Sniegā līdz ausīm: Slovākijas Augsto Tatru iepazīšana ziemā

Maršruts: Stary Smokovec 994 m – Hrebienok 1285 m – Zbojnicka Chata 1960 m

Dodamies ceļā ļoti agri divu iemeslu dēļ: lai maksimāli izmantotu dienas gaišo laiku un tāpēc, ka "Stary Smokovec" ir problēmas ar stāvvietu (dienas cena ir seši eiro). Protams, dodamies ceļā kājām, funikulieris paliek neizmantots, jo mēs taču esam atbraukuši kāpt! Pirmajā dienā kājās mums ir kārtīgi kalnu zābaki, kā arī tā kā augstums nav pārāk liels un plānotais iešanas laiks ir astoņas stundas, tad esam aprīkojušies tikai ar pašu dienai nepieciešamāko: lietus jakas, otri cimdi, tēja un katram gadījumam – dzelkšņi.

Sasniedzam "Hrebienok", kur ir arī neliela viesnīca un restorāns. Mēs tur neapstājamies un virzāmies pa taku tālāk, līdz esam nonākuši līdz "Tatra Magistrale" jeb kalnu takas apmēram 45 kilometru garumā, kas ved pa Augstajiem Tatriem. Ceļā sastopam daudz staigātājus gan ar slēpēm, gan bez. Daži uzbrauc pacēlājā augšā un tad ar ragavām laiž lejā... Tāds jautrība te!

Iet ir viegli un pirmā pieturas vieta paredzēta "Zbojnicka Chata" – neliela būda kalnos, 1960 metrus virs jūras līmeņa, ar kafejnīcu. Starp citu, produktus uz šo kafejnīcu vīri nes augšā uz muguras! Elektrību nodrošina saules baterijas un ģeneratori, ūdeni – tuvējais ezeriņš.

Maršrutu kopgarums ir 4,5 stundas – jā, kalnos maršrutus rēķina stundās, nevis kilometros. Jo augstāk kāpj, jo klajāks. Mazi kociņi, lieli akmeņi, vējš, sniegs un – pārsteigums – taka beidzas, jo tā ir aizputināta. Takas iezīmes mēs redzam tikai aptuveni un lēni ejam uz priekšu uzlikuši arī dzelkšņus. No sākuma sniegs ir līdz ceļiem, vēlāk jau nākas rāpot. Iet ir ļoti grūti un mēs, ejot viens aiz otra, pēc kārtas maināmies, lai pirmais gājējs, kurš iemin taku, varētu atpūsties. Vējš ir liels, garām pabrauc vien daži slēpotāji ar pārgājiena slēpēm, kas bija pozitīvi, jo radīja mazāk grimstošu taku. Lēnām virzoties kores virzienā, sasniedzam upīti, kuras malās pieliktas ķēdes, kurām var pieķerties, lai tiktu uz priekšu. "Zbojnicka Chata" sasniedzam pusdienlaikā, apmēram pēc sešu stundu kāpiena. Sasildāmies, paēdam un jau ir jāgriežas atpakaļ. Mūsu iemītā taka jau ir aizputināta un kādā brīdī, kad esam novirzījušies nost no takas, pa stāvu nogāzi ir jādodas taisni lejup. Tur sniegs ir līdz pleciem! Lai tiktu uz priekšu, kārtīgi norakāmies, līdz beidzot atgriežamies "Hrebienok" jau krēslā.

Maršruts: Slavkovský štít 2425 m, alpīnisma kategorija 1B

Vasarā uz šo virsotni var aiziet praktiski jebkurš, jo iešana pielīdzināma Tērvetes dabas parkam, tikai taka ir stipri garāka. Ziemas tūristiem lielā taka beidzas skaistā skatu laukumā "Maximilianka", bet mēs no šīs vietas startējām augstāk līdz virsotnei.

Līdz skatu laukumam tikām pa iemītu taku, bet tālāk taka vairs nebija redzama un mēs, sarindojušies viens aiz otra, bridām uz augšu. Vienā pusē ir stāva siena, otrā pusē – slīpa nogāze. Meklējam atzīmes, kuras ziemā ir aizputinātas, orientējamies pēc klinšu sienas un kores malas. Korē vējš ir kārtīgs – sajūta tāda, ka visu laiku kāds tevi sit! Uz augšu gājām sešas stundas, viss ir miglā un mākoņos, redzamība aptuveni 10 metri.

