No greznības līdz skarbām dzīves ainām: smalki saplānots ceļojums pa Āziju

Ceļš turp: Rīga – Helsinki – Katara – Honkonga

Pirmais, ko sajutām, izkāpjot no lidmašīnas , bija sutoņa, bet cik laba sajūta stāvēt uz zemes. Esam klāt! Viss šķiet tik liels. Ēkas cita par citu lielākas, un visam pa vidu cilvēku drūzma. Sajūta kā termītu pūznī!

Kā viens no pirmajiem mūsu apskates objektiem bija templis, kur atrodas 10000 budas ("Ten Thousand Buddhas Monastery"). Templis atrodas augstu kalnā, kāpiens ir visai stāvs. Jo tuvāk bijām finišam, jo grūtāk bija. Visā ceļa garumā bija izvietotas katra par sevi savādāka buda, un cik skaisti tas viss saplūda kopā ar dabu! Vietējie šo ceļu mēro katru dienu, lai noliktu ziedus, aizdegtu vīraku un nodotos lūgsnām. Skats no augšas ir varens. Kāpiens bija tā vērts!

Pati pilsēta ir nepārtrauktā kustībā, bet viss ir tik organizēts un sakārtots. Cepuri nost! Cik liela kustība ir virs zemes, tikpat liela pazemē – metro līmenī, kur varētu šķist, ka ir otra pilsēta.

Principā Honkonga iedalās vecajā un jaunajā pilsēta, kur vienu no otras atdala kanāls. Pārbraucām ar kuģīti pretējā krastā. Varu teikt, ka tas ir īsts biznesa centrs. Katra augstceltne iespaidīga un liek sajusties mazam, mazītiņam. Esot šajā krasta pusē, ar vecu tramvaju, kurš brauc tik stāvu, ka vienā brīdi spranda liek par sevi manīt, devāmies uz "The Peak" – vietu, kur paveras vislabākais skats uz visu pilsētu. Elpu aizraujošs skats! Tapa daudz, daudz skaistu bilžu. Ja nav būts šeit, tad var teikt, ka nav būts Honkongā.

Atgriežoties atpakaļ pilsētā, pa ielām kursē divstāvīgi autobusi un arī divstāvīgs koka tramvajs, kas kalpo ne tikai pasažieru pārvadāšanai, bet ir iecienīts tūristu vidū. Izbraucām! Interesanti, ka par biļeti šoferim jāmaksā, kāpjot laukā. Naudiņa jāiemet tādā kā lielā krājkasē, un vēlams precīzi, jo atlikums netiek izdots. Atceļā izbraucām pa ceļu, kas ved zem ūdens, sajūtas sirreālas.

Vakara izklaidē vērojām gaismu un lāzeru šovu uz pretējā krasta augstceltnēm. Ārkārtīgi skaisti! Tā ir ļoti iecienīta aktivitāte tūristu vidū, jo labākās skatu vietas tiek aizņemtas pat divas stundas iepriekš. Piebildīšu, ka šovs ir katru vakaru un ir bezmaksas.

Tālāk lidojam uz Vjetnamu – "Ho Chi Minh city" (agrāko "Saigon"). Lidojums ilga vien 2,5 stundas. Atkāpei piebildīšu, ka lai iekļūtu Vjetnamā, nepieciešams uzaicinājums no šīs valsts. Principā to piedāvā ļoti daudz dažādu uzņēmumu, firmu, un cenu diapazons par pakalpojumu arī ir visai plašs. Visu bijām nokārtojuši jau pāris mēnešus iepriekš, tāpēc vīzu/imigrācijas dienestā viss ritēja raiti.

No lidostas līdz pilsētas centram ir 30 minūšu brauciens. Tumšs paliek jau ap pulksten 18, bet, šķiet, tikai tad sākas īstā rosība.

