Ceļotāju piedzīvojumi Gruzijā: pirmatnīgi ciematiņi un tradicionāli labumi

Ceļotāju apvienība "On The Way of Freedom" par piedzīvoto izveidoja dokumentālo filmu "Ceļā uz brīvību Gruzijā", ar kuras fragmentiem piedāvā iepazīties arī "Tūrisma Gids" lasītājiem. Lūk, neliels ieskats viņu piedzīvojumus.

Kā viņi tika līdz Gruzijai un kādi bija viņu pirmie iespaidi, meklē te.

Lengeria ciemats atrodas tikai viena kilometra attālumā no Mestia, bet tajā izvietojušies veseli septiņi vēsturiskie aizsardzības torņi, kurus svāni dēvē par "koshka". Lielākā daļa no tiem pieder Guledani ģimenei un tantei Nuno, kura ar vienu no tiem ļoti lepojas.

No Mestia līdz Ušguli ciemam ir apmēram 45 kilometri bezceļa. Lielāko problēmu sagādā pielijušais, slideniem māliem pārklātais ceļš un lielie kaukāziešu sugas ganu suņi, kuri droši metas mums virsū ar vienu domu – iekost. Skrien viņi apmēram ar ātrumu 30 kilometri stundā un seko kādus trīssimts metrus. Tad nu tajos momentos nākas braukt uz riska robežas, jo vienlaicīgi jācenšas izvairīties no kodiena un dziļajām, slidenajām, lietus pielietajām, mālainajām bedrēm. Augstāk par trešo ātrumu tikt nevar, pārsvarā jābrauc kājās stāvot, izmantojot pirmo un otro ātrumu. Ar vieglākiem močiem vispār būtu pasaka, bet arī ar "advenčeriem" nav ne vainas. Bido, Ušguli iedzīvotājs, kuram pieder arī tornis, stāsta, ka kādreizējā prezidenta Saakašvili projektos ietilpis ceļu līdz Ušguli ierīkot jau divus gadus atpakaļ. Prezidentam beigušās pilnvaras, un ceļa būvniecība apturēta.

Lietus. Pelēkie, gadsimtiem vecie torņi un lopu izdangātie ciemata ceļi tieši tāpat kā ciemata iedzīvotāji vēsi sagaida un izmitina mūs senajās celtnēs. Mājā uzkrītoši visur saslēgti elektriskie kaloriferi, un virtuvē tiek izmantotas pašdarinātas elektroierīces, uz kurām tiek gatavots ēdiens. Jau Nuno mājā ievērojām, ka par elektrības patēriņu te neviens neiespringst. Izrādās svāniem elektrība ir par brīvu! Uz jautājumu kam par godu, atbilde skan cēli: "HES ir uzbūvēts uz mūsu Inguri upes, tāpēc mums nepienākas par to maksāt." Tāds, lūk, mazais solis uz komunismu svānu zemē! Dosimies tālāk uz septiņus kilometrus attālo kalnu pāreju, kura savieno Ušguli ar zemās Svanetijas lielpilsētu Lentekhia.

Informācija nav iepriecinoša. Pāreju klāj sniegs un tā nav izbraucama. Mums nav miera un ir par to jāpārliecinās, kaut vai tāpēc, lai veiksmes gadījumā ieraudzītu Gruzijas augstāko virsotni "Chara" (5200 metri), kuru reti izdodas redzēt šajā gadalaikā.

Ievērojama dienas daļa aizrit tverot ar kamerām ciemata skatus uz sniegoto kalnu fona. Oskars ar Normundu noņem kastes, bet man tās jāatstāj video tehnikai. Ceļa posms apmēram septiņu kilometru garumā līdz vietai, kur tālāk braukšanu aizšķērso sniegs, ir pat labāks kā līdz Ušguli.

Mums savu burvību atklāj arī "Chara" virsotne. Atrodamies apmēram 3000 metru augstumā. Skaidrs ir viens – šo pāreju ar moci šķērsot ātrāk par jūliju nevajadzētu mēģināt. Brauksim atpakaļ Zugdidi virzienā, kur tālāk jau ceļš nogriežas uz Kutaisi. Poļu riteņbraucēji gan teica, ka apmēram 30 kilometrus zemāk no Mestia, Zugdidi virzienā, ir ciemats Skormeti, no kura pēc vietējo zinībām iet meža taka pār zemāku kalnu pāreju, uz kuras sniega vairs nav. Stiga dotu iespēju nokļūt Lentekhi, bet tā nav iezīmēta nevienā no mums pieejamajām kartēm. Mēģināsim.

Divus kilometrus no Ušguli Normundam mālos izslīd priekšējais ritenis un seko smags kritiens. Cietusi kājas potīte, un vēl nav skaidrs, cik nopietna trauma varētu būt. Pa ceļam uz Lengheri mūs vēl pārķer Gruzijas televīzija, kura veido sižetu par kalnu ciematu infrastruktūru. Dalāmies iespaidos.

Vakars nepārprotami liek pieņemt lēmumu – rīt jābrauc uz slimnīcu, kura atrodas Mestia, lai Normunda potītei taisītu rentgenu. Domāsim pozitīvi.

Normunda kājai lūzuma nav, bet tikai sastieptas saites. Mūsu plāns ir doties gar Tbilisi – Kazbegi virzienā. Tad Tusetijā mēģināt šķērsot Omalo pāreju netālu no robežas ar Dagestānu. Šī pāreja tiek uzskatīta par ļoti sarežģītu maršrutu. Raudzīsim ar to tikt galā. Pēc Omalo mūsu vēji pūtīs uz dienvidiem, kur kalnu alās ir Vardzia klosteris. Dažas dienas atpakaļ uz galvenā ceļa, kurš savieno Mestia ar Zugdidi, noticis nogruvums, bet transporta kustība ir nodrošināta.

Vakara pusē iebraucam hinkāļu dzimtenē Pasanauri, kur mums tiek atklāts vēl viens kulinārijas brīnums – hinkaļi, kas ir ar rokām darināti mīklas sainīši pildīti ar gaļu un zaļumiem. Saskatāma līdzība ar lieliem pelmeņiem, taču hinkaļu virsotni veido maza, jēlas mīklas "austiņa", kas nav ēdama. To izmanto, lai ar pirkstiem satvertu mīklas sainīti un ierādītu pareizo virzienu mutē. Hinkaļu "vēderā" ir daudz sulas, tādēļ tas jāēd ar rokām, no sākuma uzmanīgi iekožoties un izsūtot šķidrumu. Jinvalai ciema ceļmalas motelī metam mieru.