Lašu mākonis un tikšanās ar lāci: ceļojums uz cilvēces maz skarto Sahalīnu  (1)

Pirmkārt, man likās interesanti, ka gaišreģis Nostradamus kādā no saviem pareģojumiem ir teicis, ka pēc lielajiem plūdiem, kas mūs gaida nākotnē, virs ūdens paliks tikai "sala – zivs". Pieņemu, ka tā varētu būt Sahalīna. No austrumiem to apskalo aukstā Ohotskas jūra, bet no rietumiem – Tatāru līcis. Otrā lieta, kas mani iedvesmoja doties uz tik tālu un no populāriem maršrutiem atšķirīgu zemes nostūrī, bija Antona Čehova grāmata "Ostrov, Sahalin", kaut gan tur aprakstītie notikumi ir saistīti ar 19. gadsimtu.

Protams, bij plānots apciemot sievas radus un vienkārši atpūsties no darba un ikdienas. Bija jātiek līdz Maskavai un tad no turienes mūs gaidīja deviņas stundas ilgais lidojums līdz Sahalīnas lielākajai pilsētai un rajona centram – Dienvidsahalīnai. Deviņas stundas atrodoties lidmašīnā, sāc cienīt sauszemi. Paldies dievam, ka lielāko lidojuma daļu pavadīju guļot.

Kaut arī Sahalīnā atradāmies trīs nedēļas, turpināšu ar diviem, manuprāt, iespaidīgākajiem piedzīvojumiem uz salas.

Kā jau zināms, Tālie austrumi ir viena no bagātākajām zivju infrastruktūras vietām pasaulē. Šoreiz runa ir par lašveidīgajām zivīm. Man ir palaimējies ar to, ka viens no sievas brālēniem – Jevgeņijs – ir direktors vienai no uz salas esošajām, ļoti daudzajām zivju reprodukcijas, audzēšanas fermām. Laikā, kad bijām Sahalīnā, viņam ik dienu bij jāatrodas fermā, jo septembris un oktobris ir vieni no nozīmīgākajiem mēnešiem šajā sfērā. Jevgeņijs ir atbildīgais tieši par zivju reprodukcijas procesiem – par to, lai būtu ievākts noteikts daudzums sarkano ikru, kas pēc tam speciālos inkubatoros, baseinos tiek izaudzēti par veseliem lašu mazuļiem. Dotā lašu suga saucas "gorbuša" (kuprainais lasis). Savu nosaukumu ieguvis, pateicoties lašu tēviņiem, kuriem ir raksturīga kuprveida mugura.

Arī man palaimējās pāris reizes pabūt audzētavā. Pats ceļš līdz turieni jau bija kaut kas neredzēts tiem, kas pieraduši pie Eiropas un pat Latvijas ceļiem. Braucām ar daudziem tik ļoti pazīstamo "Ņivu", jo, kā izrādījās, tieši šis transporta līdzeklis tam ir vispiemērotākais. Es to nosauktu par īstenu bezceļu auto, jo lielāko daļu mērotā ceļa par ceļu nemaz nosaukt nevarētu.

Sākumā, traucoties pa lielceļu, viss bija gludi un skaisti. Apkārtne Sahalīnā ir tiešām satriecoša, kalni mijas ar pļavām un pakalniem. Visas apkārtējās pļavas ir līdzīgas mūsējām Latvijā, varbūt ne tik izkoptas, bet atšķirība tā, ka daži augi ir patiešām gigantiski. Liels pārsteigums bija redzēt Latvijā tā sauktos "suņuburkšķus", kas bija no trīs līdz četrus metrus gari. Nezinu, vai tam par iemeslu ir labvēlīgi laika apstākļi, vai kas cits.

Jāpiemin, ka zivju fermas neatrodas pie pašas jūras, tās atrodas augstāk pie upes, kas ietek jūrā. Zivij ir jāveic noteikts attālums līdz tā būs gatava nārstot. Nonākot līdz nārsta vietai, zivju tēviņiem izaug gari, asi zobi, žokļi maina formu. To viņi sauc par "kāzu ietērpu".

Pēc stundas brauciena nonācām līdz mazākas nozīmes ceļam. Apstājāmies pie kādas degvielas uzpildes stacijas. Ko tādu nebiju redzējis kopš padomju laikiem, kaut arī tad pie mums nekā tamlīdzīga nebija. Viss bija tik ļoti novecojis, nemaz neticējās, ka kaut kas tāds vispār varētu darboties. Izskatījās pēc pamestas DUS. Paši degvielas uzpildes tanki atradās uz kaut kā, ko kādreiz, iespējams, sauca par asfaltu, bet no asfalta bij palikušas vienīgi atliekas. Šokējoši, protams.

