Rēzeknes novadā, 15 kilometru attālumā no Rēzeknes pilsētas, atrodas neliels pagasts – Dricāni. Šī pagasta nosaukums ir cēlies no vārda "driči" jeb griķi, kurus agrākajos laikos audzēt iecienījuši Dricānu iedzīvotāji. Ciemats atrodas uz trim pakalniem. Uz viena no tiem bija celta muiža, kas piederēja baronam Gustavam Manteifelim (viņš uzrakstījis 353 darbus par Latgales un Livonijas vēsturi, etnogrāfiju un ģeogrāfiju, kā arī ir bijis viens no pirmajiem baroniem, kurš sāka publicēt latgaliešu tautasdziesmas), bet tagad tās pamati un jaunās piebūvētās sienas kalpo kā mācību iestāde – Dricānu vidusskola.
Otrā kalna virsotnē, iebraucot Dricānos no jebkuras puses, labi var pamanīt Dricānu Romas katoļu baznīcu.
Pašreizējo mūra celtni uzbūvēja par baronešu Marijas Manteifeles, Katrīnas Uļjanovskas un draudzes ziedojumiem. Interesanti, ka baznīcas celtniecībā aktīvu dalību ņēma draudzes ļaudis, vairums no kuriem bija dzimtcilvēki, un smago nastu pārvietošanā tika izmantots pieradināts lācis. Mūsdienās tā ir pieejama apskatei.
Dricānu centrā starp skolu un baznīcu atrodas nelieli akmens un cementa pamati, kuriem blakus ir novietots piemiņas akmens. Šie pamati agrāk kalpoja kā kultūras nama ēka, kurā darbojās latgaliešu kultūras biedrība "Auseklis". Tajā aizritēja vairums starpkaru un pēckara Dricānu kulturālo, izglītojošo un atpūtas pasākumu. Sevišķi iecienītas bija pašdarbnieku rādītās izrādes, kuras pirmsākumos režisēja baznīckungs J. Pluoņs. Bet tālāk seko tumši brīži – 1941. un 1949. gadu deportācijas tautas nama telpas izmantoja par izvedamo savākšanas vietu. Tautas atmodas periodā radās ideja izveidot piemiņas vietu dricāniešiem, kuri cietuši okupācijas varu piekoptās politikas dēļ.
Pilcenieša Vladislava Loča savāktā informācija liecina, ka Dricānu pagasta Pilcenes sādžā 1670. gadā uzcelts vēl kāds īpašs dievnams, kas ir uzskatāms par vecāko koka baznīcu Latgalē, teikts "Rezeknesnovads.lv". Baznīcas koka guļbūvi cēla vietējie meistari ar cirvi un bez zāģa palīdzības. Tēsto baļķu sienas amatnieki sastiprinājuši ar vietējo kalēju kaltām dzelzs naglām, kuru galviņas izmērā atgādināja 5 centu monētu. Septiņdesmitajos gados šo dievnamu gan gribējuši nojaukt, taču tas neizdevās, pateicoties grāmatizdevējam un kultūras darbiniekam Vladislavam Locim. Baznīcā gan mūsdienās iekļūt var reti – tikai tad, kad tur tiek rīkot svinīgi pasākumi.
Pēc tam, kad apkārtne izstaigāta, noteikti vērts izbaudīt arī izslavēto Latgales viesmīlību. Dricānos šāda vieta īstā Latgaļu stilā ar nakšņošanu pirtiņā ir "Strautiņu" māju saimniecība. Šeit var arī nobaudīt asins desas pēc sentēvu receptes, vietējos lauku labumus, pirti un pat lāzertagus. Par šo visu ir atbildīga TV šova "Īstās latvju saimnieces" dalībniece Sarmīte Stepiņa. Informācija par viņas viesu māju ir atrodama šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
