Pirms 25 gadiem te bija vien smilšains, automašīnām pieblīvēts klajums. Uz auto motora pārsegiem un galdiem – turku džinsi un aveņkrāsas žaketes, pirātu kasetes, porcelāns un satelītantenas. Rūtainas tirgus somas. Ģimenes, kas uz tirgu mērojušas simtiem kilometrus. Nebeidzamas autobusu rindas, gandrīz puse no tiem – ar Latvijas reģistrācijas zīmēm. Garjūni, slavenais Viļņas megatirgus, bija viens no deviņdesmito gadu simboliem, bet pēc tam – burtiski izgaisa, piekāpās modernu iepirkšanās centru un interneta veikalu priekšā. "Delfi" devās uz Viļņu, lai noskaidrotu, kā šobrīd klājas savulaik lielākajam tirgum Baltijā.
Pusseši no rīta, otrdiena, februāris. Garjūnu tirgus sagaida ar smidzinošu lietu un brīvām vietām labā autostāvvietā. Iztālēm dzirdama čemodānu ritenīšu duna. "Protams, jūs varat iet paši, taču cilvēki ar jums nerunās. Fotografēt noteikti neļaus," brīdina apsargs. Viņš te strādā jau divdesmit gadus, zina visus vietējos.
Tirgošanās te sākās jau astoņdesmito gadu beigās, jau pēc dažiem gadiem Garjūnus sāka saukt par lielāko tirgu Baltijas jūras piekrastē. Lietuviešu žurnālisti rakstīja, ka tolaik te varēja nopirkt visu – no "zapiņa" rezerves detaļām līdz pat bērnu uzturam, no kāzu kleitām līdz pistolēm. Garjūnus vēroja gan sociologi, gan ekonomisti, pētot, kādi likumi valda šajā atsevišķajā pasaulē. To gadu atmosfēru var izjust Ļaonasa Jodvalka fotogrāfijās, ko publicēšanai piedāvā tirgus pašreizējā vadība.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