Ceļu turpinājām. Nebija iespējams braukt ātrāk par 10 līdz 20 kilometriem stundā. Auto šūpojās spēcīgāk nekā laiva lielos viļņos. Ceļa segums sastāvēja no vienām vienīgām bedrēm. Vairāk nekā trīs kilometru garumā nebija neviena "dzīva" ceļa posma. Pamīšus tam, visam neprātam ceļu vairākkārt šķērsoja mazas upītes, kurām tiltiņu nebija, tām vajadzēja tikt pāri. Pieļauju, ka līdz turienei iespējams nokļūt arī ar lepnāku auto, kādu lielāku japāņu ražojuma džipu, Sahalīnā to ir vairums. Bet tā jau būtu tīša auto bojāšana. Neskatoties uz to, liels pārsteigums bij tad, kad gandrīz tikuši līdz galam, manījām, ka mums pretī brauc vienkārša vieglā automašīna. Protams, bija žēl tā auto, tomēr braucēji izskatījās tā, it kā zinātu, ko dara. Jevgeņijs pieļauj, ka tie varētu būt maluzvejnieki, to te ir ļoti daudz.

Beidzot tikām līdz upei, uz kuras arī atrodas zivju ferma. Uzbraucām uz tilta, braucot pāri, mans skats pavērās uz ūdens virsmu turpat lejā. Izbrīnīts uzsaucu Jevgeņijam, lai stāj nost. Viņš savukārt izbrīnā apstādināja mašīnu un es izlēcu laukā. Nevarēju saprast, vai man rādās zivis vai tās tur patiešām ir. Teicu Jevgeņijam, ka redzu daudz zivju. Viņš toties atsaka, ka tas vēl neesot nekas, salīdzinot ar to, ko vēl nāksies redzēt. Bet personīgi man tā bija pirmā reize, kad redzu veselu zivju mākoni, ja tā var teikt. Jautāju, kāpēc jūs viņas neķerat, ja to ir tik daudz? Viņš man atbildēja, ka viņas pašas aizpeldēs līdz fermai un tā vai tā būs viņu. Uzreiz nesapratu, ko viņš ar to domā, bet – lai būtu.

Iebraucot pa fermas teritorijas vārtiem, es izkāpu no auto un tālāk devos kājām. Vien pārsimt metrus. Līdzīgi kā Latvijā, pa abām ceļa malām bij grāvīši ar nelielu ūdens daudzumu. Pat tajos bija zivis. Pati ferma sastāvēja no diviem milzīgiem angāriem, celtiem vēl padomju laikos. Nogājām līdz upei, visā tās platumā bij uzceltas milzīgas slūžas, kuras vairāk atgādināja milzu grābekli, kas piestiprināts pie peldošām mucām – kā pontoni. Zivis nevarēja tikt tam visam pāri. Tas vajadzīgs, lai tās nepeldētu augstāk pa upi un nenārstotu, tā teikt, dabīgā veidā, jo tad no fermas nebūtu nekāda labuma. Salīdzinoši daudz ikru aizietu bojā.

Jāpiemin, ka tā ir kalnu upe, kas ir strauja, salīdzinoši ar mūsu mierīgajām upēm Latvijā. Vairākus desmitus metru pirms slūžām bija tik daudz zivju, ka likās ūdens no tām vārās, iespējams, tūkstošiem tonnu. Lai zivis nonāktu fermā, dažus metrus pirms slūžām ir mākslīgi izveidota tāda kā paralēla upīte, daudz šaurāka par dabīgo. Zivis to uzskata par brīvu ceļu un peld tur. Upītei pa vidu ir konstrukcija, kas izskatās pēc krātiņiem, tajos arī zivis iepeld un tiek izzvejotas ar lielu sietu. Tālāk notiek ikru izņemšana, apaugļošanas process, saskaitīšana un to nogādāšana fermas angārā, konkrētāk baseinos, kuros no tiem izšķilsies lašu mazuļi. Mazuļi pa ziemu tiek uzbaroti un uzpasēti, līdz pavasarī tiek izlaisti tajā pašā upē, no kuras tie nokļūst jūrā. Šīm zivīm, atšķirībā no Norvēģijā audzētajām (kuras ir mūsu lielveikalos), barošanās cikls notiek okeānā, brīvā dabā. Un jau pēc diviem gadiem tās atgriežas Sahalīnas krastos un uzmeklē tieši to upi, no kuras pašas ir cēlušās. Kaut arī to upju tur ir simtiem. Ja kāds teiktu, ka zivis nav diez ko apķērīgi radījumi, varētu to mēģināt apstrīdēt.

