Grankanārija – ne tikai kūrortu zeme: praktisks ceļojuma stāsts  (2)

Kanāriju salu arhipelāgā ietilpst septiņas vulkāniskas izcelsmes salas un sešas mazās saliņas. Kādēļ tieši Grankanārija? Janvārī/februārī Lanzarote un Fuerteventura var būt krietni vējainākas, bet Tenerifē jau esmu bijusi. Tātad, izvēle pavisam vienkārša – Grankanārija. Šo salu dēvē par miniatūru kontinentu, jo dramatiskais reljefs padara salas ziemeļu un dienvidu klimatu atšķirīgu. Līdzīgi kā Tenerifē, gaisa temperatūra starp salas ziemeļiem, vidieni un dienvidiem var krasi atšķirties. Ziemeļi mēdz būt lietaināki, mākoņaināki, toties zaļāki. Salas vidienē ir kalni (augstākais punkts "Pico de las Nieves", 1949 m), bet salas dienvidu daļa ir sausāka un siltāka.

Uz salas būsim nepilnas divas nedēļas (29. janvāris līdz 10. februāris) un otrajā nedēļā mums pievienosies draugi. Pirmo nedēļu esam nolēmuši veltīt salas ziemeļu izpētei, kur nakšņosim divos dažādos "AirBnB" apartamentos. Otrajā nedēļā, uz draugu ierašanos, vēlamies minimizēt lietus iespējamību, tādēļ nakšņosim salas dienvidos (arī "AirBnB" dzīvoklī) un salu apceļosim ar īres auto. Lai arī 21 – 23 grādu temperatūra janvārī un februārī varētu šķist pietiekami ekskluzīva, šajos mēnešos jārēķinās ar palielinātu lietus iespējamību, kas uz salas var līt pat nedēļu no vietas. Ja tas sakrīt ar atvaļinājumu, tad, protams, nelāgi. Mūsu divās nedēļās uz salas, izņemot nelielu smidzināšanu naktī, iztikām bez lietus, bet dzīvokļa īpašnieks minēja, ka tieši nedēļu iepriekš vairākas dienas lijis.

Salas galvaspilsētā mīt teju 400 000 cilvēku. Jāņem vērā, ka šaurās ieliņas padara mašīnas novietošanu praktiski neiespējamu un ilgtermiņā dārgu (privātās stāvvietas maksā ap 16 eiro diennaktī), tādēļ pirmās dienas, kamēr esam "Las Palmas", iztiekam bez auto. Mūsu dzīvoklis ir pie trīs kilometrus garās "Las Canteras" pludmales, kas atzīta par vienu no jaukākajām pilsētas pludmalēm Eiropā. Pludmale īpaša ar to, ka no atklātā okeāna to norobežo rifs, kas bēguma laikā padara šo vietu par ideālu snorkelēšanai. Pa pludmales promenādi var doties pastaigā uz nomaļo "El Confital" pludmali, kas atrodas aizsargājamā dabas teritorijā. Rajoni ap "Las Canteras", "Santa Catalina" un "Mesa y Lopez" skaitās jaunais centrs, bet vecpilsētas rajoni "Triana" un "Vegueta" atrodas aptuveni sešu kilometru attālumā. Šīs vietas labi savienotas ar sabiedrisko transportu (dzeltenie "Guaguas" autobusi nr. 1, 12, 13 un 17, biļetes cena 1,40 eiro), savukārt takši strikti lieto skaitītāju un šāda brauciena izmaksas ir līdz pieciem eiro.

