Austrālija man šķita kaut kas neaizsniedzams. Tomēr, ja kaut ko ļoti vēlies, kaut kādi nezināmi spēki palīdz līdz mērķim nonākt.
Tāda iespēja mums radās, kad mēs – es un mans līgavainis Aldis – nolēmām doties gadu ilgā piedzīvojumā uz Jaunzēlandi ar "working holiday" vīzas palīdzību. Austrālijai mums šādas vīzas nebija, tāpēc iespēja apmeklēt šo ķenguru zemi bija tikai kā tūristam, studentam vai gadījumā, ja iegūta darba vīza. Mēs izlēmām par labu pirmajam variantam.
Braucot uz Austrāliju, latviešiem vīza nav nepieciešama, tomēr tik un tā ir jāaizpilda attiecīga bezmaksas forma internetā ("AUS visitors visa"), uz kuru atbildi parasti iespējams saņemt aptuveni nedēļas laikā. Mūsu gadījumā Austrālijas imigrācijas dienests prasīja uzrādīt pieejamos finansiālos līdzekļus, kas ir saprotams, jo Austrālija ir dārga valsts. Tā nu pēc smagas darba sezonas Jaunzēlandē devāmies divu nedēļu atvaļinājumā uz Austrāliju.
Bijām nolēmuši apskatīt ko vairāk par vienu pilsētu. Plāns bija redzēt lielāko daļu no attīstītā un blīvi apdzīvotā austrumu krasta. Nolēmām, ka visērtāk būs pirmo nedēļu apskatīt tuvējās pilsētas, izmantojot sabiedrisko transportu, bet pēc tam īrēt auto. Negribējām paļauties vien uz autobusiem vai vilcieniem un pakļauties citu izstrādātam grafikam. Turklāt attālumi Austrālijā ir gana lieli, lai neteiktu milzīgi, un pārvietošanās bez auto uz tālākām vietām būtu apgrūtinoša. Automašīnas īre nozīmēja, ka divu nedēļu laikā mums būs iespēja redzēt maksimāli daudz.
Auto bijām īrējuši arī iepriekš, ceļojot pa ASV, taču visbiežāk to atdevām turpat, kur paņēmām, vai vismaz tuvu tam. Šoreiz plāns bija pavisam cits. Bijām plānojuši paņemt auto Brisbenā un atdot Sidnejā, kur mūsu ceļojums noslēgtos. Jāpiebilst, ka starp šīm pilsētām ir gandrīz 1000 kilometru attālums. Un tur arī radās ķibele. Automašīnu noīrēt bija ērti un lēti. Uz septiņām dienām ap 170 AUD (aptuveni 107 eiro), bet tā kā vēlējāmies to atdot otrā valsts galā, komisijas maksa bija papildus 450 AUD (aptuveni 290 eiro). Ilgi domājām, kā no tā izvairīties, taču atpakaļ ceļa biļetes no Sidnejas jau bija iegādātās un daudz iespēju vairs nebija. Tā nu ieguvām labu mācību – vienmēr atgriezt auto tur, kur to paņemam.
Zelta krasta apmeklējums
Ielidojām Zelta krastā ("Gold Coast"), kas arī bija lētākais un tuvākais galamērķis, lidojot no Oklendas. Lai gan Austrālijā bija ziema (6. augusts), it īpaši ziemeļos tas nozīmēja pavisam ko citu. Šorti, saldējumus un saule – tā varētu to raksturot īsumā. Okeāna ūdens gan bija pārāk auksts peldei, taču sauļoties noteikti varēja, paturot prātā, ka saule šeit tikpat "naidīga" kā Jaunzēlandē –ozona slāņa gandrīz nav.
Palikām lētā hostelī pilsētas daļā, ko sauc par Sērferu paradīzi ("Surfers Paradise"), pavisam tuvu okeānam. Bijām pārsteigti, cik ļoti šī vieta atgādināja Maimi pludmali ("Miami Beach"), kur bijām pirms dažiem gadiem. Palmas, skaista promenāde, restorāni, suvenīru veikali un dažādas atrakcijas. Viena no tādām bija "Ripley's believe it or not", kur apskatāmas ekspozīcijas par dažādiem interesantiem cilvēkiem, kas reiz dzīvojuši. Viens no tādiem – pasaules garākais cilvēks Roberts Vadlovs (Robert Wadlow), kurš bija divus metrus un 72 centimetrus garš. Biļetes gan šim, gan citām atrakcijām iesakām meklēt "www.bookme.com.au". Tur bieži vien var iegādāties ieejas biļetes par akcijas cenām, kas noderēs tiem, kas vēlas ietaupīt.