Pirmais, ko nevar nepamanīt, visur uz ceļiem ir pilns ar rolleriem. Vērojot viņu braukšanas manieres, šķiet, ka pastāv tikai viņiem pašiem saprotami ceļu satiksmes noteikumi. Lai tiktu ielas pretējā pusē, ir jāveic teju vai neiespējamā misija. Jālavierē caur braucošiem rolleriem un auto, bet ar katru nākamo reizi jutāmies arvien drošāki, līdz beigās jau iemanījāmies. Apbrīnas vērta ir līdzsvara sajūta, jo ko tik viņi uz rolleriem nepārvadā – cementa maisus, mēbeles, mājdzīvniekus... Un uz viena sasēdēja pat seši cilvēki.

Ja par Āzijas virtuvi, tad nevar nepieminēt, – te ir īstā vieta, lai baudītu dažādību. Jūras veltes, zupas, rīsu nūdeles, augļi. Degustējām visu, ko varējām. Īpaši ieteiktu pagaršot tā saucamo "egg coffee" – stipra kafija ar saputotu olu un cukuru. Ekselenti! Ir daudz ģimeņu ēstuvju, kas gatavo turpat uz ielas un turpat arī ēd, mazgā traukus. Cilvēki ir vienkārši, smaidīgi un draudzīgi. Teju visi runā angliski, vien ar specifiskāku akcentu, bet viss ir saprotams.

Apskatījām Vjetnamas zoo. Izmēros varētu būt līdzīgs mūsu zooloģiskajam dārzam, bet šaubos, vai tik daudz eksotikas tur redzams.

Pabijām arī netālu esošajā tirgū, kur ir tirgum raksturīga andelēšanās. Frāze "lady, do you want to buy something?" (tulk. no angļu valodas – "kundze, vai jūs vēlaties kaut ko iegādāties?") skanēja ik uz soļa. Ļoti liela augļu, augu, produktu daudzveidība, ar visām iespējām pagaršot uz vietas. Domāts – darīts. Nobaudījām durianu – pasaulē smirdīgāko augli, tā vismaz viņu dēvē. Teikšu kā ir, tik traki nav, tomēr, cik garšīgs! Brīdī, kad degustējām, manījām, kā vietējie mūs vēroja, smaidīja un gaidīja mūsu reakciju. Mans paceltais īkšķis uz augšu izteica visu! Gardais auglis vizuāli atgādina lielu kastani. Ilgi meklējām, kur ir iespēja iegādāties pusīti. Neviens pārdevējs nebija ar mieru pārdot pusi, jo auglis ar savu aromātu nav nevienam patīkams. Arī viesnīcās ir norādes, ka šo augli ir aizliegts ienest.

Izbaudījām arī vjetnamiešu pēdu/kāju masāžu, un ceremoniju ar lotosa tējas servēšanu. Paši un pēdiņas priecīgas!

Ar tūri devāmies uz "Cuchi" tuneļiem jeb vietu, kur savulaik karoja ASV ar Vjetnamu. Kopējā tuneļu sistēma veido 200 000 kilometrus, kuri turklāt tika izrakti dažādos līmeņos. Būvējot tuneļus, vjetnamieši izmantoja sava mazā auguma priekšrocības, kas principā viņus paglāba no bojāejas, jo vidusmēra cilvēkam nebija un nav pa spēkam ielīst tādā ejā. Mums bija iespēja izlīst 100 metru garu posmu caur pazemes tuneli, ko arī darījām. Tunelī bija mitrs, karsts, tumšs (paldies pieres lampai, kas bija īsti laikā), un vienīgais veids, kā tikt uz priekšu, bija tupus – pīles gaitā.
Interesanti, ka ilgākais laiks, ko cilvēki pavadīja zem zemes, bija 15 dienas, un vienīgais, no kā pārtika – rīsu papīrs. Ļoti interesanta tūre! Šis ir apskates objekts, kas ir ļoti labi saglabājies.

Par nākošo pieturas punktu izvēlējāmies Vjetnamas galvaspilsētu – Hanoju. Piebildei – ja Vjetnamā dzīvo 94 miljoni iedzīvotāju, tad Hanojā ir reģistrēti 12 miljoni. Rolleri un to īpatsvars šeit ir daudz lielāks nekā iepriekšējā pilsētā. Kā saka paši vietējie, uz vienu ģimeni vidēji šeit ir pieci braucamie. Galvaspilsētā valdīja izteikts smogs, bet domāju, ka nav tādu dienu, kad tā nebūtu. Tik mums tūristiem tas liekas biedējoši – vietējie sen to pieņēmuši kā pašsaprotamu lietu.