Jaunajā centrā, izņemot "Las Canteras" pludmali, vairāk satiksiet tur dzīvojošos vai strādājošos salas iedzīvotājus. Šis ir komerciāls rajons, kur atrodas osta, izvietotas darba vietas, tātad lielā skaitā ofisi, bankas, veikali, restorāni, bāri, kafejnīcas u.c. Manuprāt, pareiza bija mūsu izvēle – tieši ceļojuma sākumā palikt galvaspilsētā, jo pirms tālākas salas apskates, sanāca papraktizēt spāņu valodu un "apviļāties" vietējā vidē. Turklāt kāds virtuves mākslas piedāvājums! Visam pa priekšu, protams, spāņu tapas, bet liela ietekme jūtama arī no Latīņamerikas, jo Kanāriju salas, īpaši "Las Palmas" osta, ir būtisks pieturas punkts kuģiem uz un no Latīņamerikas. Tāpat nozīmīgu lomu spēlē vēsturiskā salas iedzīvotāju emigrācija uz Dienvidameriku un nesenā tendence atgriezties atpakaļ salās. Bijām patīkami pārsteigti, ka šeit pieejama, piemēram, peruāņu virtuve, Venecuēlas arepas, Argentīnas steiki, kā arī Āzijas virtuve. Par salu jāņem vērā, ka pēcpusdienā daudzi biznesi aizslēdzas uz vairākām stundām, jo darbinieki dodas siestā. Piemēram, restorāni atkal atveras ap pulksten 19 vakarā un ir vaļā līdz pat pulksten vieniem naktī.

Lielākā daļa apskates vērto vietu ir koncentrētas vecpilsētā, rajonos "Triana" un "Vegueta". Šeit koncentrēta tradicionālā koloniālā arhitektūra. Piemēram, "Mayor de Triana" gājēju ielas garumā redzami vairāki arhitektūras dārgumi. Šī iela vienlaikus ir arī galvenā iepirkšanās artērija. Vecpilsēta ir ļoti fotogēniska ar palmotajiem parciņiem un skvēriņiem. Iespaidīgākā būve šeit ir neoklasiskā "Santa Ana" katedrāle, kuras būvniecība uzsākta 15. gadsimtā. Tajā atrodas arī Sakrālās mākslas muzejs ("Museo Diocesano de Arte Sacro", 3 eiro).

Visvairāk mani ieinteresēja Kolumba muzejs ("Casa-Museo de Colón", 4 eiro), kurā atainota Kanāriju salu vēsturiskā loma transatlantiskajā kuģošanā. Visās četras Kolumba ekspedīcijās pāri Atlantijas okeānam, piestājušas Kanāriju salās (trijās no reizēm tieši Grankanārijā). Kā zināms, Kolumbs vēlējās atrast taisnāko ceļu uz Tālajiem Austrumiem, taču atklāja Ameriku jeb Jauno pasauli. Muzeja nodaļās par Kolumba ceļojumiem apskatāmi ekspedīciju kuģu modeļi, kartes, eksemplāri no Kolumba dienasgrāmatas un citas liecības no šiem četriem, vēsturē tik būtiskajiem, ceļojumiem. Atsevišķa zāle veltīta kartogrāfijai un navigācijas instrumentiem, kur karšu entuziastiem (tai skaitā arī man) jāieplāno gana laika to apskatei. Tāpat pastāvīgajā ekspozīcijā redzamas nodaļas par Kanāriju salu un Amerikas attiecībām, kā arī artefakti no pirms-Kolumba Amerikas. Jāpiemin, arī pati muzeja ēka ir teicams Kanāriju arhitektūras piemērs.

Runājot par spāņu tapām, vecpilsēta, konkrēti "Mendizabal" iela, ir īstā vieta, kur kopā ar vietējiem un citiem ceļotājiem piesēst uz alus vai vīna glāzi, piekožot pa tapai. Ielas garumā tā nosēta ar restorānu galdiņiem un īpaši dzīvelīga šī vieta paliek nedēļas nogalēs pēc pulksten 20. Vietējās alus markas ir "Dorada" (no "Santa Cruz de Tenerife" ražotnes) un nedaudz vieglākais "Tropical" (Grankanārija).

Esam noīrējuši auto un gatavi doties padziļinātākā salas ziemeļu un centrālo kalnu izpētē. Kā jau minēju, salas ziemeļi ir īpaši zaļi un auglīgi. Šī iemesla dēļ vietām zeme noklāta vienās siltumnīcās, kurās aug dārzeņi, tabaka un banāni, kas ir galvenās Kanāriju eksporta preces. Tā kā "AirBnB" rezervāciju nedēļas nogalei veicām vien dienu iepriekš, tikām pie izdevīga darījuma – pie veselas mājas (ar trīs guļamistabām) pašā okeāna krastā par 40 eiro diennaktī. Māja atrodas pie "Gáldar" pilsētas, kas ir gana šarmanta, lai tādēļ vien būtu apmeklēšanas vērta. Galvenais iemesls gan, kāpēc mūsu ceļi aizveda uz "Gáldar", ir tas, ka tā bijusi salas pirmiedzīvotāju (guanče) karaļa galvenā apmetne un slavena ar savām arheoloģiskajām apskates vietām. Kā noprotams, šis reģions bijis nosēts ar apmetnēm, piemēram, pat mūsu noīrētās mājas vienā no pusēm (otrā okeāns) atrodas izrakumi.