Esam sasnieguši pirmo "žandarmu" – liels klinšu bluķis, kā neliela virsotne. Tādiem mums jātiek garām. Sliktās redzamības dēļ mēs nevaram pateikt, cik tādu "žandarmu" vēl ir priekšā un cik tālu vēl ir līdz virsotnei. Mēs bijām noteikuši sev kontrollaiku, līdz kuram jābūt virsotnē un pie tā arī pieturamies.

Virsotni sasniedzām pulksten 14 (mūsu paredzētais laiks) un tas arī pēdējais brīdis, lai laikā paspētu lejā. Vējš pūš tā, ka ilgi palikt augšā nemaz negribas. Dodamies lejā, vadoties pēc savām iemītajām pēdām, nedaudz apmaldāmies, bet savlaicīgi noorientējamies – saprotam, ka esam 100 metrus augstumā zem takas. Augšup kāpt nevienam vairs negribas, tāpēc uzņemam kursu apmēram uz takas vietu un ieslīpi, pa ieputinātiem akmeņiem un kalnu priedēm mēģinām tikt lejā. Brīžiem sērsna notur un izdodas neielūst sniegā, bet brīžiem vienā mirklī esi sniegā līdz ausīm – vārda tiešā nozīmē. Mēs spītīgi cīnāmies uz priekšu un atgriežamies skatu laukumā jau krēslā. Liekam lukturus un pa taku ejam lejā, līdz beidzot sasniedzam ciematu jau tumsā.

Pēc tik saspringtām dienām, esam pelnījuši sev atpūtu. Izvēlamies doties uz termālajiem baseiniem – "Vrbov". Šis ir jauks termālais baseins, kurā ūdens ieplūst no klintīm.

Maršruts: Gerlachovsky Stit (Gerlach), 2655 m – augstākā Tatru virsotne, 3A alpīnisma grūtības pakāpe

Paredzētas divas naktis kalnos, līdz ar to katram nesama soma ap 20 kilogramiem. Pulksten 6 rītā esam maršruta sākumā – "Sliezsky dom" (4 zvaigžņu viesnīca ar skaistu skatu uz kalniem). Mums atkal jānokļūst uz Tatru maģistrāles. Lai to izdarītu, mēs jau savlaicīgi pagriežamies pa kreisi, lai nokļūtu "Razcestie Pod Suchym Vrchom".

Kad mēs vairākas stundas esam briduši pa sniegu un sasnieguši stabiņu ar uzrakstu "Suchym Vrchom", saprotam, ka taka ir aizputināta un iešana ir brišana. Izejot atklātā vietā, sniegs līdz viduklim. Kādā brīdī mums garām paslēpo divi slēpotāji, viņi vien painteresējas, kurp mēs ejam un ir prom. Kļūst nedaudz vieglāk, jo slēpotāji ir iebraukuši taku līdz ezeram "Batizovske Pleso". Ejam lēni, jo esam noguruši. Punkts, kuru jāsasniedz, ir redzams, bet kalnos "redzēt" un "sasniegt" ir divas dažādas lietas. Sāk krēslot un ar steigu meklējam telts vietu. Apgrūtinātās iešanas dēļ esam zaudējuši stundu. Ar lāpstu uztaisām laukumu un telti sniegā nostiprinām ar trekinga nūjām. Laika apstākļi nelutina – sniegs, vējš un migla…Salienam visi teltī, turpat prīmusā kausējam sniegu. Lai uzsildītu mazu katliņu, nepieciešama vismaz stunda! Vakariņās mums gatavā tūrista paciņa – viena uz trijiem, kā arī sautēta gaļa jeb tautā saukta par "tušonku". Ejam gulēt. Teltī jau silts – ap nulli!

Maršruts: turpinām ceļu uz Gerlach

No rīta apēdam aplejamās putras un padzeram tēju. Sapakojamies un tikai tad lienam ārā no telts, atlicis vien uzlikt dzelkšņus un varam sākt soļot. Laiks ir pārsteidzoši labs – saule apspīd apkārtējās virsotnes un ir neliels vējš, ap mīnus 10 grādiem.