Labs veids, kā apskatīt Zelta krastu, ir velosipēda īre. Parkos un ielas malās atrodami oranži velosipēdi – "Mobike". Piereģistrējoties mājaslapā, tos iespējams noīrēt jebkurā laikā un atstāt jebkur. Tajos iebūvēti GPS un visa īres apmaksa notiek automātiski. Aplikācija arī parādīs, kur tuvumā atstāts kāds no šiem velosipēdiem, ja ir vēlme to izmantot. Apmēram 20 minūšu brauciens izmaksās 3 AUD (nepilni divi eiro). Mēs nolēmām apjautāties mūsu hostelī un tikām pie velosipēdiem uz visu dienu tikai par 5 AUD (nedaudz vairāk kā trīs eiro).
Viena no lietām, ko noteikti darītu vēlreiz, ja būtu Zelta krastā, ir "Skypoint" torņa skatu laukuma apmeklējums. Pieaugušajam biļete maksā 25 AUD (nepilni 16 eiro), taču mūsu hostelis piedāvāja lētāku cenu, tāpēc iesakām apjautāties, vai nav izdevīgāki piedāvājumi. Devāmies uz ēkas 77. stāvu ar elpu aizraujošu 360 grādu skatu. Mums ierodoties, saule vēl nebija norietējusi, taču debesis jau krāsojās zeltā. Pavisam drīz jau mums pavērās naksnīgs skats ar apgaismotiem ēku logiem un ielu gaismām, kas kā čūskas aizvijās tālumā.
Salas apmeklējums: smilšu sērfošana, kajakošana un snorkelēšana
Pēc dažām dienām devāmies uz tuvējo lielpilsētu Brisbenu, kur izmantojām "couchsurfing" pakalpojumus. Pilsētā iemīlējāmies no pirmā acu skatiena. Tā ir lielpilsēta, kurā ir daudz parku un promenāžu, skaistu pastaigu vietu un brīnišķīga vecā arhitektūra, kas sajaukusies ar mūsdienu stiklotajām modernajām celtnēm. Likās, ka šeit par visu ir padomāts. Pastaigu vietas suņiem, baseins pašā pilsētas centrā ģimenēm, parki riteņbraucējiem un skrējējiem, kā arī suši ēstuves par labām cenām uz katra soļa. Mums tā bija paradīze.
Tomēr pats lielākais piedzīvojums mums tikai bija vēl priekšā. "Bookme.com.au" iegādājāmies piedzīvojumu visai dienai – "Moreton" salas apmeklējumu ar aktivitātēm. Tas mums izmaksāja 160 AUD (aptuveni 101 eiro) katram, iekļaujot prāmi uz un no salas. Šo gan noteikti iesaku visiem, kam patīk aktīvi pavadīt savu laiku un piedzīvot, ko nebijušu.
Ierodoties salā, mūs sagaidīja autobuss, kas vairāk atgādināja smago automašīnu. Kā izrādījās, uz salas nav ceļu tradicionālā izpratnē. Ir tikai baltu smilšu pludmale, un daži tikpat smilšaini celiņi, kas dodas salas iekšienē. Šī sala ir trešā lielākā smilšu sala pasaulē, kas daudz ko izskaidroja. Bez četrriteņu piedziņas un pieredzes šeit pabraukt nav iespējams. Mūsu šoferītis tikai pasmējās, kad vairākkārt nācās apstāties un glābt kādu smiltīs iestigušu džipu. Pēc nelielas aizkavēšanās, ieradāmies tuksnesī.
Mums izdalīja dēļus un mēs devāmies uz smilšu kāpu, tuksneša tālākajā malā. Zinājām, ka mūs sagaida atrakcija, ko Jaunzēlandē izlaidām – "sandboardings" jeb smilšu sērfošana. Diemžēl bilžu no paša procesa nav, jo mūs sabiedēja, ka tuksnesis sev paņēmis vismaz 180 telefonus pēdējā mēneša laikā, tāpēc neriskējām tos pazaudēt.
Pēc nelīdzena atpakaļceļa mūs sagaidīja tūres vadītāji ar sviestmaižu bufeti, kas bija tieši laikā. Nākamā atrakcija bija kajakošana. Tam izmantojām caurspīdīgus kajakus, lai varētu pavērot zivtiņas un koraļļus zem mums. Pats interesantākais bija sarūsējušas zvejas kuģu vraku paliekas, kuru tuvumā tad arī kajakojām. Tās šeit novietotas ar nolūku, lai kuģu piestātni un snorkelētāju iemīļoto vietu atdalītu no straumes un negantajiem viļņiem.