Lai uzzinātu vairāk par guanče kultūru, taisnā ceļā dodamies uz "Cueva Pintada" muzeju un arheoloģisko parku (6 eiro, bet sagadījās, ka bijām tur tieši mēneša pirmajā sestdienā, kad apmeklējums ir bez maksas). Sākumā tiek demonstrētas divas dokumentālās filmas. Īsumā, guanče izcelsme varētu būt kāda berberu cilts no Ziemeļāfrikas, kura pārceļojusi okeāna šaurumam (no tagadējās Marokas). Guančes apdzīvojuši lielāko daļu arhipelāga salu. Grankanārijā to populācija varēja būt bijusi ap 20 000 – 30 000 cilvēku. Ierobežoto uz salas esošo resursu dēļ, populācija strikti turēta šādā apjomā, to regulējot ar jaundzimušo nogalināšanu, kas vienmēr bijušas meitenes. Līdz ar kolonizatoru ierašanos, uzsākās ilgas cīņas, un guančes tika paverdzināti, nereti aizsūtīti uz kontinentālo Spāniju, nokristīti un nomainīti to guančes izcelsmes vārdi, lai izskaustu šo kultūru un pretošanos. Saistošākais arheoloģiskajā parkā ir "Cueva Pintada" (tulkojumā krāsotā ala), kuru vietējais zemnieks atklājis 19. gadsimtā. Alu rotā krāsainas, ģeometriskas formas, kas, domājams, saistītas ar saules un mēness kalendāru. Šobrīd alas zīmējumus var apskatīt pēc konkrēta grafika, stāvot aiz stikla, jo desmitgadē no 1972. gada, kad alu sāka izrādīt tūristiem, tās krāsojumi šokējoši izbalēja par 50 procentiem. Arheoloģiskie izrakumi apliecina, ka "Cueva Pintada" bijusi daļa no ciema, ar vairāk nekā 50 mājām un apdzīvojamām alām, kas atradušās šeit 6. līdz 16. gadsimtā.

Grankanārija spēj pamatīgi iepriecināt jūras velšu cienītājus. Atliek vien gar piekrasti meklēt zvejnieku ciemus un pusdienas/vakariņas ieplānot tur. Šādā nolūkā mēs devāmies uz "Puerto de las Nieves", kurā gar piestātni (no šejienes uz Tenerifi brauc ātrgaitas prāmji) izvietota virkne jūras velšu restorāni. Šeit ēkas krāsotas baltas ar ziliem elementiem un atgādina Grieķijas salas.

Grankanārija piedāvā arī iedzert, piemēram, vietējo kafiju, vīnu vai alu. Ja prasās kas ņiprāks, tad jādodas uz "Arucas". Tur atrodas ruma rūpnīca, kas piedāvā bezmaksas tūres, kas noslēdzas ar 5 rumu un 11 liķieru degustāciju. Pat, ja šādas aktivitātes neietilpst interesēs, tad "Arucas" ir vērts piestāt kaut uz kafiju, kā to darījām mēs, pirms došanās augstāk kalnos. Mīlīgā un kompaktā pilsētiņa pārsteidza ar vērienīgo neogotisma stila "San Juan Bautista" baznīcu, kuras torņus, šķiet, var saredzēt no jebkuras vietas pilsētā. Vēl "Arucas" simpatizē ar municipālo franču stila dārzu, kurā redzamas skulptūras, strūklakas un tropiskie koki, tajā skaitā Kanāriju salām raksturīgais pūķa koks jeb drago ("Dracaena draco"). Tur esot, iedomājos, ja man būtu jādzīvo Grankanārijā, un to pavisam nav grūti iztēloties, tad laikam izvēlētos zaļo un saulaino "Arucas".