Kādā no dienām apciemojām Jevgeņija brāļa sievas radus, viņas vecākus. Piebildīšu, ka cilvēki, ko satikām Sahalīnā, bija ļoti laipni un viesmīlīgi, gluži kā manā dzimtajā Latgalē. Šī nama tēvs Anatolijs ar namamāti nebūt nebija izņēmums. Uzreiz tikām aicināti pie galda. Anatolijs bija diezgan runātīgs un zinošs. Strādājot vides ministrijā un esot atbildīgais par mežu drošību visā Sahalīnā. Un lielu daļu sava darba laika pavadot, lidinoties ar helikopteru pa visu salu. It sevišķi vasaras mēnešos, kad ugunsgrēku iespējamība ir gana augsta.

Uz jebkura galda Sahalīnā viens no galvenajiem ēdieniem ir sarkanie ikri. Bet tas nebūt nav galvenais ēdiens. Tā ir kā uzkoda vai piedeva citiem ēdieniem. Pēc maltītes aprunājāmies, un, kā izrādījās, Anatolijs nākamajā dienā bija iecerējis iet uz būdiņu vai namiņu, tā viņi to sauca. Piedāvāja arī man. Lai arī mēs bijām plānojuši atgriezties pilsētā jau tās pašas dienas vakarā, es tomēr nevarēju atteikties no piedzīvojuma. Savējos aizsūtīju uz pilsētu, bet pats paliku.

Vakaru pavadījām, pļāpājot un meklējot man piemērotu apģērbu. Man par pārsteigumu, bija vajadzīgi garie zvejnieku zābaki, siltas vilnas zeķes, silta jaka, arī citas bikses. Tomēr lielākais izbrīns bija tad, kad man uzprasīja, kādu bisi es vēlētos – ar piecām patronām, automātisko vai pusautomātisko. Jautāju, kāpēc man tā vajadzīga. Atbilde bija: "Tu lāci ar koku neaizdzīsi". Izrādās, ka visā salā ir ļoti daudz lāči. Un oktobris ir mēnesis, kad tie piebarojas pirms ziemas miega. Tie ēd galvenokārt zivis un ogas. Sagatavojuši visu nepieciešamo rītdienas gājienam, likāmies pie miera.

No rīta pēc brokastīm sākām gatavoties gājienam. Uzprasīju, kad būsim atpakaļ. Anatolijs atbildēja: "Rīt vakarpusē". Tiešām 18 stundas prombūtnes un galvenokārt kājām? Man uzjautāja, vai es protot šaut ar šādu ieroci. Neesmu mednieks, tāpēc teicu, ka īsti jau nu nē. Bet tas Anatoliju neatturēja man to izsniegt. Tas esot nepieciešams un šaut es iemācīšos pa ceļam. Sagaidījām vēl vienu vīrieti, vārdā Jevgeņijs, kurš, izrādījās, ir šī ciema vecākais. Abi vīri bij tādā gadagājuma, ka es nebiju īsti drošs par to, vai maz būtu pareizi viņiem mērot tādu gaisa gabalu kājām, bet kā vēlāk izrādījās, nebiju viņus novērtējis. Vēl paķērām katrs pa lielai mugursomai, kurā salikt pa ceļam saķertās zivis, un līdzi paņēmām arī pārtiku.

