Ar 'zapiņiem' uz Baltkrieviju: latviešu piedzīvojumi kaimiņvalstī  (6)

Tā kā iepriekš uz Ukrainu Intars brauca viens (viņa stāstu lasi te), ideja doties ceļojumā plašākā kompānijā radusies pēc tam, kad viņš uzrīkojis stāstu vakaru par Ukrainas braucienu, interesentiem sīkāk klāstot par saviem piedzīvojumiem. Tur arī kāda domubiedru grupiņa jeb, kā to sauc Intars, Līvānu ekipāža pastāstījusi par saviem plāniem līdzīgā veidā aizceļot kaut kur ziemā. "Man uzreiz bija āķis lūpā," teic Intars, piebilstot, ka vienīgais, kas viņam licis apdomāt izvēli, bijušas bažas par auto – ar savu iemīļoto sarkano braucamrīku Intaram, gluži kā daudziem šādu auto turētājiem, bijis žēl doties ceļojumā ziemā, kad ceļus klāj sāļi. Situācija atrisinājusies brīdī, kad savu "zapiņu" piedāvājis kāds draugs, kliedējot bažas un ļaujot pilnībā pievērsties šai idejai.

Ceļabiedriem, ar kuriem Intars bija pazīstams, pateicoties "ZAZ" entuziastu klubiņam, bijusi iepriekšēja pieredze, ceļojot ar šādām mašīnām ziemā, savukārt Intaram tas bija kas jauns – arī tas pamudinājis viņu uzdrīkstēties.

Komanda, aprēķinot savu brīvo laiku, nolēma kā galamērķi izvēlēties Baltkrieviju. "Kāpēc Baltkrievija? Vajadzēja kādu interesantu valsti, un neviens no mums kā tūrists tur nebija bijis. Turklāt arī nevarējām dabūt tik daudz brīvu dienu, lai aizbrauktu kaut kur tālāk," stāsta Intars.

Runājot par gatavošanos braucienam un auto tehnisko stāvokli – Līvānu ekipāža šim braucienam gatavojusies, speciāli nopērkot piemērotu auto ziemai. Šim 1982. gada auto tehniskā apskate iepriekš nebija veikta 27 gadus, bet komanda pēc spēkrata iegādes divus mēnešus pa vakariem to uzlabojusi un savedusi darba kārtībā. Savukārt Intars ar savu ceļabiedru Mārtiņu jeb Tukuma ekipāža ceļā devās ar 1989. gada mašīnu, kas iegādāta vasarā, bet pirms tam 17 gadus nostāvējusi nebraukta. Lai arī puiši sākuši jau savlaicīgi labot auto, kā jau vienmēr dzīvē gadās, visu nācies atlikt uz pēdējo brīdi, tāpēc pēdējās divas nedēļas pavadījuši neguļot, lai tikai savestu visu tehniskā kārtībā un varētu doties ceļā. Tehnisko apskati savam auto viņi nokārtojuši tikai divas dienas pirms plānotā ceļojuma uzsākšanas.

Pateicoties "ZAZ" klubiņam Baltkrievijā, kompānija aši nokārtojusi vīzas un devusies ceļā, kas prasījis septiņas dienas, no kurām sešas pavadītas Baltkrievijā. Tā abas "ZAZ 968M" modeļa mašīnas devušās pretī piedzīvojumiem!

Nonākot pie robežas, Tukuma ekipāžai ar pārbaudēm veicies diezgan labi, savukārt Līvānu komandai gadījies neliels misēklis. Proti, vīri nebija iedomājušies par kādu aspektu: viņiem uz jumta bija čemodāni, vienā no kuriem atradās lietotas rezerves daļas. Robežsargi uzreiz teikuši, ka bez pavaddokumentiem šādas lietas valstī ievest nevar, uz ko braucēji godīgi atbildējuši, ka viss līdzi paņemtais ir svarīgs ceļojumam un bez šīm lietām šāda tipa mašīnām ceļojumā nav, ko darīt. Kad ap mašīnu bija sapulcējusies teju visa priekšniecība un braucēji atskaitījušies par katru sīkāko detaļu, komanda palaista un varējusi turpināt ceļu. Lai arī Līvānu ekipāžai tik raiti nevedās šķērsot robežu gan turp, gan atpakaļceļā, kopumā Intars teic, ka cilvēki kontrolpunktos bijuši ļoti smaidīgi un priecājušies par viņu ekskluzīvajiem auto, turklāt salīdzinājumā ar Ukrainu, kurp nesen viņš brauca vienatnē, viss noticis daudz raitāk.

Intars stāsta, ka īsti izplānots šis brauciens nebija vis – viņi vairāk ļāvušies piedzīvojumam, tostarp līdz pēdējam brīdim uzlabojuši savus braucamos. Vienīgais, par ko bija pārliecināti ceļotāji, – jāsatiek "ZAZ" entuziasts, kurš palīdzēja viņiem nokārtot vīzas, kā arī obligāti jāapskata tehnikas rūpnīca "Belaz", kas tādai kārtīgai kungu kompānijai kā šī bija īsta medusmaize. "Viens no ceļojuma spilgtākajiem brīžiem bija "Belaz" rūpnīcas apmeklējums Žodzinā. Ja nolemts apmeklēt Baltkrieviju, tad iesaku arī iegriezties šajā rūpnīcā. Vienīgais, jārēķinās ar to, ka tur ir savlaicīgi jāpiesakās," teic Intars.