Braukšana augšup kalnos, pat bez galamērķa, ir vērienīgo skatu vērta. Viss tik ziedošs un zaļš! Pavasaris Grankanārijā rit pilnā sparā. Mērķis gan mums ir – dodamies uz salas augstāko Artenaras ciemu, lai apskatītu šī reģiona alu kultūru. Jau pa ceļam redzamas alu mājas (spāņu val. "casa cueva"), to priekšpuses izskatās kā "normālas" mājas, bet aizmugurējās daļas ir ieraktas kalnā. Šī iemesla dēļ no ārpuses nav nosakāms, cik tad māja ir liela. Šāda prakse aizsākta, jo sala ir kalnaina un pietrūkst vietas tradicionālo māju būvniecībai, turklāt alu mājās ir bezmaksas klimata kontrole, tās veldzē no karstuma vasarā, bet labi tur siltumu ziemā. Artenaras ciema iespaidīgās lokācijas dēļ dažādās pilsētas malās atrodami skatu laukumi jeb "mirador", taču lielākoties šeit viss ir par un ap alām – restorāns alā, muzejs alā, pat kapela alā ("Santuario de la Cuevita"). Ja ir vēlēšanās arī nakšņot alā, tad šis ir viens no reģioniem, kur to realizēt, īpaši "Acusa Seca" ciematā, kuru caurvij pārgājienu maršruti.

Šoreiz alā nenakšņojam, bet, kāda ir dzīve alā, redzēt gribas, tādēļ dodamies uz alu māju etnogrāfisko muzeju ("Museo Etnografiko Casas Cuevas", ieeja pret ziedojumiem). Šīs alas ataino alu iedzīvotāju dzīves apstākļus pagājušajā gadsimtā. Lai arī mūsdienās dzīvojamās alas ir aprīkotas ar elektrību, ūdeni un kanalizāciju, alas izskatījās mīlīgas un mājīgas gan toreiz, gan tagad. To sienas ir apstrādātas baltas, lai nelaistu cauri mitrumu, pat pašā alas dziļumā nebija jūtams drēgnums. Un pats galvenais – kas par skatu! Tā dēļ var saprast cilvēku izvēli dzīvot alās.

Artenaras apkaimi caurvij daudz un dažādi pārgājienu maršruti. Mēs šo izbraucienu apvienojam ar pārgājienu Tamadaba dabas parkā, kurā 7500 hektāru platībā aug Kanāriju priežu mežs ("Pinus canarienesis"). Izvēlējāmies piecus kilometrus garu apļveida maršrutu, kas kopā aizņēma stundu un 40 minūtes. Pirmā pārgājiena daļa ir došanās augšup uz dabas parka augstāko punktu "Pico de la Bandera" (1444 m.v.j.l.), kas liks pasvīst, taču apkārt redzamais ir atalgojošs. Atrodoties mazliet virs mākoņiem, vienā pusē redzams vērienīgais vulkāns Teide, kas atrodas uz blakus esošās Tenerifes salas, bet, otrā pusē veroties, redzama ieleja, aiz kuras izslējies salas ikoniskais akmens, kas iezogas teju katrā fotogrāfijā – "Roque Nublo". Šis ir relatīvi vienkāršs pārgājiens, pa labi marķētām takām, kura laikā redzami gan vērienīgi skati, gan neredzēti augi. Šis pārgājiens man asociēsies kā "pūkainākais" un "mīkstākais", jo apkārt augošo Kanāriju priežu skujas ir mīkstas un zari izskatās kā putekļu slotiņas. Sabirušās priežu skujas noklājušas takas, kas padara zemi un iešanu mīkstu.

Nākamajā dienā braucam uz salas pašu vidieni, kas iezīmējas ap Tehedas ("Tejeda") ciemu. Februāris ir mandeļkoku ziedēšanas laiks un Teheda ir vieta, kur šie koki ir īpaši lielā skaitā. Netālu no Tehedas atrodas krusts – "Cruz de Tejeda" –, kas iezīmē salas centru un vēsturiskās guanče karaļu takas ("caminos reales"), pa kurām joprojām var šķērsot visu salu.