Devāmies arī divu dienu tūrē ar kruīza kuģi uz "Halong Bay" – līci, kuru ieskauj 10000 salas. Tas ir jāredz, paradīze! Visapkārt mazākas, lielākas un ļoti lielas akmeņainas klintis un salas. Ar bambusa laivu izbraucām cauri līcim, kur uz pomponiem izveidoti zvejnieku ciematiņi. Klinšu pakājē manījām mazus, violetus krabīšus. Tūres ietvaros bijām arī Pērļu fermā, kuru ieskauj jau cits līcis. Redzējām, kā tiek turētas jeb audzētas pērles. Izrādās, ilgākais laiks ir 37 gadi, līdz var teikt, ka pērle ir nogatavojusies un atzīstama par labu. Pabijām arī uz vienas salas, kur bija iespēja ielīst pazemes alās. Lieki piebilst, ka saullēkts un saulriets, šo salu ieskauts, bija īpaši skaists un atmiņā ilgi paliekošs. Atgriežoties krastā, uzzinājām, ka visas pārējās tūres atceltas, jo tuvojās taifūns. Kā mums paveicās!

Vjetnama, paldies tev, bet mums priekšā jau Kambodža!

Kambodžas lidosta atgādina mazas salmu būdiņas, ļoti autentiski un skaisti. Arī šeit vīzu/imigrācijas centram tiekam cauri bez aizkavēšanās.

Mūs sagaida no viesnīcas atsūtīts "tuk tuk". Pirmo reizi ar tādu braucām. Ideja vienkārša – mocītis ar pieāķētiem sēdratiem. Braucam un tik skatāmies te pa labi, te pa kreisi – viss tik sakārtots un vietām tik grezns. Arī mūsu viesnīca ir skaista! Pats pirmais, kas piesaista uzmanību, ir liela koka muca, pildīta ar ūdeni, svaigiem lotosa ziediem un mazām, peldošām zivtiņām.

Mūsu mērķis ir "Angkor Wat" templis – Āzijas brīnums! Braucam ar "tuk tuk" uz vienīgo vietu, kur pārdod biļetes, apmēram 15 līdz 20 minūšu attālumā no centra. Biļešu tirdzniecība sākas pulksten 5 no rīta, uz to laiku esam klāt. Manuprāt, ļoti oriģināli, ka, pērkot biļeti, katru nobildē un viņa foto uzliek uz biļetes. Jāņem vērā, ka ir "dresscode" jeb ģērbšanās noteikumi – tērpam jābūt piesedzošam, nekas nedrīkst būt atkailināts, tas attiecas kā uz sievietēm, tā uz vīriešiem.

Kopējais "Angkor Wat" komplekss ir teju pie 200 hektārus liels. Principā tas ir tempļu, piļu un ūdenskrātuvju komplekss. Ne velti tas tiek uzskatīts par vienu no pasaules brīnumiem! Esam uz saullēkta laiku. Vareni skati brīdī, kad saulīte lec pār tornīšu korēm – visiem zibsnēja kameras.

Lai nokļūtu no viena tempļa otrā, braucām ar "tuk tuk", jo attālumi no viena uz otru bija lieli. Tempļi tiek uzturēti labā stāvoklī, un iespēju robežās atjaunoti fragmentāri. Pilnīgi visur ir iespējams uzkāpt, ieiet un sajust īpašo tās vietas auru. Mums visiem trim ļoti patika, un tā ir vieta, kur, ja nu kādreiz sanāk, tad gribētos atgriezties! Rekomendēju!

Līdz ar jaunu dienu, jauna pilsēta. Lidojam uz Kambodžas galvaspilsētu Pnompeņu. Termometra stabiņš rāda +32 grādus. Ir karsti, un tā pat nav sezona, bet ir labi.

Klāt arī jauna delikatese – tarantuli. Jā, tie paši, kuri redzēti vien TV. Apcepti eļļā, saskatāms katrs matiņš un anatomiskā uzbūve, bet garša laba. Tos un citus labumus baudījām lielā vietējo tirgū. Atmiņā paliks brīdis, kad, pērkot suvenīru, pārdevēja no laimes apraudājās, jo esam viņai pirmie pircēji pa visu nedēļu.