Maršruts kompāniju veda no Tukuma puses uz Daugavpili, bet tālāk jau pieturas punkti bija Pastavi, Astravjeca, Koreļiči, Mira, pēc tam Minska, Hlibokaje, līdz jau atkal klāt bija Latvija. Intars teic, ka kopumā viņi braukuši pa nomaļākiem ceļiem. Kā paši smējušies – vairāk nācies redzēt traktorus nekā vieglās mašīnas, turklāt jebkurā vietā valdījusi pamestības un nolemtības sajūta. "Ja ceļš iet cauri ciemam, sniegā var redzēt, uz kurām mājām iet pēdas. Bija tā, ka ir aptuveni 20 mājas un tikai uz divām, trim no tām aizved pēdas. Iespējams, dažas no tām bija kādas vasarnīcas, tomēr kopumā dzīvību riktīgās nomalēs redzēt nevarēja," teic Intars.

Turklāt klusums bija jūtams ne tikai nomalēs, bet arī pilsētās. Minskā, pa kuru ap pulksten astoņiem vakarā pastaigājušies braucēji, bijis pilnīgs tukšums, aizrautīgi stāsta Intars. "Mēs arī taksistam prasījām, kāpēc viss ir tik tukšs, bet viņš mums teica, ka tā nevar būt – Minska esot dzīva, viņš teica. Nu nē, ne vakarā, bet dienā gan satiksme ir tik liela, ka izvēlējāmies braukt pa apvedceļiem."

Turpinot runāt par iespaidiem par šo valsti, Intars neslēpj, ka domājis – tur daudz kas būs krietni lētāks, taču tā nebūt nav bijis. "Pārtika un dzīvošana nemaz tik lēta nav. Jautājums, protams, ir, kā viņi ar savām algām tur vispār var normāli dzīvot. Vienīgais, kas ir krietni lētāks, – tā ir degviela, alkohols un tabakas izstrādājumi. Kas vēl ir interesanti, visur, kur gājām kafejnīcās, pasūtītā ēdiena porcijas bija ļoti maziņas. Nezinu, kāpēc, bet tā viņiem ir."

Intars teic, ka kolorītā kaimiņvalsts noteikti vēl nav gatava tūrismam, pieminot kādu visai dīvainu situāciju. Pievakarē kompānija meklējusi naktsmītni. Kad viena ārkārtīgi liela viesnīca atteikusi pajumti, jo viss it kā esot aizņemts, komanda devusies uz nākamo, kur arī saņēma atteikumu. Kungi nedaudz uzkavējušies vestibilā, meklējot internetā potenciālās naktsmītnes. Pēc kādām 15 minūtēm pie viņiem pienākusi sieviete un teikusi, ka tomēr dos iespēju nakšņot šajā pašā viesnīcā. "Laikam redzēja mūsu žēlabainās actiņas un pēkšņi atrada vietu," nosmej Intars, neizprotot, kāpēc jau sākotnēji šīs vietas viņiem netika piedāvātas un kā situācija tik īsā laikā varēja mainīties. Ceļojuma laikā auto entuziasti sapratuši, ka naktsmītnes meklēšana "uz dullo" te īsti nederēs, jo īpaši mazajos ciematos nepieciešams izmantot interneta platformas pajumtes meklējumos – un to arī iesaka citiem.

Ko vēl ņemt vērā, ceļojot pa Baltkrieviju ar auto? "Dodoties uz Baltkrieviju, jārēķinās ar to, ka ir maksas autoceļi. Jānopērk speciāla kastīte, kas strādā kā "lasītājs" un vienkārši nopīkst, braucot garām kontrolpunktiem. Ja šādas kastītes nav, sods var būt līdz pat simt eiro. Uzbraucot uz maksas ceļa un iegriežoties degvielas uzpildes stacijā, mums pateica, ka šādu kastīšu viņiem neesot un esot jābrauc tālāk uz nākamo benzīntanku, savukārt līdz tam jau ir divi šādi kontrolpunkti. Nekas cits neatlika, kā braukt pa maziem ceļiem, līdz šādu ierīci varējām iegādāties," stāsta Intars, piebilstot, ka pēc brauciena šo "lasītāju" var nodot atpakaļ un atgūt atlikušo depozīta naudu.

Runājot par tehnisko stāvokli, nekādas problēmas "ZAZ" entuziasti ceļojuma laikā nepieredzēja, vien Tukuma ekipāžu šad tad pievīla siltā gaisa padeve, kas pie temperatūras, kas zemāka par mīnus desmit grādiem, dažbrīd bija jūtama problēma, kā arī piemeklējušas citas niecīgas ķibeles, bet ātri vien viss bez lielām raizēm atrisināts. "Kā Līvānu ekipāža teica – ja vēl būtu bijis nepieciešams remonts, pasākums būtu izvērties vēl jautrāks," smej Intars.

"Visa brauciena laikā cilvēki sajūsminājās par trakajiem latviešiem, kuri ziemas laikā pārvietojas Baltkrievijā ar "ZAZ". Cik noprotu, ar Latvijas numuriem "ZAZ" te kādu laiku nav redzēti. Viens cilvēks pat mums teica, ka, atgriežoties Latvijā, mums pienāktos ordeņi par šo braucienu," stāsta Intars.

Kopumā, apskatot Baltkrieviju ziemā, Tukuma ekipāža nobrauca 1870, bet Līvānu – 1300 kilometrus. "Emocijas ir grūti aprakstīt, un gandarījums par braucienu ir milzīgs. Komandas optimisms ar katru dienu palielinājās, un esam atkal pierādījuši, ka "ZAZ" var," teic Intars.