Pēdējā atrakcija mūsu sarakstā bija snorkelēšana, ko neviens no mums nebija darījis. Cilvēkiem ar izteiktām bailēm noteikti neiesaku, jo brīžiem arī man piezagās neliela panika, esot zem ūdens. Tomēr skaistās zivtiņas un koraļļi uz kuģa vrakiem bija neērtību vērti.
Nakšņošana ar čūskām un slavenās Irvinu ģimenes zoo apmeklējums
Jau nākamajā dienā devāmies tālāk uz mazu pilsētiņu ar nosaukumu "Burpengary", kas atrodas uz ziemeļiem no Brisbenas. Tur palikām pie vietējā karavīra un viņa draudzenes. Te nu man beidzot nācās stāties pretī savai paranojai un nakšņot vienā mājā ar čūsku – viņu mājas mīluli.
Jau pirms atbraukšanas uz Austrāliju biju ārkārtīgi satraukusies par visiem Austrālijas mošķiem: zirnekļiem, čūskām, haizivīm. Vietējie aktīvi jokoja, ka Austrālijas apmeklējums var būt letāls. Tas gan man nemaz nešķita smieklīgi. Arī fakts, ka šeit ir vairāk indīgu čūsku nekā jebkurā citā kontinentā, nelikās labs rādītājs – 21 no pasaules 25 nāvējošākajām čūskām atrodamas tieši šeit. Arī fakts, ka šeit ir vismaz 2400 dažādu zirnekļu sugu mani nekādi nenomierināja. Un tas nekas, ka tikai apmēram 50 no tiem var kaitēt cilvēkam. Jāpiebilst, ka izvairīšanas no ložņāšanas pa krūmiem un garu zāli, kā arī rūpīga apavu izkratīšana pirms uzvilkšanas ir pašsaprotama. Mūsu divu nedēļu atpūtas laikā redzējām tikai vienu savvaļas ķirzaku, tā ka varu teikt, ka paranojai pamata nav –vismaz manā gadījumā.
Nolēmām apmeklēt Austrālijas slavenāko zoodārzu, kur zvērus var aplūkot no droša attāluma. Austrālijas zoo ir krokodilu mednieka Stīva Irvina mūža darbs un tas joprojām pieder Irvinu ģimenei. Bija savādi un pat sentimentāli būt tur, kur šis apbrīnojamais cilvēks pavadījis savas dienas. Zoodārzs ir liels un plašs. Tajā bez maksas kursē vilcieniņš, kas aizvedīs uz tuvākām un tālākām vietām, kad kājas jau nogurušas. Tāpat arī pieejams bezmaksas autobuss, kas nogādās līdz vilciena stacijai.
Papaijājām koalas, sadraudzējāmies ar ķenguriem un caur stiklu vērojām pasaules indīgākās čūskas. Zvēru dārzā pavadījām visu dienu un nesteidzīgai dzīvnieku vērošanai tas arī ir optimālais apmeklējuma laiks.
Tālākais Austrālijas punkts un iekšzemes izpētīšana
Tālāk mūsu ceļš veda tikai uz dienvidiem. Noīrējuši savu mazo mašīnu, devāmies uz pirmo pieturas punktu. "Byron Bay" jeb kādreizējā hipiju un brīvdomātāju pilsētiņa bija minēta lielākajā daļā "noteikti jāredz" sarakstos. Turpat arī tālākais Austrālijas austrumu punkts – "Byron" bāka.
Pilsētiņa gan mūs nošokēja ar super augstajām stāvvietu cenām. Lielā tūristu pieplūduma dēļ tās paceltas. Par sešām stundām, ko pavadījām šeit, samaksājām apmēram 20 AUD (13 eiro) tikai par auto novietošanu. Lai gan pludmale ir skaista un uz katra stūra ir hipiju veikaliņi, mēs nonācām pie secinājuma, ka šī pilsēta ir ļoti tipisks tūristu slazds. Neskaitot bāku, neatradām neko tādu, ko nevarētu atrast jebkurā piekrastes mazpilsētiņā, nemaksājot tūristu cenas.