Pirmais posms ir stāvs, aizsnidzis kuluārs. Ejam pa piesnigušo kuluāru – tā kā pa stāvām trepēm. Mēs ejam viens aiz otra, sasējušies virvēs, katram rokās divi leduscirtņi. Pēc kuluāra mūs sagaida klintis, apsnigušas ar tādu kā sērsnu un vertikālām, plaukstas dziļuma plēksnēm. Pa šādām klintīm ejam augšā ar ledus cirtņiem. Lai tiktu uz priekšu, izmantojot knābi, ir jāpārbauda katrs akmens, jānotīra sniegs, jāpārliecinās, ka zem sniega ir akmens, ka iespējams kaut ko aizķert ar leduscirtni.

Šādos apstākļos iešana tomēr izrādās lēnāka, nekā bijām paredzējuši. Nonākam uz kores lēzenās daļas un beidzot ieraugām krustu (Tatros uz katras virsotnes ir krusts). Līdz krustam ejam vēl divas stundas, tomēr to nesasniedzam. Redzot, ka laika, lai sasniegtu virsotni, vairs nav, dodamies atpakaļ. Bijām tikai kādu 100 metru attālumā – šķita, ka virsotne ir kā ar roku aizsniedzama. Ja jāgriežas atpakaļ, tad jāgriežas... Būtu vasara, tad noteikti ietu līdz galam, bet ziemā riskēt neuzdrošināmies.

Lejā kādu posmu ejam virvēs, bet pēc tam izmantojam dulferus, lai varētu nolaisties. Uzstādot vienu no dulferiem, lai sasietu mezglu, novelku cimdus. Viens neveikls mirklis un cimds nokrīt zemē, vēl mirklis un vējš cimdu ir sagrābis un aiznes prom… Labi, ka ir rezerves cimdi. Paliek arvien tumšāks un iemītās pēdas redzēt ir grūti. Kad tiekam līdz kuluāram, jau ir puskrēsla. Mūsu pēdas vēl redzamas, samērā ātri virzāmies uz priekšu.

Ejot pa sērsnu, tā lūzt un pa kuluāru birst lejā. Ja tu esi grupas priekšgalā, tad katrs otrais gabals trāpa, vai nu pa galvu, vai muguru, un sajūta ir tāda, ka tevi visu laiku klapē. Izejot no kuluāra, sākās putenis. Telts, kas atrodas vien 30 minūšu gājienā, vispār nav redzama. Par laimi, mūsu biedrs, kurš šajā dienā augšā nekāpa, bija iedomājies izgaismot ceļu un stāvēja pie telts, vicinot lukturīti. Teltī tikām jau tumsā – nosaluši un izsalkuši. Nakts teltī bija nedaudz ekstremāla. Pa dienu sniegs telti bija noplicinājis un tā kā bijām aizvēruši visas ventilācijas, tad teltī bija kondensāts. Sajūtas tādas, kā turku pirtī, tikai kāds bija aizmirsis ielaist siltos grādus. Guļot, pie katras vēja brāzmas, sejās dabūjām nelielu dušiņu, nobirstot ūdens lāsēm, kas bija telts jumtā.

Lejupceļš

No rīta pirmais darbs – atrakt telti un dabūt ārā visas slēpju nūjas. Pēc pusotras stundas telts ir izrakta, bet salocīt to kompakti nav iespējams un jānes lejā slapja. Virzāmies uz leju, orientējamies pēc azimuta, redzamība vējā ap 10 metriem. Ejam uz takas sākumu, bet tā kā pa to neviens šodien nav gājis, pēdu nav. Nedaudz nomaldāmies, paņemam pēdējo atlikušo dzīvo mobilo telefonu un, vadoties pēc GPS, atrodam taku apmēram 20 metrus virs mums. Līdz ceļam tiekam četrās stundās, tad vēl nedaudz līdz mašīnai.

Saliekot mantas mašīnā, mums vēl pietiek spēka ieiet pārtikas veikalā, lai sagatavotu Jaunā gada vakariņas.