Arī šī apkārtne ir pārgājienu maršrutu epicentrs, atliek tikai izvēlēties, ko vēlies redzēt. Var doties uz salas augstāko punktu "Pozo de las Nieves", uz akmeņiem "Bentayga" vai "Nublo", kas fotogēniski izvietojušies kalnu virsotnēs. Mēs lemjam doties uz "Roque Nublo" (1803 m), kas ir salas ikoniskākais akmens, izslejoties 80 metru augstumā pār vulkānisko ainavu. No stāvvietas šis akmens sasniedzams 30 minūtēs, un, domāju, ka šādu pastaigu varētu pieveikt arī bērni. Vien pēdējā daļa, lai pieietu pašam akmenim, ir nelīdzena un akmeņaina, taču pievarama. Arī šeit, uz visām pusēm, kur vien veries, skati ir elpu aizraujoši. Patiešām grūti neatkārtoties, jo Grankanārijas kalnos tā ir visur!

Otrajā nedēļā esam norezervējuši dzīvokli "Playa del Cura", kas atrodas salas dienvidrietumu piekrastē. Šeit mums pievienojas arī draugu pāris un viņu meita. Uzreiz jūtams, ka dienvidu daļa ir par pāris grādiem siltāka un mākoņu šeit nav (atskatoties, tā arī nebija visu nedēļu). Arī vakari silti, temperatūra tik strauji nekrītas un var gulēt pie atvērta loga. Februārī okeāna ūdens ir gana silts peldēšanai, apmēram kā Baltijas jūra vasarā (18-20 grādi). Šie ideālie apstākļi gan nāk komplektā ar mīnusiem. Tā kā sauli šeit var noķert visu cauru ziemu, dienvidu piekraste ir kūrortu nosēta, kas dažādos resursos tiek saukti par bezpersoniskiem un mākslīgiem, un nav atstājuši ne miņas no senāk šeit bijušajiem zvejnieku ciemiem. Neko daudz no spāniskā šeit izbaudīt neizdosies, pat apkārt dzirdamās valodas vairāk ir vācu, angļu vai krievu. Suvenīru veikali mijas ar pārtikas veikaliem, taču cenas vieniem un tiem pašiem produktiem, ko biju ievērojusi pērkot pārtiku "Las Palmas", ir ap 20 procentiem dārgākas. Pluss "Playa del Cura" pludmalei, pie kuras dzīvojam, ir tāds, ka tā nav cilvēku pārblīvēta, atšķirībā no blakus esošajām "Puerto Rico" un "Amadores" pludmalēm. Turklāt mums ir auto, kas ļauj apvienot ikdienas peldi un pasauļošanos ar izbraukumiem uz interešu vietām. Piemēram, tā piektdienas vakarā devāmies uz galvaspilsētu vērot salas iedzīvotāju naktsdzīvi, kā arī baudīt tapas un vīnu. Šāds izbrauciens uz salas otru pusi gar piekrastes šoseju aizņem vien 50 minūtes, kamēr pār kalniem tās būtu vairākas stundas.

Līdzīgu dienas izbraukumu veicām uz Aguimes ("Agüimes") un Gajadekes aizu ("Barranco de Guayadeque"). Aguimes, kuras vēsturiskais centrs ir izcili restaurēts, var piestāt uz kafijas pauzi, lai apskatītu vietējo Kanāriju arhitektūru. Šī pilsēta ir stratēģisks punkts, no kurienes uzsākt braucienu Gajadekes aizā. Šis ir otrs apgabals uz salas, kur ir izteikti daudz alu māju. Braucot pa aizas dibenu, tās var redzēt abās ceļa pusēs, bet, piestājot apdzīvotā vietā "Cueva Bermeja", var izstaigāt privātalu (kā privātmāju, bet alu) rajonu. Kāds pavecāks kungs pat ieaicināja savā alā izrādīt sadzīvi. Šeit redzama arī kalnā izkaltā "San Bartolomé" kapela, kurā kancele, altāris un arī biktskrēsls izkalts akmenī. Arī šī apdzīvotā vieta īpaši izteiksmīga janvārī un februārī, mandeļu ziedēšanas laikā.