Sākumā ceļu mērojām ar auto. Mūs veda Anatolija dēls. Braucām kādu stundu vai nedaudz ilgāk, līdz nokļuvām, kā izrādījās, ceļa beigās. Ceļu šķērsoja liela kalnu upe, kur nebija tilta un pāri tikt nevarēja. Izrādījās, arī nemaz nevajadzēja. Nogriezāmies uz maza celiņa garām upei un turpinājām braukt. Tas viss atgādināja braukšanu pa nelīdzenu pļavu. Pēc laiciņa iestrēgām kādā dziļākā bedrē. Anatolijs notikušajā vainoja savu 20 gadus veco dēlu. Izkāpuši no auto, mēģinājām to izstumt, tomēr neveiksmīgi. Tad tika nolemts tālāk iet kājām, bet puisi ar auto, kurš bij dubļos līdz sliekšņiem, atstāt, tā teikt, likteņa varā. Tā teikt – pats tur iebrauci, pats tiec galā, mums jāiet. Varbūt tas bij diezgan bargi, ņemot vērā to, ka jau kādus piecus kilometrus atpakaļ telefona savienojums bija beidzies, turklāt apdzīvotu vietu tuvumā nebija. Bija vienīgi ceļš, pa kuru retumis brauc kāds auto. Izrādījās, ka tādās situācijās, pārgājienos Anatolijam parasti līdzi ir satelīttelefons, bet tas šoreiz bij atstāts mājās lādējoties. Neomulīga sajūta, zinot, ka būsi mežā, kur mudž no lāčiem, 30 – 40 kilometru no mājām un vēl bez sakariem.
Man, protams, patīk piedzīvojumi. Atstājuši šoferi un mašīnu likteņa varā, gājām pa pļavu kādas 40 minūtes līdz nonācām līdz upei. Tur man pienācās patrenēties šaušanā un ieroča pārlādēšanā. Man padevās, vismaz man tā šķita. Uzlocījuši zābakus līdz viduklim, sākām soļot pa upes malu, nevis pa krastu. Pa krastu iet nebija iespējams, jo tur bija mežs, biezs un nekopts. Pa to iet būtu ļoti bīstami, arī uz priekšu tikt sanāktu lēnām. Ieročus noņēmuši no pleciem, rindiņā viens aiz otra gājām pa glumo, akmeņaino ūdens gultni. Vietām pagadījās vieglāki posmi, kur varēja iet pa dubļaino krastu, pa metru platu dubļu strēmelīti.

Pirms sākām iet, man jautāja, vai es esmu gatavs tam, ja tiktu nomedīts lācis. Atbildēju, ka drīzāk nē nekā jā, jo esmu salīdzinoši mierīgas dabas un dabu kā tādu cienu. Atzinu gan, ka vēlētos to dzīvnieku nofotografēt, ja gadītos tāda izdevība. Mednieki teicās nešaut, ja vien lācis neradīs briesmas mums pašiem.

Pa priekšu gāja Anatolijs, tad es un nopakaļ Jevgeņijs. Ejot pa vienu no tādām dubļu saliņām, Anatolijs neapstājoties norādīja ar roku uz leju, it kā gribētu kaut kam pievērst manu uzmanību. Es uzmetu skatu zem kājām un ieraudzīju vislielākos pēdu nospiedumus kādus jebkad biju redzējis. Lāča pēdas nospiedumu, vēl pavisam mitru. Kopš tā brīža mans prāts ne par ko citu nevarēja padomāt. Bet, tālāk ejot, tādu pēdu nospiedumu bij ļoti daudz un dažādu izmēru. Es to sauktu par "lāču lielceļu". Lāčiem ir ļoti izcila dzirde un oža. Visdrīzāk, ka tie ir mūs sadzirdējuši vai saoduši, tāpēc nogājuši nedaudz maliņā no upes, tepat mežā.

Pati upe, tās apkārtne un daba ir neaprakstāma. Mums pāri laiku pa laikam lidinās jūras ērglis – zivju meklējumos. Tik lielu un graciozu putnu nebiju redzējis. Ja kādam interesē, tad tas ir "stealers sea-eagle". Pati upe dažus metrus no krasta nav diez ko dziļa un ir iespējams saskatīt daudz zivis. Gan kuprainos lašus, gan lielākos sugas brāļus ketlašus. Lielās zivis, kas peld pret straumi, ir labi saredzamas. Ūdens ir tik sekls. ka zivju muguras ir pilnībā virs ūdens. Dažkārt arī sitas mums pa kājām. Turpinot virzīties tālāk, arvien biežāk sāku pamanīt zivju atliekas, pareizāk sakot, galvas un asakas. Pašas zivis ir apstrādājuši lāči. Visapkārt pēdas un saplosītas zivis. Iespaidīgi.