Runājot par dzīves līmeni, tad nabadzība ir visai liela, tas pats attiecas arī uz Vjetnamu. Tādos brīžos var novērtēt to, kas katram dots, un būt pateicīgs par to, kas ir.

Vakarpusē devāmies izbraucienā ar kuģīti pa Mekongas upi, no kuras paveras vislabākais skats uz pilsētu, par kuru varu teikt – liela un, neskatoties uz nabadzību, patīkami pārsteidz ar savu sakārtotību un acīmredzamo attīstību! Pati upe ir ļoti plata, visai netīra, bet tā pamatā ir ekonomiku sildoša, jo nodrošina ar zivīm.

Divu stundu lidojums un esam klāt Singapūrā! Vislabākais un ātrākais veids, kā tikt uz pilsētas centru, ir ar metro. To izmantojām teju vai katru dienu. Viegli saprotama pārsēšanās shēma.

Pretstatā iepriekšējām valstīm, esam nonākuši ļoti attīstītā, bagātā, sakārtotā, tīrā un pārtikušā vidē. Pilsētas centrs ir ļoti liels. Māju fasādes rotā lielas reklāmas, ik uz stūra pa veikalam, ēstuvēm – atliek tik izvēlēties, kas uzrunā.

Laiks mūs lutināja, un jau no agra rīta spīdēja spoža saulīte. Klātienē aplūkojām Singapūras simbolu – lielu balto jūras lauvu – "Merlion" strūklaku, kas "spļauj" ūdeni. To varētu nosaukt par Singapūras vizītkarti, jo ikkatrs tūristu magnētiņš, T-krekls, pastkartīte rotā tā simboliku. Patiesībā, pa visu valsti ir piecas šādas strūklakas.

Aizgājām arī līdz Singapūras mājai–kuģim jeb "Sky garden", kas ir ļoti ekskluzīva un dārga viesnīca. Pabijām uz jumta terases, kur paveras iespaidīgs skats. Šķiet, pilsēta ir tur kaut kur lejā, viss skudras lielumā. Lai nokļūtu uz jumta terases jeb 56 stāvu, lifts mūs uzved rekordātrumā –mazāk nekā vienā minūtē.

Turpat blakus ir milzīgs Botāniskais dārzs ("Gardens By The Bay"), kas neliks vilties nevienam tā apmeklētājam. Tāda daudzveidība un izdoma reti kur būs redzama. Tā teritorijā atrodas mākslīgi izveidoti liela izmēra koki. Esot tur, iesaku uzbraukt augšā un izstaigāt gaisa takas. Brīnumaini skaisti. Spējam tik knipsēt fotokameru!

Pirmo reizi dzīvē redzējām mašīnu – robotu, kas brauc autopilotā un var cilvēkus pārvadāt, bet vēl mūs pārsteidza tas, ka lielajos veikalos svītru kods/cena ir elektroniski norādīta pie katra produkta. Tas šķiet tāds liels lēciens uz priekšu tehnoloģiju attīstībā, kas ienāk cilvēku ikdienā.

Salīdzinājumam ar iepriekšējām valstīm, kur pamatā viss ir ļoti lēts, tad Singapūrā pretēji – viss bija pat ļoti dārgs.

Ar metro braucām uz Sentoza parku, kas principā ir liela izveidota sala. Ieejas biļete ir visai dārga, bet ir tā vērta. To drīzāk varētu nosaukt par veselu pilsētu, jo, lai pārvietotos no viena salas gala uz otru, kursē pat autobusi. Pabijām milzīgā akvārijā, uzkāpām uz Albatros kuģa un vakarā bijām to 300 cilvēku sarakstā, kuriem bija fantastiska iespēja vērot gaismas šovu, kas projicēts uz ūdens. Ārkārtīgi skaisti, grandiozi un efektīvi. Pat iestājoties tumsai un vēlai pievakarei, ir patīkami silti.

Mājupceļš: Singapūra – Katara – Helsinki – Rīga