Nākamā apstāšanās vieta, braucot dziļāk aizā, ir "Las Tierras" pakalns. Tur jau atkal var pastaigāt gar dzīvojamo alu ieejām, taču šeit tās ir jaunākas un šikākas. Pakalns atrodas izdevīgā vietā, no kuras uzņemt iespaidīgas aizas bildes, doties tālākā pārgājienā pa takām vai vienkārši pusdienotu kādā no alu restorāniem. Atpakaļceļu veicām pa scēnisko GC-550 ceļu, kura laikā vērts piestāt Temisas ciemā, kas izvietots uz dabiska akmens balkona, vai arī Fatagā, kur arī redzamas oriģinālās Kanāriju akmens mājas.

Tā kā mūsu ceļotāju kompānijā ir arī bērns, laba ideja šķita kādu dienu veltīt delfīnu vērošanas tūrei. Vadoties pēc atsauksmēm, izvēlējāmies kompāniju "Spirit of the Sea", kas okeānā dodas ar katamarānu, kurā iebūvēta caurspīdīgā grīda. Arī dažādas citas delfīnu vērošanas tūres startē no "Puerto Rico" laivu piestātnes, iespējams, tās ir lētākas un bieži klientūru pārķer uz ielas. Uz šo vērošanas tūri liku visai lielas cerības, jo Kanāriju salas ir īpaši piemērotas delfīnu un vaļu vērošanai – no 79 vaļveidīgo sugām, 29 ir redzamas ūdeņos ap Kanāriju salām. Tūre paredzēta 2 stundas ilga, ja pietiks laika, būs pietura ar peldēšanos. Tāpat kompānija piešķir garantijas kodu, kas ļauj doties atkārtotā tūrē, ja ar pirmo reizi delfīnus neredzēsim. Mums tūre iesākās pozitīvi, jo pašā tās sākumā redzam no ūdens izlecam lidojošo zivi, kas mēroja paprāvu gabalu virs ūdens, plivinot spuras, līdz ielēca atkal ūdenī. Ko tādu redzēju pirmoreiz, un, šķiet, ar draudzeni bijām vienīgās veiksminieces, jo zivs izleca tieši pie borta, kur sēdējām. Pēc tā, paprāvu laiku traucamies okeānā, kamēr krasta līnija sašaurinās aizvien vairāk. Pūš pamatīgs vējš, ir auksts, katamarānu šūpo ne pa jokam. Sākam jau spriedelēt, ja neredzēsim delfīnus, vai maz gribēsim atkārtoto tūri izmantot. Visbeidzot tūres vadītāja skaļrunī paziņo, ka katamarāna priekšā ir delfīni. Cik nu vietas, cilvēki sablīvējas priekšpusē un pa brīdim var redzēt kādu spuru izlienam no ūdens, tikmēr kājās uz borta var noturēties vien, ja pamatīgi iekrampējas margās. Tā īsti nemaz delfīni nav redzēti (mazā Elza tā arī neredzēja nevienu), kad tūres vadītāja paziņo: "Apsveicam, jūs redzējāt delfīnus!" Tajā pašā brīdī katamarāns tiek "apmests" riņķī un ar dubultu ātrumu traucamies uz krastu, jo laiks jau krietni pāri divām stundām. Statistikai – atpakaļceļā, kopā ar virkni bērnu, vēmu divarpus reizes (paldies Anetei par operatīvu maisiņa padošanu).

Šī diena gan noslēdzas uz priecīgas nots – vakarā braucam uz Maspalomas kāpām ("Dunas de Maspalomas"). Tās atrodas netālu no slavenās "Playa del Ingles" pludmales un klāj 400 hektārus. Deviņdesmitajos šīs kāpas tika noformētas par dabas rezervātu, nodrošinot, ka straujā viesnīcu būvniecība šo vietu neskars. Esam tur īsi pirms saulrieta, manuprāt, vislabākais laiks, jo no sāniem krītošā gaisma izceļ kāpu reljefu. Pēc kārtīgas izspēlēšanās milzu smilšu kastē, dodamies vakariņu meklējumos nekad neguļošajā Maspalomas pilsētā.