Tā mēs gājām, līdz sāka tumst, pa upi iet nebija diez ko viegli. Gājām ar gaismekļiem uz galvas, jo bez tiem neko redzēt nevarēja. Vienu brīdi upe palika tik dziļa, ka pa to iet nebija droši. Bet krasta daļas arī nebija, bija klints. Nācās kāpt kalnā un iet pa klints augšu, pa mežu, kurš sastāvēja no bambusa dzimumiem, caur kuriem brist bija ļoti grūti. Pa kreisi klints un lejā upē, pats ej caur necaurredzamu bambusa biezokni, turklāt zinot, ka arī lāčiem patīk mieloties ar jaunajiem bambusa dzinumiem. Pēc 30 minūšu smaga gājiena bijām atpakaļ lejā pie upes. Gājām, līdz vienu brīdi asi nogriezāmies pa labi no upes un sākām kāpt kalnā. Ar gaismekļiem spīdinot sev zem kājām, varēja saprast, ka ejam pa strautiņa gultni, glumu un slidenu. Ja godīgi, tad nesaprotu, kā Anatolijs tik precīzi noteica vietu, kur mums bija jānogriežas no upes un jākāpj kalnā.

Visapkārt bij melna nakts, jau kādu labu laiku sev priekšā nemanīju neko vairāk kā Anatolija zābaku papēžus. Uzkāpjot kalnā, varēja saprast, ka ejam pa nelielu, jau iepriekš iestaigātu taciņu. Beidzot bijām galā. Sāku apskatīt apkārtni. Nonācām līdz divām, no guļbaļķiem darinātām būdiņām. Pie vienas no tām beidzot no pleciem noņēmām somas. Atpūta. Atvērām durvis, man par izbrīnu, mājiņa bija diezgan labi iekārtota – tur bija viss nepieciešamais. Stūrī neliela krāsniņa, to Anatolijs drīz pēc tam iekūra, telpa gandrīz tūlīt uzsila. Pa malām divas palielas gultas, starp tām galds. Pie griestiem karājās divi lieli maisi ar tīru gultas veļu un biezām segām. Kā izrādījās, tad otrā mājiņa ir pirts, pilnīgi normāla pirts un turklāt ar priekštelpu. Tā arī tika iekurta. Ārā tika iekurts ugunskurs un nu jau bija pavisam omulīgi. Pa ceļam upē tika saķertas zivis. Viens no ceļa biedriem tās profesionāli sadalīja laša filejās. Bez nevienas asakas! Piešauta roka, kā saka! Pavisam drīz uz pannas čurkstēja svaigas laša filejas. Tika arī iesālīti no zivīm iegūtie sarkanie ikri. Tas process ir pavisam atsevišķs stāsts. Nebiju domājis, ka tas darās tieši tā. Kādreiz domāju, ka to dara, ikrus vienkārši samaisot ar attiecīgu daudzumu sāls. Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Pēc dāsnām vakariņām, nopērušies pirtiņā, devāmies pie miera.

No rīta pamodies, izgāju laukā no būdiņas un acīm pavērās pavisam cits skats. Pie būdiņas bija peļķe, kurā ūdens pa nakti bij sasalis ledū, tātad naktī bijuši mīnusi. Apkārtne vairāk atgādināja man pierastā Teiču dabas rezervāta nomali. Uz cinīšiem auga dzērvenes. Būdiņa bija diezgan labi veidota, neskatoties uz to ka ārā bij diezgan auksti, iekšā bija diezgan omulīgi. Jautāju, kā gan viņš tās ir gatavojis, ņemot vērā to, ka priekš tam ir nepieciešami nopietni instrumenti un līdz šejienei labs gabaliņš mērojams. Izrādās, ka tās gatavotas ziemā, kad līdz šejienei ir iespējams atbraukt ar sniega motociklu. Vēl lielāks pārsteigums bij tad, kad Anatolijs paziņoja to, ka viņam esot vēl dažas būdiņas, un viena no tām atrodoties vēl vienas veselas dienas gājienā no šīs, augstāk pa upi. Kādam jābūt cilvēka gribasspēkam un interesei, lai ko tādu paveiktu!

Pēc brokastīm gatavojāmies atpakaļceļam. Pirms sākām iet, Anatolijs piedāvāja arī man paturpināt kādu viņa iesāktu tradīciju. Viņš katru reizi, nākot uz šejieni, somā līdzi nes dažus mazus ciedra stādiņus. Katrs, kurš nāk, tos iestāda, tādā veidā atstājot daļu no sevis šai burvīgajai vietai. To arī izdarījām, iestādīju veselus trīs. Būs uz ko tiekties, nākot šurp nākamreiz – paskatīties, kā tie izauguši. Tieši šeit ciedri neaug, bet pateicoties šim vīram, šeit būs unikāls mežs.