Nākamais pieturas punkts bija "Port Macquarie", kur palikām pie kunga ar viskrāsaināko dzīvesstāstu. Lai gan jau 65 gadi, tomēr ceļotāja gars viņā bija ļoti dzīvs. Ieceļojis Austrālijā savos jaunības gados, uzcēlis māju pats savām rokām un ar savu sievu uzaudzinājis divas atvases. Tāpat devies palīdzēt nabadzībā nonākušajiem bērniem Āzijā un nodarbojies ar labdarību.
Pēc viņa ieteikuma apskatījām tuvējās pludmales un "Lighthouse beach". Vēlāk devāmies uz koalu slimnīcu, kur mazie pūkainie lāčuki tiek atveseļoti pēc traumām vai slimībām. Diemžēl arī pēc rūpīgas meklēšanas savvaļā tos neredzējām, tomēr pa kādam ķenguram gan pamanījām. Kas nav mazsvarīgi, katru rītu mūs modināja kukaburras ar saviem putna smiekliem tuvējā lietusmežā. Vienu tādu ieraudzīju sēžam kokā pavisam bezbailīgi tuvu cilvēkiem. Vienā tādā rītā arī devāmies vērot saullēktu pludmalē.
Pārbraucienu laikā varējām redzēt, kā nedaudz tālāk no piekrastes zāle kļuvusi pavisam dzeltena un nabaga ganāmpulki mirst no sausuma. Vietējie teica, ka lauksaimniekiem šis ir ļoti grūts laiks, jo nav iespējams apgādāt lopiņus ar ūdeni un svaigu zāli. Pilsētā un krasta tuvumā par to pat nevarētu iedomāties, bet iekšzemē ainava krasi mainās.
Pēdējā pietura – Sidneja, kur vērot vaļus
Tad jau sekoja pēdējā pietura – Sidneja. Palikām apartamentos "Surry Hills" rajoniņā, kas bija ļoti laba izvēle. Tuvu centram, restorāniem, bet kluss un mierīgs rajons, kur brokastīs ēst kruasānus vietējā ceptuvē. Laika apstākļi gan nebija vairs tik silti kā 1000 kilometrus uz ziemeļiem, taču tāpat izbaudījām saulainās dienas.
Par Sidneju runājot, jāpiebilst, ka tūristu tur ir daudz, kas ir saprotams. Pasaulslavenā opera vien vilina apmeklētājus no visas pasaules. Arī mēs interesanto celtni apbrīnojām no visām pusēm un skatu vietām. Tāpat izbaudījām skaistos parkus tās apkārtnē. Hārboras tilts arī šķita iespaidīgs un apskates vērts. Pilsētā līdzīgi kā Brisbenā – vecās ēkas mijas ar jaunajām un modernajām, tomēr pilsēta šķiet daudz urbānāka.
Nolēmām, ka arī šeit mums vajadzīgs kāds atmiņu vērts piedzīvojums, tāpēc izlēmām paņemt četrus stundu vaļu vērošanas izbraucienu ar kuģīti. Tas mums deva iespēju redzēt pilsētu no cita skatu punkta. Vaļu vērošana vainagojās panākumiem. Pārītis skaisto milžu netraucēti peldējās un rotaļājās laivu tuvumā, ik pa laikam izpūšot ūdens strūklas, kā arī pamājot ar spuru vai asti. Jāsaka gan, ka pēc četru stundu šūpošanās viļņos atpakaļceļš kļuva nedaudz diskomfortabls. Bet, izbraucot no atklātajiem ūdeņiem, laivu vairs tik ļoti nešūpoja un varējām mierīgi atgriezties ostā.
Savā pēdējā dienā nolēmām iziet "Free Walking tour", kas ir tūre pa pilsētu gida pavadībā. Tūres beigās vari maksāt tik, cik tev šķiet, ka tūre bija vērta. Sliktākajā gadījumā – nemaksāt nemaz. Tā bija vērtīga trīs stundu pastaiga pa pilsētu, kuras laikā uzzinājām daudzus interesantus un vēsturiskus faktus par pilsētu. Par notiesātajiem, kas šeit bijuši pirmie iedzīvotāji no Eiropas, par kuģotājiem un pilsētas attīstību. Bija interesanti paskatīties uz baznīcu, kas reiz bijusi augstākā celtne visā pilsētā, bet nu jau gluži vai pazudusi aiz augstceltņu biezajiem mūriem.
Lai gan par Austrāliju nevaram spriest pēc 1000 nobrauktiem kilometriem, tomēr austrumu krasts noteikti būs vieta, kur vēlēsimies atgriezties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