Rezumējot, Grankanārijā ir jādodas kalnos! Tas patiešām ļaus pieredzēt "miniatūro kontinentu" ar atšķirīgo klimatu dažādās salas vietās un mainīs priekšstatus, ka sala ir tuksnešaina (kāda tā ir dienvidos, kūrortu zonā). Satiksme uz šaurajiem celiņiem nav pārāk intensīva un tas ir pa spēkam pat jauniem šoferiem. Redzētos skatus nevar izstāstīt, tādēļ iesaku iztēloties, kādus terapeitiskos ieguvumus sniegtu atvaļinājums, kurā vismaz viena diena paiet 100 reizes (iespējams, vairāk) sajūsmā izsaucoties "wow!". Patiešām, braukājot pa salas vidieni, skati mainās aiz katra ceļa līkuma, brīžiem pat šķiet, ka tā nemaz nav realitāte – nu kā visu laiku var būt tik skaisti?! Ar šo arī vēlos kliedēt priekšstatus, ka Grankanārijā viss ir par un ap pludmalēm un kūrortiem. Tā nav. Salai ir daudz vairāk, ko piedāvāt.

Auto noma:
Izmantojām auto nomu "Cicar" un braucām ar jaunu "Opel Mokka X". Izmaksas uz 8 dienām – 136 eiro (ieskaitot pilno apdrošināšanu, 3 atļautus šoferus un bērnu sēdekli). Lielākais pluss – noma neprasa drošības naudu. Degviela uz salas maksā 1,039 eiro litrā. Lai arī internetā atsauksmes par "Cicar" ir labas, man par to dalītas jūtas. No vienas puses, laba apkalpošana bez piepārdošanas, adekvātas cenas, jauns un kvalitatīvs auto parks, stratēģiskas ofisu atrašanās vietas. Taču mums bija starpgadījums, kurā bija nepieciešams noskaidrot, vai lidostā varēsim atstāt mašīnu jau pirms pieciem rītā. Sestdienā uz telefona zvaniem neatbildēja neviens no mājaslapā un īres dokumentos norādītajiem numuriem, divi vistuvākie ofisi nestrādāja, tādēļ nācās braukt uz lidostas ofisu, lai tikai noskaidrotu par mašīnās atdošanas iespējām tādā agrumā. Mūsu gadījumā sīkums, bet, ja gadās ķibele uz ceļa, tad ar tehnisko palīdzību no šīs kompānijas būs grūti rēķināties, jo tā nav sazvanāma.

Apartamenti:
Uz salas palikām trīs dažādos "AirBnB" apartamentos – pieredze izcila, gan pašu apartamentu ziņā, gan saskarsmē ar to īpašniekiem (ja vēlies palikt šajās pašās vietās, raksti un aizsūtīšu info). Pilnībā aprīkota virtuve, ka bija mūsu priekšnosacījums, var pamatīgi ieekonomēt ceļojuma izmaksas, gatavojot mājās. Kopumā Grankanārijā ļoti plaša apartamentu izvēle gan dažādām gaumēm, gan ceļotāju skaitam.

Ko nogaršot:
Tipisks Kanāriju ēdiens ir "papas arrugadas" (lielā sāls daudzumā vārīti kartupeļi), kas parasti pasniegti ar kādu no Kanāriju "mojo" (asa mērce, kas gatavota no koriandra, bazilika vai sarkanajiem pipariem). Ēdienkartēs bieži manāma "ropa vieja" jeb turku zirņu sautējums. Daudzi ēdieni aizgūti no kontinentālās Spānijas, piemēram, "paelja", tapu koncepts. Liela ietekme arī no Dienvidamerikas, piemēram, papaijas, avokado, tomātu, kukurūzas un kartupeļu audzēšanas tradīcija aizgūta no turienes. Savukārt no Āzijas aizgūta mango audzēšana. Jebkura lielveikala augļu un dārzeņu nodaļā pieejami salās audzētie labumi, tomēr arī vietējā tirgus apmeklējums ir ieteicams.

Vietas, kur paēst:

Šeit dažas idejas kafejnīcām/restorāniem, kurās nevīlāmies. Visa apkopotā izlase ir iespējami zemākajās vai vidusmēra cenās. Jāņem vērā, ka otrie ēdieni uz salas maksā minimums 7 eiro. Visekonomiskākais variants, protams, ir gatavot dzīvoklī, ko pēc iespējas darījām, piemēram, garneļu vai astoņkāju paka maksā 3,50 eiro.

Ar citiem autores stāstiem vari iepazīties viņas blogā šeit.