Nonācām lejā pie upes, manījām. ka pa vidu upei nolaidies milzīgs ērglis. Mūs sadzirdējis, tas steigšus pacēlās spārnos. Upe bij tādā kā dūmakā, tvaikoja. Tālumā bij redzami palieli kalni, pasakains skats. Kaut ko tādu biju redzējis tikai "Discovery Travel" raidījumos.

Sākām savu atpakaļceļu. Joprojām pastāvēja draudi no lāčiem, kuru pēdu nospiedumi bija tikpat bieži sastopami kā saplosītās zivis visapkārt, šī rīta maltīte. Lieta tāda, ka mūsu vakardienas pēdu nospiedumi vairs nebija manāmi, toties lāču bija gan. Tie šeit bijuši tikai pavisam neilgi pirms mums. To pēdu nospiedumos bij sācis sūkties ūdens, kas nozīmēja, ka tie te bijuši pāris minūtes pirms mums, barības meklējumos. Nervi uzvilkti, uzmanība visaugstākajā pakāpē. Likās, ka var pat dzirdēt zaru brikšķēšanu turpat krūmos. Protams, lāči ir bravūrīgi mednieki, bet sastapties ar cilvēku tiem nav vēlēšanās. Jo tālāk gājām, jo mana cerība, ka redzēšu dzīvu lāci zuda arvien ātrāk. Bija tikai pēdas, saplosītās zivis un vietām lāču izkārnījumi, vairāk līdzīgi čupiņām ar tajās skaidri saskatāmām ogām.

Bija vieta, kur pa vidu upei atradās neliela saliņa, tāds kā sēklis. Anatolijs, iespējams jokojot, vismaz man tā likās, teica "ja vēlies, lai medības būtu veiksmīgas, ir nepieciešams rituāls". Uzlocījuši garos zābakus, pa seklāko vietu aizbridām līdz sēklim. Viņš notupās ceļos, abas rokas izpletis uz sāniem, plaukstas vērstas uz augšu. Pie sevis sāka kaut ko dungot un melodiski rūkt. Izskatījās pēc kāda šamaņu rituāla. To beidzis, padzērās upes ūdeni, noskaloja seju un devāmies tālāk.

Godīgi sakot, es jau biju atmetis cerības ieraudzīt lāci. Ceļš virzījās galam, un iešana pārauga tādā vienmuļā soļošanā ar mērķi ātrāk tikt galā. Nogurums lika par sevi manīt. Arī tādēļ, ka salīdzinoši vecajiem vīriem nebija nemaz tik viegli tikt līdzi. Pieredze.

Tā ejot un kaut ko pie sevis domājot, baudīju dabu un klusumu. Brīdi likās, ka man jau rēgojas. Jo, upes pretējā krastā, kādus 200 metrus no mums, iznācis no krūmiem, stāvēja lācis, skatu vērsdams uz upi. Neliels eksemplārs, gaiši brūns ar melnīgsnēju purniņu. No šoka ieaurojos ,"Onkuli Anatolij, onkuli Anatolij! Lācis, lācis!" Viņš, pagriezies pret mani, jautāja "Kur tieši?". Ar roku norādīju virzienu. Lācis pagrieza galvu uz mūsu pusi. Dažas sekundes viens uz otru skatījāmies. Atrados tādā kā šoka stāvoklī un par fotoaparāta esamību pavisam aizmirsu, lai arī tas karājās man pie sāniem. Lācis, negaidīdams mūsu tālākās darbības, manīgi apgriezās un ielēkšoja mežā. Man vajadzēja labu laiciņu, lai redzēto "sagremotu". Anatolijs apstiprināja, ka lācis neesot bijis pārāk liels, tik tā – "zupas tiesai". Medīt tādu neesot vērts. Ceļu turpināju jau labākā omā. Lāci tomēr tiku redzējis. Iekšēji, protams, izjutu vainas sajūtu, par to, ka nofotografēt tā arī nesanāca. Bet gan nākamreiz, jo Sahalīnā vēl atgriezīšos.

Tā mēs tikām galā. Aizgājuši līdz vietai, kur vakar atstājām šoferi ar mašīnu, neatradām ne vienu, ne otru. Ar kāda palīdzību puisis bij ticis laukā un devies mājup. Mums nācās iet savus piecus kilometrus, līdz telefonos parādījās pārklājums un izdevās sazvanīt Anatolija dēlu, lai brauc mums pakaļ. Pēc stundas mēs sēdējām mašīnā un braucām mājup.